Kaut kas tāds vēl nekad nav noticis – izdveš Toms Auniņš, kad, braucot ārā no stāvvietas, noslāpst mašīna, ar kuru viņš atbraucis mani sagaidīt Ķeguma stacijā. Vairākas stundas vēlāk spriežam, ka nejauši es varēju izkāpt pavisam citā stacijā, jo daži pasažieru vilcieni Ķeguma stacijai pabrauc garām, nesamazinot ātrumu. Un varētu iekāpt pavisam citā mašīnā, kura mani sagaidītu un kurā būtu pavisam cits Toms Auniņš, jo, publicējot mūziku, viņš cenšas neafišēt savu seju, kas arvien biežāk parādās kino, kad viņš ekrānā ir redzams kā aktieris (Ivo Brieža Filmā (2012), Aigara Graubas Nameja gredzenā (2018), Gata Šmita 1906 (2019) un citos darbos).
Cilvēki nemainās
Manā gadījumā gan iesēšanās mašīnā pie kāda cita izpaliek, jo mūsu ceļi ne reizi vien jau krustojušies vairāk nekā desmit pēdējos gadus. Reiz pēc Toma aicinājuma devos uz izrādi Bikts, kas notika Dirty Deal Teatro telpās Spīķeros. Skatītāju rindās blakus sēdošais toreiz vēl jaunais un daudzsološais aktieris Artuss Kaimiņš vērsa manu uzmanību uz to, ka Toms pie skaņu pults ne vien rada uz vietas izrādes muzikālo pavadījumu, bet pats arī mikrofonā rečitē jeb repo. "O, tas bija tik sen! Es tur arī Artusa respektu nopelnīju, tas vēl joprojām uz tā rēķina ir saglabājies, man liekas. Domāju, ka viņš joprojām ir sakarīgs džeks – cilvēki nemainās. Mēs parasti izmantojam šo frāzi, ka cilvēki nemainās, apzīmējot ar to kaut ko sliktu. Teiksim, runājot par kādu cilvēku, par kura uzvedību mēs gribētu, lai tā mainītos. Domāju, arī šajā gadījumā varētu teikt, ka cilvēki nemainās, jo, ja Artuss savulaik bija foršs džeks, kāpēc lai viņš tāds nebūtu joprojām?" spriež Toms.
Viņš pats, izmantojot karantīnas laiku, esot mēģinājis ieviest savā raksturā īpašību netiesāt un nenosodīt cilvēkus, lai cik tas citreiz būtu sarežģīti. Mūsu nesteidzīgās sarunas gaitu Toms salīdzina ar to, kā viņš raksta mūziku – vienkārši šķaidās. Daudz, daudz, daudz, šo to arī nepabeidzot, kā atstājot vietu piezīmēm, pārdomām, labojumiem vai atpakaļceļam, kura, iespējams, nemaz nav, bet to vienmēr ir iespējams izdomāt. Mūsu sarunā turpinot šķetināt epizodes no pagātnes, atgādinu, ka reiz Liepājas klubā Fontaine Palace notikušajā mūziķu konkursā, kurā Toms uzstājās ar grupu ½ H ½ W, kluba saimnieks, kurš pieradis, ka mūziķi spēlē ģitāras, eksperimentāli trokšņainu elektronisko mūziku nevēlējās pieņemt, un viss beidzās ar strāvas atslēgšanu, neļaujot koncertu beigt.
Vēlāk jau kopā ar citiem latviešu avangarda elektroniskās mūzikas veidotājiem Andri Indānu (Gas of Latvia), Stropu Jurku (V.S.K.B., Konstrukcija) un Normundu Griestiņu (TV Maskava) Toms uzstājās ar Hardijam Lediņam veltītu performanci Baltajā naktī Rīgā un 2014. gadā arī novatoriskās mūzikas festivālā CTM Berlīnē, ko Toms dēvē par daudz vērienīgāku nekā pie mums notiekošo Skaņu mežu, kurā arī viņš ir gan piedalījies, gan veidojis tā aktualitātēm veltītu raidījumu Radio NABA. Ar nosaukumu First Latvians on Mars iepriekšminētā kompānija izdevusi divus albumus, kas publicēti Bandcamp.
"Mēs baigi respektējam N.S.R.D. (Nebijušu sajūtu restaurācijas darbnīca bija Hardija Lediņa un Jura Boiko grupa – U. R.), un tā ir vienīgā Latvijas kultūras vērtība, kas ir pastāvīgs iedvesmas avots un apliecinājums, ka arī Latvijā, turklāt vēl padomju laikos, var rasties tīra un Rietumu pasaulei pietuvināta māksla, kas N.S.R.D. lielā mērā atšķir no visas Latvijas mūzikas vides, jo joprojām ir maz mūziķu un kolektīvu, kas domā, strādā un rada Rietumu pasaules ietvaros. Tagad mēs kā uz salas dzīvojam. Mūzika kļūst arvien labāka, bet tā paliek tikai lokālam patēriņam. Vienmēr esmu gaidījis pretējo. Piemēram, Dirty Deal pirmsākumos, paklausoties Oriole albumu, es uzreiz teicu: nu tad beidzot – šis būs gana interesants arī cilvēkiem ārpus Latvijas, lai veidotos kaut kāda mijiedarbība. Dažām Latvijas mūzikas aprindām ir regulārs kontakts ar krievu scēnu, bet, par Rietumu pasauli runājot, – tas kā nenotiek, tā nenotiek. Skaņu mežs, protams, ir veiksmīgs izņēmums."
Daba neiebilst
Šogad iznāks vairākas jaunas spēlfilmas, kurās būs redzams Toms Auniņš vai kurās skanēs viņa mūzika, taču šoreiz mūsu tikšanās iemesls ir skaņu celiņš Lietuvas filmai Neredzamā/Nematoma (režisors Igns Jonīns, 2019), ko Toms pandēmijas laikā izveidojis kā savu debijas albumu, jo filmās skaņdarbi, izņemot tos, kas skan titru laikā, parasti ieskanas tikai fragmentāri. Pagājušā gada beigās publicēts, šis darbs tika iesniegts Latvijas mūzikas ierakstu gada balvai Zelta mikrofons, bet nomināciju piecniekos neiekļuva, tāpēc šis raksts ir kā turpinājums pagājušonedēļ KDi publicētajai intervijai ar mūziķi Sign Libra, lai meklētu atbildi uz to, cik lielā mērā Zelta mikrofona rezultāti atspoguļo svarīgāko, kas konkrētā gada nogrieznī notiek Latvijas mūzikā.
"Ja runājam no Latvijas skatpunkta, mūzikai ir jābūt mūsu komunikācijas līdzeklim, jo tā ir jaudīgāka par jebkuru valodu. Gan saziņai savā starpā, gan ar pasauli. Mūsu mentalitāte ir tajā, kā mēs izjūtam sevi pasaulē un kā spējam to pasniegt mūzikā. Pagaidām latvieši komunicē vismaz ar dabu – ir tāds pasākums Dabas koncertzāle, vēl ir Ezera skaņas. Komunikācija ar dabu ir produktīvāka un veiksmīgāka nekā ar pārējo pasauli kaut vai tāpēc vien, ka daba neiebilst. Mums ir jābūt optimistiskiem un lepniem par to, kas mums ir. Varbūt tāpēc vienmēr atceramies Vairu Vīķi-Freibergu, ka viņa ir viena no retajām, kura šo domu vispār aktualizēja, – hei, tu vari būt lepns par to, kas esi. Domāju, ka viņa jau tajā laikā to apzinājās kā pamatlīdzekli, kā vadīt valsti. Tagad, kad arvien pieņemas spēkā informācijas karš, kas kultivē bailes, mēs diemžēl esam vājākais posms no trim Baltijas valstīm. Tu esi redzējis, kā uzvedas dzīvnieki dabā – prērijā vai tuksnesī, kad trīs tīģeri iziet medībās? Viņi sāk to piecdesmit bizonu baru palēnām dzīt kaut kādā vienā virzienā un tad noķer vājāko. Visi metas virsū vienam, nevis katrs savam. Domāju, ka pilnīgi objektīvi un likumsakarīgi mēs tādā ziņā esam visievainojamākie..." Pēkšņi iestājas klusums un tumsa, un atkal Toms saka – kaut kas tāds vēl nekad neesot noticis. Saule jau norietējusi, un ir nodzisusi tikai elektrība. Trešā lieta, kas šajā vakarā gadās pirmoreiz, ir diktofona nolikšana uz karstā elektriskās plīts riņķa, lai labāk ierakstītu sarunu brīdī, kad gaidām uzvārāmies kafiju. Tomēr viss beidzās labi – mašīna mūs uz šejieni atveda, elektrība pēc mirkļa atjaunojās, un arī diktofons tika izglābts.
Pateikt, ka nekas tāds vēl nekad nav noticis, aprakstot sajūtas, kas pārņem, klausoties kādu mūziku, šajā gadījumā albumu Nematoma, ir reizē nepateikt neko un pateikt visu – šī mūzika ir atstājusi iespaidu, ko nevar salīdzināt ne ar ko no iepriekš dzirdētā, tātad to vērts atzīt par jēgpilnu. Tomam studijā uz tāfeles joprojām ir uzrakstīti to cilvēku vārdi, kuriem aizsūtīts Nematomas albums ar lūgumu par to izteikt viedokli. Pirmais pēc dažām dienām esot atbildējis Regnārs Vaivars. "Paldies! Majestātiski. Laba prelūdija kaut kam skaļākam. Neuzbāzīgi, bet saturīgi. Brīžiem liekas, ka par karaļiem, bet vēlāk, izrādās, par ļoti mūsdienīgiem un meditatīviem karaļiem. Tā, manuprāt, varētu izklausīties pierādījums, ka nepatīkamas vietas bieži glābj patīkama mūzika," Toms nolasa. Spriežam, ko Regnārs domājis ar to nepatīkamo vietu. To, kur viņš klausoties atradies? "Jā, varētu būt. Es gan kaut kā automātiski pieņēmu, ka tās ir nepatīkamas vietas filmā, ko mūzika var izglābt, bet viņš nebija redzējis filmu."
Tas ir līdzīgi, kā Sarmīte Māliņa un Kristaps Kalns, veidojot dizainu manai grāmatai Rokupācija, mēģināja nosaukumu, kas ietver agresīvu vārdu "okupācija"…
...balansēt ar krāsu? Un tad parādījās tas rozā. Bet vispār jau rozā krāsu valkājot cilvēki ar psihopātiskām tendencēm, esmu dzirdējis. Jau pusotru gadu Nematoma ir uz ekrāniem, pirmizrāde notika Sansebastjanas festivālā, un tā ir bijusi vēl divdesmit festivālos, bet Covid-19 dēļ filmas dzīve ir ļoti saraustīta.
Vai Nematomas skaņas celiņš tapis šeit, tavā studijā?Izklausās, ka arī dzīvie instrumenti skan.
Tos Tāļa Timrota studijā rakstījām. Platons Buravickis pārnesa manu mūziku nošu pierakstā un nodiriģēja piecu cilvēku sastāvu – kontrabasu, čellu, divas vijoles un arfu. Pēc tam pēcapstrādē vēl pieliku klāt dzīvās ērģeles, ko pats ierakstīju. Vienu kontrabasa motīvu trīskāršoju. Ar vijolēm to pašu darīju. Oktāvās to cēlu uz augšu vai uz leju. Vāgners esot bijis pirmais, kurš, lai panāktu jaudīgāku skaņu, daudzkāršojis kādu balsi vai instrumentu, liekot vienu un to pašu partiju spēlēt sešām vijolēm, un uzreiz ir cita akustiskā kvalitāte. Pēc tam Mālers jau rakstīja mūziku divsimt cilvēku sastāvam.
Man "sinķikos" ir viena tāda laba opcija kā unisons. Tu vienu monofonisku skaņu vari sadalīt maksimums divpadsmit toņos, kur katrs bišķi, bišķi iziet ārā no tās precīzās tonalitātes, un veidojas daudzbalsība.
Nereti, klausoties mūziku filmām, kas perfekti sakomponēta, aranžēta, ieskaņota, liekot novērtēt ieguldīto darbu, to tomēr negribas vērtēt citādi kā tipisku filmas skaņu celiņu, kas ne ar ko īpašu neatšķiras no kāda cita neatkarīgi no tā, kurā pasaules zemē vai laikā tas radīts.
Tas arī labi, ka kāds to var izdarīt. Ar šo skaņu celiņu pašā sākumā apzinājos, ka centīšos mācīties un gūt pieredzi, tāpēc divus, precīzāk – kopā trīs, gadus līdz albuma izdošanai izbaudīju visas tās stadijas tādā kā skolas līmenī, lai pierādītu sev, ka varu to izdarīt. Jau uzreiz sapratu, ka varēšu šo darīt ilgi, pamatīgi, gruntīgi. Arī radīt labu popmūziku ir sarežģīti, tāpēc tās izdošanu ļoti ilgi stiepu. Beigu beigās izdevās tāds specifisks stafiņš. Tagad esmu iesaistīts filmas projektā, kas tiek veidota kā veltījums Matīsam Runtulim. Tas ir skats caur divu džeku prizmu, kas aizbrauc pie viņa divas dienas pirms pašnāvības. Filmu uzņem viens no diviem čaļiem, kuri bija aizbraukuši pie viņa.
Matīsā bija jūtams kaut kas pārpasaulīgs, viņš bija kā logs uz citu realitāti.
Ja cilvēks ir gatavs meklēt dzīves piepildījumu un iedvesmas avotus viņpus īstenības, nav brīnums, ka kādā reizē viņš vairs neatgriežas. Tas motīvs ir, ka nav gana ar to, kas ir šeit, un šī realitāte patiesībā nodrošina tikai vilšanos, tāpēc nav īpaši daudz ko zaudēt. Reiz Depo bija tāda epizode, kad es Matīsam, cieši acīs skatoties, teicu, ka vajag iepauzēt un ka es uztraucos par viņu, bet tajā brīdī sajutos arī vainīgs, ka to daru, jo neviens negrib dzirdēt, ka tas, kam viņš tic, ir kaut kas nepareizs. Ja kāds to apšauba, viņš automātiski ir gandrīz ienaidnieks.
Vai galvenais reģistrācijas mirklis jeb pamatmoments, kas nosaka turpmāko, ir piedzimšana?
Viss nav tikai no gēniem atkarīgs. Gēni pat mazāk ietekmē, kāds cilvēks izaug. Pašlaik tajās aprindās, kas to visu pēta, ir izplatīts uzskats, ka vides faktors ir noteicošāks un svarīgāks nekā ģenētiskais materiāls. Vide ir viss, kas norisinās pēc bērna piedzimšanas.
Tad ģenētiskais materiāls ir kā plastilīns, no kā viss izveidojas?
Gēnu materiālā ir tik daudz informācijas un iespējamo variāciju, ka to kombināciju, visticamāk, ir miljardiem. Tas, kā tie slēgumi veidojas un kā ģenētiskais materiāls attīstās, ir atkarīgs no tā, kur tu to trenē. Ja cilvēkam ir izcilas dotības mūzikā, bet viņš ir piedzimis ģimenē, kurā netiek veicināta muzikālā attīstība...
...viņš var nodzīvot, to nemaz neuzzinot?
Jā. Savukārt cilvēks ar mazu muzikālu noslieci, piedzimis ļoti muzikālā ģimenē, kā arī mēdz gadīties, visticamāk, attīstīs prasmes mūzikā, pat ja ģenētiski tas nav ielikts.
Tu esi mūzikas autors, aktieris, režisors, un nereti viena cilvēka iepazīšana kādā no viņa izpausmēm izraisa interesi par citām. Vladislava Nastavševa koncerts ar grupu Ezeri fon Stricka villā mani ieinteresēja par viņu kā režisoru, un beidzot aizgāju uz Asins kāzām. Jūs abi esat šīs Nacionālā teātra izrādes mūzikas autori.
Jā, tās ir Vlada dziesmas, kas izrādē skan no fonogrammas, kuras apstrāde notika manā studijā. Nesen publicēju visu Asins kāzu skaņu celiņu. Vlads Nastavševs ir augstu standartu cilvēks un mākslinieks. Jūtīgs, inteliģents, ar labu izglītību un gaumi. Nepiekāpīgs un drosmīgs.
Kāpēc pats vairs netaisi izrādes kā režisors? Visam savs laiks?
Režija gan teātrī, gan videoformātā vienmēr ir sagādājusi nepastarpinātu baudījumu, praktiski allaž – radošu lidojumu. Tomēr ar laiku piekāpos šim darbam specifiskajai loģistikai, kurā regulāri jāpierāda darba nepieciešamība, pēc pirmizrādēm jācīnās par izrāžu spēlēšanu un uzturēšanu zināmā kvalitātē. Nedaudz kā ar vējdzirnavām. Teātris arī ir pretimnākošāks skatītāja ekspektācijām nekā, piemēram, kino vai mūzika. Laikam man ir būtisks tas tīrais radīšanas process, kuru kā aktieris, mūziķis vai komponists varu bez upuriem baudīt.
Man patīk domāt tādu mediju kā kino un teātra ietvaros, bet mūzikas radīšana ir nesāpīgāka. Protams, joprojām niez doma par režisēšanu. Kaut vai atceroties, kā reiz kāda skatītāja pēc izrādes Noziegums un sods (Dirty Deal Teatro, 2013 – U. R.) noskatīšanās soctīklos rakstīja apmēram tā, ka, nākamajā dienā pēc pirmizrādes ieraudzījusi uz sava apģērba asins traipus, piepeši atcerējusies, ka traipi ir no izrādes, jo uz sitiena neesot varējusi saprast, vai tā izrāde ir nosapņota vai notikusi īstenībā. Starp citu, Andrejs Zālītis (grupas biedrs no vairs neeksistējošās ½ H ½ W – U. R.) pēdējā reizē, kad bija pie manis ciemos, jautāja: kā mēs varam zināt, ka šī visa ir īstenība?