Jau otro gadu festivāls Rīga Jūrmala jūlijā un augustā piedāvās simfoniskās un kamermūzikas koncertus. Solistu vidū būs daudz zvaigžņu – gan leģendas, kuru vārdi jau ir ierakstīti vēsturē, gan jaunie mākslinieki. Viens no viņiem ir 24 gadus vecais ķīniešu izcelsmes amerikāņu pianists Džordžs Lī. Solokoncertā 15. augustā Lielajā ģildē viņš spēlēs Franča Šūberta Fantāziju Domažorā op. 15 un Roberta Šūmaņa Fantāziju Domažorā op. 17.
Džordžs Lī ir absolvējis Hārvarda Universitātes un Jaunanglijas konservatorijas Bostonā apvienoto mācību programmu. Mūziķa starptautiskā karjera ir uzņēmusi straujus apgriezienus pēc 2015. gada Čaikovska konkursa, kurā viņš kļuva par sudraba medaļas ieguvēju. Šo pjedestāla pakāpienu viņš dalīja ar Luku Geņušu, kuru dzirdējām pagājušā gada festivālā Rīga Jūrmala. Džordžs Lī ir muzicējis kopā ar daudziem ievērojamiem Eiropas, ASV un Āzijas orķestriem. Viņa albumus izdod ierakstu kompānija Warner Classics. 2011. gada vasarā 15 gadu vecumā viņš uzstājās ASV prezidenta Baraka Obamas un Vācijas kancleres Angelas Merkeles priekšā oficiālajās vakariņās Baltā nama Rožu dārzā Vašingtonā.
Saruna ar Džordžu Lī notika februāra sākumā Minhenē, kur viņš kopā ar Maskavas filharmonijas orķestri diriģenta Jurija Simonova vadībā atskaņoja Pētera Čaikovska Pirmo klavierkoncertu.
Šodien Minhenē publika ļoti silti uzņēma jūsu uzstāšanos. Vai šāda klausītāju reakcija jūs joprojām pārsteidz?
Jā, tas man nozīmē daudz. Katru reizi, kad kāpju uz skatuves, mēģinu nodot vēstījumu un caur savu interpretāciju izstāstīt stāstu. Priecājos, ja tas izdodas, jo īpaši pilsētās ar tik bagātīgu muzikālo kultūru kā Minhenē.
Vai šo stāstu atrodat katrā skaņdarbā, ko spēlējat?
Jā, bet tas nav konkrēts stāsts. Mūzika ir abstrakta māksla, un to var aplūkot no dažādām pusēm. Emocionāli man palīdz tas, ka varu saistīt mūziku ar to, ko esmu redzējis, piedzīvojis un par ko esmu lasījis. Ja zinu, ka Čaikovska koncertā ir daļa, ko iedvesmojis Dostojevska rakstītais, – tā ir noderīga informācija.
Kurā dzīves brīdī nolēmāt, ka kļūsiet par pianistu?
Pirmo reizi pie klavierēm apsēdos četru gadu vecumā. Kopš bērnības man sagādājusi prieku sajūta, ka spēju tikt galā ar grūtībām, arī ar tehniskām. Taču tikai vienpadsmit divpadsmit gadu vecumā, kad iepazinu mūzikas emocionālo spēku, sapratu, ka tā var atklāt maģisku pasauli. Atceros, ka spēlēju Bēthovena Pirmo klavierkoncertu un pēkšņi sajutos tā, kā nekad nebiju juties. Tas bija brīdis, kad patiešām sajutu saikni ar mūziku. Mani iedvesmoja arī tas, ka pēc koncertiem pie manis nāca cilvēki un dalījās emocijās. Viņi stāstīja, ka mans izpildījums sniedz viņiem prieku un stiprina garu. Kad pirmo reizi to dzirdēju, mani tas pārsteidza, taču man bija svarīgi pārliecināties, ka mūzika spēj dziedēt. Kopš tā laika nolēmu, ka visu dzīvi vēlos spēlēt klavieres.
Vai jūs joprojām dzīvojat Bostonā?
Jā, esmu dzimis un audzis Bostonā. Šī ir viena no ASV lielpilsētām, kas man visvairāk atgādina Eiropu. Te ir ļoti aktīva kultūras dzīve. Mūsu lepnums ir Bostonas simfoniskais orķestris, bet ar to vēl nekad neesmu uzstājies.
Vai tas ir jūsu sapnis?
Jā. Ceru, ka vienu dienu tas piepildīsies. Es bieži apmeklēju Bostonas simfoniskā orķestra koncertus kā klausītājs. Tas ir viens no labākajiem amerikāņu orķestriem. Andris Nelsons to ir uzlādējis ar jaunu enerģiju. Esmu noklausījies dažus no viņa diriģētajiem Šostakoviča simfoniju cikla koncertiem un esmu sajūsmā.
Ar kuriem orķestriem pats jūtaties visērtāk?
Man ir izveidojusies lieliska sadarbība ar Verbjē festivāla kamerorķestri. Es bieži uzstājos ar Krievijas orķestriem. Piemēram, šajā turnejā ar Maskavas filharmonijas orķestri mums ir seši koncerti astoņās dienās. Orķestrim ir īstens krievu skanējums – spēlējot es jūtu, ka mani ieskauj mūzikas siltums, un tas aizkustina līdz sirds dziļumiem. Līdzīgas emocijas mani pārņem, kad uzstājos kopā ar Sanktpēterburgas Marijas teātra orķestri Valerija Gergijeva vadībā. Svarīgas ir diriģenta un solista attiecības. Daudz ko esmu iemācījies no maestro Manfrēda Honeka un Jurija Temirkanova. Esmu uzstājies Kirila Petrenko, Maikla Tilsona-Tomasa un Gustavo Dudamela vadībā.
Kā veidojas jūsu kontakts ar diriģentu? Ko jūs no viņa gaidāt?
Viss ir atkarīgs no diriģenta personības, katram ir savs komunikācijas un sadarbības veids. Ja runājam par Valeriju Gergijevu, es visvairāk iemācos tieši koncertā, jo mēģinājumiem vienmēr ir ļoti maz laika un man ir jābūt pilnībā gatavam. Sākas koncerts, un mēs kopā radām tieši tajā brīdī.
Kāda ir jūsu pieeja – vai jums patīk, ka esat perfekti sagatavojies, vai tomēr atstājat telpu iedvesmai, kas var apciemot priekšnesuma laikā? Cik elastīgs jūs esat?
Tehniski esmu ļoti labi sagatavojies katram koncertam un spēju daudz ko izdarīt. Tālākais ir atkarīgs no diriģenta. Mēģinājumā es varu izteikt savas domas. Mums ir jāatrod kompromiss, nepieciešamības gadījumā es pielāgojos. Kopš agras bērnības uzstājos skatītāju priekšā un varu tikt galā ar uztraukumu. Uz skatuves jūtos ērti.
Esat 2015. gada Čaikovska konkursa sudraba medaļas ieguvējs. Ko konkurss ir mainījis jūsu dzīvē?
Pilnīgi visu! Tas ir atvēris daudz durvju. Tajā sākās mana sadarbība ar Valeriju Gergijevu. Es cienu viņu par to, ka viņš rūpējas par jaunākās paaudzes mūziķiem un atbalsta viņus. Konkursā satiku menedžerus, ar kuriem tagad strādāju. Tas ir devis pamatīgu grūdienu karjerai.
Pēc Čaikovska konkursa jutos izsmelts. Pirms tam biju domājis, ka tajā pašā gadā piedalīšos arī Šopēna konkursā, bet man vienkārši nebija spēka. Biju pārguris, turklāt sāku saņemt daudz aicinājumu sniegt koncertus un jutu, ka nespēšu labi sagatavoties vēl vienam tik nopietnam konkursam.
Konkursus var uztvert kā "nepieciešamo ļaunumu". Čaikovska konkurss lika man izturēt tādus pārbaudījumus, kādus, kā man agrāk šķita, es nekad neizturētu. Tas mani norūdīja koncertdzīvei: finālā mums bija jānospēlē divi klavierkoncerti pēc kārtas. Pēc tam sapratu, ka man vairs ne no kā nav bail un esmu gatavs jebkam.
Čaikovska, Šopēna un Klaiberna konkurss ir izdevīga platforma jauno mūziķu izpausmei. Viss ir atkarīgs no tā, kā mākslinieks tam pieiet. Ja sapņo tikai par uzvaru, tas ir pārāk šaurs redzējums un, visticamāk, nepalīdzēs sasniegt vēlamo. Ja mūziķis to uzlūko citādi – kā vienu no iespējām sevi parādīt –, tas var būt noderīgi. Konkurences apstākļos dalībniekiem mēdz būt grūti apliecināt savu muzikalitāti un parādīt to, kas viņos ir un uz ko viņi ir spējīgi citā situācijā. Man konkurss ļoti palīdzēja.
Pasaulē ir daudz jaunu, talantīgu pianistu. Vai izjūtat konkurenci?
Es nedomāju par konkurenci, es koncentrējos savam darbam, taču sekoju līdzi tam, kas notiek. Tas ir aizraujoši – redzēt internetā videoklipus, kuros kāds 13 gadu vecs talants virtuozi spēlē Rahmaņinova Trešo klavierkoncertu.
Vai varat nosaukt dažādu paaudžu pianistus, kuri jūs iedvesmo?
No maniem laikabiedriem un vienaudžiem tie ir Sondžins Čo un Ēriks Lū, vienmēr esmu priecīgs dzirdēt Juidzju Vanu un Daniilu Trifonovu, kurš ir apbrīnojams mākslinieks. Tas ir neticami, cik daudz jaunu nianšu Daniils spēj atklāt opusos, kuri ir dzirdēti tūkstošiem reižu.
Kopš četrpadsmit piecpadsmit gadu vecuma mani visvairāk iedvesmo zelta laikmeta meistari – Arturs Šnābels, Alfrēds Korto, Emīls Gilelss, Vladimirs Horovics un Svjatoslavs Rihters. Viņiem tik ļoti nerūp precīzi nospēlēt katru noti – viņu interpretācijās ir jūtama uzdrīkstēšanās un brīvība. Viņiem galvenais ir iedziļināšanās mūzikas raksturā. Izcilāko pianistu sniegumā nereti var dzirdēt kļūdas, bet viņi apbur ar izpildījuma apgarotību un neparedzamību – to mēs arī gaidām no katra koncerta. Man ir grūti aprakstīt savas izjūtas, kad klausos Šūmani un Šopēnu Alfrēda Korto interpretācijā. Viņš var pieļaut kļūdas, taču es perfekti jūtu gan komponista, gan solista emocijas un idejas, un Korto skanējuma kvalitāte ir fenomenāla.
Jaunie mūziķi nevar atļauties pieļaut kļūdas, jo klausītāji un kritika viņiem tās nepiedos, vai ne?
Jā. Savā ziņā man ir žēl, ka tā ir. Tajā slēpjas koncertmākslas burvība – ja izpildītājs ir pārcenties, pārmēru sagatavojies, visu rūpīgi saplānojis un izkalkulējis, ko un kā viņš darīs koncertā, tas mazina pārsteiguma momentu un viegluma, brīvības, improvizācijas garu. Mēs taču gribam aiziet uz koncertu un būt pārsteigti, gribam atbrīvoties no stereotipiem. Tāpēc mūziķiem ir jāatrod līdzsvars starp sagatavotības pakāpi un elastīgumu. Ir jābūt stiprai pārliecībai par saviem spēkiem, lai jaunais mūziķis varētu nedomāt par to, ko par viņu teiks kritiķi. Nedrīkst ignorēt profesionāļu viedokļus, taču māksliniekam ir jāsaglabā savs veselums, savs kodols, viņam nevajag šaubīties un mēģināt pielāgoties kaut kādiem priekšstatiem.
Kā jūs veidojat savu repertuāru?
Gan pirms, gan pēc Čaikovska konkursa manā repertuārā ir bijis daudz krievu mūzikas. Es to dievinu. Tagad manā uzmanības centrā ir nonākuši vācu un austriešu komponisti – Bēthovens, Haidns, Šūmanis un Šūberts. Krievu romantiskajā mūzikā ir svarīgs gan dvēseliskums, gan tehniskie aspekti, savukārt vācu un austriešu mūzikā ir būtiska intelektuālā aspekta, stingras struktūras, formas izjūtas un emocionālā piepildījuma kombinācija. Tāpēc, piemēram, spēlējot Bēthovenu, man ir jābūt ļoti uzmanīgam. Ja notiek kāda nobīde, mūzika zaudē spēku. Atskaņot šo repertuāru ir sarežģīti, bet tas sniedz lielu gandarījumu. Jo vairāk tajā iedziļinos, jo vairāk prieka gūstu.
Pašlaik mācos Bēthovena Heroiskās variācijas un Brāmsa Pirmo klavierkoncertu, kā arī Šūmaņa Fantāziju, ko līdzās Šūberta Fantāzijai augustā spēlēšu Rīgā.
Kāda ir jūsu attieksme pret laikmetīgo mūziku?
Vēl neesmu īsti pievērsies mūsdienu mūzikai. To noteikti vajadzētu darīt, jo mums jāizpilda ne tikai pagājušo laikmetu standarta repertuārs. Mani fascinē ķīniešu komponista Čeņa Cjigana mūzika. Viņš dzīvo Parīzē, ir studējis pie Olivjē Mesiāna. Viņa daiļradē ir jūtama ķīniešu un franču kultūras ietekme.
Apzinos, ka laikmetīgajai mūzikai ir jānodrošina konteksts. Iespējams, klausītājam ir nepieciešami paskaidrojumi. Katram mūsdienu opusam ir sava valoda. Ja mākslinieks to izpilda bez jebkādiem komentāriem, tas var palikt nesaprasts. Pirmām kārtām pašam izpildītājam ir jāsaprot skaņdarba būtība un jācenšas to nodot klausītājiem. Tāpēc es atbalstu pirmskoncerta sarunu ideju, tās publikai ļoti palīdz. Šajā virzienā veiksmīgi darbojas pianists Andrāšs Šifs – pirms koncerta viņš vienmēr iepazīstina ar programmu, kuru piedāvās. Tas veicina klausītāju interesi un sapratni.
Kā klausītājs var saprast, kurš pianists ir labs un kurš nav tik labs? Kādus kritērijus jūs ieteiktu?
Mūziķi ir ļoti dažādi. Vieni ir tehniski virtuozi, citiem visnozīmīgākā ir skanējuma tīrība, citi cenšas skatīties pāri instrumenta robežām. Viss ir atkarīgs no tā, kas patīk pašiem klausītājiem. Man ir svarīgi, lai pianists spētu nodot publikai vēstījumu un lai tajā, ko viņš dara, būtu enerģija un spēks.
Mūzika ir subjektīva, un vienu opusu var interpretēt visatšķirīgākajos veidos. Cenšos nepārcensties savā sagatavotībā, jo nevēlos, lai mana spēle kļūtu pārāk ērta un paredzama. Gribas izvairīties no manierisma un ieradumiem, kas neizbēgami veidojas, jo mūziķis vingrinās ik dienu un stundām ilgi slīpē meistarību. Kad uzstājos, mēģinu no tā visa atbrīvoties un neatkārtoties.
Ja klausītājam koncertā kļūst garlaicīgi, tas ir signāls, ka varbūt izpildītājs nav tik labs. Klavierspēles kvalitāte tagad ir augstā līmenī, un no solista tiek gaidīts personisks skatījums un izteiksme. Ja mūziķim ir skaidra ideja, ko viņš vēlas pavēstīt, klausītājs to jūt.
Kā uzstājoties sajūtat laika plūdumu? Vai dažreiz ir sajūta, ka koncerts paiet acumirklī vai laiks apstājas?
Dažreiz, kad spēlēju kādu klavierkoncertu, šķiet, ka laiks plūst lēnāk. Tas ir atkarīgs no daudziem faktoriem. Agrāk, kad biju emocionāli pārņemts ar kaut ko, mēdzu spēlēt ātrāk, nekā vajadzētu. Pēc tam jautāju sev: kur es tā traucos? Tagad esmu nomierinājies un varu izbaudīt mirkli. To ietekmē arī katras koncertzāles akustikas specifika. Mūzika ļauj manipulēt ar laiku. Mēģinājumu telpā akustika ir pavisam citāda nekā koncertzālē, tā parasti ir ļoti sausa. Savukārt labā, lielā zālē, kuru piepilda publika, ir daudz iespēju strādāt ar skanējuma niansēm un krāsām.
Māksliniekam ir bauda, ka viņš var padomāt starp notīm un apzināties, ka var manipulēt ar laiku, paturot kādu noti ilgāk nekā parasti. Tas arī ir interpretācijas skaistums, ka ikreiz to var veidot citādi.
Jā, dažreiz ir sajūta, ka laiks apstājas. Tā bija, kad spēlēju Rahmaņinova Otro klavierkoncertu Mihaila Pletņova vadībā. Viņš pats ir unikāls pianists un zina, kurā brīdī var visu apturēt, ļaut skaņai izgaist un padarīt klusuma mirkli emocionāli vēl iespaidīgāku, neko nesasteidzot.
Ar mūziku esat pavadījis divdesmit gadu savas dzīves. Ko tā jums ir devusi?
Mūzikā galvenais ir ekspresija un komunikācija. Tā ir saiknes veidošana ar citiem cilvēkiem. Vienmēr esmu bijis diezgan kautrīgs. Skolā sēdēju pēdējā solā, man nepatika publiski runāt. Taču man kopš pašiem pirmsākumiem ir paticis sarunāties caur mūziku.
Man dzīvē ir arī citas intereses. Vienmēr cenšos atrast laiku sportam – spēlēju futbolu, peldu, skrienu. Agrāk spēlēju basketbolu, taču pianistam tas ir bīstams sporta veids. Sekoju līdzi Anglijas futbola premjerlīgas spēlēm, esmu Londonas Arsenal fans.
Vai ir tādi skaņdarbi, kuriem vēl neesat atradis savu pieeju, jo šķiet, ka trūkst dzīves pieredzes un tiem var tuvoties brieduma gados?
Par to man ir divējādas pārdomas. Piemēram, Bēthovena pēdējā – 32. – klaviersonāte. Tas ir viens no tādiem garīgi spēcīgiem skaņdarbiem, ar kuriem noteikti ir jāpavada ilgāks laiks, taču kaut kad un kaut kur ir jāsāk šis iepazīšanās ceļš. Ja pianistu kāds darbs patiesi interesē, ja viņš izrāda kaisli un vēlas to apgūt, to var darīt. Kāpēc būtu jāgaida? Ja mākslinieks mīl šo darbu, ja tas viņu aizkustina, tas ir labs iemesls, lai sāktu to mācīties un spēlēt. Kad noklausījos 32. klaviersonāti Artura Šnābela izpildījumā, uzreiz vēlējos to iemācīties. Priecājos, ka sāku to apgūt jaunībā. Jo vecāks kļūšu, jo vairāk tajā atklāšu. Zinu, ka ar šo darbu pavadīšu visu mūžu.
Kuri ir jūsu sapņu skaņdarbi – tie, kurus plānojat apgūt?
Brāmsa Otrais klavierkoncerts, kuru vēl neesmu spēlējis. Pērn pirmo reizi atskaņoju Rahmaņinova Trešo klavierkoncertu. Prokofjeva Otrais klavierkoncerts un Bēthovena Trešais klavierkoncerts arī ir mani sapņu darbi.
Vai jums ir kāds mērķis mūzikā? Kāpēc jums tā ir nepieciešama?
Mani saista ideja, ka cilvēki atvēl divas stundas, ko pavadīt koncertzālē. Tas ir veids, kā attālināties un norobežoties no mūsdienu pasaules haosa. Šīs divas stundas tiek pavadītas mierā – cilvēki tikai klausās un var piedzīvot katarsi. Mūzikā visi ceram atrast mieru. Pateicoties mūzikai, daudz ko esmu uzzinājis par sevi un iemācījies izpausties arī sev negaidītā veidā.
Ko jūs par sevi esat atklājis?
Nezināju, ka esmu tik jūtīgs. Man šķita, ka esmu tāds nenopietns tips, kuram patīk uzjautrināt apkārtējos. Mūzika atklāja manu sensitīvo pusi. Izrādījās, ka manī ir tik daudz emociju un man gribas tās izpaust. Es vēlos to visu izdzīvot un varu to darīt uz koncertskatuves.