Ceturtdien, 10. aprīlī, notika režisores Signes Birkovas debijas pilnmetrāžas spēlfilmas Lotus pirmizrāde. Sižets ir mistikas un ironijas piepildīts: vācbaltu grāfiene Alise fon Trota pagājušā gadsimta 20. gados mantojuma dēļ atgriežas Latvijā un nejauši nonāk slepena un baisa kulta valgos. Cenšoties atgūt brīvību, viņa atklāj kino maģiju un kļūst par mēmā kino pionieri.
Signes Birkovas filma Lotus ir līdzīga mistikas un ironijas piepildītam sapnim, kura darbība risinās XX gadsimta 20. gados. No piektdienas, 11. aprīļa, filma būs skatāma Latvijas kinoteātros. Foto – Agnese Zeltiņa
"Šis ir emocionāli intensīvs stāsts par spēcīgu sievieti, kura, ieslodzīta sarežģītos apstākļos un fiziski ierobežotā ķermenī, piedzīvo transformāciju un izraujas no gūsta, kurā viņu cenšas pakļaut un izmantot savās interesēs. Filma ir par to, kā iemācīties dzīvot un izdzīvot, nezaudējot spēju just dzīvi līdz kaulam, par radošumu kā augšāmcelšanos," stāsta režisore Signe Birkova. Viņa sevi spilgti pieteica ar īsmetrāžas spēlfilmu Es atgriezīšos kā kvēlojoša roze (2014), kurā galvenajā lomā ir redzama Rēzija Kalniņa. Režisores jaunākajā filmā viņa atveido sektantiski dekadentiskās organizācijas Viva La Mort vadītāju Zību Falstafu. Savukārt Alises fon Trotas tēlā iejūtas starptautiski pazīstamā lietuviešu aktrise Severija Janušauskaite. Kopā ar viņu šajā ar trakām un baisām virā žām piepildītajā ceļojumā skatītāju sagaida sieviešu boksa mačs pagrīdē, filma filmā jeb mēmā kino darbs par mūķenēm Māsas Ambrozijas pareģojums un estrādes dziesmas no latviešu kinofilmām, tajā skaitā Gunāra Rozenberga kompozīcija Disko roze. "Šo dziesmu es klausījos grūtos brīžos un zināju, ka agri vai vēlu pienāks brīdis, kad filma būs gatava. Vienkārši ir jāturpina nest šo karogu, kamēr tas tiks iesprausts kalna galā, un kalna galā tas tiks iesprausts pirmizrādē," intervijā KDi uzsver Signe Birkova, ar kuru tiekamies pirms gaidāmā notikuma Studijā Lokomotīve.
Filmas Lotus galvenā varone – vācbaltu grāfiene Alise fon Trota (lomā – Severija Janušauskaite) – negaidītu likteņa pavērsienu dēļ atklāj kino maģiju un kļūst par mēmā kino pionieri. Foto – Agnese Zeltiņa
Latvijas kinoteātros filma Lotus būs skatāma no 11. aprīļa. Tajā ir redzami daudzi populāri aktieri – Baiba Broka, Indra Briķe, Vilis Daudziņš, Mārtiņš Kalita, Andis Strods, Regnārs Vaivars, Iveta Pole, Āris Matesovičs, Jana Čivžele, Lauma Balode un citi.
Kādi ir filmas Lotus idejas pirmsākumi?
Es biju sapņojusi uzņemt filmu par mūķenēm, bet šī tēma varētu nebūt interesanta plašam skatītāju lokam. Vienā brīdī piegāju pie sava grāmatu plaukta, kur burtiski iegailējās kinozinātnieces Ingas Pērkones grāmatas Latvijas pirmās filmas vāciņš: iedomājos, ka mana nākamā filma varētu būt fiktīvs stāsts par notikumiem pirms nacionālā kino dzimšanas un tajā varētu integrēt mūķenes. Es radīju sievietes režisores tēlu, kas iemieso citādību un avangarda kino stihiju. Alisi fon Trotu ir iedvesmojusi franču eksperimentālo filmu autore Žermēna Dilaka. Savukārt savu vārdu viņa ieguvusi no pirmās sievietes režisores Alises Gijas-Blašē.
Vai viņām ir kāda vizuāla līdzība?
Nē, Alise fon Trota ir aktrises Severijas Janušauskaites, kostīmu māksliniece Jurates Silakaktiņas un grima mākslinieces Ilzes Trumpes kopdarba virmojums, 1919. gada nosacījumi un galvenās varones izcelsme un biogrāfija. Svarīgāk par vizuālo līdzību ir tas, ka viņa sevī nes sieviešu kinopionieru atblāzmu. Līdzās viņām var pieminēt arī amerikāņu eksperimentālā kino māti Maiju Derenu.
Kā XX gadsimta pirmajās desmitgadēs klājās sievietēm režisorēm?
Lai arī daudzas filmas nav saglabājušās, ir sadegušas vai citādi gājušas bojā, nostāsti liecina, ka paši pirmsākumi kino šūpulī Francijā un Holivudā ir bijuši cerīgi, bet vēlāk sievietes režisores ir tikušas iedzītas stūrī režisoru vīriešu pieaugošās dominances dēļ. Manā skatījumā būt sievietei režisorei ir organiski un dabiski. Viņām piemīt smalka pasaules izjūta, kas ir nepieciešama kino. Tā veidošana nav nekāda vīriešu profesija. Tas ir stereotips. Protams, šai nodarbei ir nepieciešama izturība un dzelžaina mērķtiecība, lai varētu nonākt līdz rezultātam. Visām pieminētajām sievietēm režisorēm neapšaubāmi piemita šīs kvalitātes līdzās ģēnija jaunrades dzirkstij, jo viņas radīja kaut ko tādu, kā nebija bijis pirms tam.
Tās piemīt arī Alisei fon Trotai, kura sper durvis ar kāju.
Alise fon Trota kinorežisora Viļa Segliņa (viņu atveido Vilis Daudziņš – I. A.) dzīvē iebrāžas kā viesulis un apgriež visu kājām gaisā. Viņš ir naratīva kino veidotājs, viņa – traka, nevaldāma, nekādos rāmjos neieliekama māksliniece, kuras temperaments un pieredze izpaužas viņas radītajā filmā. Alise fon Trota nedomā: tagad es veidošu kinovēsturi! Viņas gadījumā tas drīzāk ir atriebības akts. Viņa atmaksā saviem pāridarītājiem un vienlaikus atbrīvojas no vecās pieredzes. Savukārt Vilis Segliņš ir sapņotājs. Viņš ir noskatījies režisora Deivida Vorka Grifita filmu Neiecietība (Intolerance, 1916), episku kino sāgu četrās daļās. Viņš grib radīt tikpat vērienīgu darbu par latviešu senatni. Mums viss kļūtu skaidrs. Mums vairs nekad nesāpētu vēstures nezināmie lauki. Tā būtu kā milzīga atklāsme, kas būtu svarīga visai tautai.
Vai domājāt, kāda būtu šī filma?
Es biju ierakstījusi scenārijā, ka šī filma iesāktos ar ledus laikmetu, kad latvieši iet cauri sniegiem, atkaujas no lāčiem un dodas pretī savai nākotnei. Tāpēc Vilis Segliņš piedzīvo šoku, kad ierauga filmu, ko ir radījusi Alise fon Trota ar viņa aizdoto kameru. Viņa ir uzfilmējusi "māžošanos. Šajā varonī cīnās mīlestība ar stereotipiem, kā kam vajadzētu izskatīties. Tas ir stāsts par Viļa Segliņa transformāciju.
Alise fon Trota intuitīvi pieķeras kino, jo viņa ir zaudējusi visu un tas kļūst par viņas jauno visu, savukārt viņš ļaujas citādībai un viņas huligāniskajām izdarībām. Viņa jūtas pārveido viņa prāta uzstādījumus, ko nevēlas pieņemt viņa draugi. Viņiem tā ir milzīga traģēdija, jo viņi ir bijuši kopā karā, pēc tam sēdējuši piepīpētā istabā no rīta līdz vakaram un domājuši par savu filmu, bet tad ierodas Alise fon Trota. Vāciete! Vilis Segliņš viņu acīs ir nodevējs. Nedomāju, ka uz to vajadzētu skatīties kā uz zaudējumu – ka viņš nostājas savas mīļotās sievietes pusē –, jo viss turpināsies jau reālajā kinovēsturē – 1930. gadā Aleksandrs Rusteiķis uzņems savu pilnmetrāžas mēmā kino darbu Lāčplēsis un taps citas svarīgas filmas.
Aktieris Vilis Daudziņš spēlē kinorežisoru Vili Segliņu, kura dzīvē Alise fon Trota apgriež visu kājām gaisā. Foto – Andrejs Strokins
Man gribējās atrast to domāšanas modeli, kas varēja būt eksistējis pirms Kārļa Ulmaņa valdīšanas laika. Tie bija pirmie Latvijas valsts gadi, kuru atmosfēra rezonē ar to apjukuma un nedrošības sajūtu, kāda ir Alises fon Trotas dzīvē un psiholoģiskajā stāvoklī.
Pagriezienu viņas dzīvē iezīmē iekļūšana sektā. Kāpēc tāda izvēle?
Pagājušā gadsimta sākumā Eiropā plauka un zēla dažādi ezoteriski un okultiski strāvojumi, jo cilvēkiem bija nepieciešamība pēc mierinājuma. Es radīju sektantiski dekadentisku organizāciju Viva La Mort. To vada odiozā un dēmoniskā Zība Falstafa, kura ir ceļojusi pa Tibetu un Indiju un kuru piesaista prakses, kas ir saistītas ar nāvi. Organizācijas biedri nepieņem ārējās pārmaiņas un turpina dzīvot tādā kā Viktorija laika estētikā un uzskata sevi par gara aristokrātiem. Šīs organizācijas pamatā ir uzskats, ka pasaulē viss ir mainīgs un pārejošs, izņemot vienu – nāvi.
Nāve ir garantēta, un tāpēc tā ir vienīgā, ko vērts pielūgt. Viva La Mort biedri iestudē Nāves teātra izrādes. Uz Viljama Šekspīra jautājumu "Būt vai nebūt?" viņiem ir sava specifiska atbilde. Viņi veido dažādus pasākumus, lai ievilktu savos tīklos cilvēkus no varas balkoniem un izkļūtu no pagrīdes virszemē. Alise fon Trota viņiem ir svaigas asinis un gards kumosiņš: viņa pārvalda svešvalodas, ir daudz ceļojusi un nodarbojusies ar alpīnismu. Tas ir stāsts par to, kā šie antagonisti izdara viņai pakalpojumu, jo viņi izsit Alisi fon Trotu no komforta zonas un izaicina viņu uz darbību. Tas ir stāsts par mūsu personīgajiem tirāniem, kas sekmē cilvēka attīstību.
Aktrise Rēzija Kalniņa atveido sektantiski dekadentiskās organizācijas Viva La Mort vadītāju Zību Falstafu. Foto – Agnese Zeltiņa
Vai citādi Alise fon Trota nebūtu nonākusi līdz kino?
Iepriekš Alise fon Trota bija uzgleznojusi gleznu, bet viņai nekad nebija bijusi doma pievērsties kino. Viņa gribēja pārdot muižu, aizbraukt uz Portugāli, nopirkt māju, gleznot vai vienkārši staigāt gar okeāna krastu. Viņas plāni bija diezgan mietpilsoniski.
Vai lieli pāridarījumi ļauj kļūt par lielu mākslinieku?
Nevaru spriest par visiem cilvēkiem. Domāju – drīzāk nē nekā jā. Noteicošā ir atvērtība – ja cilvēks ir aizvērts, viņā nevar virmot radošums un iznākt uz āru. Ja cilvēks ir atvērts, viņā notiek šis process. Tas ir brīnišķīgs, mistisks un ne vienmēr komfortabls. Jebkurš cilvēks saskaras ar pārbaudījumiem, grūtībām un traumām. Tas ir neizbēgami, jo tāda ir dzīve, bet cilvēks var izvēlēties, kā viņš reaģē uz to, saglabāt saikni ar sevi un pasauli... ...vai norobežoties. Ieslēgties čaulā un iemarinēties savās sāpēs vai arī izvilkt sevi aiz matiem ārā no šīs situācijas, bet tam vajag radošuma aktu. Tam nav jābūt kaut kam grandiozam. Cilvēks var vienkārši švīkāt blociņā un piedzīvot gaismu, jo radīt ir kaut kas dievišķs. Šajā pasaulē viss ir radīts, līdz ar to radīšana ir dzīvi apliecinošs process, bet tas ir apzināts un sarežģīts lēmums, it īpaši milzīgu traģēdiju gadījumā. Esmu redzējusi, kā cilvēki lēnām mēģina savu sāpi šķīdināt caur radošumu un lipina plastilīna figūriņas vai veido filmas.
Savu filmu esat uzņēmusi ar senām kamerām. Kādas ir priekšrocības?
Viena no tām ir 1923. gadā ražotā Debrie Parvo kamera, kuru iegādājāmies eBay kopā ar visiem nepieciešamajiem filtriem un koka kāju statīvu, lai maksimāli pietuvotos mēmā kino uzņemšanas pieredzei un radītu Māsas Ambrozijas pareģojumu. Tā bija operatora Mārtiņa Jurevica ekstāze. Savukārt visu pārējo filmējām ar Arriflex Super 16 mm kameru, kas bija populāra pagājušā gadsimta 70. gados un nodrošina attēlu kā maģisku, kustīgu, graudainu šķidrautu. Šī kamera bija tā laika underground kultūras elements. Tas ir būtiski mūsu filmai, jo mēs nerādām uzņemšanas laukumu un Alisi fon Trotu režisora krēslā kā citās filmās par kino tapšanas aizkulisēm, mēs rādām starpposmus. Kā saka režisors Džims Džārmušs, viņu neinteresē lielie notikumi, viņš rāda cilvēkus, kuri sēž, pīpē un domā. Režisors Luiss Bunjuels Buržuāzijas diskrētajā šarmā/The Discreet Charm of the Bourgeoisie (1972) rāda cilvēkus, kuri klīst un cenšas paēst vakariņas, bet viņiem nesanāk.
Šajā bunjueliskajā momentā ir kaut kas latvisks. Mums ir pienācis laiks nedaudz pasmieties par sevi. Mums ir daudz vēsturisko filmu, kurās mēs svinam varoņus un notikumus, bet pasmiešanās par sevi ir veselīgas sabiedrības pazīme. Man ir epizode, kas nav iekļauta filmā: skan muzikālā tēma no daudzsēriju filmas Ilgais ceļš kāpās (1981), Vilis Segliņš stāv pie jūras un skatās tālumā. Alise fon Trota ir redzējusi jūras un okeānus. Viņa ir redzējusi visu. Viņa jautā: kas tur ir? Viņš atbild: Zviedrija! Tā ir pasmiešanās par mūsu paškritiskumu un kompleksiem, bet ar mīlestību. Man vismaz gribētos tam ticēt, jo es pati pilnībā identificējos ar Vili Segliņu. Es saprotu, kā tas ir – staigāt gar jūras krastu un sapņot par filmu. Arī Lotus vajadzēja izsapņot.
Piesaucāt Ilgo ceļu kāpās. Vai jūs varētu vairāk pastāstīt par kino citātiem jūsu filmā?
Tie ir apzinātie un neapzinātie citāti, kas ir manas zemapziņas projekcija – to ir ietekmējušas visas filmas, kuras esmu skatījusies. Apzināto citātu izmantošanas koncepcija ir tāda, ka Alise fon Trota uzskata, ka viņai ir jārīkojas pēc kaut kāda plāna, bet viņas likteņa dzīpari saaužas tā, ka viņai ir jāuzņem filma. Ar šiem citātiem kinopasaule viņu soli pa solim velk sevī iekšā. Viens no būtiskākajiem ir Alfreda Hičkoka darba Uz ziemeļiem caur ziemeļrietumi/North by Northwest (1959) citāts ar lidmašīnu, tas parādās arī vairākās citās filmās. Otrs ir Orsona Velsa Pilsoņa Keina/Citizen Kane (1941) citāts ar stikla sniega bumbu. Filmā var pamanīt atsauces arī uz Alehandro Hodorovska Svēto kalnu/The Holy Mountain (1973), Andreja Tarkovska, Žana Lika Godāra un citu meistaru daiļradi. Tā ir manevrēšana starp dažādām kino valodām un žanriem, un Alises fon Trotas dzīves realitāte tajā saplūst ar kino realitāti.
Esat nofilmējusi arī filmu filmā.
Nezinu, vai to var saukt par citātu, bet viens no svarīgākajiem momentiem ir jau pieminētais Māsas Ambrozijas pareģojums, kas ir filma filmā. Ja Lotus ir kā organisms ar dažādiem orgāniem, šis mēmā kino darbs ir filmas sirds, kas var pukstēt pati par sevi. Skatīšanās laikā Alise fon Trota piedzīvo garīgu kino atklāsmi sarežģītā dzīves situācijā, kurā Māsas Ambrozijas pareģojums parādās kā zaigojošs altāris un dod jaunu cerību. Tās rašanos ir ietekmējušas daudzas klasiskas filmas par mūķenēm, piemēram, Melnā narcise/ Black Narcissus (1947) un Eņģeļu māte Joanna/Mother Joan of the Angels (1961), ekspluatācijas filmu apakšžanra nanspluatācijas filmas (nunsploitation) ar mežonīgu vēlmi pārkāpt dažādas tabu tēmas un mēmais kino ar pārspīlētu aktierspēli.
Vai jums pašai ir bijusi šāda filma kā "zaigojošs altāris"?
Viena no šādām filmām ir Karla Teodora Dreiera šedevrs Žannas d’Arkas ciešanas/The Passion of Joan of Arc (1928), ko es redzēju kā projekciju uz kāda Vecrīgas nama sienas Rīgas Starptautiskā kinoforuma Arsenāls laikā. Žannu d’Arku spēlē Renē Falkoneti, un mani turpina iedvesmot viņas seja. Kā raksta filozofs Emanuels Levins, otra seja ir kaila ikona, kas ļauj izjust citas personas tuvumu un tālumu. Man patīk skatīties filmas kinoteātrī, kur cilvēku acis ir paceltas uz augšu un raugās uz kaut ko augstāku par sevi, nevis kā pie televizora vai datora ekrāna, kas ir tieši pretī.
Sens kino uz senas sienas varētu būt vēl iespaidīgāk!
Man patīk arī citas Karla Teodora Dreiera filmas, jo viņš nodarbojās ar garīgajiem meklējumiem un pārnesa uz ekrāna sakrālas, noslēpumainas tēmas, piemēram, filma Vārds/The Word (1955) vēsta par augšāmcelšanās brīnumu. Man ir vesels saraksts ar mēmā kino filmām, kuras mani ir ietekmējušas. Var teikt, ka Lotus ir atzīšanās mīlestībā mēmajam kino, it īpaši "nitrāta" filmām ar to satriecošo vizualitāti, kuru vēlākā ķīmija nespēja atkārtot. Tām ir raksturīgs trakulīgums, rotaļīgums un naivums. Basters Kītons. Ak kungs! Mēs gribējām, lai mūsu filma būtu kā pateicība visiem kino pirmtēviem, kuri uzdāvinājuši cilvēcei visas šīs dāvanas.
Kāpēc pazuda šīs kinofilmas ar celulozes nitrāta pamatni?
Tās bija viegli uzliesmojošas un izraisīja traģiskus notikumus, piemēram, aizdegās kinoteātri, un daudzi skatītāji gāja bojā. Kad Alise fon Trota montē savu filmu, viņa nepārtraukti pīpē. Mēs teicām: tā ir dzīve uz pulvera mucas!
Galvenajā lomā ir redzama starptautiski pazīstamā lietuviešu aktrise Severija Janušauskaite. Kāpēc tāda izvēle?
Es biju viņu redzējusi režisora Jevgeņija Paškēviča filmā Ko zina Klusā Gerda (2020), bet man neienāca prātā, ka viņa varētu piedalīties manā kinodarbā, taču vienā brīdī es gulēju gultā, klausījos jūtūbē dziesmas un izdzirdēju Severijas izpildīto kompozīciju Zu Asche, Zu Staub no seriāla Babilona Berlīne/Babylon Berlin (2017). Tā nāca kā apskaidrība. Filmas kopproducente Uļjana Kima palīdzēja sazināties ar Severiju, nosūtīt scenāriju un satikties Viļņā uz stundu garu sarunu, kurā viņa jau bija iedegusies par šo ideju.
Severija ar savu temperamentu perfekti iemieso tēla citādību. Viņa ir kā svešiniece starp savējiem un savējā starp svešiniekiem. Severija ir talantīga, daudzslāņaina un noslēpumaina aktrise, kura ar savu huligānismu uz ekrāna lauž stereotipus par grāfienēm un aristokrātiem. Pateicoties viņai, citiem aktieriem un pandēmijas izraisītajai vēlmei pēc jautri kopā pavadīta laika, filma ievirzījās komiskākā gultnē, nekā bija iecerēts scenārijā. Tas varēja būt daudz drūmāk.