Mana 3. simfonija Arcadia ir par iedomātu pasauli. Šoreiz šī mana Arkādija – iedomu, sapņu un fantāziju pasaule, kurā ir tikai un vienīgi labais. Labais tā, kā es to gribu redzēt. Tas ne vienmēr ir kaut kas ārkārtīgi skaists, bet tās ir labas sajūtas, kaislības, arī labas nesamierināmības. Šī ir tā Arkādija, par kuru savu Fauna diendusu rakstīja Klods Debisī, kurā pastaigājas Čurļoņa gleznu tēli, un tāda vieta, par kuru mēs varam sapņot. Manuprāt, šāda Arkādija zemes virsū nepastāv, patvērums mums ir jāmeklē sevī un tajā, kā mēs redzam lietas, kas ārēji izskatās pavisam citādas – šādi komponists Andris Dzenītis saka par savu jauno simfoniju pirms pirmatskaņojuma Valsts kamerorķestra Sinfonietta Rīga koncertā Latvijas Universitātes Lielajā aulā piektdien, 14. martā plkst.19. Diriģents Normunds Šnē līdzās Dzenīša Arkādijai licis Vīnes klasiķa Jozefa Haidna humorpilno 60.simfoniju Il distratto un mūslaiku ziemeļvalstu skaņražu Esa Pekas Salonena (Somija) un Benta Sorensena (Dānija) opusus.
Vai simfonija ir komponista meistarības mēraukla?
Arhetipiski iesakņojies, ka simfonija ir pārāka par vienkāršu simfonisku darbu ar kādu tam dotu nosaukumu, vienalga, cik apjomīgs tas būtu. Ir taču arī pavisam īsas simfonijas. Atceros lasīto par sabiedrības gaidām, cik ļoti grandioza būs Šostakoviča devītā, no kuras visi gaidīja milzu darbu par godu padomju valsts uzvarai karā, taču sagaidīja vienu no visīsākajām un bezrūpīgākajām komponista simfonijām, daļai mūzikas sabiedrības esot pat nedaudz bijis kauns. Man simfonija ir kā lappuses vai pat sējums personīgajā dienasgrāmatā, kāda noteikta laika nogriežņa vērojums par to, kas notiek ar mani pašu un kā reflektēju pasauli, gan redzējums plašākā mērogā. Manas trīs simfonijas tapušas ar vidēji trīs gadu atstarpi, un es redzu, ka man svarīgajās pozīcijās kaut kas ir būtiski mainījies, bet kaut kas arī palicis nemainīgs, vien mainot izpausmes formu, dziļumu, vērojuma rakursu. Droši vien līdzīgi bijis arī Māleram, Ivanovam vai Silvestrovam, kuriem simfonija nav tikai profesionālās meistarības arvien jauns un pamatīgāks demonstrējums, bet kāda konkrēta savas dzīves mirkļa apturēšana un padziļināta izpēte. Ja būs lemts, šos savas dienasgrāmatas sējumus vēlos radīt ilgi. Man patīk simfonija kā abstrakts žanra apzīmējums. Vienlaikus domāju, ka simfonija ir tikai nosaukums. Piemēram dāņu romantiķa Rueda Langārda Sfēru mūzika, par kuru nupat stāstīju audzēkņiem, grandiozitātē, iespējams, pārsniedz Mālera Astoto, nesaucas simfonija, bet ir saistīta ar ārkārtīgi dziļiem garīgiem meklējumiem.
Atceros, pirmajā simfonijā vēlējies norakstīt nost visu ļaunumu.
Mana trešā sasaucas ar pirmo, tikai kā fotogrāfija un tās negatīvs, vai otrādi. Patiesībā, 2017. gadā, kad strādāju pie pirmās simfonijas Mīlestība ir stiprāka, mana pārliecība mūzikā bija līdzīga – biju ceļā uz sirsnību, gaismu, jaunu mūzikas pašizteiksmi, bet šis darbs bija izņēmums – līdz aumaļām bija sakāpusi nasta, kas spieda no vides, kādā dzīvojam. Likās – tik maz kurš asi redz kopainu, ka tā jārāda skaņās. Biju sev izveidojis kolekciju no ziņu portālu virsrakstiem, kurus pēc kārtas rindojot, vienkārši pamanīt, cik absurdā pasaulē dzīvojam – kāda ietekmele atkal mainījusi matu krāsu, kāds atkal nošāvis visu savu ģimeni, paralēli – politekonomiskas nejēdzības, intrigas kultūras vidē, tukša filozofija, tikko atvērti veikali, kuros tērēt, tērēt, tērēt. Personības devalvācija, īslaicīgums.
Mainās tikai formas, personālijas, varbūt – pakāpe. Manuprāt, visas kopainas nejēdzīgumu savā simfonijā jau 60. gados lieliski parādīja Lučāno Berio. Jāteic gan – ar veselīgu ironiju. Man, godīgi sakot, ne 2017. gadā ne tagad nekas nešķiet ne jautri, ne filozofiski reflektējami. Pirmajā simfonijā eju ceļu augšup, mūzikai izskanot, gaismām izslēdzoties, ziņu virsrakstiem izdziestot un iestājoties klusumam, kāds valda Karla Seigana idejā, no kosmosa aplūkojot Zemeslodi kā klusumā peldošu mazo, zilo punktiņu, uz kura notiek visas vājprātīgās cilvēku nejēdzības. Patiesība ir klusumā, tā ir ārpus. Tā nav ne politiskajos manevros, ne grāmatās par to, kā uzlabot dzīves kvalitāti, pat ne jogas guru nopūtā. Tā ir kaut kur tur – bez mums, bez apziņas.
Es šo pasauli neizmainīšu. Bet. Mūzikai ir pasakaina īpašība – mēs, komponisti varam uzbūvēt tādu pasauli, kādu vien vēlamies, tajā apmesties, dzīvot harmonijā vai izmisumā, izvēlēties sienu krāsu, mēbeles, logus; ielaist vai neielaist tajā kādu citu, kaut ko paskaidrot vai nē. Trešajā simfonijā es necīnos, nav polemikas. Es būvēju savu ideālo pasauli, patvērumu, kurā, ja vien jums ir vēlēšanās, aicinu sev līdzi, apsolot, ka tur būs droši, silti. Arkādija ir tā iedomu pasaule, kurā droši vien joprojām flautu spēlē Debisī Fauns, pastaigājas Čurļoņa mierpilnie tēli, valda maiga, nenosodāma baudkāre un erotika, pastāv labestīga cieņa un brīvība, jebkuras sadursmes ir siltas un saistītas ar vēlmi pēc labā, no manas Arkādijas plaši atvērtajiem ieejas vārtiem līdz putnu dārzam noslēgumā, kur pasaule zaudē krāsas, izbalē, detaļu pa detaļai viegli, bez traģēdijas sabirst kā sapnis, taču mums ir iespēja to paturēt vai nepaturēt savā apziņā uz visiem laikiem, lai tur atgrieztos vēl. Ja pirmā simfonija bija uz āru izgriezta pasaule ar finālu iekšpus, šī savukārt ir pasaule, kas primāri atrodas kaut kur citur, dziļi iekšienē, bet vēlos ļaut jums to alegoriski izvēlēties kā iespējamu dzīvesvietu. Es vairs neticu globālai labestības iespējai šaipus.
Ja komponētu tagad, kad visa pasaule ir trauksmē, par ko būtu vēstījums?
Brīdī, kad sāku rakstīt Trešo simfoniju, pasaule jau atradās ceļā uz vājprātu. Tādēļ to rakstīju tieši tā un tieši tad. Ceru, ka būšu uzbūvējis vismaz pusstundu ilgu pajumtes iespēju tiem, kas klausīsies. Starp citu, Otrās simfonijas pirmatskaņojums notika pāris nedēļas pēc kara sākuma – toreiz maz kam vispār prātā bija koncerti, taču tā atrada dzirdīgas ausis, tika arī augstu novērtēta. Trešā
Mikaloja Konstantīna Čurļoņa gleznu ciklā Karaļu pasaka divi mūžveci valdnieki dala pasauli, viens tur plaukstā pilsētu. Baisi un aktuāli?
Esmu tieši tāds pats politikas ziņu patērētājs kā sabiedrības vairākums. Pēdējo notikumu dēļ gan esmu sācis sekot atsevišķām lielajām pasaules ziņu aģentūrām, jo tur informācija parādās operatīvāk un tiek atspoguļota no dažādiem rakursiem. Droši vien tas, kas notiek ir radies nevis tādēļ, ka pasaulē šobrīd ir vismaz divi vai vairāk ekstrēmi bīstami un prātā sajukuši vīrieši, kuru valstis kā divas skrūvspīļu puses ieskauj Eiropu, bet gan tādēļ, ka cilvēce, sabiedrība ir devusi iespēju šādiem cilvēkiem nonākt pie varas. Par Krieviju, kura bez imperiālisma un spēcīgas dūres nekad nav pratusi pastāvēt, viss skaidrs. Taču ASV Prezidentu leģitīmi, ar pietiekamu balsu pārsvaru ievēlēja tauta! Tauta, kurai kaut kas ir apnicis, kura vairs negrib, kā ir bijis līdz šim.
Līdzīgi arī pagājušā gadsimta pirmajā pusē milzīgas sabiedrības masas ticēja, ka Hitlers spēs pasaulē panākt labas pārmaiņas. Ticēja pat tad, kad bija sākusies brutalitāte un visā vainoti ebreji. Šķiet ticams politologa Anda Kudora teiktais Radio, ka iekšpolitiski lielai daļai Amerikas ir apnicis agresīvs ultraliberālisma triumfs, kaut vai ar absurdiem dzimumu interpretācijās, kur ar nesalīdzināmu fizisku pārsvaru sporta disciplīnās, augstskolās, tā iegūstot stipendijas, iestājas puiši, kas sevi sauc par meitenēm, un vienkārši ir stiprāki. Un vai zināt, ka psiholoģijas terminoloģijā jau tiek runāts par 72 dzimumiem un pat tradicionālajiem diviem matemātiski vienmēr jādalās uz pusēm? Esmu par iekļaujošu sabiedrību, līdzvērtību, tiesībām būt atšķirīgam, taču saprātam ir robežas, kā arī sava agresivitātes mēraukla. Un tas ir tikai viens piemērs.
Līdzīgi "apnikumi" ir ekonomikā un citur. Vīrs ar sarkano kaklasaiti tautai saprotamā valodā, ar apšaubāmām metodēm, bet sola šo visu sakārtot. Patiesībā šī ir mācība Eiropai ne tikai pamosties no sapņa, ka Amerika mūžīgi būs pasaules policists, pie kā esam pieraduši, bet arī no tā, ka reti esam vienoti lielajās domās. Mūsu Eiropas sabiedrības seja ir bezgala sadrumstalota, bieži vien – sīkumaina, garlaicīgi birokrātiska, virzīta ne tur, kur vajadzētu veltīt galvenās pūles un uzmanību. Tā ir augsne sabiedrības slimībām, negodīgu ekonomisko interešu triumfam. Šobrīd šo jāmēģina salāpīt kā porcelāna tējkannas lauskas, darboties vienoti, neizšķīst lietās, kuras, piedodiet, bet var vēl pagaidīt. Mums abās pusēs ir spēki, kuri darbus vēlas darīt ar sirpi un āmuru, džedaja lāzerzobenu vai kādā štatā brīvi veikalā nopērkamu automātisko ieroci, kamēr mēs šeit pamazām no smalkmehāniķu instrumentiem sākam sniegties pēc skrūvgrieža, zāģa, vai labākajā gadījumā, vēl neuzasināta cirvja, no kura pat nav noņemta birka. Es dzīvoju netālu no dzelzceļa sliedēm, uz kurām ik dienas stāv gari jo gari sastāvi ar vagoniem, kurus rotā burti kirilicā – RŽD. Kas mums ir svarīgāks – vājināt Krievijas spēku vai uzturēt dzelzceļa tranzītā balstītu ekonomiku? Abi vienlaicīgi nav iespējami. Man tas nav vienalga. Bet ko es varu darīt? Nereti izslēdzu ziņas, kurās kārtējo reizi dzirdu, ka Eiropas valstis kaut ko "nosoda". Kā tāda vecāku pirksta kratīšana bērnam, kurš izgāzis zupas bļodu, apzinoties, ka neko jau vairāk viņam padarīt nevar.
Par ko šobrīd jādomā visvairāk? Kā atrast/saglabāt līdzsvaru?
Visvairāk domāju par ģimeni. Par vistuvākajiem cilvēkiem – manu puišeli, lielajiem bērniem. Mēs, vecāki pusmūžā, esam gana rūdīti, lai spētu sadzīvot ar satricinājumiem un sāpēm. Taču, cik tas būs manos spēkos, darīšu visu, lai bērniem nekad nebūtu jāpiedzīvo kara šausmas, pazemojumi viņu nacionalitātes, pārliecības vai cilvēcisko tiesību dēļ. Ne karā, ne sabiedrībā. Ģimenē sākas viss – sapratne par cieņu, mīlestību, drošību, piederību. Vai kādam ir šaubas par ģimenes nozīmi? Man ir tik žēl, ka ir tik daudz bērnu bez ģimenēm, vai tajās nav iespēja justies droši un pasargāti. Pazīstu šīs sajūtas no dažādām pusēm. Žēl arī, ka tie, kam pašiem ģimenes nav izvērtušās laimīgas, bieži pat Dieva vārdā pieņem absurdus lēmumus un mēdz darīt tā, lai arī pārējie justos nelaimīgi.
Dažkārt jūtu, ka varu palīdzēt arī ar lūgšanām mūzikā, tādēļ tās rakstu. Silda, ja tās dziedina, taču nekas nav svarīgāks par savas šūnas, piederības sajūtu. Ar to domāju ģimeni. Svarīga arī ķermeņa veselība, kustība, dzīvesveids. Ziemeļos raksturīgais depresīvums noteikti nav ārstējams ar simts vai trīssimts gramiem pirms miega sirdsmieram. Šīs problēmas skarbā puse ir ieraugāma, ne tikai guļam grāvjos vai pieturās, bet arī slēpti sabiedrības visinteliģentākajos slāņos un nevainīgā "dzīves baudīšanā".
Gatavoties vissliktākajam vai nezaudēt cerību un ticību veselajam saprātam?
Ilgtermiņā ļaunums nekad nav uzvarējis. Galu galā – vai kāds domā par sevi, ka viņš ir ļauns? Ļaunuma posts parasti sākas ar labiem nodomiem. Nezinu vai esmu pesimists, bet gatavojoties uz ļaunāko, parasti priecājos, ka tā nenotiek. Ticu, ka saprāts kaut kad uzvarēs, bet tas notiks, kad mēs visi, jā – visi nāksim pie prāta un būsim vienoti. Es saprotu, ka pastāv starptautiskās diplomātijas etiķete, taču vienalga man kā cilvēkam nav saprotams, kā situācijā, kad pretī sēž jucis klauns un mētā sejā papīra bumbiņas, kuras nelabi ož un uz kurām ir uzrakstīti rupji vārdi, joprojām turpini atkārtot – "Nu, bet, protams, ka tu, joprojām nemainīgi, esi mans draugs!" Es gribētu ticēt, ka Eiropa iegūs līderību, dzelžainu nostāju, un spēju atbildēt stingri. Arī mēs kā tauta turēsimies kopā, mazāk lasīsim nepārbaudītas ziņas, mazāk ticēsim sazvērnieku teorijām, nenodarbosimies ar linča tiesu, kas jau teju kļuvusi par vienas sabiedrības daļas azartisku hobiju, paviršu, vienpusēju procesu vērošanu un vērtēšanu, ar agresīvu attieksmi pret tiem, kuri, nu jau bailēs no "kancelēšanas" draudiem pārstāv konservatīvākas vērtības.
Kur redzi mūsu spēku un/vai priekšrocības?
Man ir ļoti grūti atbildēt tieši par Latvijas priekšrocībām šajā brīdī. Mums jābūt vienotiem gan pašiem, gan Eiropas kontekstā, jācenšas pārliecināt tos, kas tādi nav, arī tos, kas joprojām nezin mūsu vēsturi. Es nedomāju, ka šī būs reize, kad mums palīdzēs tikai dziesmas un sava gara diženuma apziņa.
Gribu runāt arī kā pedagogs. Mūs nenovērtē. Runa šoreiz nav par atalgojumu, bet to, kādās spīlēs esam ielikti ar jauno, nepamatoti pārspīlēto vērtēšanas sistēmu, bezgalīgajiem atskaišu un kontroles veidiem, kas liecina par neuzticēšanos pedagoga spējām un pieredzei, un par tendenci formai, robotiskai atskaitei prevalēt pār saturu. Pirms pandēmijas sācies, tas turpinās arvien triumfējošākā absurdā. Uztveru to personiski. Radošo profesiju pasniedzējiem jaunā vērtēšanas sistēma pārslodzes darbu nupat padarījusi par punktu un komatu skaitīšanu, neļaujot darīt to, kas būtu jādara, atraktīvi mācot radošu saturu ar individuālu, nevis maksimāli standartizētu pieeju. Par šo mēs ar kolēģi Rihardu Dubru, kolēģiem Dārziņskolā esam gatavi iet ielās! Šobrīd miers ir vissvarīgākais, taču jāatceras, ka miers nekad nebūs bez gudriem un radoši domājošiem cilvēkiem. Tagad redzam, ka dažiem kungiem gan rietumos gan austrumos vieduma pietrūcis. Viedums pats no sevis nerodas. Ir vajadzīgi veselīgi domājoši skolotāji, kuriem sekot.
Kas vēl svarīgs notiek tavā radošajā dzīvē un kas pašlaik ir uz darba galda. Partitūras? Gleznojumi? Varbūt grāmata?
Nedēļu pēc simfonijas pirmatskaņojuma došos uz Elbas filharmoniju Hamburgā, kur ērģelniece Iveta Apkalna kopā ar vācu pianistu Herbertu Šuhu beidzot atskaņos pirms vairākiem gadiem viņiem rakstīto, bet pandēmijas dēļ nenospēlēto opusu Sudrabs. Esmu apsolījis klarnetes sonāti Guntim Kuzmam un Agnesei Egliņai, skaņdarbu 12 kontrabasiem LNSO kontrabasu grupai, bet laikam vispamatīgāk strādāju pie koncerta metāla sitaminstrumentiem un orķestrim, ko rakstu Guntaram Freibergam un Liepājas simfoniskajam orķestrim. Pirmatskaņojums paredzēts nākamgad, rakstu dziļi iedvesmots no pagājušā gada ceļojuma, kad man veselu mēnesi bija iespēja atrasties ļoti tuvu gamelāna spēles noslēpumiem Indonēzijā. Tie būs iespaidi par šīs pasaules daļas mūzikas savdabību un cilvēku neparasti vienkāršo, sirsnīgo, harmonisko dabu, no kuras ir ko mācīties. Prieks, ka mani pēdējos gados rakstītie kora darbi ir sākuši vairs neizsekojamu, patstāvīgu dzīvi gan Latvijā gan arī koru repertuāros ārzemēs.
Priecājos, ka nu jau varu saskatīt manu divu pirmo simfoniju materializēšanos diska formātā – sadarbību ar Liepājas simfonisko orķestri nu jau teju 15 gadu garumā uzskatu par paraugu viesmīlībai, ieinteresētībai un lieliskam menedžmentam, un protams – apbrīnojamai muzikālās kvalitātes izaugsmei.
Bet man patīk kā bērnam rotaļāties dažādās smilšu kastēs, ar dažādām rotaļlietām – vasaras otrajā pusē teātra namā Jūras vārti Ventspilī paredzēta nu jau otrā manu zīmējumu izstāde, kurai gatavoju jaunus darbus. Ir centieni izdot manu eseju krājumu, bet šobrīd esmu sācis strādāt arī pie stāstiem – vientuļu pusmūža vīriešu portretiem. Pirmo jau publicējis portāls Satori, esmu saņēmis gan pozitīvas gan ļoti negatīvas atsauksmes. Es galīgi nepretendēju sevi saukt par profesionālu rakstnieku. Vai stāsti ir par mani? Nē, bet laiks starp 40 un 50 gadiem, kāds ir arī manā dzīvē, ir psiholoģiski jutīgs – sasniegtā rezumējums, nākotnes cerību tempa objektīva palēnināšanās, šī brīža fakta konstatēšana, dažādi brīnumi un blaknes. Nē, es nejūtos vientuļš, esmu laimīgs, tāpēc man gribas strādāt un vēl daudz paspēt!