Mani ļoti interesē arī XVIII–XIX gadsimta vēsture un pat vēl senāka. Arī to glabā Rīgas namu sienas. Izsenis sapņoju uzrakstīt palielāku vēsturisko gabalu, kurā XX gadsimts nav starmešu gaismā, kurā tas ir tikai loģisks iznākums visam, kas ir bijis iepriekš. Iecere radās, iedvesmojoties no Plīnija Slavas dziesmas Rīgai. Domāju – hei, vajadzētu iet tajā virzienā – jau nākamās ieceres atklāj rakstnieks Svens Kuzmins.
Šajā intervijā uz Prozas lasījumu fona – tie notiks līdz 8. decembrim – sarunājamies par Svena Kuzmina jaunāko darbu Brīvībene. Daži raksta, ka tas ir stāsts, daži – ka romāns. Pats autors to dēvē par garstāstu, kas kuzminiski fascinējošā stilā atklāj, kāda likteņu un dzīves dramaturģijas dārgumu lādīte atveras, ja palupini kaut vienas Rozā istabas sienas slāņus vai izseko vienām klavierēm.
Ir 2002. gada nogale. Pasaulē ir sagrauti Dvīņu torņi, Latvija gatavojas uzņemšanai Eiropas Savienībā un NATO, pa Vecrīgu klimst niknu skinhedu bari. Uz sava vecvectēva denacionalizēto īpašumu Rīgā pārceļas topošais mākslas students, kuru, kāda sakritība, arī sauc Svens Kuzmins.
Vai Prozas lasījumos piedalīsies ar kaut ko pilnīgi jaunu vai lasīsi fragmentus no Brīvībenes?
Tas ir pret nolikumu. Tur vajag, lai būtu nepublicēts, jauns darbs. Es pagājušogad uzstājos ar fragmentiem no Brīvībenes, kad romāns vēl bija tapšanā.
Vai tev patīk būt publikas priekšā? Skaļi lasīt savu darbu? Kā aktierim tas nav tik mulsinoši?
Es nekad tā īsti neesmu sevi saucis par aktieri. To ir darījuši citi. Kad skatos uz Gunu Zariņu un Kasparu Znotiņu, man vienkārši sirdsapziņa neatļauj šo apzīmējumu attiecināt uz sevi. Rakstot tu jau publiku gandrīz nekad nedabū. Tā ir ļoti vientuļa nodarbe. Es neesmu arī no tiem, kas iet rakstīt uz kafejnīcām vai bibliotēku lasītavām. Pārsvarā sēžu viens savā cellē. Tāpēc laiku pa laikam iziet cilvēkos un dabūt no lasītājiem atgriezenisko saiti ir pat vajadzīgs.
Vienkārši kā cilvēkam vajadzīgs?
Jā, un arī kā rakstniekam. Ir ļoti svarīgi, ka draugu lokā viens otram kaut ko nolasa no jaunā. Izraisās kaut kāda domu apmaiņa, kurpretī lielākā auditorijā tu redzi – nostrādā vai nenostrādā. Pat ja tu obligāti nedzirdi saviļņojuma un aizkustinājuma...
... ņurdienus...
... ņurdienus no publikas, tu tik un tā jūti, ir uzmanība vai nav. Protams, tam nevar uzticēties kā teksta mērauklai. Tāpēc, ka ar acīm no papīra uztver pavisam citādi nekā ar ausīm pasākuma laikā. Tie ir dažādi žanri, bet tomēr, tomēr. Iznākt ar savu darbu cilvēkos nozīmē pastāvēt blakus, kamēr citi uztver tavu darbu. Tas ir kā nospēlēt koncertā skaņdarbu.
Droši vien jābūt arī gana pašapzinīgam, lai skatītāju dīdīšanās un žāvāšanās neizsistu no līdzsvara?
Citreiz jūti, ka vajag īsināt. Ir bijis tā, ka atnāku uz publiskajiem lasījumiem ar gatavu tekstu un saprotu, ka man ir jāiet uz nākamo nodaļu, jo šī jau sevi ir izsmēlusi, un to, kas tālāk ir sarakstīts, mierīgi var ņemt ārā.
Ar ko tu startēsi šajos Prozas lasījumos?
Ar stāstu par kokiem. Tā es vismaz esmu iecerējis. Viss vēl var mainīties, var iejaukties pēdējā brīža satraukums. Tā ir bijis, ka esi uztaisījis kaut ko jaunu, bet lasījumu rītā pārlasi un secini – tas taču nekam neder! Dūša saskrien papēžos. Jācer, ka šoreiz tā nebūs.
Tu droši vien stāstu par kokiem gribi paturēt noslēpumā?
Jā. Gribu, lai pagaidām būtu intriga. Tas taču ir viens no Prozas lasījumu burvīgākajiem momentiem. Tu arī nezini, ko citi cels priekšā. Reizi gadā atnāc un uzzini, kas jauns. Tas ir liels pārsteigums. Pieņemu, ka šādi iet uz jaunām modes kolekcijām.
Pagājušajā sestdienā Rakstniecības un mūzikas muzejā Kārļa Skalbes 145. jubilejas pasākumā tev bija saruna ar jauno rakstnieku Gustu Ābeli gan par romānu Skaistums un nemiers un Kārli Skalbi, gan pašu jaunāko darbu – Brīvībene. Kādus jautājumus tev uzdeva Gusts Ābele? Vai esi lasījis viņa romānu Pasaulē mīļākais klusums, kurā atklājas XXI gadsimta jauniešu izjūtas?
Esmu lasījis viņa romānu. Darīju to ar diezgan lielu aizrautību un vietām – ar lielu saviļņojumu. Kopīgās cilvēciskās lietas ir ļoti patīkami atpazīt. Tur uzreiz ir līdzpārdzīvojums. Man tieši tā gadījās ar viņa darbu. Es to izlasīju un ļoti novērtēju. Ir jābūt literatūrai ar maksimāli dažādiem dzīves nogriežņiem – bērnības, jaunības, vecuma un visiem pārējiem. Mēdz teikt – "jauniešu literatūra". Man pat ne gribas tā dalīt. Nav jau tā, ka tu drīksti lasīt tikai par savu vecuma grupu. Tieši pretēji. Interesei vajadzētu būt par visu dzīvi no viena gala līdz otram. Ar Gustu Ābeli mēs runājām... negribas teikt – par rakstīšanas virtuves lietām, drīzāk – par iekšējās svētnīcas lietām. Piemēram, par pārtapšanu. Gusts man uzdeva jautājumu, kāpēc Brīvībenē galveno varoni sauc manā vārdā un uzvārdā. Viņš nav no manis norakstīts viens pret vienu. Tas nav pašportrets. Tas ir tēls ar manu vārdu un uz vārdu. Gusts uzprasīja, kāpēc man to vajadzēja. Es par to baigi nebiju aizdomājies. Acīmredzot tā bija iekšēja nepieciešamība. Tas taču ir loģiski. Es vairākus gadus bez jebkādiem spēles elementiem, pilnībā noticot, biju spiests rakstīt: "Es esmu Kārlis Skalbe." Reizēm tā vajadzēja sākt rindkopas. Acīmredzot tagad vajadzēja pateikt, kas es esmu, lai neaizklīstu ārpus veselīgas sevis apzināšanās.
Svens Kuzmins. Brīvībene. Izdevniecība Orbīta. 2024. 210 lpp.
Esi labi noslēpies aiz spēles noteikumiem, lai žurnālisti justos neērti izprašņāt par autobiogrāfiskuma līmeni garstāstā. Ievadā raksti: "Visam šajā grāmatā aprakstītajam ir ilustratīva nozīme."
Biogrāfiskums noteikti nav galvenais. Tā ir noteiktu principu ilustrēšana, izmantojot līdzības, personas, pazīstamas un neatpazīstamas lietas. Kā mums kādreiz gleznošanā mācīja – nevajag, lai būtu kā dabā. Vajag, lai būtu ticami. Visbiežāk, ja attēlo viens pret vienu, arī nav ticami, iznāk kaut kā vulgāri un nepareizi. Tāpēc ilustrēšana nav īstenības apraksts. Ilustrēšana ir atpazīšana caur līdzībām.
Kad lasu par jaunu puisi, kurš ierodas Rīgā ar vēlmi studēt Mākslas akadēmijā, ir grūti nedomāt par īsto Svenu Kuzminu.
Viņš, par laimi, nekur nav pazudis. Grāmatā par Skalbi man viņu vajadzēja nobēdzināt tik tālu, lai es pats viņam pārstātu ticēt. Bija ļoti svarīgi neticēt tam, kas es esmu ārpus darba stundām. Šeit varbūt bija veselīgu kognitīvo funkciju uzturēšana (smejas). Jā, ja arī viņš neatkārto manu dzīvi un dara kaut ko savu, viņš grāmatā tik un tā saucas Svens Kuzmins. Es viņam arī ļāvu pateikt man priekšā, ko vajag grāmatas darbībai, nevis būvēju grāmatas darbību no tā, kas patiešām bijis.
Lasot Brīvībeni, radās asociācijas ar romānu Pansija pilī, it kā Anšlavs Eglītis būtu ieradies Inciema muižā.
Vai, liels paldies! Tas gan mīlīgi.
Interesanti, ka Latvijas Literatūras gada balvas eksperti uz radniecību ar Eglīti bija norādījuši arī tavā godalgotajā romānā Dizažio. Pats apzinies šādu līdzību?
Nevar noliegt – attiecības ar Anšlavu Eglīti man ir mīļas un tuvas. Kaut gan Anšlavu sev atklāju ļoti vēlu – tad, kad jau biju ieskrējies rakstīšanā. Varbūt tas pat ir labi, jo viņš ir viens no tiem brīnišķīgajiem autoriem, kurus gribot negribot sanāk atdarināt. Ir jau pareizi mācīties caur atdarināšanu. Kad rakstīju Brīvībenē par saviem Traumurgiem, tiešām domāju – nu, tas jau tas pats, kas Anšlava Eglīša "in ventārs". Tikai daudz, daudz drūmākā variantā (smejas).
Manuprāt, Brīvībene ar savu faktūrās tik spilgto un precīzo zināma laika Rīgas portretējumu ir reāla pretendente uz Aleksandra Čaka balvu.
Tāda arī ir? Nemaz nezināju. Jā, tas ir veltījums Rīgai. Nu labi, tur ir viens izbrauciens zaļumos, bet pamatā figurē tikai Rīga.
Vai piekrīti, ka tavam Rīgas aprakstam nav tikai literāra vērtība? Tu sniedz reālas aculiecinieka liecības par aizgājušu dzīves stilu, vietām, andergraunda grupējumiem – tā ir konkrēta laika zīme kā literāra fotogrāfija.
Es jau visu laiku saku, ka tas ir autoetnogrāfisks pētījums. Tas bija dikti svarīgi tāpēc, ka es apskatīju vietas un grupas, no kurām tajā laikā biju daļa. Garstāsts ir veidots ar šādu virsmērķi – apskatīt vietu un laiku maksimāli dažādos slāņos.
Atzīstoties mīlestībā Rīgai...
Skaidra lieta.
Tu vienlaicīgi esi vēlējies sakārtot apziņā arī savu dzimtas stāstu?
Mani senči ir vēsturiskie rīdzinieki ar pamatīgu rīdziniecības uzslāņojumu. Tas lielā mērā ir noteicis grāmatas etnogrāfisko toni. Ja es apskatu sava dzimtas koka svarīgākos zarus, saprotams, ka man jāskatās, no kurienes tie aug. Un aug tie no vienām un tām pašām vietām, bet tas vēl nenozīmē, ka starp tiem ir jāpastāv līdzībai – tie var būt pretmeti.
Cik saprotu, vecmammas Lūcijas nepatika pret krievisko atzaru gan varētu būt tava paša pieredze?
Ne līdz galam. Kā jau teicu, ja tam ir ilustratīva nozīme, tas ir arī ilustratīvi paspilgtināts, bet, protams, protams, princips ir tāds. Vienā brīdī ļoti sajutu, ka tās ir divas dažādas pasaules, kuras nekad nevarēs samierināt.
Tu domā, ka nekad?
Es neesmu savā dzīvē redzējis mājienu, ka šīs pasaules varētu sastapties. Būšu ļoti priecīgs, ja izrādīsies, ka man nav taisnība.
Gan krievu, gan latviešu jaunieši runā angliski, varbūt viņiem šī mantotā spriedze vairs nepastāv?
Pastāv, viņi vienkārši par daudz runā citā valodā. Nekas jau nav atrisināts. Problēmas nav pārvarētas. Vēsturiskie un sociopolitiskie konflikti pēdējos gados ir varējuši tikai saasināties. Staņislava Tokalova filmā Viss būs labi tas ir izcili parādīts. Nē, nē, ar noplicināto interneta angļu valodu nekas nebūs līdzēts, tur vajag cita veida medikamentus.
Tā kā sēžam Nacionālās bibliotēkas kafejnīcā, loģiski izriet jautājums, vai, rakstot Brīvībeni, izmantoji arī pētniecību?
O, jā, ļoti daudz! Savas divas nedēļas nosēdēju arhīvā. Brīvībenē ir zināms vēsturiskais un pētnieciskais slānis. Par tām pašām subkultūru grupām. Ir ļoti labi senāku pieredzi dzidrināt ar kvalitatīvu, objektīvu pētniecību no citiem avotiem. Tekstā vairāk vai mazāk esmu uzrādījis arī teorētiskās literatūras avotus.
Kā tu domā, vai visu laiku jauniešus kaut kas vieno? To pašu Skalbi, Svenu Kuzminu, Jāni Rokpelni – Rīgas izstaigātāju pilnīgi citā laikmetā?
Domāju, ka jā. Kaut kādas dvēseles kaislības ir visos laikos. Tas, kas Dekameronā ir aprakstīts no jaunu cilvēku kaislībām... Noņem laikmeta dekorācijas, un paliks apmēram tas pats.
Garstāstā ir teikums, ka jaunam cilvēkam izeja vienmēr ir revolūcija. Vienmēr?
Skaidrs, ka ne vienmēr, bet mums tajā laikā bija. Tas piederējās pie gadu tūkstošu mijas sajūtas. Tagad varu tikai spekulēt, kāpēc mums tā likās. Es neatceros. Atceros tikai, ka sajūta bija ļoti spēcīga. Ja paskatās uz Skalbes un Akuratera paaudzi, viņiem nebija ne mazāko šaubu – tā bija pavisam īsta revolūcija vārda burtiskā nozīmē. Mums tas bija dzejas tēls, bet arī tam ir ļoti liela nozīme dzīves veidošanā. Es nekad neesmu bijis kreisi noskaņots revolucionārs, noteikti ne marksists. Man tikai gribējās kāpināt brīvdomības pakāpi līdz maksimumam. Mēs meklējām aizvien jaunas brīvības pakāpes. Mums vissvarīgākā no visa bija literārā forma. Ne tādā ziņā, ka mēs literatūrā būtu bijuši formālisti, bet mums likās, ka forma un saturs ir absolūti nedalāmas lietas, līdz ar literārās formas uzdabūšanu vajadzīgajā intensitātē mēs arī dzīvi sev apkārt padarījām intensīvāku. Dzejas tēls nebija tikai dzejas tēls, tas bija arī materiāls, no kā mēs būvējām dzīvi. Tā bura, kas mums ļauj virzīties tur, kur vajag vai šķiet, ka mums vajag, – literārā forma noteica dzīvi, līdz ar to pāriekārtot literāro formu mums nozīmēja meklēt arī jaunus veidus, kā dzīvot. Redz, kāda interesanta konstrukcija. Tāpēc jau mums pašiem bija tik svarīgs tas, ko rakstījām, jo, ja atrodi veidu, kā izteikt to, kas sāp un spiež, tu kaut kādā ziņā esi pievirzījies tuvāk pārcilvēcīgai dzīves radīšanas spējai. Grūti izskaidrot.
Tā milzonīgā radīšanas kāre bez literāriska formālisma būtu pilnīgi nekontrolēta, nevaldāma, neapzināta un kaut kādā ziņā arī neauglīga. Tā būtu bļaustīšanās un ārdīšanās bez jēgas. Starp citu, runājot par subkultūrām, mēs ar domubiedriem, no vienas puses, gājām tajās iekšā kā zvērudārzā ar atvērtiem būriem, no otras – mēs uz to raudzījāmies no sava augstā literatūras zvanu torņa. Mēs apzinājāmies, ka mūsu literārā izteiksme ir svarīga, bez tās viss ir pa tukšo. Tādi, lūk, nepieticīgi jaunieši.
Kas notiek ar "nepieticīgiem jauniešiem" pieaugot? Nav risks iekrist pusmūža apātijā, nogurumā un cinismā? Vai tā jaunības bura var tāpat plīvot arī pusmūžā?
Kāds nogurums?! Nav laika nogurt.
Velbeks gan nevar atrast nekādu jēgu.
Kāpēc tā, kā tu domā? Velbeku es nevaru ciest un uzskatu, ka nevienam viņu nevajag lasīt. Tas, ko viņš sludina, ir kaut kāda pašizraisīta mākslinieciska impotence, kas varbūt nāk no sakāves sajūtas. Sak, padomāju un izdomāju, ka nu mani nekas neinteresē un civilizācija vispār ir mirusi, un viss šitas fufelis. Iekšēji miris var būt tikai pats savā prātā.
Brīvībenē raksti, ka jaunie vienmēr meklē patiesību un skaistumu, un plūsmu. Vai tavu no krievu valodas nākušo "dvižuhu" varu saukt par plūsmu? Būt plūsmā. Vai tam ir cita nianse?
Plūsma? Nez. Mēs to drīzāk uztvērām kā itāļu futūristi. Mums nepārtrauktā kustība bija mehāniska. Kā tvaika lokomotīve, kas dragā tik uz priekšu.
Vai tagadējā vecumā tu meklē vēl kādas krāsas bez patiesības, skaistuma un plūsmas?
Ļoti daudz ko, protams. "Dvižuhu" meklēt – tā vienmēr ir brīnišķīga nodarbe. Es meklēju gan attālinātu skatu uz dzīvi, gan arī maksimāli intīmi pietuvinātu skatu. Tāpēc mani ļoti skumdina, ka man bieži piedēvē ironiju. Ironija taču paģēr, ka tu ar zobošanos pasaki pretējo, izteikumā ievies pretēju nozīmi. Tas nav tas, ko es meklēju. Ironija pieprasa lielu distancēšanos, bet es negribu ne no kā distancēties. Tieši otrādi – es mēģinu ciešāk pietuvoties. Un, kad es saku "attālināts" skatiens, tas nozīmē nevis emocionālu, garīgu vai intelektuālu atsvešināšanos, bet tādu pavisam īsu atkāpšanos, lai saredzētu kopainu un atkal tai pienāktu klāt. Kā gleznošanā. Es meklēju kopainu.
Ironiju, rakstot par taviem darbiem, tiešām min gandrīz visi. Kādu precīzāku apzīmējumu tu piedāvā? Humors arī tas gluži nav. Absurds kā dzīves realitāte?
Dažreiz mākslinieciskos nolūkos novedu situāciju līdzi absurdam. Tiesa, vairumā gadījumu nekas nav jānoved. Dzīve pati ļoti labprāt ieiet absurda zonā. Tas drīzāk ir reductio ad absurdum, nevis ironizēšana. Es varu pasmīnēt, var ieskanēties sarkastiska nots, bet drīzāk kā reakcija. Nevis es visu novedu līdz absurdam, bet viss jau ir absurdā un nav citu variantu. Ja gribu pietuvoties tam, ko aprakstu, man pašam tajā absurda laukā ir jālien iekšā neatkarīgi no tā, vai man tas patīk vai ne. Kaut kādos brīžos tas man var arī ļoti nepatikt, jo es jau stāstījumā meklēju harmoniju. Zināmā mērā tas ir ideāls. Kaislība pret dzīvi man liek ticēt ideālam. Bet tad tevi velk kaut kādā absurda zaņķī. Nu ko padarīsi, jārisina šīs dzīves pretrunas.
Elvis Friks recenzijā (Delfi, 14.11.2024.) atsaucas uz tevis vadīto literatūras nometni 2021. gadā, kad jūs kopīgi esat uzrakstījuši prozas manifestu Rakstnieka iekšējās nedrošības noteikumi, kurā septītais punkts ir skanējis: "Visi taču saprot, ka stāsts patiesībā ir par tevi."
Atceries to manifestu?
Jā, tas radās pats no sevis darba gaitā. Konstatējām, ka jebkurš autors ir pilns ar savām iekšējām nedrošībām, bailēm un neirozēm. Un, tā jokodamies, sākām apspriesties un dalīt, kuram kādas tās neirozes ir. Secinājām, ka visiem līdzīgas. Nedēļas gaitā izveidojām ļoti īsu sarakstu ar tām, kuras mums visiem sanāca atrast. Tas bija ļoti jautri tāpēc, ka nometnē vajag parakstīties par iekšējās kārtības un drošības noteikumiem, bet mēs prozas darbnīcā parakstījāmies arī par savas nedrošības noteikumu ievērošanu. Un tad mēs savām neirozēm varējām ļauties pilnīgā mierā (smejas).
Tāds ļoti sakārtots un drošs cilvēks nevarētu rakstīt?
Kāpēc ne? Domāju, ka tādam ietu daudz vieglāk nekā mums, nesakārtotajiem. Man ir aizdomas, ka Anšlavs Eglītis varēja būt ja ne sakārtots, tad savā darba ētikā labi disciplinēts cilvēks.
Tāds priekšstats rodas no Ievas Strukas monogrāfijas Par skaisto un aplamo dzīvi.
Jā, tāds priekšstats rodas no Eglīša darbiem, un Ievas Strukas teksts to lielā mērā apstiprina.
Vai tu vēl glezno?
Gadās palaikam kaut ko uzkrāsot. Tagad cenšos vizuālajām mākslām pievērsties vairāk. Grūti paspēt visu, ko gribas.
Kāda ir šodienas Rīga zem Svena Kuzmina kājām (atsaucos uz Brīvībenē minēto konkursa darbu Rīga zem mūzu kājām)?
Man ir sajūta, ka Rīga ir drusku apjukusi un apdullusi. Šķiet, ka Rīgā ir zudusi identitātes apziņa. Man nepatīk vārds "identitāte", bet diemžēl nāksies šoreiz pie tā pieslieties. Cik tu bieži dzirdi no cilvēkiem – es esmu no Rīgas, man patīk Rīga?
Šad tad dzirdu, arī pašai savā lokā man ir Rīgas mīlētāju pulciņš, bet tev taisnība, bieži tā neviens nesaka.
Tas ir ļoti jauki, man ir milzīgs prieks dzirdēt, ka tādi pulciņi pastāv. Man ir sajūta, ka pilsēta bez savas pukstošās sirsniņas īsti nevar. Esmu uzaudzis Rēzeknē, kur nav vēsturiskā centra, un pilsētai tas ir milzu iztrūkums. Centrs nenozīmē tikai to, ka vidū ir vecas mājas. Vajadzētu būt centrtieces efektam, ka viss no perifērijas plūst uz vidu. Tas, man šķiet, ir ļoti svarīgi. Līdz šī gadsimta sākumam tas bija – visas Vecrīgas subkultūras un pārējais. Neviens toreiz pat nevarēja iedomāties, ka tad, kad tie matainie ar saviem aliņiem, kāšiem un saplēstajām džinsenēm izzudīs no vēsturiskā centra, kaut kas būtiski mainīsies. Apsvērums droši vien bija – mēs iztrieksim tos salašņas no ielām, un būs labāk, pilsoņiem būs mierīgāka dzīve. Teikšu šoreiz kā Čārlzs Bukovskis – kad tu pilsētu attīri, tu viņu nogalini. Viņa ir beigta, beigta, beigta. Man liekas, ka Rīgai tas ir ļoti kaitējis.
Vecpilsētas centrs ir pārvērties par tūrisma vietu. Tā kā ābols ar izēstu serdi. Es redzēju, kā Vecrīga pamazām izmirst. Bija ļoti skumji uz to skatīties. Tagad līdz ar zināmiem politiskajiem notikumiem Rietumu tūristu plūsma caur Rīgu uz Krieviju ir apstājusies. Viss stāv tāds pustukšs. Šausmīgi gribētos ticēt, ka ar tādām iniciatīvām kā, piemēram, Rakstniecības un mūzikas muzejs dzīvība palēnām sāks atgriezties epicentrā. Vecrīga bez vietējiem ir butaforija. Un es redzēju, kā Vecrīga no dzīvas vietas pārtop par butaforisku dekorāciju. Tagad, kad izrāde, kam tā bija paredzēta, ir beigusies, varbūt mums izdosies uz šīm nošļukušajām dekorācijām izveidot kaut ko jaunu? Ar Brīvībeni man gribējās pavērst gaismu arī uz to.