Jau septiņdesmit vienu gadu organizācija UniFrance ir atbildīga par franču filmu popularizēšanu pasaulē. Francija ir otrā lielākā filmu eksportētājvalsts pasaulē pēc ASV un varenākā filmu ražotājvalsts Eiropā. Ik gadu Francijā top ap 300 filmu. Valsts lepojas ar visaugstāko kino apmeklējumu Eiropā – pērn Francijas kinoteātros pārdoti 213,27 miljoni biļešu. Asociācija UniFrance, kas apvieno vairāk nekā tūkstoš Francijas kinoindustrijas dalībnieku (producenti, režisori, aktieri, aģenti, izplatītāji u. c.), rīko franču filmu festivālus un kinotirgus visā pasaulē, organizē meistarklases un filmu publicitātes pasākumus, ik gadu piedāvā globālajai auditorijai franču filmu festivālu tiešsaistē MyFrenchFilmFestival.
Francijā darbojas divi tūkstoši kinoteātru ar sešiem tūkstošiem ekrānu. Vairāk nekā pēc triju mēnešu pārtraukuma tie varēs atsākt darbību 22. jūnijā. Par situāciju Francijas kinonozarē intervijā KDi stāsta UniFrance ģenerāldirektore Daniela Elstnere.
Kāds noskaņojums pašlaik valda Francijas kinoindustrijā – izmisums, stress, depresija, cerība?
Visu šo emociju kopums. Cilvēki ir uztraukušies par savu ekonomisko situāciju. Jāņem vērā, ka Francijā karantīnas nosacījumi bija ļoti stingri un valsts patiešām bija slēgta. Iziet no mājām drīkstēja tikai ar īpašu dokumenta formu. Tas atstāj iespaidu uz psiholoģisko stāvokli. Tāpat kā citur pasaulē, ir cietuši daudzi kinoindustrijas posmi – producenti, filmu izplatītāji, kinoteātri un tā tālāk.
Kinoteātri nevar paredzēt, kāda būs skatītāju plūsma pēc 22. jūnija. Daži filmu izplatītāji jau ir paziņojuši, ka atkal izlaidīs uz ekrāniem filmas, kuras tika demonstrētas neilgi pirms kinoteātru slēgšanas. Es redzu feisbukā, ka daudzi izplatītāji konsultējas savā starpā, kā rīkoties šajā situācijā, jo neskaidrību ir daudz.
Kad varētu atsākties filmu uzņemšana?
Tehniski tas jau ir iespējams, bet praktiski vēl ir daudz jautājumu. Pirmām kārtām tie ir saistīti ar apdrošināšanu. Pieļauju, ka filmu uzņemšana var atsākties pēc dažām nedēļām.
Francijā ir ļoti plašs kinoteātru tīkls. Vai varētu gadīties, ka krīzes un zaudējumu dēļ daži no tiem nespēs turpināt darbību un būs spiesti aizvērt durvis pavisam?
Pagaidām to nevar zināt, tas pats attiecas uz producentu un izplatītāju likteni. Viss būs atkarīgs no tā, cik aktīvi skatītāji apmeklēs kinoteātrus uzreiz pēc to atvēršanas. Jo ātrāk viņi atgriezīsies, jo labāk būs mums visiem. Iespējams, kinoteātri, kuriem jau agrāk bija finanšu grūtības, nespēs izdzīvot. Pēdējās nedēļās Francijā ir notikušas dažādas aptaujas, un iedzīvotāji apgalvo, ka viņiem ļoti pietrūkst kino apmeklējumu. Cerības mums ir lielas, un es domāju, ka skatītāji būs atpakaļ.
Francija lepojas ar savu kino finansēšanas sistēmu, kas Eiropas un pasaules kontekstā tiek uzskatīta par unikālu un ļoti labvēlīgu. Kādi kinematogrāfistu atbalsta instrumenti tika izmantoti ārkārtējā situācijā?
No vienas puses, tie bija valdības nodrošinātie instrumenti, kas bija pieejami darba devējiem un darba ņēmējiem neatkarīgi no nozares. No otras puses, Francijas Nacionālais kinocentrs (CNC) varēja operatīvi pieņemt lēmumus, lai sniegtu palīdzību kinoindustrijai. CNC budžetu veido vairāku nodokļu maksājumi, viens no tiem ir nodoklis, kurš ir iekļauts katras kinobiļetes cenā. Nodokli maksā arī televīzijas kanāli un citi tirgus dalībnieki. Pēdējā laikā notiek diskusijas, lai nodokli maksātu arī visas lielās straumēšanas platformas. Pārrunas par to turpināsies pēc ārkārtējās situācijas beigām.
Šie nodokļu ieņēmumi tiek izmantoti, lai CNC varētu atbalstīt Francijas filmu ražošanu, izplatīšanu, demonstrēšanu un popularizēšanu, kā arī finansēt tādas institūcijas kā UniFrance un Kannu kinofestivāls. Šī sistēma darbojas jau vairākus gadu desmitus un nodrošina nozīmīgu kultūras sektora finansējumu.
Ārkārtējā situācijā CNC piedāvāja finanšu palīdzību autoriem un ļoti ātri ieviesa grozījumus regulējumos, lai atvieglotu jau piešķirtā finansējuma izmantošanu producentiem, izplatītājiem, izrādītājiem, video izdevējiem un eksportētājiem. CNC centās operatīvi palīdzēt profesionāļiem un paātrināt līdzekļu izmaksu. Visās valstīs noteikumus nav iespējams mainīt tik ātri, un šajā ziņā mums paveicās, ka atbildīgās institūcijas reaģēja atbilstoši situācijai. Piemēram, UniFrance ir atbalsta programmas franču filmu izplatītājiem ārzemēs – parasti priekšroka tiek dota filmu demonstrēšanai kinoteātros ārvalstīs, taču šoreiz vienojāmies ar CNC, ka varēsim atbalstīt izplatītājus, kuri uzreiz piedāvā filmu straumēšanas platformās, jo kinoteātri visur ir slēgti.
Valstiskā līmenī Francijā kultūrai tiek pievērsta liela uzmanība, un politiķi dziļi izprot tās nozīmīgumu un demonstrē solidaritāti ar kultūras darbiniekiem. Prezidents Emanuels Makrons ieklausījās režisoru, aktieru un aktrišu viedokļos. Lai nosargātu radošo sektoru, pabalsti tiek nodrošināti gan māksliniekiem, gan kultūras un mākslas jomā strādājošajiem tehniskajiem darbiniekiem.
Pastāstiet, lūdzu, vairāk, kādu atbalstu UniFrance sniedz franču filmu izplatītājiem ārzemēs.
Mēs nodrošinām strukturālo atbalstu franču filmu demonstrēšanai ārvalstu kinoteātros. Izplatītāji var pretendēt uz finansiālu palīdzību, lai segtu daļu izdevumu, kas ir saistīti ar publicitāti un filmu iznākšanu uz lielajiem ekrāniem. Ir noteikti kritēriji, kuriem ir jāatbilst. Šis atbalsta mehānisms darbojas jau ilgus gadus, to izmanto arī citas valstis, lai veicinātu savu audiovizuālo darbu izplatīšanu pasaulē. Kinonozarē ir arī citi atbalsta avoti, ir diezgan liels Eiropas Savienības programmu finansējums, tāpēc mums ir jāpārliecinās, ka subsīdijas nedublējas. Katra izplatītāja pieteikumu par katru konkrēto filmu izskatām individuāli.
Pašreizējos apstākļos palīdzība ir īpaši nepieciešama, jo dažām filmām, kuras jau bija iegādātas demonstrēšanai, būs grūti nonākt uz kinoekrāniem. Pandēmijas dēļ mēs visi esam zaudējuši šos trīs četrus mēnešus. Lai gan ražošana ir palēninājusies, filmu plūsma tik un tā ir liela. Mums būs jāatrod veids, kā palīdzēt izplatītājiem ārzemēs. Krīzes sekas būs jūtamas ne tikai tuvākajos mēnešos, bet ilgākā laika periodā. Tāpēc mums ir jābūt ļoti spēcīgiem 2021. gadā, kad sajutīsim, ko ir nozīmējusi šī krīze, un visas grūtības būs skaidrāk apjaušamas.
UniFrance būs jārīkojas elastīgi, būs jāanalizē situācija katrā valstī atsevišķi. Dažās valstīs izplatītājiem mūsu palīdzība būs nepieciešama vairāk nekā citur. Mēs skatīsimies, kā katra valsts nacionālā līmenī ir atbalstījusi kultūru un kinonozari. Mums tas ir svarīgi, jo kino ir globāls bizness un franču kino, kas veiksmīgi ceļo pa pasauli, ir atkarīgs no situācijas ārzemju tirgos. Savā darbībā fokusēsimies uz Eiropu.
Izlaist uz kinoekrāniem ārzemju filmu ar subtitriem nav vienkārši. Amerikāņu kino pozīcijas pasaulē ir ļoti stipras, daudzās valstīs liels īpatsvars ir vietējām filmām. Tāpēc UniFrance iespēju robežās rīko filmu pirmizrādes un tikšanās ar franču režisoriem un aktieriem ārvalstīs. Tas prasa daudz organizācijas darba un ir nogurdinoši, jo mākslinieki līdz šim ir ceļojuši ļoti daudz.
Tagad viens no maniem lielajiem jautājumiem ir – ko mēs darīsim 2021. gadā. Nav šaubu, ka režisoriem un aktieriem būs jāatgriežas starptautiskajā filmu publicitātes apritē, taču es domāju, ka būs jāatrod jauns komunikācijas veids. Mēs piedzīvosim arvien intensīvāku virtuālo pieredzes apmaiņu. Būs jāstiprina digitālie komunikācijas kanāli. Tas būs jādara, ne tikai lai rūpētos par vidi un ekoloģiju, bet arī lai apjēgtu faktu, ka līdz šim visa ir bijis par daudz, visi esam kaut kur dzinušies un uzturēt šo neprātīgo ritmu vairs nav iespējams un nevajag.
UniFrance struktūrā esmu izveidojusi nodaļu, kas rūpējas par digitālajām aktivitātēm un komunikāciju, un mēs domāsim, kā stiprināt sadarbību ar izplatītājiem dažādās valstīs un prezentēt franču kino tādā veidā, kas neprasītu fizisku mūsu mākslinieku klātbūtni daudzos pasākumos.
Vai uz UniFrance atbalstu pretendē arī izplatītāji no nelieliem tirgiem, piemēram, kā Baltijas valstis?
Jā, viņi to dara. Mēs nevaram palīdzēt ar lielām summām, taču nauda ne vienmēr ir galvenais faktors. Starp mums notiek informācijas apmaiņa. Mēs apzināmies, ka franču filmu izplatītājiem Rīgā neklājas viegli. Viņiem ir jāatrod radoša pieeja, jādomā par mārketinga stratēģijām. Strādāt ar amerikāņu filmām ir vienkāršāk. Mēs rūpīgi izskatām visus pieteikumus. UniFrance komandā ir speciālisti, kuri ir atbildīgi par dažādiem reģioniem un zina, kas notiek Rīgā un visā Baltijā, viņi saņem statistikas rādītājus.
Mums ir svarīgi uzturēt attiecības ar filmu izplatītājiem – mēs interesējamies par Latviju, mums rūp, kas tur notiek, mēs gribam, lai uz jūsu lielajiem ekrāniem nonāktu franču filmas. Kino ir mūsu kultūras daļa, tā ir valoda, kurā mēs sarunājamies ar pasauli. Kino ļauj mūsu māksliniekiem nodot savu vēstījumu. Tāpēc cenšamies gan morāli, gan materiāli atbalstīt ar franču kino saistītās aktivitātes, kas notiek Rīgā. Vēlamies pateikt izplatītājiem – mēs Francijā zinām, ko jūs darāt, un esam par to pateicīgi.
Vai Covid-19 izraisītā krīze mainīs spēku līdzsvaru kinoindustrijā? Šajos apstākļos par lielākajiem ieguvējiem ir kļuvuši straumēšanas kanāli. Kādas ir jūsu pārdomas šajā sakarā?
Jā, peļņu gūst lielākās straumēšanas platformas, taču tas nav nekas jauns. Dažādās valstīs ir arī vietējie digitālie kanāli. Ir platformas, kuras domā citādi un repertuāru veido citādi, piemēram, Mubi, kas vairāk darbojas autorkino nišā. To mēs zinājām arī agrāk, nevar teikt, ka tas nācis gaismā krīzes laikā.
Situācija Francijā ir īpaši sarežģīta, jo šeit nozīmīgāko lomu filmas dzīvē tradicionāli spēlē kinoteātri. Filmas reputācija tiek veidota kinoteātros, nevis digitālajā vidē. Tagad sarunās ar filmu izplatītājiem Eiropā mēs kārtējo reizi esam pārliecinājušies – ja no filmu demonstrēšanas ķēdes tiek izslēgti kinoteātri, nekas nespēj kompensēt šo trūkstošo posmu, straumēšanas platformas nevar aizstāt kinoteātrus. Kinoteātri nodrošina pavisam citu saikni ar auditoriju katrā pilsētā un rajonā. Tas ir tiešais kontakts ar skatītāju.
Katram kinoteātrim ir sava publika, un cilvēki, kuri tur strādā, labi pazīst savu publiku. Viņi zina, ko un kā cilvēki skatās, kādu auditoriju piesaista katra afišā iekļautā filma. Pat nav vajadzības speciāli veikt pētījumus. Es runāju par kinoteātriem, kuros ir viens, divi vai trīs ekrāni. Zināšanas, kuras ir kinoteātru pārstāvjiem, ir ļoti vērtīgas. Tās noder darbā ar filmu izplatītājiem, kuri vēlāk piedāvā filmas gan televīzijas kanāliem, gan straumēšanas platformām, un viņiem ir skaidrs, kā pozicionēt šīs filmas un kādu auditoriju tās piesaista.
Tādējādi pašreizējā krīze vēlreiz ir izgaismojusi kinoteātru svarīgumu un atgādinājusi, cik ļoti šajos mēnešos mums to ir pietrūcis. Protams, mūsdienu apstākļos ir jākombinē dažādi filmu demonstrēšanas veidi – filmu izrādīšanu kinoteātros papildina iespēja skatīties filmas internetā. Tas attiecas gan uz autorkino darbiem, gan uz populārākajām komēdijām.
Jā, dažas filmas var gūt vērā ņemamus panākumus straumēšanas kanālos, bet no kopējās plūsmas tās varētu būt tikai desmit piecpadsmit filmas. Absolūts vairākums filmu gūst panākumus pirmām kārtām uz lielajiem ekrāniem. Pasaulē vienlaikus ceļo ap 800 franču filmu. Tāpēc mēs vēlamies stiprināt sadarbību ar filmu izrādītājiem, lai nodrošinātu savām filmām vietu uz kinoekrāniem. Paralēli mēs strādājam arī ar straumēšanas platformām, tās arī mums ir vajadzīgas. Taču es redzu platformas kā maksas televīzijas kanālus.
Katrā tirgū ir sava specifika. Piemēram, ASV franču filmas izrāda ļoti maz kinoteātru – viens Ņujorkā, viens Vašingtonā. Ja filma ir izraisījusi lielu rezonansi, varam cerēt uz trim kinoteātriem Ņujorkā. Tāpēc tur var likt akcentu uz digitālo vidi. Savukārt Francijā mūsu filmas ir plaši pieejamas kinoteātros. Kad filma iznāk uz ekrāniem, tai var būt gan 100–150, gan 400–800 kopiju. Nav vajadzības filmu ātri noņemt no ekrāniem, lai censtos to ātrāk ievietot internetā.
Francijā filmu apriti un tās dzīves ciklu reglamentē CNC noteikumi – precīzi noteikti termiņi, kad pēc izrādīšanas kinoteātros to drīkst izdot DVD, demonstrēt televīzijā un piedāvāt straumēšanas platformās. Covid-19 krīzes laikā šie noteikumi tika mainīti, lai nodrošinātu veiksmīgākus dzīves apstākļus filmām, kas tikai nesen bija nonākušas uz kinoekrāniem (šīs filmas drīkstēja nekavējoties izdot DVD un ievietot straumēšanas platformās; tas ir izņēmuma gadījums un attiecas tikai uz krīzes periodu, jo parasti ir jāievēro stingri noteiktie termiņi – J. J.).
Vai Francijas kinoindustrija ir morāli gatava tam, ka 2020. gada rezultāti būs neapmierinoši?
Esam zaudējuši trīs mēnešus, tāpēc nebūs korekti salīdzināt 2020. gada rādītājus ar 2019. gada rādītājiem.
Ko Francijai nozīmē Kannu kinofestivāla atcelšana?
Kannu kinofestivālā tiek noslēgti nozīmīgākie darījumi visam nākamajam gadam. Tas ir kinobiznesa svarīgākais notikums. Tajā satiekas filmu producenti, pārdošanas aģenti, izplatītāji, izrādītāji un visi, kas darbojas globālajā kinoindustrijā. Tas ir starptautisks festivāls, un filmu tirgū ir pārstāvēti darbi no visas pasaules. Kannu festivāla atcelšana ir katastrofa. Tas ir festivāls, kas joprojām piesaista visvairāk profesionāļu, par spīti tam, ka šis ir arī visdārgākais festivāls. Kannās viss ir dārgi.
Tas ir festivāls ar neatkārtojamu atmosfēru, es mīlu Venēcijas un Berlīnes festivālu, bet Kannās viss ir īpaši. Desmit dienās mēs aizbēgam citā pasaulē – kino pasaulē, kur darbadiena sākas pulksten astoņos rītā un beidzas trijos naktī. Es to ļoti labi zinu, jo divdesmit gadu esmu bijusi filmu pārdošanas aģente. Nevienā citā festivālā darbs nav tik nogurdinošs, bet arī tik iedvesmojošs kā Kannās. Tur visi sarunājas cits ar citu, sākt šīs sarunas ir vienkārši – klātbūtne Kannu festivālā ir kopīga pieredze, kas visus satuvina.
Filmu skatīšanās lielajā zālē atstāj visspēcīgākās emocijas. Ikvienam, ko satiekat Kruazetas bulvārī, var pajautāt: "Vai jūs redzējāt to filmu? Ko jūs domājat?" Pēc seansa pat ar nejauši satiktiem cilvēkiem var dalīties šokā, priekā vai bēdās. Ne visur var gūt šādas sajūtas. Es atceros, kādas emocijas virmoja gaisā pagājušā gada festivālā pēc franču režisora Ladža Lī filmas Nožēlojamie/Les Misérables un Selīnas Siamā drāmas Lēdijas portrets ugunī/Portrait de la jeune fille en feu skates.
Apzinos, ka to ir grūti saprast tiem, kuri nekad nav bijuši Kannās. Kāds var teikt: «Viņi visi ir traki, jo domā tikai par kino un ne par ko citu.» Tā ir taisnība!
Kannu kinofestivāls un citi kinopasaules notikumi daudziem asociējas ar zvaigznēm uz sarkanā paklāja, glamūru, briljantiem un citām pārmērībām. Vai krīze apslāpēs šos specefektus? Varbūt greznajām ballītēm vairs nepietiks budžeta? Vai tomēr atgriezīsies "normāla dzīve"?
Nedomāju, ka viss pilnībā atgriezīsies un būs tā, kā ir bijis pirms tam. Taču skatītājiem ir vajadzīgas šādas emocijas – viņi grib skatīties filmas un redzēt zvaigznes pirmizrādē. Tas mūs visus iepriecina. Filmas ir kā sapņi, un tajās ir kaut kas nenotverams, nepieejams. Varbūt skatītāji neapzinās, cik sarežģīts ir aktieru darbs, un ne visiem ir spējas būt aktieriem. Tas tomēr ir unikāls talants. Ja mākslinieces vēlas paspilgtināt izskatu ar juvelierizstrādājumiem, viņas var to darīt. Man tas nav svarīgi. Taču mums būs nopietni jāaizdomājas par vides jautājumiem un par to, ko varam darīt lietas labā – mazāk lidot un vairāk izmantot citādas filmu popularizēšanas iespējas.
Mums būs jāsabalansē iespaidīgi mirkļi, piemēram, lielas pirmizrādes ar zvaigžņu piedalīšanos, ar citiem pasākumiem, kas būs jārīko citādi nekā līdz šim.
Vai tas nozīmē, ka režisori un aktieri mazāk pārvietosies no prezentācijas uz prezentāciju? Pirmizrādes apmeklētājiem tomēr gribas satikt Izabellu Ipēru klātienē, nevis tikai platformas Zoom lodziņā.
Mums būs jārisina šī situācija. Esmu pārliecināta, ka būs jārīkojas citādi. Cerams, ka publika pie tā pieradīs un sapratīs. Mani patiešām uztrauc ekoloģijas problēmas. Mūsu organizācijā es jau esmu sākusi zaļās domāšanas iniciatīvu UniFrance Goes Green. Mēs arvien vairāk centīsimies sargāt apkārtējo vidi, un režisori un aktieri atradīs iespēju, kā uzturēt kontaktu ar auditoriju, izmantojot mūsdienu tehnoloģijas. Varbūt būs labāk, ja viņi kaut kur nelidos, bet tāpat atvēlēs laiku komunikācijai ar skatītājiem. Būs jākombinē pasākumi ar mākslinieku līdzdalību klātienē un neklātienē. Tas ir veids, kā varam nodrošināt labāku vidi saviem bērniem.
Vai karantīnas laikā jums pašai bija iespēja noskatīties kādas vērtīgas filmas, kuras agrāk nebijāt redzējusi?
Man ir divi bērni, tāpēc mēs vairāk pievērsāmies filmām, kas ir domātas ģimenes auditorijai. Francijā straumēšanas platformā Netflix ir kļuvušas pieejamas Fransuā Trifo klasiskās filmas. Mēs tās ar baudu skatījāmies, kā arī Čārlija Čaplina un Stenlija Kubrika filmas. Es beidzot noskatījos dažus interesantus franču seriālus, piemēram, Leģendu birojs/Le Bureau des légendes par slepenajiem aģentiem.
Mēs ģimenē nespējam vien sagaidīt 22. jūniju – esam vienojušies, ka visi kopā uzreiz iesim uz kinoteātri. Skatīties filmas mājās nav tas pats.
***
Interviju ar organizācijas UniFrance prezidentu kinoteorētiķi Seržu Tubianu lasiet šeit.
***
Franču kino pasaulē
* 2019. gadā uz franču filmu seansiem ārpus Francijas tikuši pārdoti 40,5 miljoni biļešu (+1,25% salīdzinājumā ar 2018. gadu), kopējie kases ieņēmumi bijuši 244,4 miljoni eiro (+3,12%)
* 2019. gadā uz kinoekrāniem ārpus Francijas bijusi skatāma 721 franču filma
* Vislielāko skatītāju skaitu franču filmas piesaistījušas Itālijā, Vācijā un Spānijā; kopumā Eiropā franču filmu skatītāju skaits ir pieaudzis, bet citos reģionos – sarucis (Eiropa, neskaitot pašu Franciju, ir lielākais franču filmu eksporta tirgus – 65,3% no kopējā skatītāju skaita)
* Franču filmu īpatsvars straumēšanas platformās ārpus Francijas pērn bijis 2,4% (dati no 56 izplatītājiem 39 valstīs)
* 2019. gada populārākie franču kinodarbi ārvalstu kinoteātros ir bijuši režisora Lika Besona trilleris Anna (angļu valodā), kas ir piesaistījis 4,35 miljonus skatītāju un 22,8 miljonus eiro kases ieņēmumos, režisora Žila de Mestra piedzīvojumu filma visai ģimenei Mia un baltā lauva/Mia and the White Lion (angļu valodā; 4,25 miljoni skatītāju, 21,8 miljoni eiro) un režisora Filipa de Šovrona komēdija Neprātīgās kāzas 2/Serial Bad Weddings 2/Qu’est-ce qu’on a encore fait au Bon Dieu? (franču valodā; 3,3 miljoni skatītāju, 25,5 miljoni eiro)
* 2019. gada desmit lielāko starptautisko festivālu oficiālajās programmās ir bijušas iekļautas 199 franču filmas (īpatsvars – 19%), 30% no šīm filmām (64 filmas) uzņēmušas sievietes režisores vai arī sievietes līdzdarbojušas to režijā
* Francijas kinoteātros 2019. gadā kopumā tikuši pārdoti 213,27 miljoni biļešu (+6%); amerikāņu filmu īpatsvars ir bijis 55,2% (astoņas no desmit populārākajām filmām ir bijušas amerikāņu filmas), franču filmu īpatsvars – 35%
* 2019. gada populārākās filmas Francijas kinoteātros ir bijušas amerikāņu ģimenes filma Karalis lauva/The Lion King (10 miljonu biļešu), amerikāņu supervaroņu komikss Atriebēji. Noslēgums/Avengers: Endgame (6,94 miljoni biļešu) un franču komēdija Neprātīgās kāzas 2 (6,712 miljonu biļešu)
Avots: UniFrance un CNC