Galerijā Māksla XO ir aplūkojama mākslinieces Katrīnas Ģelzes izstāde Ātrs un bez žēlastības. Tās vadlīnija ir reflektēt par sava tēva Kristapa Ģelža 2016. gada smago avāriju, pēc kuras ass, talantīgs un visu varošs mākslinieks ir iestrēdzis traumu, trauksmes un alkohola varā, lēnām izgaistot šo apstākļu miglā. "Tā ir mīlestības vēstule tētim vienīgajā veidā, kurā es vairs spēju un, iespējams, jebkad esmu spējusi ar viņu patiesi sarunāties un kurā, pateicoties un arī par spīti viņam, es turpinu meklēt pati savu balsi mākslas pasaulē," atklāj māksliniece. Par pirmo darbu šajā sērijā ir kļuvusi glezna ar tā saukto crash dummy (trieciena manekens), kas atlaidies uz automašīnas kā atpūtā un pīpē.
"Agrāk tētim bija automašīna, ko viņš sauca par Kaprīzi, es pati neorientējos markās, bet tas bija garš limuzīns šampanieša krāsā," par gleznā redzamā elementa prototipu saka Katrīna Ģelze.
Kāpēc izstādes nosaukumā izvēlējāties izmantot atsauci uz Holivudas filmu sēriju Ātrs un bez žēlastības?
Izstādes nosaukums atnāca pēkšņi, jo man ir pusotru gadu vecs dēls, kuram mēs pērkam dažādas rotaļu mašīnītes, arī Ātrs un bez žēlastības modelīšus. Šī kinofranšīze simbolizē draivu, azartu, ambīcijas. Man šķita, ka šis nosaukums ir tik atbilstošs tēta personībai. Viņš bija tāds, kas bliež. Viņš bija spēcīgs, talantīgs, strādīgs un tajā pašā laikā kritisks. Vienmēr saka, ko domā. Pirms avārijas tētis bija savācies, pārstājis lietot alkoholu un priecīgs, bet tad liktenis bez žēlastības izdarīja šādu pagriezienu. Galu galā savā mākslā man patīk apvienot skaudras dzīves situācijas ar popkultūras elementiem un humoru un radīt interesantu koptēlu.
"Manos darbos ir vecāku ietekme un dzīves iespaidi – tas viss saiet kopā, un galarezultātā sanāk tas, kas sanāk," savu mākslu raksturo Katrīna Ģelze. Foto – Renārs Derrings
Vispārināt tēmu?
Es veidoju izstādi par attiecībām ar tēti. Kuru varētu interesēt, kādas ir manas attiecības ar viņu, – tāpēc ir jāieliek elementi, lai arī citi varētu sajust saikni ar šiem darbiem. Izņemot gleznu Atpakaļskats, kas patiešām ir darbs ar konkrētu sižetu, man patīk anonimitāte. Man patīk ar savu stāstu piedāvāt izstādes apmeklētājiem templates – paraugus un formas –, kuros jebkurš var ielikt savu interpretāciju, un ļaut darbam būt daudznozīmīgam. Es gribu parādīt savu paaudzi, kā es darbojos šeit un tagad un kā reflektēju par pagātnes notikumiem, bet vēlos, lai tas būtu rotaļīgi, svaigi un krāsaini. Man nepatīk drūmi. Man pietiek, ja paskatās pa logu – viss ir pelēks.
Tēta personība vienmēr ir bijusi nedaudz noslēpumaina, jo viņam patika atšķirt publisko tēlu no privātā. Iespējams, es ar šo izstādi eju pret tēti, es pati vienmēr esmu bijusi ļoti atklāta. Man patīk dalīties ar savām emocijām, jo tādā veidā iegūstu saikni ar daudziem cilvēkiem. Piemēram, uz atklāšanu atnāca tēta vecie draugi, kurus nebiju redzējusi kopš bērnības. Tas bija aizkustinoši, ka man bija iespēja ar viņiem nodibināt kontaktu. Sākumā baidījos, ka varētu izdarīt kaut ko tādu, kas kādam varētu nepatikt vai kādu sāpināt, bet es esmu brīvs cilvēks. Tas ir tas, ko gribu parādīt citiem.
Māksliniece Sarmīte Māliņa teica, ka jūsu gleznā Fotoradars viņa saskata jūsu tēta darbnīcas gaismas.
Es dzirdēju. Tas ir tik interesanti. Šīs gleznas radīšanā ir izmantota fotogrāfija no Galleria Riga jumta, bet par gaismu varētu būt taisnība. Mēs dzīvojām Brīvības ielā mansardā, kam bija jumta logi. Man patīk uzbraukt kaut kur augšā un paskatīties uz lietām no turienes. Tā es esmu izaugusi.
Kā radās doma, ka ir jāveido saruna ar tēvu caur mākslu?
Tā bija vairāku apstākļu sakritība. Es lēnā garā atgriezos atpakaļ pie mākslas un no galerijas Māksla XO vadītājas Ilzes Žeivates saņēmu uzaicinājumu veidot izstādi. Sāku domāt, par ko tā varētu būt – kas ir svarīgākais, varbūt līdz galam neatrisinātais manā dzīvē. Tā ir komunikācija ar tēti, kas vienmēr ir bijusi mīlestības un pārpratumu pilna. Neviens it kā nav vainīgs, bet mēs esam kā deglis un benzīns, starp mums pastāvīgi kaut kas uzliesmo.
Domājot par to tagad, kad man pašai ir bērni, uzdodu jautājumu – kā tas bija viņam kā māksliniekam? Es nepārtraukti sēdēju pie tēta darbnīcā un varbūt pat traucēju, bet viņš to pieņēma. Tagad redzu, ka savā mākslā tētis ir mēģinājis ar mani veidot tuvāku kontaktu, jo viņš redzēja, ka mani tā interesē. Viņš gribēja palīdzēt, bet es to uztvēru kā kritiku. Saprotu, ka māksla ir viņa mīlestības valoda. Es gribu atbildēt uz to un parādīt, cik daudz viņš man nozīmē, kādu ietekmi viņš uz mani ir atstājis.
Ko nozīmē "atgriešanās atpakaļ pie mākslas"?
Esmu izaugusi tēta darbnīcā, mācījusies Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā un Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā, kur viņš pasniedza. Man bija grūti distancēties no personīgā. Viņš bija mājās un studijās. Viņš redzēja visu, ko es daru. Ja viņš kā profesionāls un atzīts mākslinieks teica, ka man kaut kas nesanāk, es ārkārtīgi pārdzīvoju. Nespēju atrast pati sevi. Kāda ir mana balss? Man nebija vietas eksperimentiem un kļūdām. Es nesapratu, kāpēc nodarbojos ar mākslu, vai esmu to izvēlējusies vai vienkārši visu dzīvi gājusi pa šo ceļu.
Man bija nepieciešama pauze no tā visa. Sāku nodarboties ar citām lietām, galvenokārt ar fotogrāfiju, un bildēju mākslas notikumus. Savukārt pēc bērnu piedzimšanas un tēta autoavārijas es pārskatīju savu dzīvi un sapratu, ka gribu nodarboties ar mākslu un atmest domas par to, ko tētis teiks vai kādam patiks vai nepatiks. Es pievērsos glezniecībai. Sākumā man šķita, ka tā ir pārāk rotaļīga un spilgta, bet tā atrada cilvēkus, kurus tā uzrunāja. Man ir sajūta, ka esmu braukusi, izmetusi līkumu caur mežu un atgriezusies pie tā, kas man patīk.
Vai fotogrāfijā varējāt justies brīvāk nekā citos izpausmes veidos?
Kad biju maza, sarīkoju kašķi, ka gribu rotaļlietu, bet tētis to nenopirka un iegādājās vienreizlietojamo kameru. Tā es sāku fotografēt. Man ir interesanti to darīt, bet nav vēlmes izlikt savas fotogrāfijas pie sienas. Man patīk ilgāks mākslas darbu tapšanas process, kad var darboties ar rokām un piedzīvot sava veida meditāciju. Fotogrāfija man šķita pārāk vienkārša, gribējās kaut ko vairāk. Esmu gleznojusi jau kopš bērnības, kad mamma (Zane Iltnere – I. A.) man deva savus vecos audeklus. Tas ir visprecīzākais veids, kā varu izpaust savas idejas.
Cilvēki izstādes atklāšanā man teica: tagad tu būsi gleznotāja! Atkal grib mani iebāzt kādā kastītē (smejas). Vispirms es biju fotogrāfe, tagad būšu gleznotāja, bet man gribas brīvību. Man patīk veidot arī objektus un pārslēgties no viena izpausmes veida uz citu, lai neiestātos rutīna. Šajā ziņā tētis man ir piemērs – kā viņš pēkšņi izdomāja, ka būs akvarelists vai pievērsīsies plēvēm. Ja man uz atlikušo mūžu liek izvēlēties vienu mediju, gribas bēgt no šāda piedāvājuma.
Kā var izvairīties no ietekmes savos darbos?
No tēta ietekmes? Savos darbos es izmantoju dažādus viņa daiļrades simbolus. Tas ir jautājums, kā atrast līdzsvaru – viņš ir atstājis uz mani milzīgu ietekmi, esmu daudz ko no viņa mācījusies – un nepazaudēt savu redzējumu uz lietām, ko es varu parādīt citādi. Kaut kādā ziņā tas notiek pats par sevi. Es skatos uz dažādiem māksliniekiem un domāju: man patīk šie darbi un patīk tie darbi, šis stils un tas stils. Citreiz es gribētu pamēģināt kaut ko no tā visa, bet beigu beigās tāpat radu tā, kā radu. Nevaru neko mākslīgi izdomāt. Manos darbos ir vecāku ietekme un dzīves iespaidi – tas viss saiet kopā, un gala rezultātā sanāk tas, kas sanāk.
Kā ir veidojies jūsu stils?
Man vienmēr ir patikušas spilgtas krāsas – tas nav raksturīgi mūsu platuma grādiem. Tagad apzinos, ka tas ir mans trumpis un man tas ir jāizmanto, jo patiesībā daudziem cilvēkiem patīk. Šajā izstādē ir divas fotogrāfijas uz neona krāsas papīra. Radīšanas procesā nosūtīju bildi ar šo darbu mammai un prasīju: vai nav par traku? Viņa atbildēja: varbūt uz balta papīra? Ko? Balts? Tas būtu, kā nopirkt veikalā rāmi un ielikt fotogrāfiju! Tas ir tik interesanti, ka mums visiem ir atšķirīgi viedokļi. Es pieturējos pie savējā. Starp citu, mani ļoti iedvesmoja modes zīmola Fyodor Golan izstāde Sadursmes harmonija (tā bija skatāma pērn Muzeju krātuves telpās – I. A.). Es aizeju un redzu: re, kur ir latvietis, kuram patīk krāsas, turklāt tas nav banāli un bērnišķīgi.
Arī pēc izstādes Ludolfs Liberts (1895– 1959). Art Deco hipnotiskais spožums apmeklējuma varēja dzirdēt cilvēku sajūsmu par krāsām!
Arī manas mammas tēta Edgara Iltnera dažās gleznās un viņa ceļojumu skicēs ar krītiņiem un flomāsteriem ir vērojamas spilgtas krāsas. Es paskatos uz tām un aizdomājos: iespējams, manās asinīs ir kāda pilīte no viņa. Esmu pārstājusi baidīties no spilgtu krāsu izmantošanas savos darbos. Latvijas klimatā tā ir kā imunitātes stiprināšana.
Vai ar mammu bieži apspriežat savu daiļradi?
Mamma ir mana labākā draudzene, mēs komunicējam katru dienu. Viņa ir redzējusi šīs izstādes tapšanu no paša sākuma līdz beigām, pārējiem es nerādīju. Man bija vajadzīga saspēle, kurā es jautāju par savām idejām un sarunās ar viņu saprotu, kā gribu tās realizēt. Kad izlēmu veidot izstādi par tēti, teicu mammai, ka man ir nedaudz bail, pat ne bail – man negribējās ar savu atklātību kādu aizskart un izcelt gaismā tēmas, kuras citi negribētu. Viņa mani iedrošināja: viss būs labi.
Vai, domājot par komunikāciju ar tēti, domājat arī par komunikāciju ar saviem bērniem?
Galvenais iemesls, kāpēc cilvēki risina attiecības ar vecākiem, ir tas, lai attiecībās ar bērniem pieļautu savas, nevis viņu kļūdas. Mēģinu atcerēties, kā es kā bērns piedzīvoju tēta radošo procesu, stresu pirms izstāžu atklāšanām un tamlīdzīgas lietas, un jau attiecībās ar saviem bērniem cenšos mācīties noregulēt emocijas. Mēģinu savus bērnus iesaistīt šajā procesā, nevis atstāt viņus novērotāju lomā. Sarunās ar vecāko meitu stāstu, ko es veidoju un kāpēc to daru. Es viņai sniedzu ieskatu un izpratni par to, kāpēc man tas ir svarīgi. Mēs staigājam pa izstādēm, prasu, kas viņai patīk.
Pamazām ievelkat bērnus mākslas vidē.
Es meitai saku: tu vari nedarīt to visu, bet, visticamāk, viņai nav izvēles (smejas).
Vai jums kādreiz ir bijusi vēlme aiziet prom no mākslas vides?
Skolas laikā gribēju kļūt par advokāti sava cīņas spara, godīguma un taisnīguma izjūtas dēļ, bet tās bija utopiskas domas. Iepazīstot sevi kā cilvēku, saprotu, ka māksla ir vispareizākais ceļš, pa kuru iet, jo man būtu grūti eksaktā vidē un striktā ritmā. Man vajag brīvību un pašnodarbinātību. Arī tētis bija savos darbos, bet viņš visu laiku bija mājās un klātesošs, un arī man ir svarīgi pavadīt laiku kopā ar saviem bērniem, nevis redzēt viņus tikai vakaros. Es nebūtu laimīga, izvēloties kaut ko citu.
KATRĪNA ĢELZE
Izstāde Ātrs un bez žēlastības
Galerijā Māksla XO līdz 25.I