Gada tumšākajā laikā, kamēr gaidām Ziemassvētku sniegu un ir pēdējais laiks domāt par svētku dāvaniņām tuvajiem, dziedošajai aktrisei Dita Lūriņai ir visražīgākais darba periods – svētku gaišumā un sirsnībā viņa dalīsies koncertos Latvijas Nacionālajā teātrī un Ķīpsalas hallē. Aktrisei pašai šis ir ļoti īpašs gaidīšanas laiks. Drīz pēc tam, kad šoruden Nacionālajā teātrī viņu sumināja kā sezonas labāko aktrisi, māksliniece pavēstīja, ka savā skatuves karjerā iepauzēs, jo gaida otro bērniņu. Lomas un teātris, par kuru atgādina uz gadu piešķirtā īpašā relikvija – Elzas Radziņas kulons –, pagaidīs.
Gribētos sarunu par Ziemassvētku laika mieru, taču tev šis laiks atkal paies darba skrējienā – starp teātri uz lielo izstāžu halli Ķīpsalā?
Tā bijis vienmēr. Atceros, tā bija pat bērnībā. Bija jāpiedalās Liepājas metalurga Kultūras pilī bērnu un skolēnu eglēs vai nu kā rūķim, vai kādā citā tēlā. Četras piecas egles dienā – tas bija normāli. Ja teātrī ļoti darbīga bijusi visa sezona un ir pirmssvētku darbi, kas jāpaveic katrā ģimenē, tad gan ir sajūta, ka gribas kliegt – dodiet man arī mazliet laika! Taču, no otras puses, decembrim tādam ir jābūt, tas ir dabiski. Ja ne piecas egles dienā, tad divi koncerti dienā gan. Rudenī biju domājusi, ka šis decembris man būs mierīgs. Tad man no teātra piezvanīja Ojārs Rubenis un Edmunds Freibergs: tu taču vēl varēsi, vai ne? Sapratu, laikam jau varēšu. Ķīpsala gan bija aizrunāta jau pirms gada, taču, dzīvei ieviešot korekcijas, nebiju pārliecināta, vai man to vajadzētu. Tomēr, ja jau dziedu teātrī, tad kā es varu atteikt Ķīpsalai, ar ko man ir siltas attiecības jau vairākus gadus. Tā arī šogad man paralēli ir divi lielie Ziemassvētku koncerti.
Jau otro gadu tavs uzdevums Ziemassvētku koncertos Ķīpsalā ir uzburt mājīgu, sirsnīgu noskaņu milzīgā telpā, kas smaržo pēc gumijas?
Telpa ir tāda, kāda tā ir, un atmosfēru rada cilvēki, kuri tur strādā, – Viestura Tīles BT1 komanda. Viņa romantisms un sapņotāja daba ir tā, ko tur var sajust gaisā un ieelpot. Tāpēc izdodas arī mājīgums. Šie cilvēki darbojas ļoti praktiski un skarbā biznesa vidē, taču viņiem ir vēlme rīkot skaistus koncertus un lielus mūziklus arī pie mums mazajā Latvijā. Cilvēki un viņu sapņi, kurus viņiem ik pa brīdim izdodas īstenot, padara Ķīpsalu tik īpašu. Tāpēc mūs, aktierus un dziedātājus, turp velk. Tas ir ideālisms, kuru nespēj iznīdēt nekāda krīze. Mūzikla gan tur kādu laiku nav bijis, bet visu laiku gaisā vējo: "Tas nekas, gan jau pienāks brīdis, kad atkal būs." Ne velti šie cilvēki turas kopā Ķīpsalā jau gadiem. Labi cilvēki sliktās vietās ilgi neturas.
Protams, esmu sapratusi, ka, tiklīdz sper kāju ārpus teātra infrastruktūras – jau tīri tehniskā ziņā –, ir ārkārtīgi sarežģīti kaut ko radīt, kam ir kāds sakars ar aktiermākslu. To ir grūti nodrošināt ārpus teātra. Nu kurš var nodrošināt divu mēnešu mēģinājumus, lai iestudētu mūziklu? Viesturs Tīle to ir centies jau vairākkārt, es par to pārliecinājos, piedaloties mūziklos Vestsaidas stāsts un Les Misérables/Nožēlojamie. Tur bija virsvērtība, nevis "piecreiz satiekamies un kaut ko uzcepam". Komercizstāžu atmosfēra atkāpjas un piekāpjas mākslinieciskā gaisa priekšā. Tas piepilda telpu, kurai būtu jāskan kā skārda bundžai un jāož pēc gumijas. Tas ir brīnums – kultūras, inteliģences un mākslas uzvara pār materiālo pasauli.
Nacionālā teātra un Ķīpsalas Ziemassvētku programmās sastapsim divas atšķirīgas Ditas Lūriņas?
Ķīpsalā man kopā ar Daumantu Kalniņu ir jāvada viss koncerts, otrajā daļā dziedāšu duetā: ar Daumantu izpildīsim slaveno mīlas duetu no Endrū Loida Vebera mūzikla Operas spoks, ar Ingu Pētersonu – Tonight no Leonarda Bernsteina Vestsaidas stāsta. Teātrī esmu dziedošā aktrise. Pirmajā koncerta daļā ir ļoti nopietns repertuārs. Jāatvēzējas un jāpasaka sev: es to varu, – un jādara!
Kam sevi tā jāiedrošina?
Endrū Loida Vebera Pie Jesu no Rekviēma.
Tas ir daudzu operzvaigžņu, arī Ineses Galantes koncertrepertuārā.
Man teica, ka Valdiņš (Valdis Zilveris, Nacionālā teātra gadumijas koncerta muzikālais vadītājs – I. L.) man esot pataupījis kādu "jauku dziesmiņu". Nodomāju, ka Valdis pats varbūt uzrakstījis jaunu dziesmiņu. Pēc dažām dienām Mārtiņš (Mārtiņš Egliens, aktrises dzīvesbiedrs – I. L.), pārnācis mājās no teātra, man priecīgi ziņoja: es noskaidroju, tev jādzied kaut kāds Pie Jesu. Es viņam jautāju: autoru zini? Viņš teica: nezinu.
Es gan vienu Pie Jesu zināju, taču nedomāju, ka tas būs uzticēts man. Saņēmos un piezvanīju Valdiņam: kurš Pie Jesu? Vai tas, ko es domāju? Nuja. Tu taču vari! Tas ir atbruņojošs teikums, pēc kura vairs nav iespējams atteikt.
Ķīpsalā sadziedāsi kopā ar savu kādreizējo skatuves elku Ingu Pētersonu. Vai tiesa, ka mūziku iemīļoji, pateicoties viņam?
Bērnībā burtiski pielipu pie televizora ekrāna, kad tur rādīja izrāžu ierakstus. Mana lielākā vājība bija balets. Taču reiz redzēju, kā tolaik spožākais operas pāris Inese Galante un Ingus Pētersons tēloja Adīnu un Nemorīno Gaetāno Doniceti operā Mīlas dzēriens. Tā man ir ļoti spilgta atmiņa. Tā izveidoja manī tiltiņu uz operas mākslu. Pati kopā ar Ingu Pētersonu esmu dziedājusi mūziklā Les Misérables, kurā viņš atveidoja Valžānu, es – Kozeti. Esmu ielīksmota atkal dziedāt kopā ar Ingu, šoreiz Vestsaidas stāsta fragmentu. Brīnišķīgā Bernsteina mūzika, kas izstaro cerību un mīlestību, tik labi iederas līdzās Ziemassvētku dziesmām.
Ir izšķiroši svarīgi, lai televīzijā sistemātiski rādītu operas un teātra izrādes, kas tagad atsākts ar Teterevu fonda atbalstu?
Tas ir ļoti svarīgi. Protams, dzīvu teātri nevar "noķert" televīzijas kastē. Tomēr, lai kaut vēsturē paliek, ka vari ieraudzīt šo aktieri uz skatuves. Pat ja pēc divdesmit gadiem teiks, ka tā taču neviens vairs nespēlē. Kopš es sevi atceros, skatījos baleta izrādes un filmas par baletu. Reiz bija pasēdēšana mūsu mājās, un vecāki ar draugiem skaļi sarunājās. Es biju burtiski piebāzusi ausi pie televizora, lai dzirdētu, ko aktieri izrādē saka. Taču, kad Liepājas teātrī pirmo reizi skatījos īstu baleta viesizrādi, piedzīvoju pamatīgu kultūršoku. Es sēdēju otrajā balkonā, galerijā. Vispirms vīrieši mīkstajās baleta čībiņās nodejoja žurku deju. Žurkas bija milzīgas – īpaši tā izskatījās uz Liepājas teātra šaurās skatuves –, taču dejoja bez skaņas. Tad sekoja sniegpārsliņas uz puantēm. Skaļā klabēšana, kas nāca no trauslajām sniegpārsliņām, bija tik pārsteidzoša, ka es sāku skaļi smieties. Viesizrādēs drošāk vest moderno baletu, kurā dejo basām kājām.
Pašai nekad nav nācies nostāties uz puantēm?
Bērnībā esmu gājusi baleta studijā un reiz to izmēģināju uz teātra skatuves – izrādē Tikai tā biju Latvija puantēs, meitene baltā kleitā ar puķu vainadziņu. Protams, sāpēja. Aktieriem ik pa brīdim nākas darīt kaut ko neiedomājamu, kam citi trenējas kopš bērnības, un jebkurš profesionālis teiktu: mīļie, citādi tas nav iespējams. Taču mums pēkšņi vajag apgūt divos mēnešos.
Kas ir visneiedomājamākais, ko līdz šim nācies apgūt?
Kad Dirty Deal Teatro gatavojām eksistenciālo pasaku Dzin, režisors Vladislavs Nastavševs paziņoja, ka visu izrādi spēlēsim badmintonu un vajadzētu tā, lai mušiņa nenokrīt zemē. Mans vīrs Mārtiņš Egliens tikko divu mēnešu laikā apguva ksilofona spēli…
Un tu nesaki, ka tas nav iespējams. Tu tikai jautā: vai mēs, lūdzu, varētu dabūt kādu, kas vismaz ierādītu dažus pamatprincipus? Tieši elastību un to, ka vari arī neprātīgas lietas, es augstu vērtēju savos kolēģos. To, ko līdz galam tehniski nevaram apgūt, mēs, aktieri, nospēlējam. Gadās arī redzamas tulznas. Vēl ir arī garīgais ķermenis. Tās tulznas, kuras ir garīgajā ķermenī, nevar nevienam ne parādīt, ne pierādīt. Tikai pats zini, kur ietrāpīts līdz kaulam. Tāpēc mūsu profesija ir tik īpaša. Tā ir grūtāk izmērāma. Daudzi pat neizprot, ko tad tas aktieris mēģina divus mēnešus? Kā viņš to lomu lipina? Kas tad ir tas darbs, ko viņš dara? Jo redzams nekas nav. Neviens aktieris nepateiks: redzi, mana sistēma ir tāda! Tādas patiesībā nav. Katram ir sava jušana un ceļš. Tas var būt atšķirīgs arī katrai lomai. Man arī bieži jautā: kas ir tas, ko tu dari?
Grozies, kā gribi, galvā jāiekaļ milzīgs daudzums teksta.
Tas ir vienīgais izmērāmais lielums. Taču tā vispār nav problēma, jo ļoti reti ir gadījumi, kad teksts slikti iet galvā.
Tas var aizmirsties. Tad gan suflieris ir vienīgais glābiņš?
Ja gadās melnie caurumi, esmu pieradusi tikt galā pati un suflieri pat nedzirdu. Taču ir bijuši gadījumi, kad esmu laimīga, ka kulisēs ir suflieris, kurš palīdz kādam kolēģim: tu stāvi un saproti, ka viņš nerunā to, ko vajag, un tu arī netiec tālāk. Vēl tagad spilgti atceros, kā liku bakalaura eksāmenu skatuves runā. Mums ar Egilu Melbārdi bija divu stundu izrāde – Mirdzas Ķempes un Ērika Ādamsona vēstules. Pēkšņi uz mirkli izslēdzos, runājot kādu garāku vēstuli. Pēc sekundes jau biju atpakaļ, atcerējos visu tekstu, taču nebija ne jausmas, kur es apstājos. No kuras vietas atsākt?!
Lomas tevī atstāj dziļu nospiedumu?
Garīgās tulznas var dabūt izrādes sagatavošanas procesā – kad ej sev nezināmā zonā vai dziļumos un ja ir smagāka sadarbība ar režisoru. Kad loma jau ir gatava, vairs ne. Režisors Kļims mums reiz to meistarklasē pateica ļoti vienkārši: izrādes sākumā tev ir grūti, jo visas emocijas un krāsas ir pie tevis. Ja izrāde ir veiksmīga, tu to visu pakāpeniski atdod skatītājiem, pats beigās jūties brīvs un tīrs, tikai tu pats. Tad aktierim ir viegli iet mājās, bet skatītājiem ir jāraud un jādomā, jo visas problēmas un domas ir atdotas viņam. Šī formula tiešām strādā.
Ja izrādē kaut kas nesaslēdzas un kaut kas paliek tevī, tad gan ir smagi. Tas moka, jo kam tu to atdosi? Vilciens ir aizgājis, tev vajadzēja to atdot laikā no septiņiem līdz desmitiem. Tieši tādā vakarā reiz piezvanīju izrāžu vadītājai: vai esi vēl teātrī? Nāc, dzersim tēju, es vienkārši nevaru aiziet mājās. Tādās reizēs, kad kaut kas nesaslēdzas, vajag visu norunāt nost. Sākām ar izrādi un beidzām ar dzīvi teātrī un filosofiskām tēmām.
Ņemot vērā pieredzi un to, ka esi režisora Valda Lūriņa meita, kā ir ar ambīcijām pašai veidot izrādes? Nu vismaz pastrīdēties ar režisoru?
Manā leksikā par to ir teikums: tie ir mani gēni, kas šobrīd runā. Es tiešām tos jūtu, it sevišķi skatoties izrādes. Es skaidri zinu, ka tās neskatos kā aktrise. Režijas gēni ir tāda ļoti autonoma daļa manī. Vai tie gribēs tikt ārā, to redzēsim ar gadiem. Darbā gan šis gēns toleranti piekāpjas aktrises būtībai. Sākumā nācās spītīgi, ar zobiem un nagiem uzstāt uz savām tiesībām pastāvēt, ka būšu aktrise, nevis režisore: es jums parādīšu!
Teātris ir profesija, kas paņem visu, un tu jau esi otrā bērniņa gaidībās. Aktieru ģimenei, sevišķi sievietei, tas nozīmē lielu saņemšanos?
Pirms vēl biju saņēmusies Ernestam, kuram tagad ir septiņi gadi, jautāju par to Lāsmai Kugrēnai, kura vienmēr nesusi uz saviem pleciem repertuāra lielās lomas, būdama triju dēlu māte. Lāsma man atbildēja: zini, visas manas lielās un skaistās lomas nāca uzreiz pēc bērniem! Tas mani iedrošināja un deva iekšēju mieru: tik liels brīnums taču neko nevar atņemt vai traucēt. Viņš var tikai iedot, un lomas, teātris pagaidīs. Ja nepagaidīs, tad nebūtu pagaidījis jebkurā situācijā. Man arī uzreiz pēc Ernesta piedzimšanas nāca mūzikls Vestsaidas stāsts un sapņu loma Marija, kuru vispār necerēju Latvijā nodziedāt. Pēc tam bijis vēl ļoti daudz skaistu lomu. Viss sakārtojas pats. Esmu no sievietēm, kurām ir smags pats sākums, tāpēc ātri pārtraucu sezonu. Tagad vidusposmā, kad pirmo mēnešu nelabumi jau aiz muguras un vēl neveļos kā bumbiņa, varu mazliet pastrādāt.
Gaidāt meitiņu vai puisīti? Audzināsiet teātrī?
Par to nedomājam. Ernests saka: kas piedzims, to mīlēsim. Lai gan abi ar Mārtiņu strādājam teātrī, Ernests nav kulišu bērns. Viņam ir tik daudz pašam savu pienākumu – skola, džudo treniņi –, ka viņš nemaz nevarētu sēdēt teātrī un gaidīt vecākus.
Kā jūs ģimenē svinat Ziemassvētkus un sagaidāt Jauno gadu?
Ziemassvētkos parasti esam Liepājā pie manējiem. Tā man pirmām kārtām ir Kristus dzimšanas diena. Jaungadu svinam Rīgā. Kompānija kļūst arvien plašāka – visa lielā ģimene, draugu loks un kaimiņi. Mums jau vairākus gadus ir sava Jaunā gada sagaidīšanas tradīcija, kuru kopjam, taču citiem to neatklājam. Paēdam pusdienas katrs savās mājās, tad satiekamies mūsu brīvdabas tradīcijā ar karstvīnu, Mārtiņa mammas ceptajām kotletēm un latviskām rotaļām, kurās mana mamma mūs visus izdzenā no folkloras kopas Atštaukas repertuāra. Pēc tam ejam vakariņās, parasti pie mums. Nākamajā rītā visi atveļas uz brokastu pidžamballīti. Pirmais janvāris ir arī manas mammas dzimšanas diena.
Vari padalīties savā aizvadītā gada bilancē – iedvesmojošākajā un sarūgtinošākajā, kas piedzīvots? Ko gaidi un novēli jaunajā gadā?
Man ir šausmīgi liels iekšējais protests pret šīm "gada bilancēm". Es par tām nedomāju, jo gadumija man ir darbīgs laiks, es dzīvoju citā ritmā. Es nevēlos atskatīties. Man ir iekšējie no kalendāra datumiem neatkarīgi dzīves cikli un posmi, kuriem noslēdzoties es pēkšņi apzinos, ka ieeju nākamajā lokā, citā pakāpienā, pagriežos citā virzienā. Sezonu dalījumā man bija tā laime satikties ar igauņu režisoru Elmo Niganenu, būt viņa tuvumā un strādāt kopā ar viņu Antona Hansena Tamsāres izrādē Zeme un mīlestība. Es ļoti, ļoti gribētu ar viņu satikties vēl, jo viņš ir liels mākslinieks, personība, kas var ļoti daudz iedot aktierim. Es arī pirmo reizi sastapos ar šo spēcīgo igauņu literatūras klasiku – tik izcila literatūra ir mums tepat blakus, taču tik citāda!
Es visiem gribētu novēlēt tiekšanos uz gaismas pusi. Parasti meklējam tumšos graudus ar mīnusa zīmi un kraujam tos melnā kaudzē, bet ir arī gaišie graudi, arī tos vajag kraut kaudzē, nevis palaist pa vējam. Pēc tam varbūt redzēsi, ka tā ir augstāka un lielāka. Vajag uzmanīt savu domāšanu, kam tu sevi paļauj, un to var izdarīt tikai katrs pats.