Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +1 °C
Viegls lietus
Pirmdiena, 25. novembris
Kadrija, Kate, Katrīna, Trīne, Katrīne

Intervija ar dziedātāju Lindu Leen. Man jutekļi ir vaļā visu laiku

Dziedātāja Linda Leen pirms Valentīndienas koncertiem stāsta par aizraušanos ar fotografēšanu – jo identitāte laiku pa laikam ir jāpamaina – un gaida tādu dzīves pavērsienu, par kuru pati būtu pārsteigta

Tiekamies ar Lindu Leen Triju pavāru restorānā Vecrīgā – tur skan mūzika. Dziedātāja piebilst, ka esot izaugusi tieši ar tiem māksliniekiem, kurus dzirdam, – Roxette, Depeche Mode un Pet Shop Boys. "Tās trīs kasetes man bija, un tāda, lūk, es arī izaugu. Baigi skaļi, ne? Varētu palūgt, lai uzliek klusāk. Citādi nevaru koncentrēties. Kad šāds muzons skan, visu laiku iztēle strādā – iedomājos kaut kādas ainiņas un nevaru neko citu padomāt..."

Nezinu daudz tādu cilvēku, kas neguļ divos naktī un neguļ arī tagad – divos dienā.

Īstenībā tas man vairs nav raksturīgi. Jāpaskatās – kaut kādas mēness fāzes varbūt? Cenšos iet agrāk gulēt, jo citādi dzīves kvalitāte krītas. Ir cilvēki, kas ir naktsputni, bet man patīk rīti – rīta enerģija. Mans bioloģiskais pulkstenis pats ir izvēlējies tādu režīmu, vienalga, cikos aizeju gulēt, plkst. 7.48 esmu augšā. Vienkārši pamostos tajā laikā arī tad, ja aizeju gulēt piecos. Ja man ir interesanta diena, aizmirstu, ka neesmu gulējusi. Ja ir laiks čīkstēt un kurnēt, tātad nav interesanta diena. Tas, kas ar laiku un gadiem kļūst arvien svarīgāk, – atjaunošanās. Tāpēc tomēr mēģinu laikus iet gulēt, nodarboties ar jogu, ēst pareizi…

Gribas vēl kādu laiciņu pavadīt šajā pasaulē?

Ja kvalitatīvi, tad jā. Neuzskatu, ka nāve ir sliktākais, kas ar cilvēku var notikt. Sliktākais ir nedzīvot pilnvērtīgi savu dzīvi. Jā, dāvana ir laba veselība, tīrs prāts – pilns rublis un interese par dzīvi.

Tu šogad esi Supernovas žūrijā. Pie intervijas ar grupu Dziļi violets komentāros izvērsās diskusija, vai šos mūziķus būtu prātīgi sūtīt uz Eirovīziju. Cits citam brauca virsū arī jautājumā par to, vai mūziku var ražot.

Es komentārus nelasu. Vispār jau ar to braukšanu virsū nevajag aizrauties. Ja nevari pateikt kaut ko labu, paklusē. Tā latviešu ēšana citam citu ir jāizbeidz. Ja šādi turpināsies, labāk nebūs – jau tā ir grūti uzturēties valstī, kur attīstība tik ļoti lēnām notiek, salīdzinot kaut vai ar kaimiņiem igauņiem. Ir kārdinājums visu pamest un doties prom, bet vai mums to vajag? Vai nu atbalstām cits citu un ejam tālāk, vai turpinām pusdienās ēst cits citu un nogrimsim kā Gaismas pils. Tas varbūt ir raksturīgi tautai, kas ilgi turēta verdzībā, – sauksim to tā.

Labāk darbos sevi pierādīt. Tāpēc es arī Supernovā, cik vien iespējams, komentēju saudzīgi. Vienmēr arī meistarklasēs, kad man lūdz padomu, saku, ka šīs rekomendācijas var uzklausīt, bet tikpat labi var arī neko neuzklausīt un darīt tā, kā māksliniekam pašam liekas, jo kam gan citam ir vērtība, ja ne tieši tam, kā mākslinieks pats grib izpausties? Svarīgi uz Eirovīzijas finālu aizbraukt autentiskam pārstāvim, kurš uz šīs skatuves atnesis labāko no tā, ko viņš kā mākslinieks dod ikdienā. Apvienību Carousel es šogad redzu kā māksliniekus, kuriem vajadzētu braukt. Man šķiet, tieši viņi tajās trijās minūtēs atradīs savu klausītāju. Es neticu tādai dziesmu rakstīšanai speciāli Eirovīzijai.

Cilvēki komentāros cepās, ka visādi caurkrituši Eirovīzijas dalībnieki tagad žūrijā.

Es neapspriedīšu komentārus. Mani vienkārši tas neinteresē. Beidzot esmu sapratusi, ka ir bezjēdzīgi, pat graujoši lasīt anonīmus un pārsvarā iznīcinošus komentārus, jo 98 procenti no to autoriem nav profesionāļi šajā jomā un no viņu viedokļa manā dzīvē nekas nemainās.

No kā tad mainās?

No paša vēlmes. Māksliniekam – atkarībā no tā, ko viņš grib pateikt un nest pasaulē. Ja viņš sāks izsvērt to, kas viņu klausīsies, un pielāgosies, tas vairs nebūs autentiski.

Tev būs koncerti Valentīndienā. Esot izpārdoti.

Visi četri ir izpārdoti, un jau diezgan sen. Kad ar ģitāristu Rihardu Lībieti gatavojām šo programmu, sajutu, ka šoreiz minimizējam skumīti un maksimizējam prieciņu. Tāds sarunvalodā ir mūsu moto. Vienmēr licies, ka ideālisms ir traucēklis man pašai un ar to grūti sadzīvot, bet, kopš es ievēroju sociālo tīklu komentāru diētu, tiešām ir mainījies mans iekšējais mikroklimats. Jūtos daudz laimīgāka, daudz apmierinātāka dzīvē, ar sevi un ar to, ko daru. To arī apkārtējie cilvēki ir ievērojuši. Vienkārši harmoniskāk jūtos. Vairāk pievēršos fotogrāfijai.

Tas, ko šobrīd gribu darīt, ir vairot… Tas izklausīsies ideālistiski un banāli, bet tas arī man ir vienalga: es gribu vairot labo, gribu izstarot to, kas manī ir, un manī ir ticība labajam cilvēkā, cēlajam, skaistajam, cieņpilnajam, dailei, mīlestībai tādā vispārcilvēcīgā un ideālā nozīmē. Jā! Man pašai varbūt tādā neraksturīgākā veidā minimizēt to ekspresiju par ciešanām, jo man tā vienkārši iet mazumā, kopš nepiedalos sabiedriskajā apspriešanā, – visiem iesaku to izmēģināt. Dzīve vairs nepaiet garām. Esmu to pamanījusi arī fotogrāfijā. Neesmu ne mācījusies, ne arī esmu kaut kāds tur meistars – mani vienkārši interesē cilvēki, interesē dzīve, un es veltu laiku tam, lai uz to paskatītos.

Tikko biju Mākslas akadēmijas karnevālā, un tur tapa dažas bildes, bombas vienkārši! Fotografēju Pienvedēja piedzīvojumus un fanus. Tas bija diezgan vēlu, un tad tur ir visādi interesanti personāži – tā ekstāze, kā viņi skatās uz kaut ko! Kādi ir cilvēki, kad viņi nekoncentrējas uz sevi, bet uz mūziku vai uz kaut ko ārpus sevis, pilnīgi aizmirsušies kustībā, tajā bohēmiskajā eiforijā un reibumā. Ārprāts, cik tas ir skaisti!

Kad pati esi uz skatuves, neredzi cilvēkus, kuri nonākuši līdzīgā eiforijā?

Nē, nē, nē, nē! To es sajūtu tikai enerģētiskā līmenī. Tieši tāpat kā tagad šeit skanošā mūzika novērš uzmanību, mani jutekļi ir vaļā visu laiku – tas ikdienā ir drusku apgrūtinoši, tāpēc tagad es runāju un uz tevi neskatos, jo tavs skatiens ir jaudīga informācija, tāds kā magnēts, un tas man traucē koncentrēties, lai noformulētu domu. Bieži aizveru acis, kad stāstu kaut ko svarīgu. Arī tad, kad dziedu.

Runā, ka vīrieši nevarot koncentrēties uz divām lietām vienlaikus, bet sievietes gan varot.

Esmu riktīga vīrieša dvēsele, man liekas. Nezinu, kuras sievietes var, bet es nevaru.

Tu ar fotografēšanu esi tā nopietni aizrāvusies. Kā tas sākās?

Pirms četrpadsmit gadiem, kad biju Austrālijā, nopirku savu pirmo profesionālo kameru. Tas bija laiks, kad veģetatīvā distonija mani pirmoreiz apciemoja.

Nekad neesmu sapratis, kur šī modernā slimība vispār rodas?

Man ir garš ieraksts feisbukā par šo tēmu – mēģināju palīdzēt citiem cilvēkiem. Ievēroju, ka, koncentrējoties uz kaut ko ārpus sevis un pamanot skaistās lietas, man ir vieglāk. Es sāku fotografēt, lai sevi izārstētu, teiksim tā. Man jau vispār atkarība no skaistā visu dzīvi ir bijusi. Sāku ar dabu, pēdējos divus gadus mēs ar draudzenēm vairāk ceļojam kopā, un es viņas fotografēju – vairāk koncentrējos uz cilvēkiem. Tad to pamanīja arī citi, un man nāca pirmie pasūtījuma darbi. Tagad ar to arī naudiņu pelnu. Šobrīd es mēģinu… Kaut gan, ko tur mēģināt? Nav vairs laika mēģināt. Jāmauc! Un es vienkārši tagad to ceļu citā līmenī. Daru to arī cilvēkiem, kuri man par to nemaksā. Daru to, lai celtu meistarību un krātu pieredzi.

Nākamais pasūtījums man ir Pienvedēja piedzīvojumu divdesmit piecu gadu jubileja – būs grāmata, jauns albums, un manā ziņā ir fotosesija tam visam. Esmu jau bijusi četros grupas koncertos un bildējusi, lai vairāk iepazītos. Es jau zināju šo mūziķu daiļradi, bet redzēt viņus uz skatuves bija pārsteigums – baigie pipari viņi tomēr ir joprojām! Vismaz muzikālā nozīmē riktīgs rokenrols dzīvo viņos. Vispār sapratu, ka man laikam labāk izdodas notvert mirkļus, kas notiek, nevis tos inscenēt. To es arī tagad mācos.

Tev ir arī sava studija ar gaismām un visu pārējo?

Šobrīd strādāju tikai ar dzīvo gaismu, bet man ir diezgan plašs dzīvoklis ar vienu milzīgu istabu, un tagad jau kaļu plānu, kā ierīkot studiju tur. Strādāt ar mākslīgo gaismu – tas jau ir nākamais līmenis, kurā vēl nejūtos gatava iekāpt. Tajā visā man patīk tas, ka varu būt kameras otrā pusē, liekot lietā visu to divdesmit gadu pieredzi, gan fotografējoties, gan vispār atrodoties starmešu gaismā. Man ir nojausma, ko cilvēks beigu beigās grib tajā bildē. Vienkārši uztaisīt skaistas bildes ar labu kameru vispār nav problēma – tas ir ļoti vienkārši. Gribu gan mūzikā, gan fotogrāfijā harmoniski balansēt starp komerciālo un skaisto, un mākslu. Ja to varētu kaut kā apvienot, es būtu sasniegusi savu iekšējo mērķi. Sevišķi nekoncentrējos uz tehniskajām lietām, bet mēģinu noķert emociju.

Kad fotografēju Pienvedējus, Mārim saku, lai uzvelk krekliņus ar dziļāku izgriezumu, lai redz tos sviedrus. Tā bilde ir tāda, ka, uz to skatoties, liekas, ka tu vari saost to – ir sajūta, ka tu esi reāli blakus, ka tu piedzīvo to fotogrāfiju. To es gribu! Noķert tieši to autentisko šeit un tagad mirkļa sajūtu, esenci var, tikai ilgstoši koncentrējoties. Tas ir kā makšķerniekam, kurš gaida zivi, un var gaidīt to stundām ilgi. Ar modeļiem ir viegli – viņi zina, cik ilgi ir jātur poza, un ievēro norādījumus, bet cilvēki, kuri nav modeļi, tikai uz brīdi var atvērties, un tev ir jānoķer tas mirklis, kad viņi ir atraisījušies.

Mani interesē "atkost" tieši to cilvēka sadaļu, ko viņš pats nemaz nezina par sevi. Tā nav nekāda mistika – tā ir tikai koncentrēšanās uz cilvēku un ieinteresētība viņā. Lai tu ieraudzītu labāko cilvēkā, tev viņš ir jāmīl tajā brīdī. Es profesionāli iemīlos cilvēkos katru reizi, bet patiesībā tas manī arī kultivē cilvēkmīlestību, jo agrāk tā man nekad nav bijusi ļoti raksturīga.

Tu piedāvāji intervijas ilustrācijai pašportretus, jo liekas, ka fotogrāfi nemāk tevi nobildēt?

Nē, Latvijā ir daudz ļoti labu fotogrāfu, bet man šobrīd ir garlaicīgi fotografēties. Šogad ir divdesmitais gads, kopš iznāca mans pirmais albums un esmu uz profesionālās mūzikas skatuves. Tagad man ir interesanti pašai uztaisīt tādu bildi, kas atspoguļo to, kāda tagad esmu bez meliem sev un citiem.

Vai nebūs tā, ka ar solīto pašportretu mocīsies neskaitāmas dienas, lai izdotos tā, kā tu gribētu?

Nē! Zini, kāpēc ne? Es arī pati ar fotošopu strādāju "īsi pīzī". Tas fotogrāfijai ir otrs slānis.

Bet vai nav lielāka vērtība tādai bildei, kas precīzi fiksē brīdi, kad nospiests slēdzis?

Visādi. Es saprotu, par ko tu runā. Bet, ja tā būtu, kā tu tagad saki, tad arī gleznotājiem nekad nebūtu interpretācijas par realitāti. Tad būtu tikai reālā glezniecība – mēs atspoguļojam visu tikai tā, kā ir. Bet kur tad būtu attīstība? Dažreiz tā var. Tu zīmē kluso dabu – ir šitā, bet tad atnāk Pikaso un saka: es redzu to, lūk, šitā. Ar fotošopu tu esi nedaudz dievs tajā brīdī. Man ir bilde Saldais purvs – meitene piena vannā. Es to apstrādāju – ar formu neko nedarīju, bet ar krāsām un kontrastiem uzliku virsū tādu interpretācijas slāni, kas tai piešķir manu unikālo redzējumu, kas jau varētu pretendēt uz to, kas ir māksla. Savu nofotografēto apstrādāju tikai pati – nekad nedodu nevienam citam to darīt, tikai tad tas ir mans darbs. Katra detaļa ir svarīga.

Tu kā dziedātājs Braiens Adamss – viņš arī ir fotogrāfs.

To es nezināju. Būs jāiečeko. Es vispār to neuztveru kā kaut kādu citu sfēru, bet vēl vienu savas mākslinieciskās identitātes šķautni. Ko nozīmē cilvēkam pieaugt? Viņš pārņem sociālos modeļus un prāta konstrukcijas, kopējot savus vecākus un autoritātes. Taču māksliniekam ir svarīgi nevis kopēt, bet atmest visas šīs konstrukcijas. Jo agrāk mākslinieks nonāk pie sava kodola, jo labāk.

Vai visa atlikusī dzīve nepaiet garlaicībā, ja gadās sevi atrast jau divdesmit gadu vecumā?

Zini, tas ir riktīgi superīgi! Viņš var sākt dzīvot citu dzīvi. Ir cilvēki, kuri atradīs problēmu arī tur, kur tās nav, un ir cilvēki, kuri izdomās, kā jautri pavadīt laiku arī vieninieka kamerā. Savā ziņā tāpēc es arī sāku fotografēt – jo mani interesēja nomainīt identitāti, "reinventēt", pārveidot sevi. Ir tik svarīgi savu identitāti mainīt ik pa laikam, lai būtu interesanti!

Varbūt kādreiz paziņosi arī, ka atsakies uz visiem laikiem dziedāt?

Kāds man kādreiz piezvana un kaut ko pajautā, lai būtu, ko uzrakstīt, bet es pati nekad neko neesmu paziņojusi.

Kādreiz uz vākiem bija virsraksti par kārtējo "citu Lindu Leen", kura beidzot visu sapratusi.

Ai, nu tas taču arī… Visi cilvēki visu laiku kaut ko saprot atkal pa jaunam.

Bet ko tu šodien domā par visām tām daudzo atklāsmju pilnajām intervijām, kas lika izpirkt krāsainos žurnālus?

Es neskatos atpakaļ. Varbūt tāpēc, ka daudz informācijas, mana atmiņa kļūst ļoti selektīva.

Tu pati vai atmiņa izvēlas, ko atcerēties un ko ne?

Mēs abas sadarbojamies. Es ierosinu: davai, šito neatceramies!? Un atmiņa piekrīt. Jo vairāk tu uzliec jauno kultūrslāni virsū, jo mazāks svars ir pagātnei. Tad tava ikdiena, prāts, dvēsele, uzmanība magnetizējas ar to, ko tu dari tagad, un viss pārējais paliek tik tālā fonā, ka es tiešām to reāli neatceros.

Man patīk visu laiku kaut ko mainīt. Dzīve ir kā tāds branča galds, kur visu ko var paknakstīt, visādas garšas un smaržas tieksmes apmierināt. Tad man vajag izrauties no ikdienas, tad man atkal vajag rutīnu – es to gribu. Tad man vajag sportu, tad man vajag jogu un meditāciju. Man vajag aktivizēt atšķirīgas sadaļas sevī visu laiku. Tagad esmu atsākusi rakstīt mūziku.

Ierakstīsi beidzot kādu albumu latviešu valodā?

Man nav tāda uzstādījuma – kā nāks, tā pieņemšu. Esmu atklājusi sevi latviešu valodā caur dziesmu Uzar mani kā zemi. Ar to es sevi patiešām sadzirdēju latviski, jo pirms tam es mēģināju un, kaut ļoti mīlu savu zemi, man negaršoja latviski dziedāt. Nemācēju, nesapratu, kā sevi izmantot latviski. Un tad frāze: "Uzar mani kā zemi" pati atnāca, sākumā nevis kā dziesma, bet tikai kā teksta motīvs. Sāku rakstīt, dziedāt, un man ļoti palīdzēja Cigarettes After Sex – es uzsēdos uz tās grupas pilnīgi un galīgi. Tas manī pavēra straumi saskatīt latviešu valodā jutekliskumu un garšu.

Varbūt pēc desmit gadiem dziedāsi tikai latviski?

Es vispār nezinu, ko darīšu pēc desmit gadiem. Man ļoti gribas mainīt dzīves ritējumu. Forši, ja tas notiktu nevis tā, kā esmu pieradusi – pati stūrēt, izdomāt un izdarīt –, bet ja tas būtu man labvēlīgs likteņa pavērsiens. Gribētos, lai man pašai būtu pārsteigums par to, kas ar mani notiek. Piedzīvot tādu pārmaiņu, kurā man pašai nākas sevi «apgreidot». Sen neko jaunu neesmu iemācījusies, bet varbūt tikai man pašai tā šķiet? Visu laiku liekas, ka vēl par maz esmu izdarījusi. Vai ir OK, ka es elpoju gaisu? Vai esmu attaisnojusi katru dienu, kas nodzīvota?

Ja jau cilvēkam šķiet, ka viss izdarīts, tad jau vairs neko.

Tad jāmirst nost. Finito! Un vai vispār ir obligāti jābūt derīgam? Ja Dievs tā kā ir mani radījis, es varu arī vienkārši būt un man nav obligāti jābūt funkcionālam. Mēs nezinām, kāds ir Dieva nolūks. Un varbūt labi vien ir? Visas tās mācības ir cilvēka prāta radītas konstrukcijas – versijas par to, kā Dievs varētu būt gribējis, lai mēs dzīvojam un domājam.

Tāpat nevar zināt, vai reāli pastāv katrs no mums vai tikai viens un visi pārējie ir tikai dekorācijas viņa iedomu pasaulē, nevis no viņa neatkarīgi funkcionējošas būtnes.

Jā, tas arī ir jautājums, jo mēs katrs savā pasaulē esam centrs.

Tātad jādzīvo tā, lai pašam būtu interesanti un baudāmi.

Lūk, dzīves jēga! Tu definēji manas dzīves jēgu, ja mēs to šādi reducējam. Arī mūziku mēs radām tāpēc, ka dziedāt ir kaifīgi – baudīt savu esību mūzikā. Un viss! Tāpat tas viss pagaisīs. Pašai nav nekādu ilūziju, ka mans atstātais dzīvos nez cik gadsimtus. Godīgi sakot, tas arī nav svarīgi, kas notiks pēc manas nāves, jo es būšu jau citā realitātē. Kaut kā nepieķeros visām tām vērtībām.

Vienīgā pa īstam svarīgā lieta dzīvē ir mīļie cilvēki – ka tu esi ar viņiem bijis un ka tev ar viņiem ir attiecības – vienalga, ar mammu vai brāli, draugiem vai mīļotajiem. Ka tu viņus pazīsti, dzirdi un pats tiec uzklausīts. Bet var būt arī citādi. Ja var ticēt jaunajai filmai par van Gogu, viņam bija attiecības ar saviem mākslas darbiem, un tas arī ir OK. Tas ir forši, ka mēs esam dažādi. Es saskatu lielāko vērtību attiecībās ar cilvēkiem un autentiskumā bez pekstiņiem un pīlīšu pūšanas. Īpaši sociālo tīklu laikmetā, kad nav skaidrs, cik daudz tu vari uzticēties tam, kā cilvēki sevi rāda, un arī tas ir OK. Jāļauj pasaulei būt tādai, kāda tā ir, un arī sev jāļauj būt tādam, kāds tu esi, un necepties par to daudz.

 

Linda Leen

Programma Sapnis par vasaras nakti. Koncerts neona pusgaismā

LU Botāniskā dārza Palmu mājā 14., 15.II plkst. 18.30 un 21

Biļetes pārdotas

Top komentāri

opis84
o
Atceros ,ka kaadaa intervijaa Maestro loti rezerveeti izteicaas par siis dziedaataajas dziedaatprasmi. Taa intervija loti pretruniiga .Vajadzeetu tomeer palikt pie vienas nodarbes,nevis sevi sadrumstalot.
Vai ar jutekļiem Līņa Linda
V
PŽ domā?
Pretruna!
P
Tā īsti nevar saprast: "es mīlu cilvēkus", bet "to, ko viņi domā, viņu viedoklis - tas mani neinteresē, ja nu vienīgi tad, kad tas ir kaut kas, kas ir pa prātam man".
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja