Sems Emidons un Šazāds Izmailijs sadarbojas jau piecpadsmit gadu, taču koncertus duetā sniedz diezgan reti, tāpēc viņu kopīgā uzstāšanās Ventspilī būs īpašs notikums gan klausītājiem, gan pašiem mūziķiem. Viņi ir cienījami, radoši mūziķi ar izcilu reputāciju kolēģu vidū.
Šazāds Izmailijs spēlējis kopā ar rokmūzikas klasiķiem Tomu Veitsu un Petiju Smitu un avangarda komponistu Džonu Zornu. Sems Emidons ir sadarbojies ar akadēmiskās mūzikas kvartetu Kronos, džeza un folkmūzikas ģitāristu Bilu Frizelu, avangarda ģitāristu Marku Ribo un daudzpusīgo komponistu Niko Mjūliju. Sems Emidons ir audzis Vērmontā un kopš bērnības izpaudies īru folkmūzikas repertuārā, spēlējot vijoli. Pašlaik viņš dzīvo Londonā kopā ar sievu izcilo britu dziedātāju Betu Ortoni.
Neilgi pirms koncerta Ventspilī Sems Emidons atbildēja uz KDi jautājumiem.
Pastāsti par savu duetu ar Šazādu Izmailiju.
Mūsu sadarbības pamatā ir improvizācija – tas nenozīmē, ka spēlējam džezu vai noise. Improvizācija ir tās sajūtas, kas mūs vieno ar Šazādu. Es dziedu un spēlēju bandžo, vijoli un ģitāru. Šazāds parasti spēlē basģitāru, elektrisko ģitāru, bungas un perkusijas.
Viņš ir unikāls mākslinieks, kuru atšķirībā no mums neierobežo nekādi noteikumi. Šazādam ir analītisks prāts, un tajā pašā laikā viņš ir brīvs un nevaldāms. Šazāds dzimis Pensilvānijas laukos, viņa vecāki ir no Pakistānas. Karjeras pirmsākumos viņš spēlēja popgrupā un dažas nedēļas – kopā ar rokgrupu Rage Against the Machine. Improvizācijas pasauli viņš atklāja, kad pārcēlās uz Ņujorku.
Mēs kopā ar Šazādu piedalījāmies mana bērnības drauga Tomasa Bārtleta projektā Doveman. Mūsu draudzība izauga no apmaiņas mūzikas stundām: viņš gribēja, lai es iemācu viņam spēlēt bandžo, savukārt es vēlējos iemācīties spēlēt ģitāru. Tā viss arī sākās: mēs braucām uz viņa mājām, divdesmit minūšu spēlējām ģitāru, vēl divdesmit minūšu – bandžo. Atlikušo laiku – piecas, desmit vai trīsdesmit minūšu – veltījām improvizācijai.
Kad beidzām pasniegt viens otram stundas, mēs tikai improvizējām. Mums bija noruna – mēs to darīsim neatkarīgi no tā, cik daudz laika ir mūsu rīcībā. Pēc mēģinājuma beigām Šazāds man varēja teikt: mums ir piecas minūtes! Mēs ielēcām mašīnā, braucām pie viņa, ieskrējām mājā, spēlējām trīsdesmit sekunžu, uzreiz skrējām ārā, braucām atpakaļ, un viņš kāpa uz skatuves, lai sniegtu koncertu.
Šazāds ir piedalījies gandrīz visu manu albumu ierakstā. Mēs sadarbojamies piecpadsmit gadu, viņš zina manu repertuāru, tāpēc pirms koncertiem mums nekas nav jāsarunā. Viss, kas notiek uz skatuves, ir atvērts process, un es vienmēr jūtos droši. Mūs vieno improvizācijas valoda, manu dziesmu valoda, draudzības valoda.
Dažreiz Šazāds spēlē manā pavadošajā sastāvā – viņš ir viens no grupas mūziķiem. Divatā uzstājamies reti, tāpēc tas ir īpašs notikums arī mums pašiem. Šazāds dzīvo Ņujorkā, es – Londonā. Viņam ir sava ierakstu studija Figure 8 Recording Bruklinā. Konkurence Ņujorkā ir liela, taču Šazādam ir izdevies piesaistīt daudz mūziķu – viņa studijā ierakstus radījuši Demjens Raiss, Lonijs Holijs, De La Soul un Pussy Riot. Studijas sienas darinātas ar koka paneļiem, tur ir sajūta kā saunā, bet nav karsti. Lieliski!
Tev patīk sadarboties ar dažādu stilu un paaudžu mūziķiem. Kas ir šīs intereses pamatā?
Katrā sadarbības projektā atklājas citas mūziķa rakstura šķautnes. Kad uzstājos ar Niko Mjūliju, esmu cits mūziķis nekā tad, kad spēlēju ar Šazādu. Kopā ar kvartetu Kronos un Marku Ribo es atkal esmu pavisam citāds. Atkarībā no sadarbības partneriem tu pats vienmēr mainies.
Gan improvizācijas mūzikas, gan folkmūzikas būtība ir sadarbībā. Tāda ir galvenā ideja – ja spēlējat īru folkmūziku, jūs varat iegriezties īru krogā Ņujorkā, Londonā vai Rīgā un sākt spēlēt ar cilvēkiem, kurus nekad agrāk neesat redzējis. Jūs atskaņojat visiem pazīstamas melodijas, varat spēlēt unisonā trīs stundas. Folkmūzika ir maza pasaule, un tās dižākie meistari ir atvērti sadarbībai, viņi ir pieejami daudz vieglāk nekā citu žanru grandi. Ja esat jauns ģitārists, kurš spēlē blūzu, varbūtība, ka jums izdosies uzstāties kopā ar Kītu Ričardsu, ir ļoti maza, bet folkmūzikā viss ir iespējams. Ja nopietni izturaties pret darbu, jūs varat nonākt uz vienas skatuves ar savu elku.
Mans guru vienmēr ir bijis īru vijolnieks Tomijs Pīplss (1948–2018). Piecpadsmit gadu vecumā es aizbraucu uz Īriju, uz pilsētu, kurā viņš dzīvoja. Aizgāju uz krogu un pajautāju: kur spēlē Tomijs Pīplss? Man atbildēja – viņš spēlē šeit pirmdienu vakaros. Nākamajā pirmdienā es jau muzicēju šajā krogā kopā ar cilvēku, kuru joprojām uzskatu par īru vijoles Džimiju Hendriksu. Tas bija mūsu draudzības sākums. Ik pēc dažiem gadiem es braucu uz Īriju, un mēs spēlējām kopā.
Ģitārists Bils Frizels arī ir tāda paša līmeņa mākslinieks – meistars, kuru apbrīnoju. Man ir gods ar viņu draudzēties un sadarboties. Bils Frizels ir unikāls ar to, ka viņš saviem skatuves partneriem ļauj justies labi un ērti. Viņš ļauj noticēt, ka pats ir laimīgs muzicēt ar šiem māksliniekiem. Tā ir absolūti patiesa attieksme, un tu jūti, ka, spēlējot ar viņu, kļūsti labāks mūziķis.
Vai tas nozīmē, ka strikta hierarhija eksistē tikai komerciālajā popmūzikā un rokā?
Tā eksistē visos žanros. Folkmūzikā to var raksturot kā meistaru un mācekļu attiecības. Kad leģendārais frīdžeza bundzinieks Milfords Greivss piedalījās mana albuma The Following Mountain (2017) ierakstā, tā nebija divu līdzvērtīgu mūziķu sadarbība. Es viņu uzaicināju kā meistaru, kurš iedvesmo un aizkustina ar savu talantu.
Kā tev šķiet, kas mainās ātrāk – dzīve vai mūzika?
Dzīve mainās visu laiku, un mūzika mainās tai līdzi. Atceros sevi pusaudža vecumā, tas bija ļoti intensīvs periods dzīvē, un dažreiz varēja paiet mēnesis, kad nespēlēju vijoli. Līdz divdesmit gadu vecumam vijole bija mans vienīgais instruments, es arī daudz nedziedāju, tikai koros. Mēnesi varēju iztikt bez vijoles, tikai klausījos Džonu Koltreinu. Pēc tam, kad atsāku spēlēt īru melodijas, jutu, ka mans vijoles spēlēšanas veids ir mainījies. Tas var notikt, pat ja nepraktizējies. Tas notiek neapzināti. Cilvēks uzsūc visas ietekmes un pēc tam skatās, ka no tā iznāk.
Pašreiz es atkal aizraujos ar basketbolu, spēlējam divas stundas pirmdienu vakaros Austrumlondonā. Jaunībā es spēlēju basketbolu divatā ar Tomasu Bārtletu, tas bija viens no mūsu draudzības pamatiem vecumā no astoņiem līdz divdesmit diviem gadiem: mēs satikāmies pie viņa, stundu spēlējām basketbolu, pēc tam muzicējām, runājām par mūziku, rādījām viens otram savas dziesmas un mācījāmies tās. Visa mūsu dzīve tajā vecumā bija basketbols un mūzika.
Basketbols man ir reizi nedēļā, taču es katru dienu klausos Teloniusu Monku un katru dienu domāju par Džimiju Hendriksu.
Tas ir tavs rituāls?
Es uzlieku austiņas un klausos Teloniusu Monku, mazgājot traukus. Viņu var klausīties bezgalīgi un jūsmot par viņa ritma izjūtu. Šo mūziku var pētīt visu mūžu. Tā ir kā haiku, kuru jūs atkārtojat katru rītu. Man patīk viņa albums Thelonious Alone in San Francisco (1959), tas ir ļoti dziļš, iekšupvērsts priekšnesums.
Džimiju Hendriksu neklausos tik bieži, taču domāju par viņu katru dienu. Viņš ir kā svētbilde pie sienas. Es dzīvoju Londonā, un viņš arī šeit atbrauca. Dažreiz iedomājos, ka droši vien Džimijs Hendrikss arī pastaigātos kaut kur šeit Kentištaunā.
Vai zini, ka viņš Londonā dzīvoja Georga Frīdriha Hendeļa mājā? Kad Džimijs ievācās tajā mājā Londonas centrā, Brukstrītā, viņa draudzene pieminēja Hendeļa vārdu, taču Džimijs nezināja, kas viņš ir. Draudzene viņam nopirka Mesijas ierakstu, un Džimijis to nepārtraukti klausījās, viņš bija apsēsts ar to. Mesijas ietekmi var saklausīt viņa ģitāras solo. Kad Hendeļa māju apmeklēja topošie mūziķi un studenti, Džimijs viņus laipni uzņēma, viņi sarunājās, mēdza iedzert ar viņu vīnu. Viņi savukārt nenojauta, kas ir tas cilvēks, kurš viņus sagaida.
Kad iepriekšējo reizi uzstājies Latvijā, tev vēl nebija ģimenes un bērnu. Vai ģimenes dzīve atstāj iespaidu uz daiļradi?
Agrāk man bija daudz brīva laika. Varēju atļauties būt slinks, caurām dienām skatīties Robēra Bresona filmas un dažas stundas dienā atvēlēt mūzikai. Tagad esmu ļoti aizņemts, man ir jāgatavo vakariņas ģimenei, jāmazgā trauki, jāved bērni uz skolu. Pēc tam varu divas stundas nodarboties ar mūziku.
Vairs nepietiek laika Bresona filmām?
Manam dēlam Arturam ir septiņi gadi, viņš kopā ar mani skatās gan Bresona, gan Akiras Kurosavas filmas. Arturs jau ir redzējis visas Kurosavas filmas. Viņam ļoti patīk, tie ir izcili vizuālie stāsti. Mēs kopā skatāmies Žaka Tatī, Bastera Kītona un Čārlija Čaplina filmas.
Arturs spēlē trompeti, čellu un klavieres. Uz trompetes viņš var spēlēt džezu, es viņam mācu Veina Šortera un Djūka Elingtona kompozīcijas – mums ir piecpadsmit minūšu džeza nodarbības četras reizes nedēļā.
Kādas ir jūsu radošās attiecības ar sievu – vienu no ievērojamākajām britu dziedātājam un dziesmu autorēm Betu Ortoni?
Mēs pārstāvam divas dažādas pasaules. Protams, jūtos iedvesmots, skatoties, kā viņa strādā. Mēdz gadīties, ka ienāku ierakstu studijā un dzirdu, ka Betas atstātā ģitāra ir savādi uzskaņota. Es to paņemu un saceru savu melodiju. Tāds ir mūsu radošais krustojuma punkts – es redzu, kādā stāvoklī viņa atstāj ģitāru. Domāju, ka mums apzināti gribējās, lai katram būtu sava karjera, kas nav atkarīga no otra.
Kādu dienu mēs uzstāsimies duetā un ierakstīsim albumu. Līdz šim esam piedalījušies viens otra projektos – Betas balss ir dzirdama manā albumā I See the Sign (2010), un es biju cieši iesaistīts viņas albuma Sugaring Season (2012) ierakstā. Betas nākamais albums Kidsticks (2016) tapis bez manas līdzdalības – tā ir tikai viņa.
Mēs spēlējam viens otram savas dziesmas. Es vienmēr uztraucos, kad rādu Betai savu mūziku, jo viņa ir skarba kritiķe. Viņa mani atbalsta, taču vienmēr saka, ko domā. Mēs apspriežam mūziku. Pateicoties Betai, esmu tik daudz ko atklājis – Greisu Džonsu, Cocteau Twins, 60. un 70. gadu soulmūziku, par kuru briti ir informēti daudz labāk nekā amerikāņi. Beta zina visu par Motown ierakstiem, kustību northern soul, kā arī par dub un regeju. Es par to neko neesmu zinājis, jo mans interešu lauciņš vienmēr ir bijis džezs. Vakaros mums mājās skan Mailss Deiviss, Sonijs Rolinss, Džons Koltreins un Elisa Koltreina.
Sems Emidons un Šazāds Izmailijs
Ventspils Teātra namā Jūras vārti 23.XI plkst. 20
Biļetes Biļešu servisa tīklā EUR 12