Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā 0 °C
Daļēji apmācies
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Intervija ar Inesi Pudžu. Pati nepiedāvājos

Asinis būs. Ar to var ieintriģēt? Jautā Valmieras teātra aktrise Inese Pudža, piesakot režisora Vladislava Nastavševa jauniestudējumu Makbets Valmieras teātrī 

Satikta Valmieras teātrī dažas stundas pirms rīta mēģinājuma, aktrise un skolota režisore Inese Pudža teic, ka vēl nejūtas īsti pamodusies, un sarunas laikā ik pa brīdim viņas pirksti apčamda gaiši pelēkbrūno matu grebeni. Tāpēc arī esot uzaudzējusi, lai varētu raustīt, jo pati nekāda mierīgā vis neesot – rokas un kājas nepārtraukti kustībā. Matus zēngalviņā nogriezusi tamdēļ, lai veiksmīgāk iedzīvotos puiciskās aristokrātes Jūlijas jaunkundzes lomā, par kuru pērn Inese saņēma Spēlmaņu nakts balvu. Tāds zēnisks ātrums un apsviedība Inesei Pudžai, šķiet, piemīt arī ikdienā, tiesa – komplektā ar ievērojamu devu trausluma, niansētas uztveres un cilvēcības.

Šodien un rīt Inese Pudža būs redzama režisora Vladislava Nastavševa iestudējumā Jūlijas jaunkundze Rīgā Zirgu pastā, uz kuru biļetes vairs nav pieejamas, savukārt sestdien un svētdien, 27. un 28. aprīlī, – šā paša režisora iestudētās Viljama Šekspīra traģēdijas Makbets pirmizrādē Valmieras teātrī. Režisors uzvedumā akcentu licis uz lēdijas Makbetas (spēlē Inga Siliņa) un Makbeta – viņa atveidotāju pulkā arī Inese Pudža – attiecībām. Uz skatuves būs arī pats režisors, ar kuru Inese Pudža sastrādājusies jau vairākkārt.

Joprojām Valmierā dzīvo kopmītnēs?

Jā.

Kopmītnes parasti asociējas ar tusiņiem, mācīšanos vai kartupeļu cepšanu. Ko aktieri tur dara?

Es tikai guļu un lasu. Tajā virtuvē gandrīz nemaz negatavoju – ļoti bieži ēdu ārpus kopmītnēm.

Valmiera ir tevi pieņēmusi, un tu Valmieru?

Šī man ir otrā sezona Valmieras teātrī, un es braukāju uz Rīgu – nevaru visu laiku palikt te uz vietas. Man ir tāda sajūta, ka Valmierā man ir darbs, Rīgā – mājas. Kas tad 100 kilometru ir? Esmu pieradusi. Citi gan saka: "Nuja, nuja, Inese, pēc pieciem gadiem jau vairs droši vien nevarēsi. Mēs arī sākumā tā braukājām." Es vēl pagaidām turos.

Tā ir tikai māju sajūta, vai tomēr gribas vairāk ielu, lielpilsētas uguņu?

Kas tad tā Rīga? Nav jau nekāda lielpilsēta. Tā ir māju sajūta un tas, ka es nevaru visu laiku būt vienā vietā. Mēģinu bēgt no sajūtas, ja liekas, ka tur, kur es esmu, ir tas centrs un viss griežas ap mani.

Ieva Puķe reiz atzina, ka viņas režisors ir Oļģerts Kroders. Drīzumā to pašu varēs teikt par tevi un Vladislavu Nastavševu.

Man bieži uzdod šo jautājumu, un es zinu, kāpēc, – šī būs jau piektā izrāde pie Vlada. Nezinu, vai viņš ir mans režisors, jo man patīk ar visiem režisoriem strādāt. Vienkārši ar Vladu kaut kā sakrita liktenis, vai kā to sauc. Tā sanāca, jo īstenībā man Makbetā nebija jābūt. Tāpat kā man nebija jāspēlē Jūlijas jaunkundzē, jo lomas sākotnēji bija sadalītas citādi.

Stāstīji, ka pie lomām izrādē Mitjas mīlestība (2010. gada iestudējums Dirty Deal TeatroL. K.) tu un Jurijs Djakonovs tikāt, sēžot pie bāra letes, – telpā valdošajā pustumsā ne jūs īsti varējāt saskatīt Vladislava Nastavševa seju, ne viņš jūsējās. Vai tavā dzīvē svarīgi pavērsieni bieži notiek tādā mistiskā veidā?

Zini, no teātra "iekšpuses" jau viss ir citādi. Par to mistiskumu – es pastāstu, ka tā notika, un tad kāds no ārpuses saka: "Nu, re, kā ir – visas lielās lietas dzimst šaurā pīpētavā!" Droši vien arī tā ir, taču neviens jau uz to negatavojas. Tad, kad mēs tur pustumsā bārā piekritām spēlēt, neviens nezināja, kas galu galā sanāks. Labi darbi top arī tad, kad sezonas sākumā teātrī pie dēļa izliek plānu: sākumā tu spēlēsi tur, pēc septiņiem mēnešiem – tur.

Pirms Vladislavs Nastavševs iepazīstināja ar savu Makbeta iestudējuma koncepciju, ar ko tevi pašu uzrunāja šī luga?

Mēs visi runājām par to, kā viņš (Makbets – L. K.) tik viegli notic tām raganām: kāds pasaka, ka pēc pieciem gadiem tu kļūsi par kaut ko, un tu vairs netiec no šīm domām vaļā. Makbets tik daudz ko pakārto šī raganu jociņa vārdā, un bumba sāk velties… Man ir interesanti, kā cilvēks var aiziet līdzi tam, ko kāds – vienalga, kurš, – kādreiz par viņu pasaka. Reiz kāds cilvēks teica: "Ja par tevi saka kaut ko labu, tā ir tā cilvēka problēma, un, ja par tevi saka kaut ko sliktu, tā arī ir tā cilvēka problēma." Nevis tava.

Principā aktierim arī ir bīstami pārāk klausīties dažādās runās.

Jā, it sevišķi ņemot vērā, ka viss mainās – tev pasaka kaut ko vienu, pēc tam tu kaut ko nenospēlē, un tev atkal saka kaut ko citu.

Ieintriģē lasītāju ar gaidāmo Makbetā!

Asinis būs. Ar to var ieintriģēt? Man patīk šī jauniestudējuma pieteikums, ka Makbets – tā ir cīņa par varu un mīlestību. Tajā ir kaut kas paradoksāls.

Kā ir spēlēt vīrieti?

Nav tā, ka mani visu laiku redzēs kā vīrieti, tomēr ir interesanti ņemt kādu no Makbeta monologiem un mēģināt domāt tajā virzienā, kā tas ir uzrakstīts. Visi jau tik un tā redz, ka es esmu sieviete, vienkārši pieņem, ka esmu vīrietis, tādējādi man pats svarīgākais bija atklāt Makbeta domāšanu. Ko viņš tajā brīdī domā, ko jūt, kas viņam ir svarīgs, un caur to, iespējams, varu uzburt vīrieti.

Lai lasītājs labāk iepazīst īsto Inesi Pudžu – kurā no līdzšinējām lomām tev nācies sevi lauzt vismazāk?

Gan jau pirmās lomas bija tuvāk tam, kas es pati esmu, taču es zinu lomu, kas bija vistālāk no manis, – daktere Tomsone Vara Braslas iestudējumā Klaidoņa lūgšana. Es taču nevaru spēlēt uz skatuves pilnīgā mierā, nekustinot rokas vai vēl kaut ko, – tas man nav raksturīgi! Visu laiku vajadzēja sevi bremzēt. Ar katru lomu tu pilnveido savu prasmju amplitūdu, un vismaz man ir labāka sajūta tad, ja esmu aizgājusi no sevis tālāk – ja ir tāda iespēja. Pārsvarā esmu spēlējusi jaunas meitenes, kuras noteikti vēl kādu laiku būs metra sešdesmit četri un arī izskata dēļ. Teikšu rupji – sāk ar jaunām mauciņām un beidz ar vecām. Pa vidu vēl nospēlē kādu māti, vēl kādu cietēju.

Pērn saņēmi Spēlmaņu nakts balvu nominācijā Gada jaunā skatuves māksliniece. Jautāti par apbalvojumiem, aktieri mēdz atgaiņāties, sakot, ka ne jau balvu dēļ viņi strādā. Kas tev ir sasniegums?

Vismaz līdz šim esmu centusies atskaites punktu par savu izaugsmi profesijā paturēt sevī. Tādējādi Spēlmaņu nakts balvu uztvēru kā mazu ceļa gabaliņu, ko biju krājusi jau no pirmās lomas, ko man Māra Ķimele iedeva izrādē Sala Jaunajā Rīgas teātrī. Man nav bijis tā, ka viss notiek ātri un uzreiz. Mācies, mācies, mācies, un tad vienā nogrieznī tev iedod šokolādi. Ļoti priecājos, ka esmu pabeigusi bērnu mūzikas skolu, un, lai iemācītos spēlēt mūzikas instrumentu, ir jāpavada neskaitāmas stundas, mācoties gammas, un tikai tad… Reizēm cilvēkiem piedēvē visādus brīnumus, taču īstenībā zem tā – ļoti elementāri – apakšā vienmēr ir darbs.

Iepriekš biji divreiz nominēta Spēlmaņu nakts balvai, taču – nekā. Šoreiz nosvinēji panākumus?

Tā mierīgi. Kad pirmo reizi spēlēju lomu – tas bija otrajā kursā –, es taču trīcēju un drebēju, un tāpat bija arī pirmoreiz, kad sēdēju Spēlmaņu nakts balvas pasniegšanas ceremonijā. Taču, kad sēdi jau trešo reizi… Es biju mierīga. Pirmajā reizē gan – gribējās, lai ātrāk paiet tie vārdi, uz skatuves iet negribas, tu iztēlojies, ka ej, krīti un gāzies, un pēc tam vēl neko nevari pateikt.

Liktos, ka aktierim tas tāds nieks vien ir – uzkāpt uz skatuves un paņemt balvu.

Tā nav, jo uz skatuves izrādē tu esi kaut kas – tā ir spēle, kaut kāda maska. Es studēju paralēli universitātē un citreiz domāju, cik jocīgi – ir jāiet auditorijas priekšā lasīt referātu, un man riebjas tā sajūta. Kursabiedriem gan jau likās, ka es nu pilnīgi nesatraucos, taču tā sajūta, kad bija jāceļas un jāiet aizstāvēt bakalaura darbu pedagoģijā, bija drausmīga. Sēž kaut kādas tantes aiz galda ar pildspalvām rokās un kabina ķekšus.

Bakalaurs pedagoģijā bija kā drošības spilvens – ja nu neveicas ar teātra lietām?

Stāsts bija tāds, ka es netiku akadēmijā divus gadus pēc kārtas un izdomāju, ka jāpaņem kaut kas ļoti neitrāls ar domu – gan jau kaut kad dzīvē noderēs. Tagad varu iet skolā un pasniegt, piemēram, dramatiskā teātra pulciņā.

Tu to gribētu?

Es gribētu, bet tad, kad būšu drusciņ vecāka.

Ziemeļmeitas lomā tu piedalījies par radošu neveiksmi atzītajā iestudējumā Daugava, kura režisors bija Mārtiņš Eihe. Kādas ir tavas pārdomas pēc notikušā?

Man bija ļoti interesanti strādāt, jo ar Eihi to darīju jau otru reizi. Cenšos no katra režisora kaut ko mācīties gan kā aktrise, gan kā cilvēks. Pat nevaru īsti pateikt, kāds bija iemesls, kāpēc kaut kas nenotika vai ne līdz galam. Laikam grūtākais uzdevums bija savienot Raini ar Skalbi, kas bija izrādes idejiskais pamats. Reizēm domāju – lai savienotu šķietami nesavienojamas lietas, vajag būt maksimāli atvērtam pret to. Mēģināt, kļūdīties un saprast, ka tas nedarbojas, iet tālāk, taču nebremzēt. Man bija sajūta, ka iestājusies tāda bremze – divi soļi uz priekšu, nē, viens atpakaļ. Sapratām, ka kaut kas nedarbojas, un tad centāmies to iepakot citādi. Tā jau man Daugavā bija skaisti – visu laiku stāvēju, un man aiz muguras dziedāja koris. Visu ciklu noklausījos.

Īpaši pēdējā laikā aktieri, režisori intervijās stāsta par pārgurumu, ko izjūt, strādājot teātrī. Kā ir Valmierā?

Ir piekusuma periodi, jautājums – kā tu pats ar tiem tiec galā un cik lielā mērā esi spējīgs ar tempiem, kādi tev ir, savākties un koncentrēties. Es parasti vaktēju no iekšpuses, cik tālu esmu tikusi, un zinu, ka ir lietas, kurām pāri vairs nedrīkstu iet, jo tad mana darba kvalitāte mazināsies.

Vai aktieri, kuri ir studējuši režiju, tavuprāt, atšķiras no tiem, kuriem ir grāds aktiermākslā?

Domāju, ka jā. Varbūt citādi domā līdzi režisoram un saprot viņu labāk. Iespējams, izlasot materiālu, redz vairāk kopumu, nevis tikai sava tēla līniju.

Redz, ja gadījumā nevari izlemt, ko darīt nākotnē – spēlēt vai iestudēt –, varbūt jādara kā Vladislavs Nastavševs, kurš jau otrreiz kāps uz skatuves pats savā iestudējumā.

Šajā posmā esmu izlēmusi, ka es spēlēju. Mans kursabiedrs Jurijs Djakonovs gan paralēli taisa izrādes un spēlē. Studiju laikā bijām tāda zelta trijotne: es, Elmārs Seņkovs un Jurijs Djakonovs. Darījām visu, ko vajadzēja akadēmijā, taču domājām: "Nē, vajag vēl kaut ko." Tā Dirty Deal Teatro tapa izrāde Klusā daba.

Kā jums īsti pietrūka?

Nebija tā, ka pietrūka, jo akadēmijā slodze bija diezgan liela. Kādu laiku Rīgā nezināju citas ielas, jo parasti bija tikai viens maršruts: mājas – Zirgu pasts Dzirnavu ielā. Vienreiz parādījos uz Barona ielas, un man tā bija atklājums. Mūsu kursa vadītāja Māra Ķimele vienmēr ir teikusi, ka būs jau tik, cik esi gatavs vienkārši darīt, darīt, darīt un darīt. To arī mēs mēģinājām saprast. Mums trim bija ļoti interesanti – tā kā stulbi nācām pa sestdienām un svētdienām un vienkārši tāpat kaut ko meklējām, darījām, taču tas daudz palīdzēja. Tas bija ļoti jautrs laiks.

Drusciņ līdzīga situācija tagad ir ar Makbetu, kad strādājam ārpus laika rāmjiem.

Uz jautājumu par autoritātēm radošo jomu pārstāvji parasti atbild izvairīgi – it kā citas personas apbrīnošana apdraudētu paša unikalitāti. Vai tev nāk prātā kāds cilvēks, kurš tevi uzrunā ar savām īpašībām?

Es dziļi cienu cilvēkus, kuru izpausmēm uz skatuves redzu apakšā apzinātu darbu. Tos, kuri, atrodoties uz laukuma, nedežurē un nenodarbojas ar sevi, bet ar lomu. Arī mūsu teātrī skatos uz visām aktrisēm un aktieriem un saprotu, kāds ir bijis viņu ceļš līdz šim punktam, un pilnīgi no jebkura varu kaut ko mācīties. Ļoti priecājos par Elīnu Vāni šajā sezonā – par viņas Raudupieti. Biju ģenerālmēģinājumā, un Elīnu tādu es vēl nebiju redzējusi.

Aktieriem – tāpat kā pianistiem – visu laiku vajadzētu spēlēt, lai ir iespēja augt. Teorētiski ir atšķirība starp mazākām un lielākām lomām. Atceros, man Pēteris Krilovs savulaik teica: "Jums jābūt vai nu gataviem pacelties līdz lomai, vai nolaisties pie tās." Tā ir – nekad nezini, kad no pirmā plāna atgriezīsies pie trešā, un man ir jābūt arī gatavai vienreiz cēlienā pāriet pāri skatuvei un nolikt glāzes.

Izdodas paskatīties, ko dara kolēģi citos teātros?

Jā, es ļoti cenšos, taču reizēm ir kauns, jo nav laika. Tas ir tik traki – tu tikai vāries savā zupā un domā, ka tas, kas notiek te, ir vienīgais. Dažkārt, kad ir tikai viena brīva diena, es izvēlos vienkārši gulēt.

Kas tev ir nepieciešams, lai piepildītu sevi ar jaunu enerģiju?

Māju sajūta, reizēm labi jūtos viena pati. Tad vēl man ir tādas histēriskās tīrīšanas dienas – mājas kārtošana mani nomierina. Miers un klusums. Ļoti reti apmeklēju masu pasākumus.

Tad festivālā Positivus tevi neieraudzīt?

Nē, nē. Tur taču ir tik nenormāli daudz cilvēku – visi nāk tev virsū vai garām, kaut ko kliedz! Biju uz Stinga koncertu, bet nevarēju paklausīties, jo man pie kreisās auss viens visu laiku dziedāja šķībi un gaidīja, kad būs – Roxanne! (Nodzied skaļā, griezīgā balsī – L. K.) Domāju, nu, ārprāts, griezties pret to cilvēku un kaut ko teikt, nu nē taču – viņš vienkārši atpūšas.

Tev jau ir neliela pieredze kino, negribas mērķtiecīgāk iet uz to?

Es gribētu filmēties. Nupat to darīju Jura Kursieša filmā Modris. Man patīk, jo tas ir pavisam kas cits nekā teātris.

Esi atrodama kādā aktieru datubāzē?

Es neesmu (čukstus – L. K.). Man ir drausmīgas problēmas – es nevaru aiziet ne uz vienu aģentūru nofotografēties. Man nepatīk, es nevaru. Uzreiz liekas, ka man ir jātaisās, kaut kas sevišķs jāvelk mugurā, un tad tu stāvi pie kaut kāda fona, tevi bildē un saka: "Smaidi! Tagad – raudi!" Protams, man kā profesionālai aktrisei to vajadzētu, taču vismaz līdz šim man ir bijis tā – ja kādam vajag, mani tāpat atrod. Es neprotu iet ar savu mapi, šķirt vaļā un rādīt: "Nu, redziet, te es šitāda!" Kas tad es esmu – mauka? –, ja man pašai jāpiedāvājas? Man šķiet, ka šī profesija ļoti bieži tiek nonivelēta un aktieris tāds lopiņš jau vien ir, kuru var izmantot pēc saviem ieskatiem.

Inese Pudža

Dzimusi 1984. gadā Talsos

2005. gadā beigusi Latvijas Kultūras koledžu amatierteātra režisoru specialitātē

2011. gadā absolvējusi Latvijas Kultūras akadēmiju dramatiskā teātra režijas specialitātē, Latvijas Universitātē ieguvusi humanitāro zinātņu bakalaura grādu pedagoģijā Kopš 2011. gada ir Valmieras teātra aktrise

Nominēta Spēlmaņu nakts balvai 2008/2009 kategorijā Gada spilgtākā debija par Helēnas lomu izrādē Sala (JRT), 2010./2011. g. – par režiju izrādē Ziema (M. Čehova Rīgas Krievu teātris)

Ieguvusi Spēlmaņu nakts balvu 2011/2012 nominācijā Gada jaunā skatuves māksliniece par Katrīnas lomu izrādē Pērnvasar negaidot (NT) un Jūlijas jaunkundzes lomu izrādē Jūlijas jaunkundze (VDT) 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja