Lasot Līzi Analīzi, man akūti sagribējās mazbērnus - lai būtu kāds, ko tik muzikāli un iespējami mazsāpīgi pierunātu doties pie ārsta. Kurš ir tavs "mazais pacients", par kuru domāji, rakstot šos dzejoļus?
Vispār jau, rakstot dzejoļus, es tieši tajā brīdī visvairāk domāju par dzejoļiem. Bet sajūtas un situācijas ir saistītas ar dažādiem "pacientiem". Es neko neesmu aizmirsusi. Kā neļāvu Dobeles dakterim Bētiņam izdabūt no rīkles jau sašpricētas mandeles, bet Stradiņa slimnīcā mani piemānīja, sakot, ka "tikai paskatīsies" - un laukā bija. Sanatoriju Avotos ar ikdienišķo stāvēšanu rindā pēc zāļu glāzītēm un zivju eļļas, un ikpavasara dibenā duršanas mēnesi pie skolas māsiņas, un kaļķīti ar karstumiņu, un sevišķi, protams, to, kā grieza pušu saiti zem lūpas, lai starp priekšzobiem nebūtu šķirba: "Māsiņ? Kur mums visi asie skalpelīši palikuši? Te tikai tas viens neasais..." Un pēc tam, kad ar neaso skalpelīti darāmais bija nodarīts, mani ar visu tamponu un pārsēju aizveda uz filmu Pitkins slimnīcā, kur gaidīja jaunas ciešanas - ļoti nāca smiekli par Pitkinu, bet kā smējos, tā sāpēja... Arī mani bērni ir kalpojuši literatūrai - vienam vajadzēja pēc operācijas četras stundas gulēt nekustoties un skatīties, kā es rādu teātri ar ķemmīti un kabatas lakatiņu, otram aiz vecās barakas Bērnu slimnīcā divatā ar mammu svinēt Jāņus, lecot pār ugunskuru, kas sastāvēja no trim svecītēm. Patiesie labuma guvēji no tā visa, protams, izrādījās mazbērni.
Vai kāda mamma vai vecmamma ir tev atzinusies, ka nudien ņēmusi šo grāmatu uz slimnīcu un lasījusi priekšā?
Nuja, klāt nebiju, bet stāsta, ka manam mazdēlam Krišam lasīšanas rezultātā esot bijis mazāk bail no pirkstā duršanas. Pirmo reizi šie dzejoļi un Reiņa Pētersona zīmējumi parādījās mājaslapā www.slimnicaberniem.lv, kuru veidoja Liels un mazs sadarbībā ar Bērnu slimnīcas fondu un Saulainām dienām, un viss, kas lapā ir, ne tikai dzejoļi, ir domāts, lai mazāk baidās un vairāk saprot. Gan jau kādam noder.
Kā tev notiek sadarbība ar brīnišķīgo ilustrāciju autoru Reini – jūs tupat kopā un domājat, vai arī tu ļauj viņam pilnīgi brīvu vaļu?
Mēs kopā domājam, kopā netupot - mēs domājam pēc kārtas. Vispirms Reinis uzzina, ko esmu domājusi es - un pēc tam es gaidu pārsteigumu, jo Reiņa māksla ir pārsteigums. Nepārsteidz vienīgi tas, ka viņš vienmēr būs kaut ko izdomājis; ir jau droši zināms, ka Reinis izdomās. Viņam ir spēja iedziļināties tekstā, uztvert tā garu - un nebūt no tā atkarīgam. Viņš tekstu jūt kā ceļavēju. Reinis ir gatavs daudzveidībai - tāpēc, ka viņam ir tāds savs gaumes un ētikas mugurklauls, tāds savs masts, kas tās buras notur, un tas dod lielu brīvību lielam vējam.
Pagājušajā gadā tu izteici publisku protestu pret to, ka bērnu literatūra nav iekļauta Latvijas Literatūras gada balvas nominācijās. Šogad tas ir mainījies. Kā tu saredzi bērnu literatūras vietu visā raibajā literāro aktivitāšu saimē? Jautāju, jo pieļauju, ka ir radies priekšstats, ka bērnu grāmatas ir krāsainas, nenopietnas un prasa daudz mazāku darbu.
Ja grāmatas bērniem ir otršķirīgas blēņas, tad tā nav literatūra un nav arī jāiekļauj nekādās nominācijās. Bet, ja vien bērni nav kaut kādi otrās šķiras cilvēki, tad arī viņiem domātajām grāmatām ir jābūt īstām grāmatām, īstai literatūrai un īstai mākslai. Piederība Literatūras gada balvā vērtējamo darbu lokam ir simboliska un svarīga norāde uz to, ka Latvijā bērnu literatūra tiek uzskatīta par līdzvērtīgu žanru, ka tai tiek piemēroti profesionāli kritēriji, ka tā netiek pamesta masu kultūras un preču pasaules varā. Ka mēs savus bērnus un viņu vajadzības ņemam nopietni un sagaidām no bērnu rakstniekiem nopietnu darbu, ka tas nav žanrs, kuru var aizpildīt diletantisms. Apjoma ziņā biezi romāni bez bildēm, protams, vienmēr izskatīsies iespaidīgāki, taču talanti, kas ļauj uzrakstīt labu bērnu grāmatu, uz ceļa nemētājas, un bērnu literatūras prestižs sabiedrībā ir no svara, lai pievērstu tai izcilākos.
Tu saki, ka talati uz ceļa nemētājas. Bet kā viņiem nokļūt līdz literatūrai? Tiekoties ar jaunajiem rakstītājiem vai tajos pašos interneta komentāros, var sastapties ar priekšstatu, ka literatūrā valda draugu kliķe, kurā iekļūst un labumus sadala tikai savējie. Lūdzu, pastāsti kā "nezināmajam cīnītājam" nokļūt līdz savai pirmajai grāmatai tā, lai tā tomēr nebūtu pašapmaksāts, pašizdots nekritisks savārstījums bez redaktora un korektora. Kā to dara? Un kā vispār iekļūt tā sauktajā "draugu kliķē" (ja tāda, protams, pastāv)?
Varētu uz šo jautājumu atbildēt ļoti strupi – ka literatūrā tiek tikai ar literatūru. Turklāt katrs dzīvo un raksta atbilstoši savai izpratnei, kas tā ir, atbilstoši savas galvas grāmatplauktam. Citi ļaudis var veicināt šā priekšstata attīstību, paplašināt grāmatplaukta apvārsni, sarunāties par literatūru, pārējais tik un tā jādara pašam, un nekāda "kliķe" nepalīdzēs. Kliķes un labumi ir interneta žargons, nekas vairāk. Es saprotu, kas tas, kurš vienam eksperts un autoritāte, tas otram ir vecs (vai jauns) muļķis; es arī ticu ne visiem ekspertiem un respektēju ne visas autoritātes, tāpat arī neceru, ka mans viedoklis bieži tiks ņemts vērā – taču svarīgi ir, lai darbojas valsts atbildība kultūrā, lai ir skaidri un nostiprināti latviešu literatūras atbalsta principi. Tostarp princips, ka eksperti nav mūžīgi un arī autoritātes lemj koleģiāli.
Bet gribas pateikt mazliet cilvēcīgāk, pastāstīt, kā ir gājis. Literatūra ar visu savu mākslas nežēlību tomēr arī ir cilvēku attiecības. Manas dzīves pieredze liecina par to, ka profesionālā literārā vide Latvijā pret jauniem rakstītājiem izturas ieinteresēti, labvēlīgi un draudzīgi, ja tie nav pašpārliecināti grafomāni, kas svēti tic uz savu nezināšanu.
Būdama gados jauna persona ar vienu mazu dzejoļu grāmatiņu bagāžā, pēc filozofijas fakultātes dabūjusi darbu izdevniecībā Avots, iemesta rediģēšanas praksē, izmācīta no pieredzējušiem kolēģiem un aizsūtīta paskoloties uz sakarīgiem kursiem Maskavā, reiz nonācu kaut kādā literārā tusiņā, un nejauši ieraudzīju, kā par mani divreiz vecāks autors no Krievijas provinces, gaitenī uz ceļiem nometies, dārgu konjaka pudeli grūzdams un roku bučodams, izmisīgi lūdzas izdevniecības redaktoru, lai tas iedabūtu plānos viņa grāmatu. Es uz to noskatījos šausmās ieplestām acīm un sapratu, kādas ir mūsu mazās tautas, mazās valodas un mazās literatūras priekšrocības – iepretim šī paša mazuma radītajām, visiem zināmajām pastāvēšanas grūtībām.
Mazāki mērogi, mazāki attālumi, mazāk atsvešinātu un formālu attiecību? Un kā tu šīs priekšrocības izmantoji?
Es biju nākusi pa tradicionālo taciņu – skolas gados aizsūtot pantus redakcijām, kurās ik pa laikam tika drukāti arī iesācēji, un tie nebūt nebija literārie, bet gan tā saucamie jaunatnes izdevumi – laikraksts Padomju Jaunatne un žurnāls Liesma. Un tur bija cilvēki, kuriem bija pienākums šos darbus lasīt, rakstīt apskatus par tendencēm un veidot publikācijas no tā, kas bija publicējams, tobrīd – Andris Bergmanis strādāja Jaunatnē un Imants Ziedonis Liesmā. Bergmanis paņēma vienu manu dzejoli, kas saucās Doma ērģeles un pierakstīja klāt neaizmirstamu frāzi – ka nekādas dzejas ērģeles jau vēl neesot, bet balalaiku es mākot spēlēt pieklājīgi; bija jāmobilizē visa pašironija, lai par tādu komplimentu nesāktu dikti pārdzīvot. Ziedonis izveidoja veselu dzejoļu lappusi – bet nesāka ne kritizēt, ne mācīt, vienkārši palaida pasaulē.
Varētu viņus saukt par literārajiem krusttēviem, bet patiesībā man jau bija krustmāte, un es gribētu izmantot šo reizi un viņai novēloti pateikties, ka viņa uzņēmās tādu apšaubāmu godu. Vēlākos gados viņa reizēm atsūtīja pa skumjam sveicienam, jo es biju aizgriezusies vairāk pa citiem ceļiem, un mums tie vairs lāgā nekrustojās. Tā bija Ārija Elksne. Par kādu no viņas krājuma Trešā bezgalība dzejoļiem es biju sacerējusi tādu kā iebildumu vai noliegumu, protams, arī dzejoļa formā. Strīdējos pretī – tikai diemžēl vairs neatceros, kam tieši. Uz kaut kurieni to tekstu Ārijai aizsūtīju, viņa gribēja redzēt vēl citus sacerējumus, rakstīja vēstules, uzaicināja ciemos, rādīja savas puķes un Baltezeru, ielēja mūžā pirmo konjaka glāzīti. Vai par to mazo glāzīti man labāk nebūtu vajadzējis teikt? Es gāju provinces skolā, un Ārijas, es teiktu, solidārā attieksme pret tik jaunu cilvēku man bija spēcīgs pārdzīvojums. Protams, to, cik nopietni viņa bija domājusi vārdus "tu nebūsi laba nevienam" – īsā vēstulē, kurā brīdināja mani no literatūras, – es tad nesapratu.
Esmu izgājusi cauri jauno autoru semināriem, kuros Vizma Belševica centās skarbi atrunāt no rakstīšanas ikvienu, kas vien ļāvās atrunāties. Knuts Skujenieks rāmā balsī, draudzīgi smaidīdams, tā ap 1977. gadu manu apspriešanai iedoto tālaika pantu kaudzīti nomina līdz zemei kā štrunta nezālīti. Jānis Baltvilks tai veltīja sirsnīgu "nesaprotu". Taču man nekad neradās sajūta, ka kolēģi vēršas pret mani – jo viņi runāja par tekstu, par pantiņiem, es varēju tam piekrist vai nepiekrist un dzīvot pēc sava prāta, bet tieši tas, ka viņi runāja par tekstu, bija viņu nopietnības un koleģialitātes apliecinājums.
Tad sākās Skujenieka un Bērziņa lielais iesaukums atdzejā, kas manas paaudzes poētiem bija liktenīgs un auglīgs – arī man, jo neattiecās tikai uz tiem, kuri kļuva par atdzejotājiem, tā bija estētiska, morāla un cilvēciska izvēle.
Nu ir tāda draudzības un kopīgu pārdzīvojumu caurausta latviešu literatūras pasaule, joprojām pastāv, un tajā ir vieta dažādu paaudžu cilvēkiem, arī ļoti jauniem. Un to tikai aiz dumjības un nenovīdības var saukāt par kliķi. Ja vien kāda autora darbos ir parādījies kas jēdzīgs, kas cerīgs, Latvijā vienmēr ir atradušies gan kolēģi, gan izdevēji, kas to ir pamanījuši – drīzāk mazliet avansējot un balstot, nekā atgrūžot.
Un ko teiktu tu pati, ja kāds ar pilnu krūti gribētu mesties bērnu literatūrā – būtu tā atrunātāja vai pierunātāja?
Es ar pierunāšanu vien nodarbojos, un nekad nevaru saprast, kāpēc ne visi tie, kas varētu, to grib... Atrunāšanas vietā man ir vienkāršāks līdzeklis - ja kāds ko atsūta Lielam un mazam, man nākas pieņemt lēmumu, un tāds lēmums jau ir ļoti skaidrs redaktora vērtējums: jā vai nē. Teikt "jā", protams, man patīk daudz labāk, un tad sākas interesanta kopīga dzīve, garas stundas otra ādā, katrs vārds tiek vēlreiz apsvērts, brīnišķīgas sarunas, reizēm pat tādas kā savstarpējas spēles, un katra no tām grāmatām, ko es rediģēju, kļūst man tik svarīga, tik pazīstama visos sīkumos - it kā būtu pašas uzrakstīta. Ja apsegtu ar lakatu, kā trīs māsas pasakā, es noteikti pazītu, es zinu, kur tai grāmatai ir rētiņa, kur dzimumzīmīte.