Gleznotājs Atis Jākobsons pie latviešu mākslas debesīm parādās kā neregulārs spīdeklis: viņš tika ievērots 2009. gadā Latvijas Mākslas akadēmijas studentu darbu izstādē. Purvīša balvas ekspertu uzmanības lokā viņš pirmo reizi nonāca 2012. gadā, pateicoties kopā ar Kati Krolli veidotajam videodarbam Patiesība ir vienkārša. Abiem autoriem raksturīgs padrūms, nopietns pasaules redzējums. 2014. gadā grupas izstādē Horizontu meklējot, kas notika Dzelzceļa vēstures muzejā, bija vērojamas izmaiņas Ata Jākobsona radošajā rokrakstā: līdz tam dominējošos antropomorfos veidojumus aizstāja taisnas līnijas un nepārprotami telpiski plankumi, audeklu un eļļu – ogles zīmējums.
Jaunatrastā tēlainība burtiski eksplodēja personālizstādē Dark Matter/Tumšā matērija Mūkusalas mākslas salonā 2015. gada vidū, par to mākslinieks tika nominēts uzreiz visām balvām vizuālajā mākslā: gan Purvīša balvai (kā gada ceturkšņa finālists), gan LTV Kilogramam kultūras. Viņš kļuva par Dienas gada balvas kultūrā 2015 laureātu. Klātienē saņemt Zelta kartupeli Atis gan nevarēja, jo tobrīd atradās kaut kur Himalajos. Vēl pagājušajā vasarā viņš paguva uzstāties diezgan kontroversiālu pasaules zvaigžņu kompānijā izstādē Šķērssvītra. Starp normatīvo un fantāziju Laikmetīgās mākslas centrā kim?.
Galerijā Māksla XO līdz 5. jūlijam skatāma viņa jaunāko darbu sērija Frekvences (Eiforija). Atkal iespaidīgs darbu skaits, izmērs – neliels, tehnika – eļļa uz audekla. Audekli tieši uz sienas, bez apakšrāmjiem. Vai tāpēc, ka "izstāde ir par lēnu izgaišanu, kļūšanu caurspīdīgam, nenozīmīgam", kā apgalvots anotācijā? Kur palikušas jaunā censoņa ambīcijas būt ievērojamam? Sarunā mākslinieks ir šokējoši atklāts – piemēram, par to, kā jūtas ģeometriska figūra un ka viņa sapņus redz arī citi cilvēki.
Ilgāku laiku gleznoji cilvēku figūras. Izstādē Dark Matter/Tumšā matērija, par kuru tu saņēmi Dienas gada balvu kultūrā, figūras bija pazudušas. To vietā – ģeometriskas formas ar mākoņiem fonā. Tagad jaunajā izstādē skatos – figūras vēl nav atpakaļ, bet sejas ir! Kā tas notika?
Pie šiem darbiem strādāju divus trīs gadus. Patiesībā daļa no tiem ir radušies agrāk par Tumšās matērijas sēriju. Pirms trim gadiem biju aizbraucis uz Indiju, jo likās, ka tas viss figurālais… neiet, vienkārši neiet pareizajā virzienā. Man vajadzēja aizbraukt prom no Eiropas un mainīt, atsvaidzināt skatu uz dzīvi. Es tur biju divus ar pusi mēnešus. Daudz kas mainījās. Atbraucot atpakaļ, es domāju – OK, sākšu atkal gleznot, bet bez tāda spiediena. Jo līdz tam, kad veidoju katru darbu, bija kā smagums – ka tagad jāuztaisa kaut kas baigi labais. Domas, ka nav labi.
Cilvēku periodā?
Jā. Kaut kas bija palicis no akadēmijas laikiem – kad tu ej cauri tādai gaļasmašīnai, tiec kritizēts un mācīts. Pēc Indijas gribēju viegli pieiet, lai nav tādu moku. Uzstādījums sev pašam bija – gleznot, kamēr baudi procesu, bet, ja sāc baigi sevi grauzt, šaubīties, – liec nost! Jo bija pazudis prieks, tik daudz domājot. Tāpēc arī ņēmu mazos formātus, lai nesanāk par ilgu strādāt pie viena darba. Miglainums nāca pats no sevis – nebija tā, ka es to izdomātu. Sāku vienkārši eksperimentēt ar portretiem, tas mani vienmēr ir interesējis. Likās, ka tur ir par daudz informācijas, – gribas smukas acis gleznot un degunus… Varbūt degunus ne, bet lūpas, kaut gan degunus arī. Gribas tīksmināties par detaļām, to formu. Tad es uzgleznoju diezgan reālistiski, bet sāku slaucīt, dzēst ārā lieko informāciju. Brīžam iznāca, ka aizslaukās tā, ka it kā gandrīz nekas nav palicis, bet, kad tu skaties uz darbu, – tas runā, bet citā veidā. Dziļums parādās caur aizslaucīšanu. Es domāju, tā bija mana pirmā aizvirzīšanās no figuratīvā reālisma.
Kā parādījās ģeometrija?
Tie bija ogles zīmējumi. Es taisīju skices ar ogli arī šiem darbiem. Es uztvēru, ka ar ogli varu izteikt precīzāk. Gleznojot ar eļļu to pašu, es jau samoku. Jo tur ir slāņi, krāsu attiecības.
Eļļas tehnika ir smagnēja?
Jā, tai ir baigā bagāža, daudzi gadsimti. Visi uzreiz salīdzina – tas izskatās pēc kāda klasiķa utt. Oglei bija uzreiz tāds vieglums. Man patika arī tikai tas tumšais pret balto. Ģeometrija ienāca ļoti intuitīvi. Uztaisīju vienu skici, kurā bija vienkārši taisna līnija pret fonu, un sapratu, ka ir kaut kas jauns tajā attiecībā. Sāku to attīstīt. Tas nebija viens lēmums. Ģeometrija sāka nākt pati. Vairāki sapņi bija. Viens sapnis bija tāds, kurā es redzu sevi kā ģeometrisku figūru. Sajūta bija, ka enerģija visur ir vienādi blīva. Tā ir sakārtota. Bet ķermenī ir bloki un domas, spiediens fokusējas, un nav balansa. Sapnī es balansēju spiedienu visā tajā paralēlskaldnī. Lai nebūtu fokusa uz galvu, sirdi vai kur, bet viss tāds vienmērīgs.
Kā ir būt paralēlskaldnim?
Ļoti labi, jo tajā nav punkta, kas ir svarīgāks par citu punktu.
Vai tas bija laimīgs sapnis?
Jā, jā, es jutu, ka vēl nevaru mosties, jo vēl neesmu sakārtojies, sabalansējis enerģiju. Strādājot pie Tumšās matērijas, es sāku arvien vairāk redzēt. Tad es biju balts trijstūris vai pelēks.
Kad tu pamodies, vai nebija vilšanās, ieraugot savas pēdas? Varbūt biji nelaimīgs, ka tas ir tikai sapnis?
Es zināju, ka tas ir tikai sapnis. Es sabalansēju enerģiju un zināju, ka tad, kad būšu visu izdarījis, varēšu mosties. Es domāju, ka būšana paralēlskaldnim bija vairāk metafora.
Vai nevarētu būt tā, ka tu, attīrot gleznas no detaļām, konkrētības, nonāci arī pie tā, kas tev vislabāk padodas, – attēla apjoma un dziļuma izjūtas?
Strādāšanas posmā dzēšana notiek diezgan intuitīvi. Tu skaties uz darbu, un kāds it kā saka: dzēs vēl! Reizēm pat bija dusmas, jo ir tik smuki uzgleznots un tad izdzēsts līdz nekam. Man ir pāris darbu, kuros paliek vienkārši pelēks. Tikai pēc tam tu ieraugi, kāpēc tas tik ļoti noklusināts. Gleznojot, piemēram, seju, baigi daudz tiek projicēts virsū. Vai nu tev patīk tas cilvēks, vai nepatīk, un, protams, tu gribi gleznot to, kas tev patīk. Tad tas tēls ienes kaut kādu sižetu, asociācijas. Ir baigi daudz aspektu, par kuriem es negribu runāt. Man tas šķiet lieki. Vairāk mani interesē sajūta, kas parādās, kaut ko izdzēšot.
Kā tu secini, ka darbs ir gatavs? Ka jāliek punkts?
Droši vien, kad es varu skatīties uz to un es to nesaprotu. Kad tur kaut kas svešs parādās. Jauns un svešs. Es skatos uz portretu, un viņš ar mani runā, bet kaut kādā citā veidā. Varbūt es atsakos no savas personīgās pieejas. Darbs iegūst neitralitāti. Samiglošana mani aizrauj – nezināmais iznāk ārā.
Tev ir bijis arī daudz pašportretu. Daudz foto pašportretu, kuros tev patīk sevi parādīt, piemēram, sociālajos tīklos.
Zini kā – es izmantoju sevi, jo esmu sev pieejams visu laiku. Es pastāstu kādu tēlu, ne tā ļoti pārspīlēti, bet es nododu tā brīža sajūtu vai pārdzīvojumu caur portretu. Portreti ir tik dažādi, ka pazūd identitāte. Varbūt citiem liekas, ka tas esmu es, bet man patīk spēlēties ar atpazīstamību. Vairāk ieeju tēlā.
Tu labprāt piedāvā saviem sekotājiem arvien jaunas bildes, uz ko paskatīties.
Kad es nesen biju Himalajos, uznāca vētra, krusa. Es biju satinies pelēkos lakatos, un bija sajūta, ka esmu kāds no Gredzenu pavēlnieka – kaut kas ļoti pirmatnējs. Tas, ka tu vari piedzīvot tādu sajūtu šodien, kad mēs jau esam baigi moderni, un tas, kā ģērbjamies un domājam, ir ļoti atbilstoši laikam – man patīk spēlēties ar to, ka tu pēkšņi nesaproti, kurā gadsimtā esi. Ir krusa, vētra un lakati. Tad es nobildēju to.
Tev arī fotogrāfijas labi iznāk. Vai neesi mēģinājis šajā virzienā specializēties?
Es domāju, tā kā man ir gleznotāja pieredze un pieeja, man patīk strādāt ar rokām. Es fotogrāfiju varu izmantot darbā, bet man patīk radīšana no nulles. Strādāt ar materiālu, spēlēties ar to, kas fotogrāfijā ir pārāk tiešs, satur pārāk daudz informācijas. Man ir telefons ar ne pārāk labu kameru, kas ļoti labi izdzēš visu lieko. Kad tu skaties telpā, tu taču neredzi visu vienlaikus! Ja es skatos uz kaut ko, nekas cits vairs nav ass, savukārt kamera visu uztaisa asu, svešu. Arī bildējot es spēlējos ar miglainumu, vairāk parādu, kā es jūtos.
Arī ar uztveri. Ko tu atceries, esi izpētījis – jo nav jau tā, ka visu laiku fočenes ir acu priekšā?
Ir jocīgi identificēties ar skaidro realitāti. It kā ir nobildēts portrets, viss ass, it kā tas esi tu – bet cik ļoti tu?
Varbūt patiesībā esi paralēlskaldnis?
Nē, to es tikai redzēju sapnī.
Vai tev ir autoritātes formas ziņā? Piemēram, kaut kas no romantisma glezniecības.
Par glezniecību runājot, man patīk viss no XIX gadsimta un senāk. Jo var redzēt, ka tie mākslinieki mācēja gleznot, bija ļoti smalka izjūta un spējas realitāti pietiekami precīzi pārnest, lai otrs cilvēks gūtu pārdzīvojumu no tā. Tas nebija kā asprātīgs komentārs par ainavu, piemēram. Manuprāt, tās ir vērtības. Mani mūzika diezgan iedvesmo, jo tā ir neatkarīgāka un tiešāk uzrunā cilvēku emocionāli. Māksla bieži aiziet prātuļošanā, es teikšu – liekā. Viedokļu apmaiņā. Man šķiet, tas emocionālais cilvēks vispār ir apdalīts šodien. Mākslā tu neredzi daudz emociju. Ir tāda sajūta, ka nav modē. Bet ko tu vari darīt, ja tev tās ir? Tas ir intelektualizācijas produkts, tas nošķīrums – "es nejūtu, bet esmu gudrs".
Vai tu esi ļoti jūtīgs?
Es domāju, lai parādītu to, ko es rādu, ir jābūt jūtīgam. Arī lai uztvertu pasauli, ir jābūt jūtīgam. Man liekas, jebkurš ir jūtīgs, tikai jautājums – cik ļoti viņš to ir apslāpējis? Es nedomāju, ka dzimst bezjūtīgi bērni, piemēram, uzreiz karjeristi.
Emocionāla māksla ir visriņķī, bet tā ir nostumta no galvenās skatuves subkultūrās un marginālijās.
Protams, ja aiziet banalitātēs, tas arī nav forši. Ka mīl un sāp, runājot par popmūziku, piemēram.
Nevaru pat iedomāties, kādu mūziku tu klausies.
Arvo Pertu ļoti daudz, Maksu Rihteru – tādā virzienā.
Man šķiet, ka esi ļoti romantisks tēls. Klaiņo pa pasauli, glezno.
Kāpēc es zīmēju un gleznoju, laikam nemācēšu atbildēt. Tā jau nav izvēle. Nav tā, ka es izdomāju būt romantisks, es vienkārši ļauju tam notikt. Klausīties, kas man patīk, darīt, ko gribu. Nedomāju, ka man bija varianti, – esmu zīmējis vienmēr, kopš sevi atceros. Staigāju ar skiču kladīti apkārt. Es, protams, gāju skolā, bet pēc skolas zīmēju. Droši vien es biju kaut kādā ziņā atšķirīgs bērns.
Vai tev ir attīstīta fantāzija?
Es domāju, ka tā man attīstās arvien vairāk un vairāk! Piemēram, agrāk bija idejas, un tad kaut kāds posms, kad nav ideju, un es gaidīju, kad būs, tagad idejas vienkārši nāk. Domāju, ka esmu attīstījies, mazinājis to briesmīgo paškritiku un atļauju nākt idejām. Es nedomāju, vai tas būs laikmetīgi, vai tas atbildīs kaut kādām prasībām, vai patiks, vairāk ļaujos radošajam procesam. Piemēram, Indijā tagad esmu tik daudz sazīmējis, ka nezinu, kad to visu lai uztaisa! Ieguvis brīvību. Jautājums, kas ir fantāzija, kā tas tiek izprasts?
Es tikai novēroju, ka vieniem cilvēkiem iztēles ir vairāk, citiem mazāk. Tev nav bail, kur to visu likt, ar ko tas beigsies.
Ja bilde ir atnākusi un es spēju to materializēt, ir baigais gandarījums. Procesā jau notiek visādas lietas. Reizēm, realizējot ideju, nonāku ļoti tuvu sajūtai, kas ir bijusi sapnī. Tad es it kā atgriežos tur. Viss radošums ir domāšanas un jušanas process. Es jau pētu sevi, pasauli, mācos no sevis, no darba, no procesa – tas tikai bagātina mani. Tā ir pieredze. Nav tā, ka es kaut ko daru, bet nemaz negribu to darīt.
Vai tu vienmēr gribi gleznot?
Jo vairāk es daru, jo precīzāk varu izteikties un nokļūt tuvāk idejai, ko es gribu. Ir prieks, ka arvien precīzāk un smalkāk varu izteikties. Un arī cilvēki… Man ir bijuši komentāri, kad kāds atnāk uz izstādi un saka: "Es šito redzēju sapnī pirms diviem gadiem." Ir forši cilvēkam parādīt viņa sapni. Sajūtas, ko es lieku savos darbos, ir tādas, ko cilvēki var atpazīt. Varbūt viņi nespētu to parādīt.
Kā tas praktiski notiek – kur tu glabā savus darbus, un cik tev to ir?
Es nemaz neskaitu. Glabāju darbnīcā, tā ka nav jautājuma, kur likt. Bet es domāju līdzi – piemēram, laikā, kad tapa darbi jaunajai izstādei, es daudz ceļoju – biju Berlīnē, Spānijā, tad atkal Berlīnē –, tāpēc es audeklus izgriezu no rāmja, sarullēju un ņēmu līdzi koferī. Man patīk, ka mana tā brīža dzīvošanas situācija vai veids ietekmē arī darbus. Milzu ogles zīmējumi stāv sarullēti. Idejas ir, un gribas tās realizēt. Agrāk, kad es strādāju, bija mokas – laba ideja vai slikta ideja? Ļoti daudz kas tika atmests. Tagad man liekas, ka tas ir noziegums pret sevi – idejas nerealizēt, jo vēlāk pie tām vairs neatgriezīsies. Tagad es vairs tik ļoti sevi nebremzēju analizējot un pārdomājot. Pārdomas notiek darbā, kad saprotu, kas ir un kas nav labi.
Atis Jākobsons
Izstāde Frekvences (Eiforija)
Galerijā Māksla XO līdz 5.VII