Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā 0 °C
Daļēji apmācies
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Intervija ar Mariju Naumovu. Tabora pieņemtā

Ar muzikālu izrādi _Romani Rat jeb Čigānu nakts_, kas nedaudz līdzinās Discovery Channel pārraidei uz skatuves, dziedātāja Marija Naumova atzīmē savas radošās darbības divdesmitgadi

Kaut ko vienkāršu es vairs negribu – KDi teic skatuves māksliniece Marija Naumova, kura pērn – pēc iepriekšējās franču estrādes mūzikai veltītās programmas Pusnakts Parīzē izskaņas – atskārtusi, ka ikvienai nākamajai viņas performancei uz skatuves jākļūst arvien pilnasinīgākai un sarežģītākai. Koncertprogrammu veidošanas procesu dziedātāja labprāt dēvē par pētījumu, un jaunākais no tiem – muzikālā izrāde Romani Rat jeb Čigānu nakts – esot īpašs. Šovakar, 31. augustā, Dzintaru koncertzālē Jūrmalā šajā uzvedumā, kas apvieno mūziku, deju un video, kā arī izpildītājus no Francijas, Spānijas, Beļģijas, Rumānijas un Latvijas, Marija Naumova iepazīstinās klausītājus ar romu kultūras vēsturi un vairākiem mūzikas stiliem, kas radušies, romu mūzikai sintezējoties ar citu tautu muzikālajām tradīcijām. Ar koncertiem Romani Rat vairākus gadus Parīzē dzīvojošā dziedātāja svin savas radošās darbības divdesmit gadu jubileju.

Ar kuru notikumu jūs datējat savu profesionālo dziedātājas gaitu sākumu?

Sāku skaitīt no tā datuma, kad klubā Bimini satiku mūziķus, kuri man piedāvāja ar viņiem kopā taisīt savu pirmo koncertprogrammu. Man bija tieši divdesmit gadu, un tas bija brīdis, kad par dziedāšanu sāku saņemt pirmās kapeikas – divus latus par vakaru vai trīs. Tas bija fantastisks laiks.

Kādas cerības toreiz saistījāt ar skatuvi?

Man nebija nekādu cerību. Es izaugu teātrī aizkulisēs un šajā vidē jūtos kā mājās. Es vienkārši biju ļoti laimīga, ka varu dziedāt. Cerības man bija mazliet pirms tam, kad aizbraucu uz Maskavu stāties aktieru skolā. Konkurss bija ļoti liels – trīs atlases kārtas, tad konkurss un eksāmeni. Man ļoti labi gāja, uzreiz pēc pirmās kārtas mani paņēma konkursā. Pirms konkursa mamma man ieteica laikus noņemt brilles, lai neviens nepievērš uzmanību, ka man ir problēmas ar redzi. Es to izdarīju, taču tad, kad man nogurst acis, tās nedaudz šķielē, un tieši toreiz acis bija nogurušas, un varbūt šķielēšana bija vēl izteiktāka. Viss beidzās ar to, ka mani neuzņēma – ar piezīmi "profesionāli nederīga". Es to pārdzīvoju un atbraukusi aiz dusmām iestājos Juridiskajā fakultātē. Kad sāku dziedāt – vienkārši bija liels prieks, ka esmu uz skatuves. Vienīgais – sapratu, ka neko par dziedāšanu nezinu un ka tik daudz vēl ir jāmācās.

Parasti radošās jubilejas koncerti saistās ar metru garām rozēm, vakarkleitām, hitiem un sadziedāšanos ar saviem bijušajiem vai pašreizējiem skatuves partneriem. Tomēr jūs esat izraudzījusies citu, tematiski ļoti specifisku ceļu – čigānu mūzikas programmu. Kā tā?

Godīgi sakot, pirms gada tā arī domāju, kā jūs sakāt, – par sadziedāšanos, hitiem. Ar mani sazinājās Dzintaru koncertzāles pārstāvji un piedāvāja noslēgt šīs vasaras koncertsezonu, un es nodomāju: nē, te vajag kaut ko lielāku un interesantāku. Eiropā romu tautas tēma ir ļoti aktualizējusies. Mēs dzīvojam blakus šai tautai, klausāmies viņu mūziku un spriežam par viņiem pašiem, bet patiesībā neko par viņiem nezinām. Romiem ir daudz dažādas mūzikas, un man šķita interesanti to visu apvienot uz vienas skatuves. Šķiet, savos pētījumos esmu aizgājusi tik tālu, ka vairs nezinu, kā izstāstīt šo stāstu, – liekas, ir daudz vēl svarīgāku lietu.

Priekšstats par čigānu kultūru – īpaši, kas attiecas uz mūziku, – mums ir visai aprobežots. Latvijā zina, kas ir Dzintars Čīča, kurš gan nav sevišķi dzirdēts izpildām savas tautas mūziku, un lipīgos, karstasinīgos Gipsy Kings meldiņus. Ko vēlaties pastāstīt jūs?

Es pastāstīšu, no kurienes šī tauta sāka savu ceļojumu un kā viņiem tajā gājis, jo ceļš nav bijis viegls. Par to, cik unikāla ir šī tauta, jo, klīstot vairāk nekā tūkstoš gadu pa pasauli, bez savas zemes, dzīvojot dažādās kultūrās un pieņemot tās, tā ir spējusi saglabāt savas tradīcijas, likumus, valodu un identitāti.

Pastāstīšu par tām kultūrām, kuras mums varbūt pat neasociējas ar romiem. Nedomāju, ka daudziem cilvēkiem romi asociējas ar flamenko, bet flamenko nebūtu flamenko, ja romi nebūtu atnākuši uz Spāniju. Stāsts būs arī par to, kāda ir romu iekšējā konstitūcija – ļoti stingra un psiholoģiski ļoti atšķiras no tā, kā mēs dzīvojam.

Romi, varētu teikt, atteicās no savas mūzikas, jo ar to nebija iespējams nopelnīt, bet tad, kad viņi ienāca kādā zemē, viņi pieņēma tās muzikālo kultūru un transformēja to par kaut ko jaunu. Piemēram, nav tādu "čigānu romanču", ir krievu romances, kuras izpilda romi – tā, kā to nedara krievu cilvēki. Ir mūzikas stils, ko ir radījis roms, – pasaulē tagad sauc par franču džezu. Cilvēks, kas to radījis, ir ģitārists Džango Reinharts – roms, kurš piedzima Beļģijā, bet pēc tam ar vecākiem pārceļoja uz Parīzi. Notika nelaimes gadījums – viņam apdega rokas, un viņš zaudēja divus pirkstus, taču viņš nespēja atteikties no ģitārspēles un radīja unikālu stilu.

Kas jums kā dziedātājai šajā mūzikā ir augstākās virsotnes?

Flamenko – absolūti. Es neesmu čigāniete vai spāniete un nebūšu, tāpēc nosaucu šo koncertu par muzikālu izrādi, kurā spēlēšu lomas. Flamenko ir sarežģītākais, kas dzirdēts, es domāju, ka vēl sarežģītāka ir tikai indiešu mūzika.

Kādas nianses flamenko padara tik sarežģītu?

Ritma ziņā tā ir augstākā matemātika. Attieksme. Runājām par to ar vokālās dziedāšanas pasniedzēju Anitu Garanču, un viņa teica, ka principā flamenko dziedātājiem ir sabojāts kakls – no mūsu viedokļa, jo viņi dzied citādi. Manuprāt, romu mūzika atšķiras ar to, ka tā nāk no sirds. Viņiem nav zināšanu par to, kā ir jādzied, viņi nepazīst "do, re, mi, fa, sol, la, si" un mūziku nepieraksta. Viņi spēlē, kā jūt, un dzied, kā jūt.

Par ko romi dzied?

Par ļoti vienkāršām lietām. Šajos tekstos nevajag meklēt lielu mākslu – viņi dzied ar dvēseli. Par mīlestību viņi dzied bieži. Godīgi teikšu, pārtulkojot tekstu, sanāk vien divas trīs rindiņas. Tādas ikdienišķas lietas, piemēram, "man nav svārku, tēti, nopērc man svārkus, lai es esmu skaista un iepatīkos jaunajam cilvēkam" vai "meitene sēž pie ūdens, garām brauc jauns cilvēks un lūdz: "Iedod man padzerties"". Ko redz, par to arī dzied. Protams, arī par debesīm, zvaigznēm, dabu.

Jūs sakāt, ka neesat čigāniete, tomēr uz to brīdi, kamēr būsiet uz skatuves, par tādu jākļūst. Kā sevī šo būtni pamodināt?

Man nav grūti to izdarīt. Jūs iepriekš teicāt, ka abi ar operatoru (videointervija ar M. Naumovu – www.diena.lv/kd) bijāt saderējuši – vai šodien būšu tērpā, kas līdzīgs čigāniešu valkātajam, vai ne. Man no bērnības patīk gari svārki. Man patīk tas ritms un melodijas, manī ir liela enerģija, un, es nezinu, varbūt manī arī ir kaut kas no čigānu asinīm. Gipsy Kings mūzikas pavadībā es jau bērnībā dejoju kā traka.

Man ir viegli ar šiem cilvēkiem saprasties, un es apbrīnoju viņu attieksmi. Šis koncerts nebūs tikai dejas un mūzika, būs arī video – tāda nedaudz Discovery Channel filma. Es viesojos romu mājās un varu teikt, ka tādu atsaucību es piedzīvoju pirmo reizi – viņi bija gatavi izdarīt daudz, daudz vairāk, nekā tika lūgts. Ja tu cieni viņus, šie cilvēki tev atdod pilnīgi visu savu sirdi, un tā sirds ir milzīga.

Ciemojāties pie romiem pētnieciskos nolūkos?

Jā, tas ir mans pētījums. Arī iepriekšējais darbs – programma Pusnakts Parīzē – bija pētījums par Parīzes mūziku. Šajā gadījumā gāju vēl tālāk. Manuprāt, pie Normunda Rudeviča (Latvijas Čigānu biedrības priekšsēdētājs – L. K.) mājās jau esmu pierakstīta – tabora pieņemta. Viņš un viņa meita man ļoti palīdzēja sameklēt informāciju. Izlasīju kādas sešas grāmatas, jo cilvēki vēsturi mēdz stāstīt atšķirīgi.

Aicinu jūs atsaukt atmiņā dažus spilgtus notikumus, kuru dēļ vien ir bijis vērts visus šos gadus būt uz skatuves un dziedāt.

Tādu ir ļoti daudz. Kad esmu uz skatuves, tā ir absolūti cita dimensija – tur man nesāp kakls, nav temperatūras, ir daudz enerģijas, neskatoties ne uz ko. Pirms tam es varu gulēt kaut ar 40 grādu temperatūru.

Runājot par notikumiem – protams, satikšanās ar Maestro, kurš man pavēra vairākas durvis un daudz ko iemācīja… Nē, viņš nekad nemācīja, bet vienkārši bija paraugs, kā jāstrādā uz skatuves, – viņa attieksme pret to, ko viņš dara. Otrs – mūzikls Kerija Rīgas Krievu teātrī, jo tur es iepazinos ar ģeniālu režisoru no Krievijas – Genadiju Trostjaņecki. Žēl, ka mums kopā sanāca pastrādāt tikai sešas dienas. Mēs joprojām draudzējamies un varbūt kopā kaut ko uztaisīsim. Idejas ir.

Noteikti arī Eirovīzija – visnegaidītākais un viens no emocionālākajiem brīžiem manā dzīvē. Kas vēl? Ziniet, dziedāšana Orient restorānā pirms 18 gadiem. Viena lieta ir dziedāt klubos, bet tas bija vienkārši restorāns – es dziedāju uz ielas. Cilvēki nāca nevis uz restorānu, bet apsēsties uz soliņiem – kā uz koncertu. Tas bija tik fantastiski un noteikti pamudināja mani darīt kaut ko tālāk.

Pusnakts Parīzē – tas bija liels darbs, un es sapratu, ka ikviens nākamais darbs kļūst arvien sarežģītāks un kaut ko vienkāršu es vairs negribu. Nozīmīga bija arī tā koncertturneja, kuras laikā es biju stāvoklī. Četrpadsmit koncertu – tā bija pavisam cita dziedāšana.

Vēl jāpiemin arī darbs ar cilvēku, vārdā Mihails Medvedjevs, – ar viņu kopā ierakstījām visus manus albumus. Diemžēl pagājušajā gadā viņš aizgāja mūžībā. Ir tādi cilvēki, ar kuriem man saistās dažādas emocijas un radošie brīži.

Mākslinieki mēdz uzrakstīt sev manifestu, kurā tiek formulēti savi darbības principi un mērķi mākslā. Vai esat formulējusi savu muzikālās darbības manifestu?

Nē, man liekas, ka manifests ir sava veida punkts. Man pagaidām ir daudzpunkte. Kādreiz ar Renāru Kauperu runājāmies. Saku: "Nofočējamies!" Viņš: "Zini, es ļoti reti fotografējos, jo man nepatīk. Man patīk šis brīdis. Kāpēc man tas jātērē fotografējoties?" Tas bija pirms kādiem septiņiem gadiem, un no tā brīža es sāku daudz mazāk fotografēties. Manifests, manuprāt, ir kaut kas tāds, ar ko tu gribi aizkavēt kādu brīdi. Man pagaidām to nevajag, jo gribu iet uz priekšu un darīt kaut ko jaunu, un varbūt mainīt tos principus un mērķus.

Kā biežāk ir bijis – esat sava ceļa gājēja, vai tomēr citu padoms arī ir ļoti svarīgs?

Diemžēl esmu pirmais variants – man vajag gūt savu pieredzi, sāpes un saņemt savas mācības. Tā ir mana būtība. Tajā pašā laikā padomi man ir svarīgi un kritika arī.

Kādā video redzēju, kā Raimonds Pauls kopā ar Normundu Rutuli un jums savas 75 gadu jubilejas koncertā izpilda dziesmu Kūko, kūko dzeguzīte un pie vārdiem "ceļš uz mājām – putekļiem klāts un balts" ar tādu veiklu rokas un galvas žestu zīmīgi norāda uz jums. Vai apsverat domu atgriezties Latvijā?

Es nekur neesmu aizbraukusi. Pašlaik ir tāda situācija, ka dzīvoju divās valstīs. Tas, ka eju Parīzē uz veikalu pēc kruasāniem vai bērni tur apmeklē skolu vai dārziņu, nenozīmē, ka esmu aizbraukusi. Mana dvēsele ir šeit, katru vasaru esmu šeit, reizi mēnesī esmu šeit, Ziemassvētkos – noteikti. Redzēsim, kā būs tālāk, bet mani ir ļoti grūti atraut no Latvijas. Ir cilvēki, kuriem tas izdodas vieglāk, bet es pat nemaz necenšos – man ir labi tā, kā ir.

Vai Parīzē esat atsākusi muzicēt?

Tagad atsākšu. Man bija pārtraukums, jo paliku stāvoklī un pavadīju laiku ar bērniņu. Pagājušajā gadā lēnām atsāku darbību, gatavojot programmu Pusnakts Parīzē, šo gadu es veltīju Čigānu nakts programmai, un tagad man atkal būs mierīgāks posms, jo vienkārši fiziski nav laika visu paspēt. Man vēl ir ģimene, un es negribu būt tāda mamma – bildītē –, tāpēc atsakos no kaut kādiem darbiem. Gribu atrast to zelta viducīti starp sievieti, mammu, sievu un dziedātāju.

Vai savam puikam dziedat tās šūpuļdziesmas, kuras esat ierakstījusi albumā Lullabies?

Jā. Viņam patīk – aizmieg uzreiz. Šis albums bija dāvana viņam, un laikam viņš to zina. Sākumā uz vakara pusi šīs dziesmas spēlēja CD atskaņotājs, tagad dziedu pati.

Kādā no iepriekšējām intervijām stāstījāt, kā parīzieši bauda labu ēdienu, dzērienu un sarunājas par mākslu. Ar kādām franču kulinārajām izvirtībām esat aizrāvusies jūs?

Ir divas lietas – kruasāni, jo tagad zinu, kur nopērkami visgaršīgākie, un pīles krūtiņa. Es neēdu gaļu, bet man kādreiz tik ļoti to pīles krūtiņu sagribas, ka dažreiz tomēr gadās sagrēkot.

Ar ko Parīzē tiek pabarota dvēsele?

O, tur jau… Ar mūziku, ar pastaigām pa Parīzi. Parīze ir ļoti skaista pilsēta, man patīk, ka tur tauta dzīvo parkos – var vienkārši sēdēt zālītē, paņemt līdzi pudeli vīna, kruasānus, grāmatu, bērns tepat blakus spēlējas, cilvēki iepazīstas, sarunājas. Tur parkos notiek vesela dzīve. Parīzē var klausīties dzīvo mūziku – atliek tikai paņemt nedēļas žurnālu Pariscope, kurā ir dažādas sadaļas – pasaules mūzika, džezs, brazīliešu mūzika, afrikāņu mūzika –, un katru dienu pētīt, ko tu gribētu pilsētā dzirdēt.

Latvijā dzīvojošie parasti ļoti sajūsminās par to, kas notiek Parīzē. Kādas ir jaunākās vēsmas modē, mākslā, mūzikā – par ko fano parīzieši?

Par modi nezinu, jo tā nav sfēra, kas mani interesē. Parīziešiem vispār patīk viegla dzīve, un viņi fano par to, lai viņiem būtu viegli un patīkami – un pie tā visa kāds garšīgs vīns un labs ēdiens. Tur tas viss ir, un kaut ko izcelt šoreiz negribu.

Kad tāda vieglās dzīves atmosfēra varētu ienākt Rīgā?

Nedomāju. Mums ir cits temperaments. Varbūt – ja pie mums turpmāk būs vairāk saules un nebūs tādas ziemas, kāda bija šī pēdējā, lēnām sāksim mainīties. Saules enerģija ir nepieciešama, lai mēs varētu priecāties un darīt ko vairāk. Mēs pārāk daudz enerģijas tērējam, lai sasildītos, un, manuprāt, tas mūs ierobežo. Otra lieta – kad sociālā un finansiālā dzīve būs stabilāka, bet arī tad parādīsies citi mīnusi un plusi.

Kāda būtu lielākā dāvana, ko vēlētos saņemt savas radošās darbības jubilejā?

Vienmēr sev novēlu tikai vienu lietu – lai lielais darbs, ko esmu ieguldījusi kādā projektā, attaisnojas. Tādā ziņā attaisnojas, ka pēc tā izskaņas esmu pilna ar jaunu enerģiju un man gribas tūlīt pat nodziedāt vēl vienu koncertu.

2001. gadā notika mans pirmais solokoncerts Dzintaru koncertzālē, un man tās direktors uzdāvināja diplomu. Tajā ir rakstīts, ka esmu pirmā Latvijas izpildītāja, kura pēc perestroikas ir kāpusi uz Dzintaru koncertzāles skatuves ar savu solokoncertu. Atceros, pirms šī koncerta man bija tādas bailes un uztraukums, cerēju, ka uz koncertu atnāks vismaz 400 cilvēku. Toreiz sākās tā "slimība", kas joprojām man ir, – šausmu sapņi, kuros es redzu sevi uznākam uz skatuves, un tukšā zālē sēž tikai mani radinieki. Vai arī – es uznāku uz skatuves, sāku dziedāt, un man nekas nesanāk, cilvēki sāk doties prom, un atkal zālē paliek tikai mani tuvākie un draugi, kuriem ir kauns aiziet, jo negrib mani aizvainot. Taču galu galā toreiz koncertā bija vairāk nekā 3000 cilvēku, un tas bija negaidīts brīdis.

Esat pētījusi franču, čigānu kultūru. Vai kādreiz varētu tapt arī latviešu tautas mūzikas programma?

Nezinu, kas man ienāks prātā. Ir dažas idejas, bet pagaidām dzīvoju romu pasaulē, un man ne galvā, ne sirdī nav vietas citām idejām.

Runājot par nākotnes plāniem, mums ar akordeonistu Fransuā Parizi, kurš piedalījās manā iepriekšējā koncertprogrammā un kura mūzika skan Vudija Allena filmā Pusnakts Parīzē, jau ir sarakstītas dažas kompozīcijas, kuras varbūt kopā ierakstīsim. Ir uzrakstīts teksts arī slavenajai melodijai no šīs filmas. Redzēs, kur tas viss aizvedīs.

Marija Naumova

Muzikāla izrāde Romani Rat

Dzintaru koncertzālē 31.VIII plkst. 19.30

Biļetes Biļešu paradīzes tīklā Ls 10–25


Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja