Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā -2 °C
Apmācies
Sestdiena, 23. novembris
Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Intervija ar žurnāla Frame redaktoru Robertu Tīmanu. Seksīgs jēdziens

"Joprojām ir jēga radīt jaunas lietas, bet mums nevajag vēl vienu krēslu vai lampu," apgalvo Latvijas Dizaina gada balvas pasniegšanas ceremonijas īpašais viesis žurnāla Frame redaktors Roberts Tīmans.

Dažkārt arhitektus, īpaši gados jaunos, kritizē, ka viņi kopē ārzemju žurnālos redzēto modīgo arhitektūru, turklāt atdarinot fotogrāfijās fiksēto ēku ārējo formu, nevis projektēšanas principus. To sakot, parasti prātā ir viens konkrēts žurnāls – nīderlandiešu izdotais Frame. Dibināts XX gadsimta 90. gadu vidū, tas ir kļuvis par vienu no starptautiski populārākajiem interjera dizaina žurnāliem, kurā publicētais ir bijis iedvesmas avots arī ne vienam vien Latvijas arhitektam.

Frame no viena žurnāla ir attīstījies par izdevniecību Frame Publishers, kas izdod specializētus žurnālus par interjera dizainu, arhitektūru, fotogrāfiju un modes pasauli – Frame, Mark, Foam un Toile, kā arī grāmatas par šajās jomās aktuālām tēmām. Viens no Frame Publishers dibinātājiem un žurnāla Frame galvenais redaktors Roberts Tīmans bija Latvijas Dizaina gada balvas īpašais viesis un piedalījās balvas žūrijas darba noslēguma posmā. Pēc izglītības ķīmijas inženieris, kādu laiku strādājis nekustamo īpašumu uzturēšanas biznesā un tad nonācis mediju pasaulē. Saruna ar Robertu Tīmanu notika pirms balvas ieguvēju oficiālās paziņošanas.

 

Kāda nozīme mūsdienās ir balvām? Vai tām jāatspoguļo nozarē notiekošais vai jānodod sabiedrībai kāds vēstījums? Piemēram, Londonas Dizaina muzeja pasniegtā balva vienmēr ir bijusi ar skaidru vēstījumu par aktuālo pasaulē. Šogad to ieguva IKEA un Apvienoto Nāciju Bēgļu komisijas izstrādātā saliekamā pagaidu patversme bēgļiem, savulaik galveno balvu saņēmušas gan britu valdības mājaslapas, gan Baraka Obamas priekšvēlēšanu plakāta dizains.

Jā, manuprāt, balvas uzdevums ir dot sabiedrībai signālu. Būtiski, ka noteikts vēstījums tiek nodots gan pašai dizaina industrijai, gan dizaina lietotājiem. Noteikti balvu sadalījums atstās iespaidu uz vietējo industriju. Nevar palikt nepamanīts žūrijas signāls, uzmanības pievēršana noteiktiem dizaina notikumiem, fenomeniem. Žūrijas uzdevums ir aktualizēt dizainu sabiedrības acīs, likt par to domāt un runāt.

Mūsu uzdevums ir arī izglītot sabiedrību. Vienam no apbalvotajiem darbiem jābūt visiem, ne tikai dizaina jomas profesionāļiem saprotamam. Tas ir atspēriena punkts, no kura sākt sarunu par dizainu, lai turpinātu skaidrot un rādīt, kāds vēl dizains var būt, ka dizains ir arī tādas lietas un risinājumi, ko jūs nekad ar šo vārdu nebūtu iedomājušies saistīt. Jāapzinās, ka apbalvošana nekad nav pilnībā objektīvs pasākums. Tas ir noteiktas cilvēku grupas ar noteiktu iekšējo dinamiku tā vai citādi pieņemts lēmums. Citi žūrijā strādājoši cilvēki noteikti pieņemtu citu lēmumu.

Kāds jums radies iespaids par Latvijas dizainu? Vai tas jums nešķiet vecmodīgs, ņemot vērā, ka pasaule aizraujas ar biodizainu un digitālajām tehnoloģijām, bet mums joprojām priekšplānā ir mēbeļu un dažādu citu lietu dizains?

Arī pārējā pasaulē objektu dizains nav izzudis. Visos laikos viens no dizaineru uzdevumiem būs radīt fiziskas ikdienas lietas. Tieši tās, nevis eksperimenti ar nākotnes tehnoloģijām patiesāk stāsta par savu laiku, pieejamām tehnoloģijām un modīgajiem materiāliem. Joprojām ir jēga radīt jaunas lietas, bet, protams, mums NEVAJAG – un, lūdzu, "nevajag" rakstiet ar lielajiem burtiem – vēl vienu krēslu vai lampu. To jau ir miljoniem.

Ja dizainers rada jaunu krēslu, manuprāt, viņš mūs mudina nopirkt vēl vienu lietu, ko mums patiesībā nevajag. No šāda aspekta raugoties, objektu dizains ir vecmodīgs. Tad dizainēt pakalpojumus, sistēmas un zināšanas ir daudz mūsdienīgāk, jo šie risinājumi parasti neizmanto dabas resursus un dara cilvēku dzīvi labāku, t. i., komfortablāku, veselīgāku un laimīgāku. Latvijas dizainā es redzēju visu nozares spektru. Jā, balvai bija pieteikti daudzi fiziski priekšmeti, bet bija arī labs izstāžu dizains, digitālie risinājumi, mobilās lietotnes. Latvijas dizains iet vienā solī ar pārējo pasauli. Man nešķiet bēdīgi, ka latvieši nenodarbojas ar baktēriju audzēšanu vai citām biodizainā aktuālām lietām.

Vai balvas pretendentos pamanījāt kaut ko tādu, kas ir tikai mums raksturīgi un ko varētu dēvēt par īpaši latvisku?

Ja godīgi, neko specifiski latvisku nemanīju. Es nedomāju, ka tas ir slikti.

Vai jums ir kāds favorīts?

Tagad es runāšu savā, nevis visas žūrijas vārdā. Mans absolūtais favorīts ir datu vizualizācijas rīks Infogram (Latvijas Dizaina gada balvas pirmās vietas ieguvējs – K. B.). Tas palīdz izprast pasauli, lasīt un saprast datus, mūsdienu informācijas plūsmu. Infogram šiem datiem spēj dot formu, padarīt tos vieglāk saprotamus. Man patīk, ka Infogram ļauj cilvēkiem pašiem būt dizaineriem, izgatavotājiem un arī lietotājiem.

Mūsdienu dizaina sapnis.

Jā, tas ir būtisks pavērsiens dizainā. Vēl pirms dažiem gadiem dizainera loma būtiski atšķīrās no izgatavotāja, klienta un lietotāja. Pašlaik servisu un sistēmu dizains, to vidū arī Infogram, visus satuvina. Tas ir ļoti laikmetīgs dizains.

Runājot par arhitektūru, daudzi mūsu arhitekti uzskata, ka Latvijas Arhitektūras gada balvas pasākumam ir jābūt profesionālai sarunai profesijas iekšienē un ka komunikācija uz āru ir lieka izrādīšanās.

Tā ir pilnībā kļūdaina izpratne gan par balvu lomu, gan pašu profesiju. Arhitekti ir pakalpojumu sniedzēji sabiedrībai. Viņi rada pilsētas un vidi, kurā mums visiem jādzīvo. Viņi neceļ sev, bet vispirms klientam, tad ēkas lietotājiem un arī mums pārējiem, kas varbūt nekad pašā ēkā iekšā neies. Mums visiem ir jāsadzīvo ar šo ēku pilsētvidē. Radīt savu slēgtu arhitektu profesionāļu burbuli, kurā dzīvot un kurā citam citu apbalvot, pārējo sabiedrību no tā izslēdzot, ir ļoti slikta doma. Tā ir nozīmīgas arhitektūras lomas noliegšana. To pašu var teikt par jebkuru ar dizainu saistītu jomu. Negribu kļūt politisks, bet sienu būvēšana ne politikā, ne arhitektūrā un dizainā nevienu problēmu neatrisinās.

Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeju projektē britu arhitekts Deivids Adžejs, un daudzi vietējie arhitekti ar pasaules ienākšanu vietējā tirgū nebūt nav apmierināti.

Es ticu, ka pilsētas galvenā vērtība ir tās dažādība. Man liekas, ka ir labi, ka līdzās pastāv vietējais un globālais, vecais un jaunais, dabiskais un urbānais. Ārzemju arhitekti Rīgai piešķir kādu savdabīgu vaibstu, padara to vēl interesantāku. Starptautiski atzīta arhitekta klātbūtne pilsētu padarīs ne tikai labāku, bet ceru, ka arī iedvesmos vietējos arhitektus dot savu atbildi šai globālajai arhitektūrai.

Esmu Rīgā pirmo reizi, un pilsēta mani pārsteidz ar savu dažādību. Man patīk, ka te ir ne tikai jūgendstila ēkas, bet arī tā melnā kaste (domāts Latvijas Okupācijas muzejs – K. B.) vecpilsētas vidū. Man patīk, ka pilsētā var redzēt vēstures attīstību, ka var saprast, ka tā te metusi kūleņus un ka liecības par to ir saglabātas.

Mūsu arhitekti ir neapmierināti, ka Latvijā Laikmetīgās mākslas muzeju ceļ varbūt vienreiz simt gados un ka šī iespēja ir atdota ārzemniekam, nevis kādam vietējam profesionālim.

Ēku vienmēr projektē tikai viens arhitekts. Ja šo pasūtījumu saņemtu vietējais arhitekts A, tik un tā visi pārējie vietējie no B līdz Z būtu neapmierināti. Viņi nekad neteiks, ka ir jauki, ka vietējais A projektēs un ka tas gan būs labi Latvijai.

Tikko pasaulē nozīmīgāko arhitektūras apbalvojumu – Prickera balvu – saņēma starptautiski mazpazīstams katalāņu arhitektu birojs RCR Arquitectes, kas lielākoties strādā tikai Ziemeļkatalonijā. Vai pasaule ir nogurusi no skaļajiem arhitektūras vārdiem un pievēršas ikdienas darba darītājiem, nevis zvaigznēm?

Man liekas, ka visi skaļie vārdi jau ir saņēmuši Prickera balvu vai arī nomiruši, tāpēc žūrija pievēršas mazāk pazīstamiem arhitektiem. Protams, ir mainījusies arī pati arhitektūra. Vairs nav runas par globālu, ekstravagantu ēku celtniecību, kas varētu atrasties jebkurā pasaules malā. Arvien svarīgāka ir piesaiste vietējai kultūrai. Arhitektūra arvien vairāk sakņojas tajā vietā, kurā tiek celts objekts.

Prickera balva atbalsta šo tendenci un izceļ arhitektus, kuri strādā ciešā sasaistē ar vietējo kultūru un kontekstu. Taču tas nav nebijis gadījums. Arī agrāk šī balva tikusi piešķirta šādiem arhitektiem, piemēram, ķīnietim Vanam Šu. Domāju, ka, tiklīdz pasaules ekonomika atkopsies un atkal tiks būvētas grandiozas celtnes, to autori saņems balvas, savukārt mazie aizmirsīsies.

Frame jau no paša sākuma bija iecerēts kā starptautisks žurnāls, nevis tikai nīderlandiešiem domāts izdevums. Kāpēc?

Tam bija divi iemesli. Ekonomiskais iemesls, jo starptautiskais tirgus gan lasītāju, gan reklāmas ziņā ir daudz lielāks un ļauj žurnālam vairāk nopelnīt. Otrs iemesls ir mans uzskats, ka XXI gadsimtā runāt par mākslu, dizainu un arhitektūru bez starptautiskā konteksta, visu uzmanību veltot tikai vietējām norisēm, nav iespējams. Mēs dzīvojam tīklveida pasaulē: ja Latvijā notiks kaut kas starptautiskas ievērības cienīgs, par to jau pēc desmit minūtēm zinās Nīderlandē. Nav lielas jēgas koncentrēties tikai uz tik šauru loku kā vienā valstī notiekošais. Arhitekti un dizaineri nekur nestrādā atrauti no pārējās pasaules. Visi dodas uz starptautiskām mesēm un izstādēm. Viņiem ir kolēģi un draugi citās valstīs. Viņiem ir jāzina, kas notiek citur pasaulē.

Ko jūs pats lasāt?

Es abonēju nīderlandiešu nacionālo dienas laikrakstu un regulāri lasu tā nedēļas žurnālu. Dažreiz nopērku Monocle un Wired, lai iedvesmotos no tā, kā šie žurnāli tiek veidoti.

Interesanti, ka tehnoloģiju žurnāls Wired arvien vairāk raksta par dizainu.

Wired raksta par rītdienas pasauli, un dizains ir būtiska tās sastāvdaļa. Tas dod tehnoloģijām veidolu, lai mēs varam tās lietot. Turklāt mūsdienās dizains ir ļoti seksīgs un pievilcīgs jēdziens.

Jā, pirms 10–15 gadiem es pirku daudz, daudz vairāk žurnālu, tagad man vairs nav laika tos lasīt. Interesanti, ka tā ir arī Frame lasītāju biežāk sniegtā atbilde, kāpēc viņi vairs neabonē žurnālu. Viņi saka: mums Frame ļoti patīk, tas ir ļoti kvalitatīvs medijs, bet mums nav laika to lasīt. Protams, arī Frame jūt digitālās vides iespaidu, un mēs ejam cauri visam tam, kas skar drukātos medijus citur pasaulē.

Digitāli informāciju var pārraidīt daudz ātrāk, sasniegt plašāku auditoriju, un lielākoties tas viss ir par brīvu. Mums ar to ir grūti konkurēt. Domāju, ka drukātie mediji kļūs par boutique biznesu. Taču, kad jautājam saviem lasītājiem, vai viņi labāk gribētu lasīt žurnālu digitāli, viņu atbilde ir: "Nē, mums labāk patīk papīra žurnāls." Mums ir vēl kādi pieci līdz desmit gadi, lai atrastu risinājumu drukāto mediju pastāvēšanai. Viens no tiem varētu būt darbības jomu paplašināšana – piemēram, Frame var būt ne tikai žurnāls un interneta vietne, bet arī, teiksim, konsultāciju un pasākumu rīkošanas bizness. Visi zīmoli, sākot no Nike līdz Chanel, ir kļuvuši arī par medijiem. Viņi nepaļaujas uz tradicionālo presi, bet rada savus kanālus un izdevumus, kuros raksta par sevi. Ja zīmoli kļūst par medijiem, būtu interesanti paskatīties, kas notiks, ja mediji kļūs par dzīvesstila zīmoliem. Šajā virzienā dodas gan Monocle, gan Frame. Mēs jau esam spēcīgi zīmoli mediju laukā, kāpēc lai savu ietekmi un tēlu nepārnestu uz citām jomām?

P.S. Latvijas Dizaina gada balvas 20 finālistu darbi Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā ir skatāmi līdz 9. aprīlim.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja