Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā -1 °C
Daļēji saulains
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Jāiztur, par spīti visam. Intervija ar ukraiņu operdziedātāju Ludmilu Monastirsku

"Nesaprotu, kā vispār spēšu turpmāk strādāt, zinot, ka mana māte ir tur, kara plosītajā Kijivā," saka ukraiņu operdziedātāja Ludmila Monastirska, kura sestdien, 12. martā, uzstāsies Liepājas Starptautiskā zvaigžņu festivāla noslēgumā.

Nav vienkārši, bet turos – intervijā KDi saka izcilā ukraiņu dziedātāja Ludmila Monastirska. Šonedēļ viņa ieradīsies Latvijā, lai kopā ar Liepājas simfonisko orķestri un diriģentu Ģintaru Rinkeviču sestdien, 12. martā, muzicētu 30. Liepājas Starptautiskā zvaigžņu festivāla noslēguma koncertā. Gaidāmais opermūzikas koncerts koncertzālē Lielais dzintars būs vēl viens Latvijas mūziķu solidaritātes apliecinājums Ukrainai. Te jāpiebilst, ka sākotnēji Liepājas Starptautiskā zvaigžņu jubilejas festivāla noslēgumā bija paredzēta Krievijas operzvaigznes Hiblas Gerzmavas uzstāšanās, taču, ņemot vērā jau gadiem zināmo viņas atbalstu Kremļa agresīvajai politikai, šodienas apstākļos mākslinieces koncerts Latvijā nav iespējams.

Ukraiņu soprāns Ludmila Monastirska ir slavena ar savu jaudīgo, pārliecinošo balsi, izcilo vokālo tehniku, interpretācijas emocionālo patiesumu un dziļumu. Mūsu publika šo brīnišķīgo balsi pirmoreiz klātienē iepazina 2018. gadā, kad māksliniece piedalījās Latvijas simtgadei veltītajā galā koncertā Latvijas Nacionālajā operā. 12. martā koncertā Liepājā viņa izpildīs ārijas no Džuzepes Verdi, Vinčenco Bellīni un Pjetro Maskanji traģiskajām operām – drāmām.

Ludmila Monastirska ir gaidīta viesmāksliniece pasaules vadošajos opernamos: Londonas Karaliskajā operā, Milānas Teatro alla Scala, Ņujorkas Metropoles operā, uz operskatuves Berlīnē, Minhenē, Hamburgā, Veronā, Neapolē, Romā, Losandželosā, Hjūstonā un citur pasaulē. Taču par savu galveno, sirdij dārgāko teātri dziedātāja uzskata Ukrainas Nacionālo operu Kijivā, kur viņa joprojām ir trupā. Kijivai, tāpat kā citām pilsētām Ludmilas Monastirskas dzimtenē, nu jau divas nedēļas uzbrūk Krievijas karaspēks. Iebrucēji pilsētas bombardē, apšauda raķešu triecienos, pārvērš drupās ēkas, nogalina mierīgos iedzīvotājus.

Šī ir intervija, kurā jautājumiem brīžiem trūkst vārdu un vienkārši gribētos Ludmilu Monastirsku cieši apskaut. Taču šī diemžēl ir telefonsaruna, un dziedātāja atbild no Varšavas. Kad 24. februārī sākās karš, viņa vēl bija Neapolē, kur līdz 26. februārim atveidoja tiullomu Džuzepes Verdi Aīdā. Tuvojoties izrāžu sērijas noslēgumam, Ludmila Monastirska jau bija ceļa jūtīs, gatava atgriezties dzimtenē, bet pēkšņi tas vairs nebija iespējams. Tagad viņai nākas pārdzīvot par vistuvākajiem cilvēkiem, kuri ir Kijivā.

Pirms viesošanās Latvijas simtgadē stāstījāt, ka jums vismīļākā skatuve ir Ukrainas Nacionālā opera, un priecājāties, ka Kijivā tobrīd, pēc 2014. gadā pārdzīvotajiem notikumiem, bija mierīgi – vairs nešauj. Tagad viss ir tik dramatiski mainījies…

Tas ir vienkārši murgs. Mums visiem tas ir tik milzīgs šoks, jo karš norisinās tik necilvēcīgi. Iebrucēji šauj pa dzīvojamām mājām, skolām un bērnudārziem, šauj uz bērniem, uz jebkuru. Bombardē slimnīcas, apšauda ātrās medicīniskās palīdzības brigādes. Raķešu triecienos sagrauj un iznīcina veselus dzīvojamos kvartālus. Mana mamma patlaban atrodas Kijivā, viņa tur no bombardēšanas un apšaudēm slēpjas pagrabos, bet principiāli atsakās braukt kaut kur prom. Visu laiku gan dienās, gan naktīs ik pēc brīža ir gaisa trauksme. Es viņai zvanu, un viņa saka – tikko bija tik šaušalīgs sprādziens, ka visa zeme drebēja un līgojās zem kājām. Ak Dievs…

Kurš gan varēja iedomāties, ka notiks kaut kas tāds? Kāpēc notiek visas šīs šausmas? Ukraina ir miermīlīga valsts, kas nevienu neaiztiek, nevienam nedraud, nepretendē uz svešām teritorijām. Kāpēc jāpiedzīvo tāds terors uz līdzenas vietas?!

Kā to visu pārdzīvo pārējie jūsu tuvinieki un draugi?

Mans dēls Andrejs (22) aizbrauca nedēļu pirms tam, kad sākās Krievijas iebrukums un bombardēšana. Viņam ir autovadītāja tiesības, un viņš kopā ar līgavu aizbrauca ar mašīnu uz Poliju. Viņam nostrādāja intuīcija, un viņš spēj izšķirošos brīžos rīkoties pragmatiski. Tas viņam ir no tēva, kura dzimtā visi ir fiziķi un matemātiķi. Andrejs ir IT speciālists. Mana meita Anna (24) pirmās kara dienas nakšņoja bumbu patvertnē un devās prom no Kijivas jau burtiski zem lodēm. Viņai izdevās tikt vilcienā. Notika apšaudes, un, kad bija dzirdamas svilpjošas skaņas, vagona pavadoņi lika visiem gulties zemē, zem soliem. Ar vilcienu viņa vispirms tika līdz Rietumukrainai, pēc tam jau tālāk uz Rumāniju. Mēs visi esam dažādās vietās. Mēs ar dēlu abi esam Polijā.

Visvairāk pārdzīvoju par mammu un brāli, jo viņi abi ir Kijivā. Tētis ir tālāk, laukos, Irklijivas ciemā Čerkasu apgabalā, kur pagāja mana bērnība. Tur ir mierīgāk, jo stratēģisku objektu nav, bet tik un tā pastāvīgi ir gaisa trauksmes. Tētis jau ir pensijā. Viņam ir mašīna, un viņš ar to braukā, palīdzēdams bēgļiem, kuri tur ir patvērušies no Ukrainas dienvidu pilsētām. Kad viņam šodien zvanīju, viņš stāstīja: "Mēs te ar vīriem braukājam, palīdzam vest visu, ko vajag." Viņi visi ir pensionāri, kuriem viņu vecumā jau vajadzētu mierīgā garā sēdēt pie upītes un makšķerēt zivis…

Visi tagad palīdz cits citam, sniedz atbalstu, cik vien ir spēka un kā vien ir iespējams. Šausmīgs laiks… Ukrainā pašlaik ir vispārējā mobilizācija, bruņotajos spēkos tiek iesaukti visi karaklausībai pakļautie vīrieši.

Mēs Latvijā arī cenšamies palīdzēt un saprotam, ka karš var izvērsties plašumā, agresora apetīte ir neremdināma un nākamais mērķis var būt Baltijas valstis.

Nedod Dievs! Mēs visi ceram, ka līdz tam neaizies. Ceram, ka izdosies karu apturēt. Visi ceram, ka izdosies kaut kādā veidā vest pie prāta šo nenormālo cilvēku, kas visu to ir izplānojis un dara. Cilvēks, kas spējīgs uz kaut ko tādu, ir absolūti slims! Viņš nav garīgi vesels un ir ļoti bīstams. Visi viņa dēļ sēž uz pulvera mucas šī vārda tiešā nozīmē. Mēs visi pārdzīvojam par saviem tuviniekiem, par saviem bērniem. Cik daudz bērnu taču vēl joprojām ir palikuši mūsu pilsētās un netiek prom. Viņi sēž mājās, pa kurām šauj. No balkoniem filmētos video redzu, ka ielās brauc militārā tehnika un bērni kliedz, raud, sauc: "Mamma, tēti, man ir bail!" Bērni ir pārbijušies. Tas ir milzīgs stress, trauma, kas paliks uz visu mūžu. Tas, kas pašlaik notiek, nav karš tikai pret vienu valsti. Tas ir noziegums pret cilvēci.

Itāļu maestro Pjērs Džordžo Morandi, kurš ieradies pie mums diriģēt divas Verdi operas, tikko atceltā Annas Ņetrebko koncerta vietā Dānijā turpat ar orķestri sagatavojis ierakstu, kurā skan Ukrainas himna un Valentīna Silvestrova Lūgšana Ukrainai. Vai tādas lietas palīdz?

Tas ir brīnišķīgi. Jebkāds atbalsts ir ļoti svarīgs. Es arī esmu sadarbojusies ar Pjēru Džordžo Morandi, viņa vadībā esmu dziedājusi Tosku gan Romas operā, gan Džakomo Pučīni festivālā Torrē del Lago.

Mēs no sirds priecājamies, ka varējāt noreaģēt un steidzami iekļaut savā darbu kalendārā Liepāju.

Reaģēt nebija grūti, jo nebūt nebiju īpaši aizņemta. Pandēmijas laikā man gandrīz vispār nebija darba. Tagad gan, ņemot vērā, ka Ņujorkas Metropoles opera pārtraukusi sadarbību ar Annu Ņetrebko, man ir piedāvāts aprīlī dziedāt iepriekš viņai ieplānotajās Pučīni Turandotas izrādēs. Droši vien aprīlī braukšu turp, bet vēl līdz galam nezinu, jo ļoti uztraucos par saviem vistuvākajiem cilvēkiem Kijivā.

Šobrīd man piedāvā dziedāt arī Varšavā un citur. Tie visi ir koncerti, kas veltīti Ukrainai. Superhonorārus neviens nesola, faktiski tie ir labdarības koncerti. Aicinājumi nāk no visām pusēm, taču man sāp dvēsele, es katru mirkli pārdzīvoju par tuvajiem, par šausmām un postu manā dzimtenē. Māksliniekiem ir būtiski, lai viņi ar mierīgu sirdi varētu doties uz skatuves, bet kā gan lai tas tagad būtu iespējams? Es nesaprotu, vai un kā vispār spēšu turpmāk strādāt, zinot, ka mana māte ir tur, kara plosītajā Kijivā. Viņa, tāpat kā daudzi Kijivas un citu pilsētu iedzīvotāji, negrib, vienkārši nespēj atstāt savas mājas, dzīvokli.

Ir psiholoģiski ļoti grūti strādāt, apzinoties, ka tuvinieki – mamma, tēvs un brālis – ir tur. Sirds lūst. No nemitīgās nervozēšanas sāp galva. Es nespēju gulēt – tikai ātrumā kaut ko pavirši uzkožu un atkal skatos, lasu ziņas… Atkal gaisa trauksmes, arvien jauni uzbrukumi, sprādzieni, drupas… Viss notiekošais ir kā baiss, murgains sapnis. Tā gribētos, lai tas beigtos. Visi ir šokā.

Bail pat jautāt par situāciju dzimtajā operteātrī.

Man bija plānots dziedāt Kijivā, jo mana pamata darbavieta joprojām ir Ukrainas Nacionālā opera. Man tur ir daudz lomu: lēdija Makbeta, Amēlija Masku ballē, Aīda, Toska, Turandota. Kijivā man ir dzīvoklis ļoti tuvu teātrim. Tagad uz Kijivu pat nav iespējams aizlidot. Tagad es visvairāk gribētu, lai mana mamma varētu no turienes kaut kur aizlidot… Bet, pat ja varētu un lai kas notiktu, viņa negrib. Kijivā šobrīd ir atvērti tikai pārtikas veikali un aptiekas. Paretam – varbūt reizi stundā – kursē metro, taču metro pazemes stacijas tagad galvenokārt tiek izmantotas kā bumbu patvertnes pilsētniekiem. Kāda gan tur vēl opera?! Ar kolēģiem Kijivas operā tagad sazināmies Viber solistu grupā… Visi pārdzīvo un atbalsta cits citu, kā var, – gan morāli, gan praktiski.

Visus šos gadus likās, ka bumbu patvertnes nekad vairs nebūs nepieciešamas. Pat nezinu, vai Rīgā kāda vairs saglabājusies.

Neviens negaidīja, neticēja, ka notiks tik šausmīgs iebrukums. Tas šķita tik pēkšņs, negaidīts, taču, kā izrādās, ticis ilgi gatavots un plānots. Tikai mums tas ir pēkšņi, bet viņiem, Krievijas militāristiem, jau sen izplānots.

Būtiski, lai cilvēkiem būtu vismaz ūdens, pārtika, iespēja kaut kā pagatavot siltu ēdienu, lai viņi nenosaltu bez apkures.

Kad mammai izdodas tikt līdz veikalam, bieži vien tur nav pat maizes. To pieved ļoti reti, un cilvēki ātri izpērk. Izdzīvot kļūst arvien grūtāk. Man nav miera, jo visu laiku domāju, kā viņa tur tiek galā. Vienkārši šausmīgi.

Bet ko šādā laikā lai dzied?

Koncertam Liepājā būs divas daļas. Abās dziedāšu opermūziku – ārijas no Vinčenco Bellīni operas Norma, Pjetro Maskanji Zemnieka goda, Džuzepes Verdi Trubadūra, Makbeta, Aīdas un Likteņa varas. Noslēgumā vēlos nodziedāt ukraiņu tautasdziesmu. Jau apspriedām programmu ar diriģentu Ģintaru Rinkeviču. Varu nodziedāt arī Ukrainas himnu.

Esmu pateicīga visām valstīm, kuras atbalsta mieru un nostājas pret Krievijas neiedomājami šausmīgo agresiju. Esmu pateicīga kolēģiem visā pasaulē, kuri pauž mums atbalstu un sūta siltus, sirsnīgus mierinājuma vārdus. Tas ir patīkami, tas sasilda dvēseli, tāpat kā neskaitāmie mītiņi un gājieni ar tūkstošiem dalībnieku.

Rīgā jau otrajā kara dienā, 25. februārī, tieši pretī Krievijas vēstniecībai notika koncerts Ukrainas atbalstam. Tas ilga sešas stundas līdz vieniem naktī, piedalījās gan kori, gan pazīstami popmūziķi. Ielu, kurā atrodas Krievijas vēstniecība, pārdēvēs par Ukrainas neatkarības ielu.

Urā! Tie ir ļoti drosmīgi soļi. Zinu, ka Baltijas valstis ļoti atbalsta Ukrainu un tās cilvēkus. Es skatos ziņas. Mēs visi par to uzzinām, un mums tas ir svarīgi. Milzīgs paldies jums visiem, daudzajām valstīm, kur ikviens veic savu mazo varoņdarbu pret šo karu, kas met izaicinājumu visai pasaulei. Tāda ir arī daudzu manu krievu kolēģu attieksme.

Tikko Aīdas izrādēs Neapolē dziedāju kopā ar Itālijā dzīvojošo krievu mecosoprānu Jekaterinu Gubanovu. Uz skatuves bijām sāncenses, kuras abas mīl Radamesu, bet dzīvē viņa ar visiem dvēseles spēkiem asi nostājas pret agresiju. Kad sākās karš, viņa bija satriekta. Katja mani apskāva, samīļoja, centās uzmundrināt. Kolēģu atbalsts ir ļoti svarīgs. Viņa vienkārši ir normāls cilvēks. Nu nevar taču normāls, adekvāts cilvēks samierināties ar tik šaušalīgu teroru, kura rezultātā iet bojā bērni, mūsu sievietes, vecie ļaudis, tiek izpostīta dzīve un sagrautas mūsu pilsētas.

Normāliem cilvēkiem ir līdzjūtība, cieņa, labsirdība. Normāls cilvēks pažēlos un atbalstīs, sasliesies protestā pret ļaunumu. Taču ir arī skaidrs, ka tā ir vesela sistēma, pret ko ir grūti nostāties cilvēkiem, kuri dzīvo Krievijā. Jau kopš padomju laikiem mērķtiecīgi strādā propaganda, masu informācijas līdzekļi. Cilvēks atnāk mājās, ieslēdz televizoru un tic tam, ko viņam tur ceļ priekšā. Jautājums numur viens ir – kā apturēt Putinu, lai viņš savā neprātā neietu vēl tālāk? Kaut kā ir jāiztur, par spīti visam. Jāaizstāv sava suverenitāte, teritorija, neatkarība, gods un – teikšu tieši – tiesības uz dzīvi.

Mums nav tādu militāro resursu, kādi ir Krievijai, bet Rietumu pasaule atsakās slēgt Ukrainas debesis, jo tas izraisītu tiešu, plašu starptautisku karadarbību. Aizsargājamies, kā varam. Ir žēl cilvēku, kuri šobrīd Ukrainas pilsētās atrodas kā slazdā un kuriem jācīnās pret tādu pārspēku. Neticami, ka tāds ir XXI gadsimts.

Ko gan pret ieročiem spēj māksla, opera?

Opera pašā saknē ir sintētisks mākslas veids. Tai nevis jāšķeļ, bet jāvieno cilvēki. Mums vienmēr ir jāprot atrast kopīgu valodu, kompromisus. Mēs, mūziķi, savā veidā esam miera vēstneši. Dziedot mēs vēstām tikai labo. Tāda ir mūsu profesija. Līdztekus dziedāšanai izrādēs mēs patlaban daudz dziedam koncertos, kuri tiek rīkoti Ukrainas atbalstam. Katrs tos organizē pēc savām iespējām. Man pienāk šādi uzaicinājumi no dažādu valstu vēstniecībām.

Savveida stiprinājums ir tas, ka varat vismaz domāt par nākotni pasaulē, kurā kara nav?

Pagaidām lielu nākotnes plānu man nav. Vasarā man vajadzētu dziedāt Aīdu Veronas arēnā, bet paskatīsimies, kas notiks. Ņujorkas Metropoles ģenerāldirektors Pīters Gelbs man personīgi piezvanīja un lūdza šopavasar dziedāt Turandotu, zinot, ka es šo lomu praktiski nedziedu. Esmu to izpildījusi vien pāris reižu un vairs negribu, jo tā nav manām balss saitēm lietderīga vokālā partija. Tomēr, ņemot vērā, ka Metropoles operai šis ir savā ziņā politisks solis, es to izdarīšu ar prieku, no visas sirds.

Kas noticis jūsu profesionālajā dzīvē, kopš tikāmies Latvijas simtgadē?

Kopš 2018. gada esmu nodziedājusi piecas jaunas lomas: Leonoru Džuzepes Verdi Trubadūrā, Elizabeti Donā Karlosā, titullomu Vinčenco Bellīni operā Norma, donnu Leonoru Verdi Likteņa varā. Piektā bija Manona Lesko Džakomo Pučīni operā, ko 2018. gadā atveidoju Barselonas Gran Teatre del Liceu.

Elizabeti Donā Karlosā man vispirms vajadzēja dziedāt Berlīnē, taču es saslimu. Pēc tam dziedāju šo lomu Kijivā. Normu Hjūstonas Grand Opera dziedājām kopā ar brīnišķīgo amerikāņu mecosoprānu Džeimiju Bārtoni. Viņa ir satriecoši laba dziedātāja un lieliska, ļoti draudzīga kolēģe. Leonoru Trubadūrā dziedāju Berlīnes Valsts operā un 2020. gada sākumā arī Milānas Teatro alla Scala – tieši pirms pandēmijas.

Odabellu, ko dziedāju Verdi operas Atila koncertuzvedumā, ierakstīju diskā ar Minhenes Radio simfonisko orķestri horvātu diriģenta Ivana Repušiča vadībā. Titullomā bija slavenais itāļu baritons Ildebrando D’Arkandželo. Lomu man ir daudz, bet tagad… lai dod Dievs dvēseles mieru, kas ļautu turpināt strādāt. Tā tagad ir mana prioritāte. Pārdzīvojot un uztraucoties par tuvajiem cilvēkiem, ir grūti domāt par izrādēm un plānot nākotni.

Visšausmīgākais ir tas, ka neko nav iespējams prognozēt. Cik ilgi un plaši vērsīsies karš? Cerēsim uz labāko. Lai cik traģiski un skumji būtu, cerība vēl paliek, jo cilvēks ir tā iekārtots, ka viņam cerība ir nepieciešama. Tā mirst pēdējā. Atliek ticēt, ka Visaugstākais nepieļaus globālu katastrofu. Jāturas un jāsaglabā stingrs morālais gars.

Koncerts
Liepājas koncertzālē Lielais dzintars 12.III plkst. 18
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 15–40

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja