Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā 0 °C
Daļēji apmācies
Ceturtdiena, 21. novembris
Andis, Zeltīte

Katarses aspekts. Intervija ar mākslinieču duetu Skuja Braden

Mūsu dzīve ir bijusi kā liels paisuma vilnis, kas mūs nes sev līdzi. Mākslinieču duets Skuja Braden – Ingūna Skuja un Melisa D. Breidena – stāsta par Latvijas ekspozīciju Venēcijas mākslas biennālē

Latviju Venēcijas biennāles 59. starptautiskajā mākslas izstādē šogad pārstāv mākslinieču duets Skuja Braden – Ingūna Skuja un Melisa D. Breidena – ar ekspozīciju Tirgot ūdeni upes malā/Selling Water by the River. Tā veidota sadarbībā ar Latvijas Laikmetīgās mākslas centru un kuratorēm Solvitu Kresi un Andru Silapēteri. Latvijas paviljons Venēcijā oficiāli tika atklāts 21. aprīlī. Apmeklētājiem biennāle būs atvērta no 23. aprīļa līdz 27. novembrim.

Solvita Krese par Ingūnas Skujas un Melisas D. Breidenas ekspozīcijas ideju man raksta: "Latvijas paviljonā Skuja Braden ļauj mums ielūkoties savā iluzorajā mājā, kurā, veidojot atsauces gan uz Sieviešu māju, kuru 1971. gadā Kalifornijā īstenoja spilgtas feminisma otrā viļņa pārstāves mākslinieces Džūdija Čikāgo un Mirjama Šapiro, gan māju kā telpu, kas tradicionāli saistīta ar sievietes darbības zonu, mākslinieces atsedz un pārjautā gan dzimtes jautājumus, gan dzimumu sociālo lomu konstrukcijas, ieceļot indivīdu sociālu, politisku un vēsturisku referenču kontekstā. Sekojot dzenbudisma koanam, kas vēsta par ūdens tirgošanu upes malā, mākslinieces aicina apzināties, ka viss, kas mums ir nepieciešams, mums jau pieder, tikai jāiemācās to saskatīt. Ūdens, kas plūst cauri un pāri atšķirībām, piedāvā vienu no visaptverošākajām un pilnīgākajām kopā būšanas pieredzēm, kas, atbalsojoties hidrofeminisma radikālā kolektīvisma idejā, ļauj apjaust, ka visi esam saistīti ar savu planētu caur dažādu šķidrumu plūsmām un to kontinuitāti."

Šī ir vērienīgākā Skuja Braden ekspozīcija, kas jaunā kontekstā izceļ vairāk nekā 20 gadu laikā radītus objektus un iespaidīgus lielformāta jaundarbus. Latvijas paviljona multimediju instalācija apvieno vairāk nekā 300 porcelāna darbu, no kuriem mazākais ir acs ābola izmērā, savukārt lielākais sver tonnu. "Meistarīgi veidotajos objektos, kas ieņem visneparastākās sadzīves priekšmetu, dabas elementu un cilvēka ķermeņa formas, atbalsojas Baltijas un pasaules mērogā aktuālas sociālas, ekonomiskas, politiskas un kultūras tēmas," teikts projekta aprakstā.

Venēcijas biennāli veido divas galvenās daļas – valstu paviljoni un kuratora veidota izstāde. Ar nacionālajām ekspozīcijām biennālē šogad piedalās 80 valstu. Zīmīgi, ka pirmo reizi Venēcijas biennāles vēsturē kuratores Čečilias Alemāni veidotajā starptautiskajā izstādē Sapņu piens/The Milk of Dreams ir lielāks sieviešu mākslinieču īpatsvars.

Saruna ar Ingūnu Skuju un Melisu D. Breidenu notiek viņu jaunajā mājā un darbnīcā Lielvārdē, kādreizējā muižas kompleksā pie Rumbiņas upes.

Kā jūtaties šajos grūtajos laikos? Kamēr gatavojāties Venēcijas biennālei, vispirms tika piedzīvota Covid-19 pandēmija, tagad karš Ukrainā. Cik veiksmīgi varējāt sevi savākt, lai paveiktu darbu?

M. B. Jā, bija grūti, jo mums paralēli bija jāgatavojas un jāievācas mūsu jaunajā dzīvesvietā Lielvārdē. Tas bija papildu darbs, mēs ar Ingūnu strādājām tik smagi, tagad liekas – nekad neesam bijušas tik nogurušas. Mēs dubultojām darba stundas, lai pabeigtu gatavošanos Venēcijas biennālei. Cēlāmies no rīta, strādājām astoņas stundas, tad pusotru vai divas stundas diendusa un tad atkal astoņu stundu darbs līdz diviem trijiem no rīta, lai piepildītu keramikas krāsnis, jo tās tika darbinātas burtiski katru dienu. Tas bija intensīvi, bet esam to darījušas arī pirms tam. Losandželosā mums bija pat lielāks projekts, bet toreiz arī bijām jaunākas.

Un kāda ir sajūta pēc 24. februāra?

I. S. Jā, bija ļoti grūti koncentrēties. Kādas divas dienas tiešām neko nedarījām un tikai sekojām līdzi ziņām. Tad pārņem neticība, ka tas viss notiek arī vēl trešajā dienā. Jo es biju iedomājusies, ka viņi paņems Donbasu un Luhansku tāpat kā Krimu, bet tas, ka viņi aizgāja arī tālāk, jau bija neaptverami. Protams, ir jautājums – kam tas viss? Bet nu ko darīt, ko vēl mums darīt? Var iedzert vienu dienu, otru dienu, bet cik var? Ko vēl darīt? Vienīgā izeja ir darīt to, kas tev pašam patīk, un atbrīvot savu prātu no tā visa.

M. B. Jā, mākslai ir liela vara pār šādiem notikumiem. Tā bija arī Otrajā pasaules karā. Tikko pabeidzu lasīt par Pegiju Gugenheimu (1898–1979) un viņas pieredzi Otrā pasaules kara laikā Eiropā. Viņa gandrīz vienpersoniski pārvietoja mākslas centru no Eiropas uz Ņujorku. Un tad viņa, protams, tika izdzēsta no vēstures.

Pastāstiet par savu Venēcijas biennāles darbu.

M. B. Solvita Krese mūs uzrunāja uzreiz pēc izstādes Samsāra (tā notika 2020. gadā Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā – L. B.-P.) atklāšanas un jautāja, vai pieļaujam domu par piedalīšanos. Tajā mirklī reakcija uzreiz bija: "Jā, tas ir sapņa piepildījums. Tas vienmēr ir bijis mans sapnis – piedalīties Venēcijas biennālē, neticami!" Viņa prasa: vai varat uztaisīt kaut ko lielu? "Jā, varam uztaisīt kaut ko lielu!" Tā nu tas gāja turpu šurpu, kamēr izstrādājām ideju ar komandu. Galu galā ideja ir attīstījusies tā, ka mēs arhitektoniski un mākslinieciski veidojam mūsu dzīvojamo telpu, kas paplašinās arīdzan uz mūsu dārza telpu, jo ideja par dārzu mums bija pašā sākumā. Mēs daudz skatījāmies un domājām par Rundāles pils dārziem, par veidu, kā to struktūra ir izkārtota. Skatoties pa logu uz iespaidīgajiem dārziem, domā, kāpēc tie ir izkārtoti tieši tā. Šķiet, ka var novērot tādu kā reversa perspektīvu. Kā ir panākts tas, ka tu vari redzēt lielākos dārzus pašā aizmugurē, kas it kā virzās uz priekšu, un tas iznīcina perspektīvu? Tādā veidā tiek panāktas citādas sajūtas. Mēs daudz domājām par perspektīvu.

I. S. Tajā mirklī mēs domājām taisīt lielu lustru. Bet nu, paldies Dievam, ka tomēr ne, jo mums atvēlētā Venēcijas telpa ir gaiša.

M. B. Tehniski tas mums būtu neiedomājami grūti. Tas joprojām ir kaut kas, ko vēlamies panākt nākotnē, bet, ja tev ir brīvi kustīgi objekti, kas karājas gaisā, tad ir vēl pavisam citas problēmas, kas jārisina, piemēram, kā izveidot krāsns izturīgus priekšmetus, kas izskatītos pēc telpā krītošiem objektiem. To tehniski ir ļoti sarežģīti izdarīt.

I. S. Jo, redz, mums te darbnīcā ir augsti griesti. Mēs vēlējāmies uztaisīt tādu rāmi, kuru varētu nolaist lejā, visu ko izmēģināt, uzlaist atkal augšā un skatīties. Vispār iespējas ir. Tas varētu būt kāds no nākamajiem projektiem. Ļoti labi, ka mūsu komanda un kuratores izdomāja šo telpas iekārtojumu. Principā darbi ir jāgrupē, un viņas izdomāja, ka grupēs tos pa dzīvojamām telpām. Mums uzreiz likās, ka tā ir ļoti laba ideja, tāpēc piedāvājām gultu, jo guļamistabā gultu vajag, bet gultas jau nav.

M. B. Jā, mēs domās šaudījāmies turpu šurpu. Komanda vēlējās, lai liekam gultu uz zemes, bet mēs tiešām negribējām to likt uz zemes. Mēs vēlējāmies, lai gulta atrastos pret sienu gan tēlaini, gan arī kā tāds portāls, kā atsauce uz pasaku. Pasakas īstenībā ir ļoti senas, tūkstošiem gadu senas. Pelnrušķīte ir arī Ķīnā. Tas ir astoņus tūkstošus gadu vecs stāsts, un šīs pasakas ir ceļojušas kopā ar tirgošanos un apmaiņu. Ķīnā un visur citur pasaulē cilvēki ir mainījušies un tirgojušies gadu tūkstošiem, stāsti ir ceļojuši kopā ar cilvēkiem. Mēs domājām arī par plūdiem un ūdens svarīgumu, par klimata pārmaiņām un daudzām citām atsaucēm.

Ekspozīcijai dots nosaukums Tirgot ūdeni upes malā. Vai tas ir par spēju redzēt, ieraudzīt un apzināties, ka tev tas viss jau ir?

M. B. Jā, dzenbudismā tas ir tas, ko meistars atklāj studentiem, parāda patiesību. Meistars var pateikt ko tādu, kas tevī izraisa pēkšņu, lielu saprašanu. Gandrīz kā pēkšņu apgaismību, ka tev ir tāds – āāā, es tagad saprotu! Mēs visi esam ko tādu piedzīvojuši dzīvē: ak, to tu ar to biji domājis! It kā tu to vienmēr jau būtu zinājis, tikai neesi spējis redzēt, jo, iespējams, tavs prāts bija pats sevi bloķējis. Tas ir par šo domāšanu, kā mēs varam kļūt vairāk apgaismoti. Man tiešām patīk ideja par apgaismību, jo tas uzveic tumšos laikus, un mums vajadzētu vairāk fokusēties uz sevis apgaismošanu, jo sevišķi ņemot vērā visu dezinformāciju, ar kuru mēs barojamies un dalāmies. Sociālie tīkli padara mūs visus nedaudz dumjākus.

Sociālie tīkli un tas, kas tajos notiek, ir biedējoši. Vismaldīgākā propagandas forma, kādu pasaule jelkad ir redzējusi. Tas noteikti pārsit mazos bukletiņus, ko Eiropā no lidmašīnām izmeta Otrā pasaules kara laikā. Tu pacel tādu bukletu un nodomā: "Jā, daudz muļķību, ar ko es varēšu notīrīt pēcpusi", bet sociālie tīkli ar visiem saviem algoritmiem specifiski mērķē uz tevi un tavām interesēm. Cambridge Analytica pat ir ziņojusi, ka sociālajos tīklos katrai individuālai mērķauditorijai var izstrādāt speciāli pielāgotas ziņas. Ar mūsu prātiem tiek manipulēts ļoti plašā mērogā, un daudzi to neapzinās.

Kā šī ideja par ūdeni sasaistās ar jūsu dzīvojamās telpas konceptu?

M. B. Ūdens ir sievišķais elements, tas vienmēr ir ticis uzskatīts par tādu. Ūdens un sievietes simbols ir viens un tas pats. Artura Goldena grāmatā Geišas atmiņas ir atsauce… Kad mazā meitene atnāk pie vecās sievas, ielūkojas viņai acīs, redz zilo krāsu un tikai nosaka: "Par daudz ūdens." Būs liela problēma, ja ir par daudz ūdens. Mēs esam divas sievietes, mums ir bijis tik daudz ūdens, un tā arī ir bijusi problēma. Dubultie principi, divu sieviešu attiecības. Mūsu dzīve ir bijusi kā liels paisuma vilnis, kas mūs nes sev līdzi. Taču ir arī ideja par nepastāvīgumu un tā iedrošināšanu, ko neviens no mums īsti nekontrolē. Mēs varam mēģināt vadīt sevi šajā upē, bet īstenībā mēs tikai plūstam līdzi, un nav nekā, ne pie kā pieturēties, ne no kā atsperties. Var tikai mēģināt būt par labāko iespējamo cilvēku. Visas atsauces par ūdeni un dzīvi, klimata pārmaiņām un to, cik svarīgi mums ir okeāni. Pasaule tomēr sastāv no 70 procentiem ūdens, cilvēka ķermenis sastāv lielākoties no ūdens, tas ir fenomenāli. Ūdens ir tieši tas ūdens, kas te vienmēr ir bijis, tikai pirms desmit tūkstošiem gadu tas bija nedaudz tīrāks un dzidrāks.

Kuras sociālpolitiski kritiskās tēmas jūs aizskarat savos darbos?

I. S. Kad kuratores izvēlējās istabas, darbus vajadzēja attiecīgi arī salikt. Pie dzīvojamā galda notiek visas sarunas, tāpēc šis galds izvērtās tik liels, un uz tā varēja salikt arī visus darbus, par kuriem ir runa. Cilvēks var apsēsties, un visas tēmas, kuras pārspriežam, ir uz galda. Piemēram, sākumā mums Putina vāze bija vairāk centrāli, un uz lustras virs šīs vāzes ir trīsdesmit seši dzimumlocekļi.

M. B. Man liekas, ka tur ir sešdesmit!

I. S. Tad tie tur kā lustra karājās virs galda. Tas bija pirmais darbs, ko mēs radījām. Principā mēs esam radījušas piecus jaundarbus, un šis ir viens no tiem. Sākumā tā vāze bija apgāzta uz galda, bet tagad jau vairs nav uz galda, bet ir uz grīdas, un no tās krīt ārā galvaskausi. Tā ka viss notiek un mainās. Kas vēl ir uz galda? Dažādi objekti, piemēram, objekts par attiecībām – bumba ar ķēdi. Kad apprecies, tev pieliek bumbu pie kājas.

M. B. Ļoti bieži cilvēki fokusējas uz to, ka esam no divām dažādām kultūrām un divām dažādām valstīm. Protams, ir lielas kultūras atšķirības, it sevišķi komunikācijas veidā. Domāju, ka sākumā es daudz pārpratu savas komunikācijas pieredzes un stila dēļ. Man tā bija liela kulturāla problēma. Arī cilvēki mani pārprata nevis tā satura dēļ, ko teicu, bet kā es to pateicu. Jo tas nudien ir ļoti citādāk.

Cilvēki bieži nesaprot, ka arī vīrieši un sievietes nāk no divām pavisam dažādām kultūrām. Vīriešu kultūra ļoti atšķiras no sieviešu kultūras. Veids, kā vīrieši uzvedas, kad viņi ir kopā tikai savā starpā, ļoti atšķiras no tā, kā tādos pašos apstākļos uzvedas sievietes. Par šīm tēmām bieži nerunā, un, pat ja runā, tad ne par to, kāpēc vīriešu un sieviešu laulībās ir tik procentuāli augsta šķiršanās iespēja. Kāpēc laulības nav ilgtspējīgas, kāda ir patiesā problēma? Un cik no tā īstenībā ir kulturālās atšķirības, ko šie divi cilvēki nespēj pārvarēt tikai tāpēc, ka nāk no divām dažādām pasaules realitātēm. Viena lieta, kas tiešām mani pārsteidza, kad ierados Latvijā 1999. gadā, bija Ingūnas skaidrojumi, kas ir vīrietis un kas ­– sieviete. Tas bija īpaši dīvaini! Viņa ļoti sadalīja visu pasauli dzimtēs, un es nekad nebiju dzirdējusi kādu pirms tam tā runājam. Jo es varēju teikt: darām to! Bet viņa atbild, ka tas ir vīriešu darbs. Ko!? Ko tu runā? Es varu arī sazāģēt dēli!

Latvijas mākslas vidē vēl joprojām vērojamas bailes no vārda "feminisms".

M. B. Jā, ir kaitinoši dzirdēt, ka inteliģentas sievietes nenovērtē feminismu un apgalvo, ka viņas nav feministes. Tu vari tā sevi nesaukt, bet vai tas nozīmē, ka tu neesi par vienlīdzīgām tiesībām? Vai neuzskati, ka sievietēm pienāktos tādas pašas tiesības kā vīriešiem? Jo sanāk, ka tu apgalvo tieši to. Tāpēc, manuprāt, tā ir absurda lieta, ko kāds vispār var pateikt. Neviens nav pelnījis būt diskriminēts. Tieši tas arī ir feminists. Kāds, kurš atbalsta vienlīdzīgas tiesības vīriešiem un sievietēm.

Labi, tātad jums ir dzīvojamā istaba ar dažādām aktuālām tēmām uz «sarunu galda», kuras jau paspējām izrunāt, bet kas vēl? Strukturāli?

I. S. Mums ir guļamistaba, un pie tās ir divas puses. Viena ir slinkā puse, kur varētu būt netīrie trauki, bet tieši vecie trauki, jo mūsu pašu trauki būs uz zemes. Tur būs Merilina Monro un Geiša. Izstādē Samsāra bija septiņas maņas un septiņi tikumi. Tagad tie visi vairs nav pie sienas, bet ir izsvaidīti pa zālēm. Speciāli "slinkumam" uztaisījām tādu krēslu, kurā var atlaisties.

M. B. Paviljona arhitekte Līva Kreislere ir padarījusi apbrīnojamu darbu. Viņa ir radījusi visu interjera struktūru ar nelietojamām mēbelēm, bet tas viss ir pop-up, tāpēc, kad es uz to skatos, tas man atgādina papīra lelles. Tas tiešām ir ļoti interesanti, un es daudz par to domāju, ka ir šī indikācija par īstu telpu ar īstām mēbelēm, bet nekas no tā nav īsts. Tā tikai satur kopā ideju vietai, kur tiem darbiem atrasties.

Līva ir izvēlējusies visas mēbeles krāsot olas baltuma krāsā, un tāpēc pārējās krāsas gluži vai eksplodē uz tā fona. Kad Ingūna to pirmo reizi ieraudzīja, viņai uzreiz bija asociācija ar bērnudārzu, un man tas šķiet lieliski. Tajā ir kaut kas tik rotaļīgs. Tu sajūti krāsas smaržu, un mēbeles liekas tik viegli uztveramas, bet šie mākslas darbi uzreiz kļūst vēl vairāk bērnišķīgi. Tad tu pieej pie darbiem un saproti: ak Dievs, tas nav bērnišķīgi, tur ir sekss vai arī – tas ir Putins, šausmas! Tam piemīt bērnišķīga kvalitāte, un tu vari radīt sajūtu kā bērnam, kas pirmo reizi apmeklē skolu un ar sajūsmu aplūko visas spilgtās krāsas un dažādās mantas savā jaunajā klases telpā, kurā viņš iegājis pirmo reizi mūžā. Ja mēs šajā telpā varam notvert tādu sajūtu, tas noteikti būs kaut kas maģisks, jo cilvēki vēlēsies uzkavēties ilgāk un izpētīt, kas tieši tur notiek.

Guļamistabā atrodas izstādes lielākais darbs – gulta. Tas, ar ko dali savu gultu, vienmēr ir sociāls indikators. Ja es būtu precējusies ar baronu, tas uzreiz noteiktu manu statusu. Es dalu gultu ar šo personu, tāpēc es sabiedrībā esmu tas. Mēs ar Ingūnu dalām gultu, tāpēc sabiedrībā mēs esam, lūk, šis, kaut kas pilnīgi cits. Tas ir interesanti, un tā tomēr ir liela tēma.

I. S. Tā gulta ir kā plūdi, kas izšķīst pa visu telpu, jo viss, kas ir sazīmēts gultā, atrodas arī telpā. Kā atsauces punkts. Viss peld vienā lielā masā. Sākumā vēlējāmies uztaisīt tādu kā telpas karti, bet sapratām, ka tas būs jau par daudz.

M. B. Tur notiek savstarpējas divdimensionālas un trīsdimensionālas spēles. Pamata apakša ir trīsdimensionāla, bet divdimensionālais iznāk ārā un tajā mirklī kļūst par trīsdimensionālu. Sanāk, ka tur ir ābele, kas notur visu kompozīciju, un liels vilnis, kas tam tuvojas. Ābele ir atsauce uz paradīzi, paradīzes dārzu.

I. S. Mēs sataisījām kādus sešdesmit ābolu.

Sarkanus, es ceru?

I. S. Pēc tam tie pārvēršas zeltā kā tajā pasakā par trim zelta āboliem. Beigās būs arī zaļi un sapuvuši. Pilns dzīves aplis.

M. B. Tā ir arī atsauce uz dāvanu, ko Zeva sieva iedod Gajai. Tā ir kāzu dāvana, kas pēc tam atkal kļūst par zelta ābolu. Zelta ābola stāsts atkal nāk no grieķu mitoloģijas, kas ir krietni vecāka par Bībeli. Tāpēc mēs negribējām, lai tā būtu atsauce tikai uz Bībeli, bet vairāk tāda universāla atsauce. Vispār sensenos laikos jebkuru augli sauca par ābolu, tāpēc tas simbolizē bagātīgus resursus. Kaut kas vērtīgs, kas aug kokā un ir ēdams. Tas ir svarīgi arī mūsdienu kontekstā – kara dēļ varam piedzīvot ēdiena trūkumu visā pasaulē. Un arī ūdens trūkumu. Tas vienmēr beigās atduras pret ūdeni.

Tas, kas kara sakarā mani uztrauc visvairāk, ir, ka neviens medijs nerunā par cīņu par vērtīgajiem resursiem. Atceros, man pat skolā mācīja, ka visi kari nākotnē būs tieši par to. Mēs zinām, ka Ukraina nesen atklāja vienas no lielākajām naftas rezervēm Eiropā. Ukrainai ir divas apjomīgas naftas rezerves pa vienai katrā valsts pusē, nemaz nerunājot par naftu, kas ir atrasta Krimas pussalā. Viņiem ir titāns, urāns, tāpēc arī valstī ir AES. Ukraina ir liels resursu avots, un kas ir Krievija? Kleptokrātija, kas zog no apkārtējiem. Tāpēc tā neko neattīsta, bet tikai zog visu, kas pieder citiem. Tāpēc Krievija skatījās uz Ukrainu un domāja: ak Dievs, viņiem tik labi iet! Mēs noteikti negribam, lai viņi kļūtu par daļu Eiropas, jo mēs gribam paši tur doties un paņemt viņu resursus sev.

Manuprāt, tas ir visa šī kara pamatā, bet neviens par to nerunā, un man tas šķiet uztraucoši. Neviens. Amerika par to nerunā, Eiropa runā tikai par sankcijām un slepkavībām. Bet tieši tas pats notiek arī Amerikā. Katru reizi, kad notiek karš, izrādās, runa ir par nacionālajiem resursiem, vai tā būtu Irāka, Kuveita vai cita valsts. Amerikas valdība un armija vienmēr ir par zagšanu no citām, mazāk attīstītām valstīm. Esmu protestējusi pret kariem atkal un atkal, un atkal. Mani ir piekāvusi amerikāņu policija, mani ir iesēdinājuši Sanfrancisko pilsētas cietumā, esmu cīnījusies un protestējusi pret visiem šiem kariem. Viena lieta, kas man ir neierasta, ir tas, ka pirmo reizi jūtos tiešām nobijusies, jo tas ir ļoti tuvu.

Kur jūs atrodat tēlus, kurus redzam jūsu mākslā, un kā tie pie jums nonāk?

M. B. Tie attīstās ar laiku. Kad pirmo reizi sākām strādāt kopā, es brīnījos, kāpēc mēs izmantojam tieši tādus tēlus, lai gan tie bija atkārtojušies jau vairākos darbos. Tu pēkšņi sev prasi, kāpēc šeit visur ir gliemeži. Kāpēc mēs tos izmantojam? Un ne jau tāpēc, ka mums vienkārši patīk zīmēt gliemežus, bet tie simbolizē vēl kaut ko citu. Tad es piefiksēju: nuja, tas ir tāpēc, ka šim gliemezim ir sava māja uz muguras. Lai kur tas arī dotos, tas vienmēr ir pašpietiekams.

Vēl man gliemezis patīk, jo tas var nodarboties ar seksu pats ar sevi un radīt vēl vienu gliemezi vai arī nodarboties ar seksu ar citu gliemezi un radīt citādu gliemezi. Tas ir fascinējoši! Gliemezis var reproducēties pilnīgi bez jebkādas palīdzības no citiem, tā man šķiet pat dievišķa dotība. Oho, tu vari radīt sevi no nekā! Tā vienmēr būs tava kopija, tikai nedaudz mazāka. Tāda nu ir klonu daba. Toreiz bija tāda veida apmātība ar šo tēlu, bet ar laiku nozīme mainās un paplašinās. Tagad gliemezi redzu kā savas dzīves un pacietības manifestāciju, un pacietība ir dusmu pretstats. Tu paņem šo sajūtu un pārveido par kaut ko sev patīkamāku un labāku. Tas ir katarses aspekts, kas ļauj caur darbu pārvērst pieredzi sev vēlamākā rezultātā. Tāpēc darbos iekļūst daudz kas no tā, kas neliek mums mieru ikdienas dzīvē. Vienmēr daudz esmu pārstrādājusi lietas un notikumus, kas man ir sāpīgi, beigās tie nokļūst darbos un tad mainās, attīstās, līdz beigās pārstrādājas citās emocijās.

I. S. Jā, un mums ir daudz suņu darbos, jo mums ir suņi. Tie ir ieņēmuši tādu kā eņģeļa lomu. Vismaz mums viņi tādi ir. Kādā tekstā bija minēts, ka suns ir atsūtīts uz zemi kā eņģelis, tikai bez spārniem.

M. B. Visskaistākās lietas nāk no dabas. Vienmēr, kad cenšamies uztaisīt ko skaistu, meklējam to dabā, un beigās tas nekad nav tik labs kā dabā. Mums ir tieksme pēc skaistā, un katrai ir savi standarti, ko uzskatām par skaistu. Protams, vēlamies uztaisīt kaut ko skaistu, nevis neglītu un pretīgu. Pat ja tā liekas citiem cilvēkiem, es tik un tā vēlos, lai tas būtu uztaisīts skaisti, vismaz man pašai. Šī laikam nav pati populārākā pozīcija, kuru ieņemt mākslā mūsdienās.

Kā jūs parādāt riebīgu tēlu, piemēram, Putinu, skaistā veidā?

I. S. Mums ir arī monstrs.

M. B. Bet viņš tik un tā ir skaists!

I. S. Putinu jūs noteikti varat atpazīt.

M. B. Viņu gan mēs taisījām nedaudz riebīgāku. Bija maza glezna, kurā Putins masturbēja. To gleznu iegādājās Jānis Zuzāns savai kolekcijai. Ziniet, daudzi mākslinieki vīrieši ir bijuši aizkaitināti, redzot, ka mēs taisām masturbējošus vīriešus. Es nodomāju – cik interesanti. Ir teiciens, ka vīrieši baidās būt izsmieti, bet sievietes baidās būt nogalinātas.

Kāpēc viņi ir aizkaitināti?

M. B. Man teica, ka nav jauki smieties par vīriešiem. Es gan atbildēju, ka vīrieši vienmēr ir gleznojuši kailas sievietes. Kā tad tas liek justies sievietēm? Varbūt masturbējoši vīrieši ir perfekts kontrapunkts sievietēm, kas visus šos gadus ir attēlotas kailas. Kāpēc tevi tas uztrauc? Tu to dari, un tas ir veids, kā jebkurš vīrietis atvieglo sevi. Katrā ziņā man pašai tas šķiet smieklīgi, jo man ir brāļi, un tas man liek smieties. Man ir teikuši, ka esmu vīriešu nīdēja. Tā teikt gan nav ļoti jauki. Un tā nav taisnība. Tu vari attēlot sievieti, kā vien vēlies, un es nevaru tevi saukt par sieviešu nīdēju. Nu, vai jums neliekas, ka tas ir perfekts pretstats sieviešu aktiem? Absolūti ģeniāli!

Kāda bija jūsu sadarbība ar Venēcijas ekspozīcijas kuratorēm un strādāšana komandā?

M. B. Tas bija nudien interesanti. Man ļoti patīk Solvita Krese un Andra Silapētere. Viņām ir interesants veids, kādā viņas tevi vada, bet tomēr nevada. Tas mums bija nedaudz nepierasti, jo nekad nebijām strādājušas ar citiem cilvēkiem šādā veidā. Tas bija kaut kas, ar ko man bija jātiek galā, jo ar kuratoriem tā nekad vēl nebijām strādājušas. No sākuma līdz beigām. Tāpēc bija daudz tādu momentu, kuros tu vienkārši laid vaļā. Pats nemaz neapzinies, cik teritoriāls esi saistībā ar savu radošo darbu, līdz mirklim, kad tev kāds saka: "Nē, tā tas nestrādās!" Tad man tiešām ir jāatgādina sev, ka mēs visi vēlamies vienu un to pašu rezultātu – labāko iespējamo izstādi. Mēs visi esam vienā komandā un ar vienu mērķi. Un tas bija lieliski!

I. S. Līva ir brīnišķīga un radoša arhitekte. Kā viņa rada telpu ap mākslas darbiem! Un Andra un Solvita izvēlējās visus darbus. Viņas visas ieguldīja tik apjomīgu darbu. Zoom tikšanās, katra darba fotografēšana, ņemšanās ar visām tām kastēm, darbu izvēle – kuru un kāpēc. Arī visa mūsu radošā darba apvienošana – tas ir vairāk par 20 gadiem – vecie darbi kopā ar jaunajiem. Redzams, kā darbi attīstās šajā laikā.

Vai esat uztraukušās? Ko gaidāt no Venēcijas biennāles?

I. S. Mēs nekad neesam bijušas Venēcijas biennālē. 1999. gadā Latvija tajā piedalījās pirmo reizi, un Ojārs Pētersons organizēja autobusu. Viņš teica, lai braucam, bet mums plānā jau bija izstāde pirmajā erotikas festivālā Eros Ķīpsalā. Nevarējām atteikties. Es vēl toreiz domāju, ka varbūt jāatsaka Ķīpsalai, bet Melisa teica, lai nepārdzīvoju, jo mēs aizbrauksim uz Venēciju kā mākslinieces, nevis vienkārši skatītājas.

M. B. Ingūna uz mani paskatījās tā, it kā es būtu zaudējusi prātu. Un tad tu iedomājies, ka tā tiešām varētu notikt. Man vienmēr ir bijusi tik jocīga sajūta, ka es nekad, nekad nedrīkstu braukt uz turieni, lai tikai nesalauztu šo burvestību, jo citādi mēs nekad uz turieni neaizbrauksim kā mākslinieces. Pēc tam gan varēsim doties uz katru biennāli. Tā ka tas notiks, un mēs esam priecīgas!

I. S. Jā, turklāt gadā, kad 83 procenti mākslinieku būs sievietes.

Tas ir ļoti svarīgi, jo Venēcijas biennāle ir tikusi kritizēta par nepietiekamu mākslinieču pārstāvniecību lielajās izstādēs.

M. B. Lielās institūcijas to turpināja piekopt, minot tikai vīriešu vārdus lielo izstāžu sarakstos. Pat ja ir 25 sievietes, kas piedalās, viņas vienkārši netiek pieminētas. Drīzāk ieliks mirušos māksliniekus. Viņiem jau nu tiešām tas vairs neko nedos! Ja Venēcijas biennāle turpinās šogad sāktās tradīcijas nākamos 120 gadus, mēs beidzot būsim vienlīdzīgi un līdzsvarā. Kad par to iedomājies, šķiet absurds, ka tā ir patiesība. Esmu priecīga, un tas liekas pat kosmiski, ka tā beidzot notiek, jo esmu studējusi sievietes mākslinieces mākslas vēsturē. Ja es būtu turpinājusi studēt, būtu gribējusi studēt tieši sieviešu lomu mākslas vēsturē. Venēcijas biennāles kuratore Čečilia Alemāni ir iekļāvusi lielajā izstādē četrdesmit četras sievietes no mākslas vēstures, kuru darbus neviens nekad nav redzējis, un viņas visas sen ir mirušas. Būs skatāmi Meretas Openheimas (1913–1985) un Luīzes Nevelsones (1899–1988) darbi.

Luīze Buržuā (1911–2010) ir plaši atzīta māksliniece, kuras darbi biennālē ir bijuši izstādīti vairākkārt. Viņa ir pārstāvējusi ASV. Taču arī Luīze Buržuā nebūtu kļuvusi par nozīmīgu mākslas personību, ja nebūtu pētnieču ASV, kuras sāka nodarboties ar šīm tēmām, lai arī mākslinieces sievietes tiktu iekļautas mākslas vēsturē. Pētnieces smagi strādāja un meklēja visas šīs no mākslas vēstures pazudušās mākslinieces. Tikai pateicoties šīm sievietēm, arī Luīze Buržuā ieguva atpazīstamību, kaut jau bija ļoti cienījamā vecumā.

Informācija: latvianpavilion.lv, labiennale.org

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja