Domāju, ka nu jau es sevi varu saukt par dziedātāju. Esmu arī skolniece Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā un kora māksliniece Latvijas Nacionālās operas korī – tā, priecīgi starodama, pēc veiksmīgās piedalīšanās jūnija sākumā Dzintaru koncertzālē notikušajā 42. Starptautiskajā Hansa Gābora Belvederes jauno operdziedātāju konkursā par sevi izstāsta soprāns Etīna Emīlija Saulīte. Viņai vēl ir tikai astoņpadsmit gadu, un viņa bija šī konkursa visjaunākā dalībniece. Atšķirībā no pārējiem konkursa dalībniekiem Etīna vēl nevar lepoties ar operteātros nodziedātām lomām, taču viņa spēja izturēt visas sacensības kārtas un iekļūt deviņu vislabāko vidū, piedevām nopelnot trīs speciālbalvas, to vidū ir Dzintaru koncertzāles balva (uzstāšanās koncertā), Džeinas Kārtijas piemiņas balva jaunākajam dziedātājam un Nīderlandes Nacionālās operas balva (vokālās stundas Amsterdamā pie šī teātra jauno mākslinieku operstudijas vadītājas dziedātājas Rozmarijas Džošuas).
Tas vēl nav viss, kas jāpasaka, iepazīstinot ar Etīnu Emīliju Saulīti. Talantīgās jaunās dziedātājas skološanās Dārziņskolā rit mūzikas teorijas nodaļā (šajā skolā vokālās nodaļas nav). Dziedāšanu Etīna mācās fakultatīvi pie dziedātājas Irmas Pavāres Rīgas Doma kora skolā. "Etīnai ir milzīgas darbaspējas. Viņa ir ļoti talantīga, mērķtiecīga un neatlaidīga. Mēdz būt arī spītīga," savu audzēkni raksturo Irma Pavāre.
Vai konkursā gūto panākumu vērtību dubulto tas, ka Belvederes konkursā dziedātājus vērtē vienkopus, nevis pa atsevišķām balsu grupām, un žūrijā strādā operteātru vadītāji no visas pasaules?
Uz atlasi, kas notika aprīļa beigās, negāju ar domu, ka kvalificēšos konkursam. Es biju paredzējusi, ka būtu jauki parādīties Latvijas žūrijai, kurā bija diriģents Kaspars Ādamsons, tenors Aleksandrs Antoņenko un Dzintaru koncertzāles un Latvijas koncertu direktors Guntars Ķirsis. Dzintaru mazajā koncertzālē ir ļoti viegli un patīkami dziedāt. Es gāju izbaudīt labu koncertzāli un redzēt Latvijas dziedātāju kontekstu. Vienkārši tā sanāca, ka žūriju todien mans priekšnesums uzrunāja visvairāk, un tā es kvalificējos konkursam vienīgā no Latvijas. Bija mazliet šoks, jo nebiju vēl sākusi gatavot repertuāru un man nebija padomā, ko konkursā dziedāt un kā paspēt tam sagatavoties. Laika bija ļoti maz, un paralēli vēl bija arī mācību darbi un eksāmeni skolā un pilnas slodzes darbs Operā.
Kad biju mazliet apradusi ar domu, ka būs jāpiedalās un atteikties nevaru, mēģināju maksimāli maz domāt par to, kāda būs konkurence un kas mani klausīsies. Es vēl esmu ļoti jauna un šajā profesijā astoņpadsmitgadnieks vēl ir pavisam iesācējs. Nevar gaidīt no nenobriedušas balss spožu rezultātu un izcilu vokālo tehniku.
Tādā situācijā var cerēt tikai uz balvu visjaunākajam dalībniekam?
Tieši tā. Tāpēc gatavojoties mēģināju koncentrēties uz to, ko vēlos pateikt skaņdarbos, kā pašreiz varu tos parādīt un ko es vislabāk varu parādīt no savas balss. Pat nemēģināju izvēlēties repertuāru, kas parādītu visas manas koloratūras un varētu pārspēt kāda cita dalībnieka sniegumu.
Daļa pretendentu neieradās uz Gēzas Andas pianistu konkursu Cīrihē, jo pirkstos un galvā ir jābūt sešu stundu ilgam repertuāram. Kāpēc motivācija piedalīties Belvederes konkursā bija lielāka par bailēm?
Tāpēc, ka tā ir iespēja, kaut vai lai iegūtu nevis uzreiz lomas vai līgumu kādā teātrī, bet mācību iespējas, ko es pēc šī konkursa esmu ieguvusi. Metu kaunu pie malas un saņēmos, domādama, ka ir jāiet ar mērķi vienkārši baudīt.
Kāds ir reālais konkursa ieguvums?
Mans vislielākais ieguvums ir Latvijas kontekstā – esmu pamanīta, par mani sāk interesēties. Tas nozīmē, ka aktīvāk varēšu sākt piedalīties Latvijas koncertdzīvē. Piemēram, jau pēc atlases saņēmu piedāvājumu šovasar dziedāt Jūrmalas festivāla koncertā Dzimuši Latvijā, ko 18. jūlijā Dzintaru lielajā koncertzālē diriģēs Ainārs Rubiķis. Tas noteikti palīdzēs manai izaugsmei. Ļoti vērtīgi ir piedāvājumi doties mācīties uz Amsterdamu (Nīderlandes Nacionālās operas speciālbalva nodrošina vokālās stundas pie dziedātājas, šī teātra jauno mākslinieku operstudijas vadītājas Rozmarijas Džošuas – I. L.) un varbūt arī uz ASV. Tas būs labs karjeras sākums.
Rozmarija Džošua strādāja konkursa žūrijā, un es redzēju, ka jūs abas diezgan ilgi sarunājāties nelielajā svinēšanā pēc fināla. Saprotaties?
Esam sarunājušas, ka līdz gada beigām satiksimies un kādu nedēļu kopīgi pastrādāsim. Viņa teica, ka redz manī potenciālu un vēlas ievirzīt pareizās sliedēs. Vokālās stundas pie tādiem pasniedzējiem parasti ir ļoti dārgas, bet man balvā tās tiek dāvinātas.
Dzirdēju, ka arī pati organizējat koncertus sev un domubiedriem?
Jā, tūlīt pēc Jāņiem kopā ar jauno pianistu Daniilu Mickeviču un Valmieras teātra aktieri Arti Jančevski uzstāsimies ar mūsu kopīgi veidoto koncertstāstu Debisī. Ir jāpiedzīvo Valmierā (kultūrtelpā Akustika 28. jūnijā) un Rīgā (Lielajā ģildē 30. jūnijā). Šis būs mans pirmais koncerts, ko pati rīkoju, – pati rūpējos par telpām, reklāmu un biļetēm.
Šis būs pats pēdējais koncerts Lielajā ģildē pirms lielā remonta, tas notiks dienu pirms zāles slēgšanas.
Šis būs kamermūzikas koncertuzvedums, kurā viss muzikālais materiāls ir balstīts uz franču impresionista Kloda Debisī daiļradi. Skanēs gan klavierminiatūras, gan dziesmas balsij ar klavierēm. Mēs stāstām stāstu par pašu komponistu, viņa bērnību, viņa filozofiskajām pārdomām par dzīvi un mākslu. Runājam arī par viņa dzīves saasinājumiem. Tas atspoguļojas arī opusos, jo sākam ar ļoti reti atskaņotiem, pie mums varbūt pat līdz šim nespēlētiem viņa agrīnajiem darbiem un noslēdzam koncertu ar viņa vēlīnajām kompozīcijām, teju pēdējām klavierminiatūrām. Ar franču simbolistu dzeju, paša Debisī vēstulēm un ar apģērbiem, kas asociējas ar Debisī dzīves laiku, mēģināsim uzburt laikmeta un vides atmosfēru. Tomēr visvairāk pieķersimies filozofiskajam lidojumam Debisī kamermūzikā. Mēģināsim viņu pašu atklāt caur to, kas ir parādīts mūzikā, ne tikai caur viņa vārdiem.
Lielajā ģildē tomēr nav vokālajai kamermūzikai vispateicīgākā akustika. Kāpēc izvēlējāties tieši šo skatuvi?
Tāpēc, ka šajā zālē ir īpaša atmosfēra, ļoti mājīga, silta un patīkama. Vismaz man šādas asociācijas rodas. Kad skaties no publikas puses, viss liekas tik liels un tāls, bet, raugoties no skatuves, viss ir pavisam tuvu. Tāds ir arī skanējums.
Kā jums veicās ar koncerta rīkošanas menedžmentu?
Pirmo reizi ļoti grūti, jo nav ne pieredzes, ne lietišķo kontaktu. Viss ir jāmeklē no jauna. Es neteikšu, ka man patīk menedžēšana, jo tā paredz intensīvu komunikāciju ar daudziem cilvēkiem. Man vēl daudz ir jāmācās, lai es varētu veikli un ar prieku to darīt. Visforšākais šajā visā ir rezultāts. Taču stresainie formalitāšu kārtošanas jautājumi ir neizbēgami. Pirms tam pat nevarēju iedomāties, ka to būs tik daudz. Jāparūpējas par katru sīkumu – jāvienojas par biļešu tirgošanu, par klavieru skaņošanu un daudz ko citu. Ir jāsaprot, ko tev vajadzēs, un tas viss ir jānodod tālāk tiem, kuri palīdz un ar kuriem sadarbojos.
Koncertstāsta dalībnieki ir jūsu domubiedri?
Valmieras Drāmas teātra aktieri Arti Jančevski atceros no tā laika, kad pāris gadus mācījāmies vienā skolā – Valmieras 5. vidusskolā. Es mācījos pirmajās klasēs, bet viņš bija jau liels un mācījās vidusskolā. Sakontaktējos ar viņu, viņš bija ļoti priecīgs par šādu projektu un labprāt sadarbojās. Savukārt ar pianistu Daniilu Mickeviču, kurš studē Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, dažus gadus bijām skolasbiedri Dārziņskolā. Mums sanāca arī kopā uzstāties vienā koncertā. Vispirms ar Daniilu izdomājām koncerta ideju, tad mums pievienojās arī Artis.
Vai pati bieži klausāties koncertus Lielajā ģildē?
Ļoti bieži, tikai pašos pēdējos mēnešos ne. Esmu liela koncertu fane. Ik pa laikam skola piedāvā apmeklēt simfoniskā orķestra mēģinājumus. Tas ir ļoti interesanti, jo var redzēt ne tikai galarezultātu, bet arī darba procesu, kā konkrētais diriģents sastrādājas ar mūziķiem.
Dziedot operas korī un pildot režijas uzdevumus, vienmēr var labi redzēt, ko rāda diriģents?
Ir situācijas, kurās iestudējuma vai scenogrāfijas uzbūves dēļ diriģentu nemaz nevar redzēt! Ar zināmu piešaušanos un rūdījumu tu atradīsi veidu, kā būt kopā ar orķestri un diriģentu. Šī ir mana pirmā Operas kora mākslinieces sezona. Es ļoti izbaudu šo procesu. Dodos uz darbu, uzelpojot no skolas dzīves, koncertiem un visa pārējā. Tā ir vide, kurā man patīk atrasties. Man patīk klausīties un pašai izpildīt opermūziku, kaut vai no kora puses. Piemēram, Pučīni Turandotu es varētu klausīties un dziedāt katru dienu.
Virkne ievērojamu dziedātāju ir sākuši savu ceļu operas korī. Vai piekrītat teicienam: katrs kora dziedātājs vēlas kļūt solists?
Lai gan atbildot varbūt nonākšu pretrunā pati ar sevi, manuprāt, tās ir pilnīgi dažādas jomas. Protams, mācību procesā var daudz iegūt gan no vienas, gan no otras jomas, tomēr tās ir divas dažādas profesijas.
Esat īsta vidzemniece, valmieriete?
Jā, mācījos Valmieras Mūzikas skolā, kuru pabeidzu kā pianiste. Pēc tam iestājos Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā Rīgā. Divus gadus nomācījusies pianistos, pārgāju uz teorijas nodaļu, jo sapratu, ka man nav tādu dotību, kas nepieciešamas koncertpianistam. Taču man joprojām ļoti patīk spēlēt, un es to daru, tikai nepietiek laika, lai kvalitatīvi savestu kārtībā kāda skaņdarba izpildījumu. Papildus pēdējos divus gadus mācos dziedāšanu un ansambli pie Irmas Pavāres Doma kora skolā.
Kā atklājāt balsi un sapratāt, ka varētu dziedāt?
Dziedu jau no bērna kājas, tikai tad tā vēl bija populārā mūzika. Man patika braukāt pa dažādiem bērnu konkursiem – Cālis, Nāc sadziedāt!, PopFest Jūrmala u. c. –, un tajos man labi veicās. Iegrozījās tā, ka sāku mācīties Edgara Kramiņa vokālajā studijā. Tur es nomācījos vairākus gadus, pilnveidoju savu aktiermeistarību un arī mazliet iekāpu akadēmiskajā vokālā. Tā nonācu līdz Dārziņskolai un skolotājai Irmai Pavārei. Viņa ir ļoti atklāta un vienmēr pasaka, kā viņa mani dzird un ko domā. Tehniskajā ziņā viņa vērš uzmanību uz to, kā tu pats jūties. Viņa māca pašam dziedātājam domāt un saprast, ko viņš dara. Izprast, kā strādā ķermenis. Līdz šim mūsu sadarbība ir bijusi ļoti veiksmīga.
Par ko interesējaties ārpus mūzikas?
Es aizraujos ar fiziku un filozofiju. Tā noteikti nav klasiskā mehānika, bet gan fizika (kvantu fizika u. c.), kas aiziet arī līdz metafiziskiem jautājumiem. Lasu populārzinātnisko literatūru, cenšos pilnveidot savas matemātikas zināšanas, lai varētu caur to izprast arī fizikas tehnisko pusi. Tas man ir pašai savs mērķis, kuru vēlos dzīves laikā piepildīt.
Radošais talants parasti izpaužas ne tikai vienā jomā. Droši vien paklusām arī komponējat?
Mums mūzikas teorijas nodaļā komponēšana ir obligāts mācību priekšmets. Pagājušajā gadā man bija jāsāk komponēt piespiedu kārtā, bet pēc tam man komponēšanas process ļoti iepatikās. Es sāku pie Andra Dzenīša, bet tagad turpinu pie Andra Vecumnieka. Līdz šim ir tapis kvartets Ziemeļu alūzija interesantam instrumentu sastāvam: klavierēm, čellam, vijolei un obojai. Nesen uzrakstīju skaņdarbu Emīla balvas fanfaras skolas simfoniskajam orķestrim, kas šoruden skanēs mūsu skolā iedibinātās, ikgadējās Emīla (Dārziņa) balvas pasniegšanas koncertā. Esmu arī iesākusi simfonisku darbiņu, ko ceru atskaņot Dārziņskolas beigšanas eksāmenā. Pagājušogad piedalījos arī jauno mūziķu nometnē Madonā, kur iznāca iepazīt vairākus jaunos komponistus un arī pašai kaut ko jaunu radīt.
Tad jau pati varat sacerēt ideālās dziesmas tieši savai balsij!
Nē, man vokālo mūziku nepatīk komponēt. Rakstu tikai instrumentālo mūziku. Man ļoti patīk arī gleznot. Es gleznoju ar eļļu reālistiskus portretus. (Etīna parāda telefona attēlu galerijā saglabātos, jau sešpadsmit gadu vecumā uzgleznotos zinātnieku Alberta Einšteina, Īzaka Ņūtona un Galileo Galileja portretus. Turpat ir arī komponista un pianista Ferenca Lista un Dievmātes portreti – I. L.) Abstraktā māksla un avangards nav mans, es to vēl nesaprotu un turos pie klasiskām vērtībām. Mans ideāls ir baroka un renesanses standarti. Protams, esmu tālu no tā, lai tiem tuvotos, bet šis laiks man ļoti patīk un mani ļoti uzrunā. Man patīk arī vēlīnais romantisms un impresionisms, bet tieši glezniecībā mans ideāls ir baroks un renesanse.
Kāpēc Dievmātei ir atstātas bezkrāsainas rokas un iezīmētas tikai kontūras?
Tāpēc, ka neesmu to vēl pabeigusi. Laika trūkuma dēļ mani gleznojumi ir nepabeigti. Ja tiešām gribi atveidot detaļas, piemēram, maigumu Dievmātes sejā, tas prasa laiku. Es arī nepieprotu visas tehnikas, jo atšķirībā no saviem vecākiem neesmu mācījusies mākslas skolā un man pašai vajag izprast, kā panākt ar otu to, ko vēlos. Mācos no vecmeistariem, kopējot mēģinu atdarināt viņu darbus. Māju esmu pārveidojusi par bibliotēku un darbistabu.
Kur vēlaties turpināt skološanos pēc Dārziņskolas beigšanas?
Pagaidām vēl konkrēti nezinu, tikai skatos, kādas ir iespējas. Dārziņskolā man ir jāmācās vēl viens gads. Iespējams, ka pēc tam varētu doties uz kādu operstudiju ārzemēs. Tā varētu būt arī kāda mūzikas augstskola. Viss ir atkarīgs no tā, pie kāda pedagoga braucu. Ja atradīšu vokālo pedagogu, pie kura vēlos mācīties un kuram uzticos, esmu gatava braukt uz jebkuru pasaules malu.
KONCERTS
Debisī. Ir jāpiedzīvo
Kultūrtelpā Akustika Valmierā 28.VI plkst. 19,
Lielajā ģildē 30.VI plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 15–25