Ļoti svarīgi ir radīt kopējo pieejas punktu, lai izkaisītie resursi būtu ātri pieejami – saka Latvijas Nacionālā Digitālā mantojuma centra vadītāja Jana Ķikāne. Tas ir uzdevums priekšdienām. Bet šobrīd Latvijas Nacionālā bibliotēka kopā ar sadarbības partneriem jau piedāvā nebeidzamu 00–24 universitāti, ja vien jums ir interneta pieslēgums. Ja nav – tāds noteikti ir Nacionālajai bibliotēkai, par kuras lasītāju simtgades jubilejas mēnesī varat kļūt, saņemot lasītāja karti ar LNB simbolu – Lielupes muižas Meku ģimenes ārsta Ernsta Vilhelma Drimpelmaņa (176–1830) zīmēto Upupa epops. Arī Jana Ķikāne piespraudusi visiem darbiniekiem uzdāvināto pupuķa nozīmīti. Pēdējos gados tiekoties ar bibliotēkas darbiniekiem, iepriecina viņu pašapziņa, patriotisms un patiesais entuziasms veltīt savus intelektuālos spēkus Nacionālās bibliotēkas idejai.
Kopumā šobrīd digitalizēti vairāk nekā 670 000 digitālu objektu visplašākajā spektrā – laikrakstu un grāmatu lappuses, notis, kartes, fotogrāfijas, plakāti, dokumenti, kinofilmas, grafikas, rokraksti u. c.
Laiks, kad bibliotēka asociējās ar grāmatām, kurām vāka kabatiņā atrodas lapiņa ar dažādu krāsu pildspalvu un rokrakstu izraibinātiem izsniegšanas un nodošanas datumiem, ir aizgājis uz neatgriešanos. Kāda ir jūsu īsā definīcija – kas ir bibliotēka ir XXI gadsimtā?
Vērtības, kas ir izturējušas gadu simteņiem, nezudīs arī mūsu trauksmainajā laikā. Lai cik liels ir digitālais spiediens, analogais formāts nezudīs. Ja gadījumā notiks tā, ka nebūs vairs analogo grāmatu vai arī tās atradīsies kaut kur tik dziļi, ka nevienam tās nedos, tik un tā būs bibliotēka, jo bibliotēka nav tikai grāmatas vai žurnāli, bibliotēka ir informācijas avots. Ļoti bieži vienīgais primārais uzticamais informācijas avots. Šajā brīdī tā ir hibrīdbibliotēka – analoga un digitāla vienlaikus. Bibliotēkai ir jāseko lasītājam. Ja lasītājs ir digitālajā vidē, mums viņam ir jāseko un arī tur jābūt ar saviem resursiem. Runājam par valsts digitālo transformāciju, e-pakalpojumiem, cik tas ir ērti, bet mums ir jāsaprot, ka ir vajadzīga arī kultūras digitālā transformācija. Tā ir jaunā bibliotēka.
Cik lielā mērā LNB lasītājs, jūsuprāt, ir apzinājis piedāvātās iespējas digitālajā vidē?
Nupat jau ļoti. Mazliet svārstās, vai tā ir darbadiena vai brīvdiena, – tur dati mazliet svārstās, bet, ja mūsu periodikas portālā pēc Google analītiķu datiem darbadienā ir ap 800–1000 lietotāju, tad tie nav tikai pētnieki, studenti vai pasniedzēji, kas raksta kādu zinātnisku darbu, vai žurnālisti. Tas reāli ir plašs lasītāju loks. Līdzīgi Zudusilatvija.lv, uz kopradīšanu balstīto resursu, darbadienā apmeklē ap 1000 lietotājiem. Tā ir augšupejoša līkne. Pateicoties Eiropas projektiem, digitalizējam vairāk resursu. Piemēram, Periodika.lv ļoti ir pieaudzis lasītāju skaits, kuri interesējas par padomju laika reģionālo presi. Tā ir digitalizēta pēdējā laikā, šovasar ir 40% vairāk lietotāju kā pagājušovasar. Tas nozīmē, ka šie resursi bija ļoti vajadzīgi. Ko nozīmē digitalizācija? Saglabāšanu un pieejamību, bet būtībā – šo resursu demokratizāciju. Nevajag vairs nākt konkrētā vietā. Atliek aiziet uz tuvējo bibliotēku, un jūs dabūsiet to pašu, ko rīdzinieks.
Kā jūs skaidrojat lielo interesi par aizgājušā laika reģionālo presi? Ko, jūsuprāt, cilvēki tur meklē?
Es domāju, ka atbilde ir ļoti vienkārša. Savējos. Mūs interesē, kā ir dzīvojuši mūsu vecāki. Šajā presē parādās fantastiskas lietas. Var parādīties visdažādākie piemēri par mūsu senčiem – gan pozitīvi pārsteidzoši, gan brīžam ne tik pozitīvi. Būtībā tas ir novadpētniecības balsts. Padomju laiku varbūt pat negribētos atcerēties, bet tā ir vēstures daļa. Cilvēki jau nekur nepalika. Viņi saimnieciski rosījās. Varbūt rakstīja ne tādus rakstus, par kuriem šodien varētu lepoties, bet tā ir fiksācija. Tas ir primārais avots, līdz kuram ir jāaizrokas, lai spētu izvairīties no viltus ziņām un provokācijām. Tas, ko mēs šodien saprotam ar medijpratību.
Žurnālisti, diemžēl, arī ir tikai cilvēki un pieļauj faktu kļūdas, par interpretāciju nerunājot. Tomēr sava laika avīze tik un tā būs maksimāli iespējamais objektīvais avots?
Jā, visi var kļūdīties. Var būt spiedieni un ietekmes. Tajā pašā laikā – tajā brīdī tu raksti daudz patiesāk, nekā tu rakstīsi pēc gada vai diviem, kur nu vēl pēc desmit vai divdesmit.
Pirmoreiz lielā apjomā ir digitalizēti arī kultūras pieminekļu arhīvi. Lūdzu, izgaismojiet šo mantojumu sīkāk.
Lielais Eiropas projekts notiek jau divus gadus (Kultūras mantojuma satura digitalizācija (1. kārta) – U. A.). Līdz šim no kultūras pieminekļu lietām nekas nebija digitalizēts. Tās ir lietas par kultūras pieminekļiem, kas Nacionālajā kultūras mantojuma pārvaldē ir vāktas gadu gadiem. No vienas puses, tas ir viņu darba materiāls, no otras, – ļoti kultūrvēsturisks. Tās ir dažādas pieminekļu fotogrāfijas dažādos laikos, rasējumi, apraksti un fiksācijas. Par to interesējas paši speciālisti, bet arī dažāda mēroga citi pētnieki. Šobrīd liels daudzums lietu jau ir digitalizētas. Vienīgi pašreiz tās nav pieejamas plašam lasītāju lokam personas datu aizsardzības dēļ. Materiāli ir digitalizēti lapu pēc lapas. Brīžam pa vidu parādās, piemēram, kāda vēstule, ko cilvēks ir rakstījis pārvaldei. Loģiski, tur ir telefona numurs un personas dati, kas nav publicējami. Mums kopā ar pārvaldes kolēģiem būs jāizdomā, kā šīs lietas padarīt pieejamas, nepārkāpjot ne personas datu aizsardzību, ne autortiesības. Šobrīd arhīvs ir pieejams pašiem pārvaldes darbiniekiem, kas būtiski uzlabo viņu ikdienas darba ražīgumu. Ir jāizdara diezgan liels darbs un jāsaprot, kā pareizi darīt, lai šie materiāli būtu pieejami visiem. Ir vēl viens aspekts – nevaram rādīt informāciju par kustamām lietām, kas atrodas šajā arhīvā. Tas var provocēt noziedzību.
Visu interviju lasiet laikraksta Diena otrdienas, 20. augusta, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
P
Skeptiķis
P