Mums ir jālepojas, ka Latvijā ir tāds dziedātājs kā Jānis Apeinis. Kad 1. februārī Latvijas Nacionālajā operā (LNO) klausījos viņa Makbetu – jaunāko lomu mākslinieka apjomīgajā repertuārā –, man nebija šaubu, ka šis ir pārliecinošs pasaules līmeņa izpildījums. Varēja novērtēt, cik skaisti plūst viņa balss un kādu iekšējo spēku izstaro šis traumētais varonis. Arī Jāņa Apeiņa vardarbīgais un jutekliskais Skarpija 28. februārī izskanējušajā Toskā bija vokālās un aktieriskās meistarības paraugdemonstrējums.
Svinību programma
Savā 50. dzimšanas dienā 14. martā Jānis Apeinis uz LNO skatuves dziedās Nabuko titullomu (šajā Džuzepes Verdi operā viņš būs dzirdams arī 19. aprīlī). 22. martā Jānis Apeinis būs Eskamiljo Karmenā, 28. martā – Amonasro Aīdā, 26. aprīlī – Skarpija Toskā. Mākslinieka jubilejas koncerts šovasar kuplinās arī Siguldas Opermūzikas svētku programmu – tas notiks 27. jūlijā Siguldas pilsdrupu estrādē, un kopā ar jubilāru uzstāsies viņa kolēģi un draugi.
Latvijas Nacionālajā operā Jānis Apeinis dzied kopš 2003. gada. Viņa kroņa lomas ir Jevgeņijs Oņegins un dons Žuans. Mākslinieka repertuārā ir arī Figaro (Seviljas bārddzinis), grāfs di Luna (Trubadūrs), Jeļeckis (Pīķa dāma), Marsels (Bohēma), grāfs Ankarstrems (Masku balle), Lesko (Manona Lesko), Alberts (Verters), Tonio (Pajaci), grāfs Almaviva (Figaro kāzas), Enriko Aštons (Lučija di Lammermūra), Žoržs Žermons (Traviata), Valentīns (Fausts), Šarpless (Madama Butterfly), Malatesta (Dons Paskvāle), marķīzs de Laforss (Karmelīšu dialogi), Simons Bokanegra (Simons Bokanegra), Rodrigo (Dons Karloss), Mišonē (Adriāna Lekuvrēra) un citas lomas.
Jāņa Apeiņa balss ir skanējusi arī latviešu operā – Ērika Ešenvalda darbos Augļu koks ir Jāzeps un Iemūrētie, Zigmara Liepiņa Turaidas Rozē, Artura Maskata Valentīnā, Jāņa Lūsēna Leļļu operā, Imanta Kalniņa Spēlēju, dancoju un Jāņa Kalniņa Hamletā.
Spēku pilnbriedā
"Jānis izceļas ar savu unikālo tembru un ļoti stabilu vokālo skolu, kas gadu gaitā viņam ir palīdzējusi no liriskā baritona pārtapt par dramatisko baritonu," uzsver soprāns Jūlija Vasiļjeva, kura 14. martā operā Nabuko atveidos Abigailu. "Jānim piemīt tas, ko angliski sauc par stage presence. Uz skatuves viņš allaž ir pievilcīgs un piesaista uzmanību – viņu vienmēr var redzēt, uz viņu gribas skatīties, viņu gribas klausīties. Spēlēt kopā ar Jāni ir liels ieguvums – starp partneriem notiek pingpongs. No viņa puses ir jūtama ļoti aktīva spēle un atdeve. Mēs ar viņu esam izspēlējuši visdažādākās attiecību kombinācijas. Jānis ir bijis mans brālis, tēvs un vīrs. Visās šajās situācijās man vienmēr ir bijis ērti un patīkami atrasties viņam blakus un dziedāt kopā ar viņu. Verdi lomas, kuras viņš izpilda pēdējā laikā, – Nabuko un Makbets – ir baritona iespēju virsotne. Ceru, ka priekšā ir arī citas interesantas partijas, piemēram, Falstafs. Mans sapnis ir nodziedāt ar Jāni Trubadūru," piebilst Jūlija Vasiļjeva.
Babiloniešu valdnieka Nabuko meitu Fenēnu Jāņa Apeiņa jubilejas izrādē dziedās mecosoprāns Ilona Bagele. "Mēs ar Jāni esam pazīstami kopš pašiem pirmsākumiem – mēs kopā mācījāmies Latvijas Mūzikas akadēmijā pie profesora Arvīda Imanta Lustes. Jānis man ir ļoti tuvs draugs," viņa stāsta. "Mācoties klasisko dziedāšanu akadēmijā, mēs startējām Eirovīzijas atlasē: Jānis ar savu dziesmu, es – ar savu. Šķiet, tas bija pirmais gads, kad Latvija piedalījās konkursā, un toreiz aizbrauca Prāta vētra. Jānis bija ierakstījis savu kaseti, viņš nodarbojās arī ar cita veida mūziku, ne tikai klasisko. Tagad ir ļoti jautri to visu atcerēties – gan studiju gadus, gan profesionālo gaitu sākumu Latvijas Nacionālajā operā. Jānis ir apveltīts ar lielisku humora izjūtu. Ar viņu kopā var gan izsmieties, gan izraudāties. Gribu viņam pateikties par to, ka manas dzīves grūtajos brīžos viņš vienmēr ir bijis līdzās un atbalstījis mani," savu kolēģi un draugu raksturo Ilona Bagele.
"Mums ar Jāni ir tradīcija – kad esam kopā neformālos pasākumos un svinībās, mēs dziedam dziesmas. Mums ir plašs repertuārs, un visi uzreiz zina – Jānis ar Ilonu noteikti dziedās! Jānis apsēžas pie klavierēm – viņš brīnišķīgi spēlē klavieres –, un mēs izpildām Raimonda Paula dziesmas un visu kaut ko," atklāj Ilona Bagele. "Jānis ir izveidojies par izcilu operdziedātāju, bet viņam nepiemīt zvaigžņu slimība. Izrādes, kurās viņš spēlē, ir brīnuma vērtas. Pašlaik Jānis ir savā vislabākajā formā, kādu var iedomāties," viņa uzskata.
LNO padomnieks mākslinieciskajos jautājumos komponists Arturs Maskats saka: "Jānis ir varonis pēc būtības. Viņš ir galveno lomu dziedātājs, spēcīgu personību atveidotājs. Tā ir bijis kopš jaunības, kad Jānis spēlēja Andreja Žagara iestudējumos. Viņš ir izaudzis, dziedot lielās lomas – tādas kā dons Žuans. Jāņa sniegumā ir jūtams vārdos nenoformulējams itāliskums. Jaunībā viņš izpildīja bel canto repertuāru un Mocartu. Tagad Jāņa pamatrepertuārs ir Verdi un Pučīni, un es ļoti priecājos par viņu. Viņš ir dziedājis arī mūsdienu latviešu operu. Komponistiem patīk ar Jāni strādāt, jo viņš ir ļoti plastisks, pretimnākošs, radošs un iekšēji pozitīvs, viņam ir bagāta vokālo krāsu palete. Ar gadiem viņa aktierspēle kļūst arvien interesantāka. Būtu aizraujoši dzirdēt viņu Jago lomā, ja mūsu Operā tiktu iestudēts Otello. Tagad Jānim ir zelta laiks, viņš ir spēku pilnbriedā."
Savā viedoklī dalās LNO galvenais diriģents Mārtiņs Ozoliņš: "Jānis nekad neatkārtojas un katrā lomā atrod jaunas nianses. Jānis ir iekarojis skatītāju sirdis ar to, ka ikkatrā izrādē viņš ir citāds. Viņš ir harismātisks un patiess. Tas ir lielākais pluss, ka viņš fascinē ne tikai kā dziedātājs, bet arī kā aktieris un personība. Strādāt ar Jāni ir interesanti. Visgrūtākais ir viņu pārliecināt, un, ja tas izdodas, viņš visu izdara. Viņa sniegumā ir klāt improvizācijas elements. Diriģentam ar Jāni nav viegli, bet tajā brīdī, kad ir atrasta kopīga valoda, viss ir brīnišķīgi. Lomas, kurās izpaužas varoņa spēks un vīrišķīgā harisma, Jānim padodas dabiski. Tajās viņš vienmēr ir zirgā. Ja Jānim lomā ir jābūt vairāk filosofiskam, tas viņam prasa kaut kādu citu radošo formu pielietojumu. Pēdējos divos gados vokāli viņš ir ļoti nobriedis. Jānis daudz dzied Verdi, kura mūzika attīsta dziedātāju vokālo varēšanu un prasmes. Savā dzimšanas dienā Jānis atveidos Nabuko. Šķita, ka šo lomu pēc Samsona Izjumova neviens nevarēs nodziedāt tik augstā līmenī. Jānis ir spožs Nabuko. Es vēlētos viņu dzirdēt Rigoleto lomā. Tagad viņš pats ir tēvs, un domāju, ka viņš varētu būt lielisks šajā partijā."
Neilgi pirms savas jubilejas Jānis Apeinis atbildēja uz KDi jautājumiem par dzīvi un mākslu.
Jūs esat nodziedājis četrdesmit sešas lomas.
Neesmu precīzi saskaitījis, tiešām būtu jāpārskaita.
Kā jums šķiet, cik vēl ir priekšā?
Domāju, kopumā piecdesmit noteikti savāksies. Vajadzētu tā būt. Makbets ir mana desmitā Verdi operloma, sanāk, ka tā ir sava veida jubileja.
Kuras lomas vēl noteikti gribētos nodziedāt?
Gribētos izrādē nodziedāt Jago. Esmu to dziedājis Otello koncertuzvedumā Latvijas Nacionālajā operā. Tagad jau labs laiks ir pagājis. Toreiz dziedājām kopā ar Aleksandru Antoņenko un Ingu Kalnu, tas bija 2010. gadā. Tā ir forša loma. Varbūt kaut ko no Vāgnera var pamēģināt. Es vispār neesmu dziedājis Vāgneru.
Kurš jums pašam ir vistuvākais no visiem līdz šim atveidotajiem varoņiem?
Visticamāk, klausītājiem es visvairāk asociējos ar Oņeginu. Varbūt arī man pašam viņš ir vistuvākais. Oņeginu un donu Žuanu esmu dziedājis visbiežāk. Tās ir manas divas top lomas. Daudzos iestudējumos esmu atveidojis Eskamiljo. Tagad man ļoti patīk Verdi. Labs periods, lai dziedātu Verdi.
Jānis Apeinis (Eskamiljo) Žorža Bizē operā Karmena. 2017. gads. Foto – Agnese Zeltiņa
Vai ir sajūta, ka dažas lomas nav izdevušās?
Grāfs di Luna Trubadūrā sākumā noteikti nebija ļoti veiksmīgs, taču pēdējās izrādes jau bija cieņpilnas. Atceros, ka toreiz, nu jau pirms vairākiem gadiem, atgriezos no Sanktpēterburgas pēc Jevgeņija Oņegina un šeit bija saslimis kāds viesmākslinieks, un man viņa vietā bija jādzied Trubadūrā. Tā izrāde bija ļoti, ļoti laba. Sākotnēji arī Donā Žuanā bija dažas problēmas, liriskākas ainas man padevās grūtāk.
Vai jums kā māksliniekam ir tiesības kļūdīties?
Īsta jaunrade ir iespējama tikai tad, kad tu mācies no savām kļūdām. Tā tomēr ir dzīva aktiermeistarība, dziedāšanā tu mēģini darīt kaut ko, kas sākumā varbūt nepadodas, šajā procesā mēģini izvēlēties citu dinamiku. Loģiski, ka kļūdas ir iespējamas. Visu laiku stabili dziedāt vienā dinamikā ir ļoti neinteresanti. Jaunrade rodas brīdī, kad tu ļaujies nezināmajam un riskē. Es to bieži daru. Mana skolotāja Margarita Gruzdeva saka: "Varbūt nevajag, nemēģini! Labāk dziedi droši!" Es tāpat cenšos riskēt un kaut ko izmēģināt, kaut kādu sarežģītāku kadenci. Ja es labi jūtos, vienmēr izvēlos grūtāko variantu.
Šogad jūsu repertuāru ir papildinājis Makbets. Kā jūtaties šajā lomā?
Janvārī un februārī mums bija trīs Makbeta izrādes, un trešā, manuprāt, bija pavisam laba. Pirmās divas notika pēc saspringtas mēģinājumu nedēļas. Trešajā izrādē dziedātāji atgriezās ar svaigiem spēkiem, un tas bija pilnīgi cits kaifs.
Kāpēc savas 50 gadu jubilejas dienā – 14. martā – nolēmāt dziedāt Nabuko?
Tā ir diriģenta Mārtiņa Ozoliņa izvēle, un es par to esmu priecīgs. Nabuko ir klasiska izrāde. Skaista titulloma. Jau daudzas reizes esmu to dziedājis un jūtos mierīgi.
Mārtiņš Ozoliņš par Nabuko teica, ka ir bijis grūti iedomāties, ka pēc Samsona Izjumova kāds dziedātājs varētu tik pārliecinoši iejusties šajā tēlā, bet jums tas ir izdevies.
Tas ir saistīts ar to, ko teicu par jaunradi, – tu dziedi un nebaidies. Daudz esmu lasījis Ošo grāmatas, un mani saista doma, ka tu vari būt tikai tas, kas tu esi, un nevajag baidīties. Vajag ļauties savai būtībai neatkarīgi no tā, vai tas kādam patīk vai nepatīk. Ja uz skatuves viss notiek dabiski un organiski, tev ir iespēja sevi parādīt, izmantot pauzes, padomāt par to, ko tu dziedi. Pietiek ar to, ka tu padomā, nekas speciāli nav jārāda. Atceros, ka aktiermeistarības pedagoģe Aina Matīsa man teica: "Jāni, lūdzu, neko nerādi speciāli! Ja tu padomā, viss uzreiz ir redzams."
Lomas sagatavošanas procesā es esmu izpētījis partitūru un uzstājoties skaidri zinu, par ko dziedu. Es neteiktu, ka cenšos izdzīvot tēlu. Man ne pārāk patīk vārds "tēlot", tas neskan labi. Kaut kas nav labi, ja tu centies "tēlot". Izrādē man sevišķi patīk vietas, kurās ir fermāta, pauzīte. Tu paskaties uz partneri un pēc šīs pauzes turpini, pasaki savu domu. Tas ir baigi forši un jaudīgi. Es tam ticu, un, cerams, skatītāji arī tic.
Jānis Apeinis (Nabuko) un Evija Martinsone (Anna) Džuzepes Verdi operā Nabuko. 2024. gads. Foto – Evelīna Vītola
Vai jums joprojām patīk jūsu darbs? Vai jūs no tā gūstat prieku un baudu?
Jā, protams, īpaši, ja visu laiku nav jādzied ar vieniem un tiem pašiem partneriem un ja ir dažādi diriģenti. Tas ir jauks darbs, it sevišķi, ja nav rutīnas. Kad iestājas rutīna, kļūst neinteresanti. Tu jau iepriekš zini, kurš ko darīs, kurš tūlīt pateiks, ka ir slims un nevar padziedāt. Tu to visu zini! Tomēr mūsu profesijas īpatnība ir tā, ka kaut kas nepārtraukti mainās un notiek gan dziedātāju, gan diriģentu rotācija.
Šis darbs dzīvē man ir iedevis visu. Tas ir mans iztikas līdzeklis. Man ir labi apartamenti, laba mašīna, pietiekami daudz naudas dzīvošanai. Tas man ir viss. Esmu pateicīgs par to. Man tiešām ir paveicies. Man ir paveicies satikt skolotāju Margaritu Gruzdevu, arī citi man ir palīdzējuši. Atceros, ka mans profesors Latvijas Mūzikas akadēmijā Arvīds Imants Luste savulaik prasīja, no kā es dzīvē plānoju pārtikt, un es atbildēju: "No dziedāšanas." Viņš ar ironiju teica: "Tiešām?! Labi, labi, mēģini." Beigās tā arī sanāca. Dziedāšana ir mans ienākumu avots. Ja tev patīk tavs darbs, kas var būt labāks?!
Vai jūs joprojām dodaties uz nodarbībām pie Margaritas Gruzdevas?
Jā, vismaz reizi mēnesī cenšos pie viņas aizbraukt. Vajag ausi no malas, vajag kontroli. Pašam var likties, ka viss ir super, bet profesionālis no malas var pateikt, kā īsti ir. Mums ar Margaritu ir ļoti labas attiecības. Es viņu ļoti cienu.
Kā jums šķiet, vai esat labs partneris uz skatuves?
Labs jautājums. Ja es savaldos un neko nekomentēju mēģinājumos, viss ir labi. Man pašam liekas, ka aktierspēlē un mijiedarbībā ar citiem man viss ir kārtībā.
Mārtiņš Ozoliņš atzina, ka "diriģentam ar Jāni nav viegli".
Diriģentam nav viegli? Nu nezinu… Nav viegli... Varbūt dažreiz no manas puses izskan kaut kādi aizrādījumi un jautājumi, varbūt dažreiz kaut ko ritmiski pārāk brīvi atļaujos izdarīt uz skatuves. Tas man ir jaunums, ka ar mani ir grūti.
Nevis grūti, bet "nav viegli".
Es varu pavaicāt – kāpēc ir jādara tieši tā? Kāpēc notīs ir rakstīts tā, bet man prasa izdarīt tā? Neesmu no tiem, kas klusē un tikai māj ar galvu – jā, jā, jā. Šad un tad man ir pretenzijas.
Vai vienmēr tāds esat bijis?
Laikam sāpīga taisnības izjūta man ir bijusi visu mūžu. Es ļoti pārdzīvoju par netaisnību. Esmu baigais cīnītājs un neklusēju. Ir bijušas situācijas, piemēram, sapulcēs, kad visiem viss patīk, bet es pieceļos un saku, ka man kaut kas nepatīk, un izsaucu uguni uz sevi. Tagad esmu mierīgāks. Saprotu, ka reizēm ir diezgan bezjēdzīgi sākt šo cīņu, jo taisnības, kā mēs zinām, nav. Tāpēc ir mazliet jācīnās, bet mazliet arī jāpaklusē. Ar vecumu cilvēks nomierinās. Varbūt esmu kļuvis gudrāks.
Ja man kaut ko saka un es tam nepiekrītu, beigās tāpat izdaru tā, kā es jūtu. Mūzikā tas nav vienkārši. Diriģentam ir viens temporitms, man ir cits. Ja tie nesakrīt, rodas diskomforts. Ja jūti, ka diriģents tev seko un atbalsta tevi, ir superīgi. Dziedātājiem uz skatuves ir svarīga komforta sajūta. Viņiem ir jājūtas droši un mierīgi, mūzikā pat vismazākās detaļas, nesaskaņa tempā ļoti satrauc.
Kā jūtaties savos piecdesmit gados?
Diezgan labi, nav nekādas vainas. Spēks ir, izturība ir. Pieredze un zināšanas – arī. Tas nav mazsvarīgi. Es šajā lauciņā strādāju divdesmit divus gadus. Latvijas Nacionālajā operā debitēju 2003. gadā, dziedot kontrabandistu Dankairo Karmenā. Tā bija izrāde latviešu valodā ar Kristīni Zadovsku un Ingu Pētersonu galvenajās lomās.
Esmu izgājis cauri daudzām grūtībām. Secinājumi ir izdarīti. Es sevi jau pazīstu, tāpēc šajā dzīves posmā man ir vieglāk nekā jaunajiem māksliniekiem, kuri vēl nav atraduši savu īsto skanējumu, nav iepazinuši savu ķermeni. Dzīves gudrība ir svarīga. Tagad man ir īstais laiks dziedāt un dot.
Vai no kaut kā dzīvē nācies atteikties profesijas dēļ?
Hobiju man ir bijis ļoti daudz. Ir grūti pateikt, ar ko tik es neesmu nodarbojies. Salīdzinoši nesen laika trūkuma dēļ atteicos no boksa, kaut gan man tas ļoti patīk, jo bokss palīdz uzturēt tonusu. Fiziski ir labas sajūtas, sevišķi pēc treniņa. Mana prioritāte ir hokejs, ko spēlēju divas trīs reizes nedēļā. Man patīk snūkers, bet tam ne vienmēr pietiek laika. Vasarā Ķīšezerā nodarbojos ar vindsērfingu.
"Šaubos, vai pasaulē ir tāds dziedātājs, kuram nepatiktu komplimenti. Neticu," saka Jānis Apeinis. Foto – Kristaps Kalns
Kādi ir jūsu novērojumi – kā jūs ar gadiem maināties kā cilvēks un mākslinieks?
Tikai uz labo! Balss mainās, metāls sāk pazust. Skanējums kļūst bagātāks. Ja dziedātājs rūpējas par balsi un pareizi to lieto, viņa vokālā palete paplašinās. Protams, tas ir atkarīgs no situācijas. Ja solists ir teātra trupā un katru sezonu tiek izspiests kā citrons un pēc tam viņam saka paldies un ņem nākamo dziedātāju, ir grūti un nepatīkami. Mums Operā tomēr ir izvēles iespēja. Nav tā, ka man pasaka: tev būs jādzied tas, un viss. Es varu pateikt, ka lomu nejūtu un negribētu to dziedāt, jo tas nav mans.
Ja man prasa padomu, es neieteiktu jaunajiem māksliniekiem dziedāt četrdesmit sešas lomas, bet izvēlēties piecpadsmit, lai katrai pievērstu lielāku vērību. Vienu noti var slīpēt stundu, un nošu katrā partijā ir daudz. Ja ir iespēja katrai lomai veltīt pietiekami daudz laika, būs arī rezultāts. Ieguldītais darbs atmaksājas – mūsu draudzenes Asmikas Grigorjanas panākumi to pierāda. Pirms daudziem gadiem viņa brauca ar autobusu no Viļņas uz Rīgu, lai dziedātu izrādēs, un pa ceļam mācījās lomas. Es apbrīnoju viņas darbaspējas. Vienu lomu dzied un jau mācās nākamo, pēc izrādes naktī atgriežas ar autobusu mājās un atkal atver partitūru. Sākums ir ļoti grūts, bet tagad, redz, kā – viss ir skaisti.
Vai jums pašam sava balss patīk?
Laikam jau kā vairākumam dziedātāju tomēr ne. Taču, ja gadās dzirdēt kādu no veiksmīgākajiem ierakstiem, secinu – forši! Es neteiktu, ka man patīk mana balss, bet ir ieraksti, kurus klausoties jūtos pārsteigts. Zigmars Liepiņš bija ielicis sociālajos tīklos operas Turaidas Roze ierakstu, es novērtēju tehniku un vokālu – ļoti labi skan.
Gatavojoties 2024./2025. gada sezonas atklāšanas koncertam Latvijas Nacionālajā operā, mēģinājumā ierakstīju savu Makbeta āriju Perfidi!. Noklausījos un kopumā biju apmierināts, kaut gan principā nekad neesmu apmierināts ar savu sniegumu. Sapratu – nuja, vēl divas vietas ārijā man nepatīk, būs jāpiestrādā. Vispār reti gadās, ka man patīk, kā es dziedu. Ir jābūt paškritiskam. Es sevi pazīstu un zinu, ko var izdarīt labāk.
Vai jūtat klausītāju atbalstu?
Protams, es to jūtu. Katrā operā ir ārijas, kuras nodziedot tu domā – lai tikai nebūtu klusums zālē! Neslēpšu, aplausi ir svarīgi. Man ir savs maziņš atbalstītāju loks, kas nāk uz izrādēm, dāvina puķes. Tas nozīmē, ka tas, ko daru, kādam ir vajadzīgs.
Vai jums ir patīkami dzirdēt komplimentus?
Nepazīstu nevienu dziedātāju, kuram tas nebūtu patīkami. Šaubos, vai pasaulē ir tāds dziedātājs, kuram nepatiktu komplimenti. Neticu.
Kuras ir jūsu autoritātes mūzikā?
Mana lielākā autoritāte ir Adriāno Čelentāno. Viņš ir tāds vienīgais. Ļoti kruts. Man viņš šķiet ideāls. Man patīk, kāds viņš ir, kā viņš kustas, kā viņš dejo. Super! Viņam ir izcila humora izjūta, un man tā arī ir ļoti svarīga. Citiem var šķist, ka varbūt es kādreiz aizraujos par daudz, kāds apvainojas un nesaprot, ka es jokoju.
Ja man ir jānosauc operdziedātāji, kurus klausos, tie ir vecie dižie itāļu baritoni Renato Bruzons, Džordžo Dzankanaro, Pjēro Kapučilli un Leo Nuči. Kādreiz man patika amerikānis Šerils Milnss. Viņi izceļas ar savu vokālo skolu un ir arī aktieriski spoži klasiskos iestudējumos. Es skatījos Donu Karlosu ar Kapučilli – viņš gandrīz nekustas, bet tu redzi, ka viņš reāli tajā visā ir iekšā. Mākslinieks domā, ko viņš saka. No viņa un pārējiem var daudz mācīties ne tikai vokāli, bet arī aktieriski. Viņi ir fantastiski dziedātāji. Tagad ir vērojama tendence, ka opera vairs neprasa tik lielas, varenas balsis kā agrāk, viss kļūst vieglāks – Karmenu var dziedāt soprāns. Man vairāk patīk tas laiks, kuru pārstāv manis minētie jaudīgie dziedātāji.
Kuras sieviešu balsis jūs saviļņo?
Man patīk mecosoprāni. Varbūt tie pēc dabas ir tuvāki baritoniem. Arī pēc uzvedības. Tā balss ir zemāka, un, kad es to klausos, tā nomierina. Dzirdot zemās balsis, es jūtos komfortablāk. Augstās balsis man vairāk uzdzen stresu, bet gaume atšķiras. Ir cilvēki, kuri klausās tenorus un nezina, kur likties no laimes. Man tā nav.
Man patīk rumāņu mecosoprāns Ramona Zaharija, kura dzied arī Rīgā. Redzu, ka uzstāšanās laikā viņa vispār nedomā par vokālu, – uz skatuves viņa ir absolūti dabiska, tāpēc viņa var ļauties sajūtām un izstāstīt stāstu. Man vienmēr ir patikusi Jeļena Obrazcova. Mūsu Elīna Garanča arī ir ideāla. Viņa ir godīga un nebaidās atklāti pateikt, ko domā. Es cienu cilvēkus, kuri saka to, ko domā, nevis atkārto standarta frāzes: "Mēs mīlam mūziku un visus diriģentus!" Elīna ir cīnītāja, un viņas ceļš nav bijis viegls.
Mums teātrī gandrīz visas meitenes ir dīvas, kaut gan es teiktu – diez vai. Ja nodziedi pusotru lomu, tu jau esi dīva un viss notiek. Taču Elīna noteikti ir dīva.
Vai jums ir lomas, kuras tagad nedziedat un kuru pietrūkst?
Pirms diviem gadiem Esenē nodziedāju četras Masku balles izrādes. Tas ir skaisti, ka var atgriezties pie jau zināmas lomas, kad vokālās spējas un varēšana ir cita. Nodomāju – kā es šo lomu vispār agrāk esmu dziedājis, es taču vēl neko nesapratu! Tagad šķiet, ka nu jau saprotu. Tāpat ir dienas, kad kaut kas nesanāk un vajag padomu. Saprast visu, ko tu dari, saprast, kas un kāpēc sanāk vai nesanāk, – tā ir laba sajūta. Tu apzinies, ka esi spējīgs šo situāciju mainīt, un nav panikas, ka nezini, kāpēc kaut kas nesanāk. Tā ir lielākā bagātība, kas tev ir. Ja pats vairs nedziedi, vari strādāt par pedagogu, lai nodotu zināšanas citiem. Vienu brīdi biju nedaudz pievērsies pedagoģijai, bet tas paņem ļoti daudz laika un enerģijas, un sapratu, ka pagaidām vēl neesmu šim darbam gatavs.
Kā mūsdienu jaunie dziedātāji un studenti atšķiras no jūsu paaudzes?
Varu salīdzināt tikai ar sevi. Ir jaunie mākslinieki, kuri, ienākot teātrī, visu laiku sarunājas un smejas savā "baritona balsī". Nu kas tas ir?! Varbūt viņam tiešām ir tāda balss un tas ir dabīgi, bet man tas šķiet smieklīgi. Viņš runā un uzvedas tā, it kā jau būtu pasaules līmeņa dziedātājs, bet ar dziedāšanu tik labi vēl neveicas. Es savu vienaudžu vidū neatceros čaļus, kuri jaunībā būtu runājuši tādā balsī.
Talantīgi jaunieši vienmēr ir un būs. Daudz kas ir atkarīgs no tā, kā viņiem veiksies profesionālajā dzīvē un kurā brīdī viņi ienāks teātrī. Varbūt kāds grib dziedāt to, ko es dziedu, bet īsti vēl nevelk, un es viņam vēl maisos pa priekšu… Kad es ienācu teātrī, man trāpījās labs periods un bija iespēja sevi pierādīt. Skatījos uz Samsonu Izjumovu un mācījos no viņa. Vienmēr esmu viņu cienījis. Viņš ir vienkāršs. Man patīk, ka cilvēks var būt talantīgs un vienkāršs. To esmu ievērojis komunikācijā ar kolēģiem ārzemēs: labi dziedātāji ir diezgan vienkārši un cilvēcīgi. Savukārt tiem, kuriem visu laiku kaut kas nepatīk – tas nav labi, un šis nav labi –, arī ar vokālu parasti ir problēmas.
Dziedātāji lielā mērā ir atkarīgi no repertuāra tajā teātrī, kurā viņi pastāvīgi strādā un uz kuru viņus aicina kā viessolistus. Cik brīvs vai ierobežots jūtaties savā darbā?
Man ir izrādes Latvijas Nacionālajā operā, un es regulāri dziedu Vanemuines teātrī Tartu – tur man ir Dons Žuans un Madama Butterfly, maijā būs Bohēmas jauniestudējums. Galvenais, lai nesakristu tā, ka izrādes notiek vienā dienā. Šogad 17. janvārī man bija debija Makbetā Rīgā, un tajā pašā dienā man bija piedāvājums dziedāt citur. Es izvēlējos Rīgu, jo tas tomēr ir mans pirmais Makbets, uz Operas fasādes bija liels plakāts ar manu portretu. Es nevarēju teikt, ka braukšu dziedāt citur.
Ar to plakātu bija smieklīgi. Mana mazā meita bija devusies ekskursijā uz Vecrīgu ar pārējiem bērniem no dārziņa un ieraudzīja manu portretu – plakāta izmērs bija deviņi reiz četri metri. Mājās viņa teica: "Paldies, tēti! Tas bija patīkams pārsteigums." Viņa domāja, ka plakāts tur bija uzlikts speciāli pirms ekskursijas.
Jānis Apeinis izrādes Makbets publicitātes attēlā. Foto – Aiga Redmane
Vai dziedat vēl kaut kur ārzemēs?
Pagaidām nekādu konkrētu plānu nav, bet tas var notikt jebkurā brīdī. Ir bijuši gadījumi, kad zvana ar jautājumu: "Vari tagad?" Pārsvarā tas notiek, kad kaut kur ir jāglābj izrāde un jāielec lomā. Tas arī ir atkarīgs no aģentūrām, kuras pārstāv māksliniekus. Manā gadījumā no aģentūras puses šobrīd ir klusums.
Vai jums ir daudz ambīciju?
Es teiktu, ka ambīciju varētu būt vairāk. Ja runājam par darbu ārzemēs, es tāpat laiku pa laikam kaut kur aizbraucu un kaut ko parādu. Nav tā, ka es tam visam esmu atmetis ar roku. Daži mūsu dziedātāji apgalvo, ka viņiem pietiek ar darbu šeit Operā, bet man gribas arī kaut kur aizbraukt.
Kad nesen klausījos jūsu Makbetu, pieķēru sevi pie domas, ka tas ir pasaules līmeņa Makbets un jūs šo lomu varētu dziedāt jebkurā no Eiropas labākajiem teātriem.
Brīžiem ir tāda sajūta, ka jā... īstenībā varētu. Zināms, ka pat lielajos slavenajos teātros kvalitāte ne vienmēr ir visaugstākajā līmenī. Ir labi dziedātāji, bet ir arī tādi, kurus varētu nomainīt. Domāju, ka katram savs. Tu nekad nezini, kas tevi šodien klausās, un tas pēc tam var pavērt jaunas perspektīvas. Iespēja dziedāt Rīgā ir ļoti laba. Tev ir iespēja sevi parādīt, un tevi var kaut kur uzaicināt arī pēc pieciem gadiem. Man tā ir bijis. Tāpēc vienmēr ir jābūt labā formā.
Vai jums gribētos dziedāt Vīnē, Parīzē, Londonā vai Milānā?
Es melotu, ja teiktu, ka negribas. Protams, gribas. Domāju, kāda būtu tā sajūta, ja pēkšņi aizbrauc uz La Scala. Ja tu saproti, ko dari un esi normāls cilvēks, visam vajadzētu izdoties. Ar varēšanu man viss ir kārtībā, un es tiešām varētu kaut kur aizbraukt un padziedāt.
Cik ilgi jūs vēl gribētu dziedāt?
Pazīstot sevi un ņemot vērā to, ko es saprotu no vokālās mākslas, domāju, ka vēl desmit gadu es mierīgi varētu dziedāt. Varbūt ilgāk. Baritonam ir arī tādas lomas, kuras var izpildīt 70 gadu vecumā, un vairs nav jābūt ļoti skaistam.
Bet jums gribas dziedāt skaisti, vai ne?
Būtu muļķīgi teikt, ka negribu dziedāt skaisti. Varu sevi nosaukt par ideālistu. Es visu laiku tiecos pēc vislabākā iespējamā vokālā snieguma, mēģinu vēl kaut ko atrast. Man skolotāja saka: "Beidz, tev viss ir labi! Nomierinies!" Bet es tāpat meklēju. Meklēju, daru, tas ir izaicinājums visu laiku. Ja samierinies, ka viss ir labi, tu apstājies. Tādā pašapmierinātībā es nevienam māksliniekam neieteiktu ieslīgt, tas ir bīstami. Ja tev šķiet, ka visu labi zini un saproti, pēc divām dienām notiek kaut kas tāds, kas tev atgādina, ka tu vispār neko nesaproti. Pieticība arī ir vajadzīga.
Nabuko
Jāņa Apeiņa jubilejas izrāde
LNO 14.III plkst. 19
Biļetes Opera.lv EUR 20–55