Tā nav ne nejaušība, ne lielīšanās, ka 2016. gadā iznākušajai apjomīgajai kontrtenora Maksa Emanuela Cenčiča labāko ieskaņojumu izlasei trijos kompaktdiskos dots nosaukums Fantastic Cencic/Fantastiskais Cenčičs. Par dziedātāja fantastiskumu varēsim pārliecināties piektdien, 22. novembrī, kad Makss Emanuels Cenčičs sniegs solokoncertu Latvijas Nacionālajā teātrī. Zagrebā dzimušais mākslinieks uzstāsies kopā ar pašmāju baroka orķestri Collegium Musicum Riga poļu diriģentes Martinas Pastuškas vadībā. Makss Emanuels Cenčičs izpildīs ārijas no Georga Frīdriha Hendeļa operām Floridante un Flavio, langobardu ķēniņš/Flavio, re de’ Longobardi un Nikolas Antonio Porporas operām Ariadne Naksā/Arianna in Nasso, Kārlis Plikgalvis/Carlo il Calvo un Ifigēnija Aulīdā/Ifigenia in Aulīde.
Heroisks mērogs
Par Maksu Emanuelu Cenčiču jūs noteikti dzirdēsiet arī sezonas turpinājumā – 2025. gada 18. maijā Latvijas Nacionālajā operā plānota Hendeļa operas Flavio, langobardu ķēniņš pirmizrāde Maksa Emanuela Cenčiča režijā. Jau desmit gadu viņš izpaužas arī kā režisors, mākslinieka veidoto operas iestudējumu vidū ir Johana Ādolfa Hases Šīrojs, Persijas valdnieks/Siroe, re di Persia, Hendeļa Arminio un Kserkss/Xerxes, Džoakīno Rosīni Ezera jaunava/La donna del lago, Porporas Polifēms/Polifemo, Kārlis Plikgalvis un Ifigēnija Aulīdā, kā arī Leonardo Vinči Aleksandrs Indijā/Alessandro nell’Indie.
Būdams viens no aktīvākajiem kontrtenoriem pasaulē, Makss Emanuels Cenčičs allaž ir jutis, ka viņam ir jāpaplašina savs darbības lauks. Visās savās izpausmēs – dziedātājs, režisors un producents – viņš ir spilgta personība muzikālajā kultūrā. Solista repertuārs un diskogrāfija ir milzīga (ar to var iepazīties mākslinieka mājaslapā), turklāt Makss Emanuels Cenčičs jau sen dod priekšroku nevis baroka hitiem, bet operām, kuras nav zināmas vai ir aizmirstas. Viņš darbojas kā vēsturnieks, arheologs, muzikologs, pētnieks un dedzīgs baroka repertuāra popularizētājs, kura uzdevums ir no jauna atklāt un izpildīt XVIII gadsimta mūziku.
"Ikviens, kuram ir jāuzstājas publikas priekšā, ir nobijies, ja vien viņš nav neprātīgs," uzskata Makss Emanuels Cenčičs. Foto – Lora Čepmena
Bērnībā un agrā jaunībā Makss Emanuels Cenčičs dziedāja Vīnes zēnu korī. 1992. gadā viņš sāka solokarjeru kā soprāns, kopš 2001. gada viņš to turpina kā kontrtenors. Maksa Emanuela Cenčiča balss tips ir mecosoprāns. Viņa sniegums pierāda, cik tehniski izcils un vienlaikus mūsdienīgs un juteklisks var būt baroka laikmeta dziedājums.
2022. gadā Makss Emanuels Cenčičs svinēja savas karjeras 40 gadu jubileju. Viņš ir dziedājis Vīnes Valsts operā, Vīnes Theater an der Wien, Cīrihes operā, Versaļas Karaliskajā operā, Bavārijas Valsts operā Minhenē, Berlīnes Valsts operā Unter den Linden, Barselonas Gran Teatre del Liceu, Parīzes Nacionālajā operā, Parīzes Elizejas lauku teātrī, Montekarlo operā, Briseles Karaliskajā operā La Monnaie/De Munt un Milānas Teatro alla Scala, kā arī prestižākajos festivālos un koncertzālēs visā pasaulē. Dziedātājs ir sadarbojies ar diriģentiem Viljamu Kristi, Renē Jakobsu, Otāvio Dantoni, Andreu Markonu, Georgu Petru, Kristofu Rusē, Djego Fazolisu, Emanuelu Aimu un Rikardo Muti. Viņš ir atveidojis lomas Stefano Landi, Klaudio Monteverdi, Kristofa Vilibalda Gluka, Georga Frīdriha Hendeļa, Nikolas Antonio Porporas, Antonio Vivaldi, Džovanni Bonončīni, Antonio Kaldaras, Leonardo Vinči un citu autoru operās. Makss Emanuels Cenčičs ir bijis dzirdams arī laikmetīgajā operā, piemēram, Ariberta Reimaņa Mēdejā.
"Citu aizraujošu kontrtenoru vidū Makss Emanuels Cenčičs izceļas ar savas balss heroisko mērogu un spožumu, plašo lirismu, kā arī izdomu repertuāra izvēlē. Makss Emanuels Cenčičs ir pārliecinoši pierādījis sevi gan kā zēns soprāns, gan kā kontrtenors, meistarīgi izpildot baroka skaņdarbus, bel canto dižgara Rosīni, kā arī romantisma laikmeta komponistu opusus – no Franča Šūberta līdz Johanam Štrausam un Rihardam Štrausam," uzsvērts jau minētās dziedātāja labāko ierakstu izlases Fantastic Cencic anotācijā.
Detaļas izšķir visu
Makss Emanuels Cenčičs ir uzņēmīgs mūziķis, kurš nesēž un negaida piedāvājumus no operteātriem un koncertorganizācijām, bet pats izrāda iniciatīvu un rada auglīgu vidi savu ideju un sapņu piepildīšanai. Savus projektus dziedātājs īsteno kopā ar domubiedriem no mākslinieku aģentūras un producentu kompānijas Parnassus Arts Productions, kas dibināta 1999. gadā (Makss Emanuels Cenčičs ir tās mākslinieciskais vadītājs). "Mūsu darbības veids atgādina baroka laikmeta praksi, kad operu iestudēja, reklamēja un ar to ceļoja impresārijs un viņa kompānija. Baroka repertuārā, kurā detaļām veltītā uzmanība izšķir visu, šāda pieeja joprojām ir izcilības mēraukla," teikts Parnassus Arts Productions mājaslapā. Šī kompānija pārstāv daudzu mūziķu intereses, atdzīvina aizmirstas operas, rīko izrādes, koncertus un turnejas, producē un izdod ierakstus.
Maksa Emanuela Cenčiča ideju vērienīgumu un krāšņumu var novērtēt Baireitas Baroka operas festivālā, ko viņš kopš 2020. gada rīko ar savu komandu šajā Bavārijas pilsētā. Tā ir viena no mākslinieka vissvarīgākajām, visambiciozākajām un viņa sirdij vistuvākajām iniciatīvām. 2024. gada sākumā Amsterdamā notikušajā Vācijas mūzikas žurnāla Oper! starptautisko balvu pasniegšanas ceremonijā Baireitas Baroka operas festivāls tika atzīts par gada labāko festivālu.
Baireitas Markgrāfistes teātris tika uzbūvēts Vilhelmīnes meitas kāzu svinībām 1748. gada septembrī. Tā interjerā ir izmantots gleznotas skulptūras paņēmiens un īsta koka skulptūras. Foto – Ahims Buncs
Šis festivāls ir rūpīgi noslīpēts dārgakmens. Operas izrādes un lielie vakara koncerti notiek Baireitas Markgrāfistes teātrī, kas ir viens no skaistākajiem baroka laikmeta teātriem Eiropā. Tas ir zināms kā Prūsijas karaļa meitas Baireitas Vilhelmīnes (1709–1758) teātris. Skatuves mākslu un operu viņu uzskatījusi par labāko galma tēla spodrināšanas veidu. Vilhelmīne bija radoša un talantīga, viņa rakstīja libretus un komponēja, kā arī angažēja itāļu dziedātājus virtuozus, kuri uzstājās Bavārijas galmā.
Teātris tika uzbūvēts Vilhelmīnes meitas kāzu svinībām 1748. gada septembrī. To projektējuši itāļu arhitekti tēvs un dēls Džuzepe Galli-Bibiena un Karlo Galli-Bibiena, par paraugiem izmantojot tolaik slavenos Drēzdenes un Vīnes operteātrus. Teātra interjerā ir izmantots gleznotas skulptūras paņēmiens un īsta koka skulptūras. 2012. gadā teātris tika iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā kā unikāls baroka laikmeta Eiropas svētku un muzikālās kultūras piemineklis. 2018. gadā tas tika atvērts pēc rekonstrukcijas – atklāšanā skanēja Johana Ādolfa Hases opera Šīrojs, Persijas valdnieks Maksa Emanuela Cenčiča režijā.
Sirreāls gaisīgums
Šogad no 5. līdz 15. septembrim notika piektais ikgadējais Baireitas Baroka operas festivāls, kas piedāvāja divu operu – Nikolas Antonio Porporas melodrāmas Ifigēnija Aulīdā un Antonio Vivaldi muzikālās drāmas Saniknotais Orlando/Orlando furioso – iestudējumus un septiņus koncertus. Makss Emanuels Cenčičs ir festivāla mākslinieciskais vadītājs. Ik gadu uz Baireitu tiek aicināts cits senās mūzikas orķestris, šoreiz tika piesaistīti divi starptautiski atzīti baroka ansambļi – Francijas Les Talens Lyriques Kristofa Rusē vadībā un Itālijas Il Pomo d’Oro Frančesko Korti vadībā.
Festivālā tapušais Porporas Ifigēnijas Aulīdā uzvedums ir otrais šīs operas vēsturē – tā nav skanējusi kopš pirmizrādes Londonā 1735. gadā (tajā laikā Porpora bija sīvākais Hendeļa konkurents, abi komponisti strādāja Londonā). Ifigēniju Aulīdā Baireitā ir iestudējis diriģents Kristofs Rusē un režisors Makss Emanuels Cenčičs, kurš izrādē atveidoja Agamemnonu. Šajā grieķu traģēdijā balstītajā operā spēlēja orķestris Les Talens Lyriques, galvenajās lomās sevi izcili pierādīja baroka repertuāra uzlecošās zvaigznes – izraēliešu soprāns Mājans Lihts (Ahillejs) un vācu soprāns Jasmīna Delfsa (Ifigēnija). Makss Emanuels Cenčičs ir radījis spilgti teatrālu, juteklisku, dvēseliski un ķermeniski intensīvu izrādi, kurā viņš akcentē Porporas un libretista Paolo Antonio Rolli darba daudzpusību: Ifigēnijā Aulīdā autori ar erudīciju un meistarību ir savienojuši mitoloģiju, filosofiju un drāmu.
Otrais operas iestudējums festivāla programmā – Vivaldi Saniknotais Orlando – tapis kopražojumā ar Ferrāras Teatro Comunale un Lučāno Pavaroti un Mirellas Freni vārdā nosaukto Modēnas Teatro Comunale. Šis bija Saniknotā Orlando pirmais uzvedums Vācijā. Maģijas, spriedzes un mistikas caurstrāvotajā izrādē, kuras darbība risinās spoguļu pasaulē – burves Alčīnas pilī –, piedalījās orķestris Il Pomo d’Oro ar klavesīnistu Frančesko Korti pie diriģenta pults. Titullomu atveidoja ukraiņu kontrtenors Jurijs Minenko. Citas lomas dziedāja itāļu mecosoprāns Džuzepīna Bridelli (Alčīna), itāļu soprāns Arianna Venditelli (Andželika), horvāru kontralts Sonja Runje (Bradamante), angļu kontrtenors Tims Mīds (Rudžēro) un citi.
"Mana koncepcija sakņojas drāmas mainīgajā dinamikā. Pils sienas ir veidotas no spoguļiem, arī pils jumts ir spogulis. Tas nozīmē, ka viss, kas šeit notiek, ir vai nu realitāte, vai arī tās izkropļots atspoguļojums. Varoņiem ir jāreaģē uz destabilizējošo perspektīvu daudzveidību, šo apstākļu sakritības rezultātā tiek radīta komēdija, kurā visus viņu pašu kaislības iedzen nedrošības un sirreāla gaisīguma stāvoklī," norāda izrādes Saniknotais Orlando režisors Marko Bellusi.
Steidzami aizstājot sasirgušo kolēģi – vācu soprānu Annu Prohasku –, Makss Emanuels Cenčičs festivālā sniedza solokoncertu kopā ar orķestri Les Talens Lyriques un diriģentu Kristofu Rusē. Dažu stundu laikā viņi sagatavoja programmu, kas bija veltīta kastrātam Senezīno. Tajā skanēja viņam komponētās Hendeļa un Porporas operu ārijas, kā arī Reinharta Keizera, Alesandro Skarlati, Arkandželo Korelli, Johana Matesona un Georga Filipa Tēlemaņa mūzika.
Kontrtenors Makss Emanuels Cenčičs (no labās) kopā ar diriģentu Kristofu Rusē un orķestri Les Talens Lyriques šogad Baireitas Baroka operas festivālā piedāvāja programmu, kura bija veltīta kastrātam Senezīno un kurā skanēja viņam komponētās Hendeļa un Porporas operu ārijas. Foto – Klemenss Manzers
Neaizmirstamu programmu sveču gaismā Baireitas Svētā Jura baznīcā izpildīja katalāņu soprāns Nuria Riala un viņas tautiešu ansamblis Accademia del Piacere Fahmi Alkai vadībā. Tā bija vienreizēja iespēja dzirdēt spāņu baroka mūziku – XVII un XVIII gadsimta autoru Fransisko Gerau, Sebastjana Durona, Hosē de Torresa, Džovanni Bonončīni un Hosē de Nebras kompozīcijas papildināja Fahmi Alkai improvizācijas. Klausīties Nuriu Rialu vienmēr ir bauda – viņas izsmalcinātā, dzirkstošā balss ne tikai apbur, bet arī hipnotizē. Nuria Riala ir māksliniece, kura klasiskās mūzikas pasaulē iet savu ceļu, un viņas repertuārs vienmēr intriģē.
Baireitā šoreiz uzstājās arī brazīliešu soprāns Bruno de Sā kopā ar orķestri Il Pomo d’Oro, franču soprāns Sandrīna Pjo kopā ar orķestri Les Talens Lyriques, franču mecosoprāns Lusila Rišardo kopā ar klavesīnistu Žanu Liku O, šveiciešu un amerikāņu kontrtenors Terijs Vejs kopā ar lautistu Luku Pjanku un viola da gamba spēlētāju Vitorio Gjelmi. Pusdienlaika un vakariņu koncertus sniedza franču klavesīnists Kristofs Rusē.
Nākamais Baireitas Baroka operas festivāls notiks 2025. gada septembra pirmajā pusē, programma tiks publiskota jau pēc divām nedēļām, 6. decembrī. Zināms, ka tās centrā būs Frančesko Kavalli operas Pompejs Lielais/Pompeo Magno jauniestudējums Maksa Emanuela Cenčiča režijā.
Septembrī Baireitā Makss Emanuels Cenčičs atbildēja uz KDi jautājumiem.
Mūsu saruna notiek Baireitas Baroka operas festivālā, kuru rīkojat kopš 2020. gada. Kā jūs jūtaties šajā īpašajā pilsētā?
Es šeit jūtos ļoti labi. Īsā laikā mums ir jāpaveic milzīgs darbs, lai sagatavotu izrādes un koncertus, taču ik gadu ierašanās Baireitā ir iepriecinošs brīdis.
Vai, domājot par festivāla izveidi, esat apsvēris arī citas norises vietas?
Ideja vienmēr ir bijusi par Baireitu. Neesmu apsvēris iespēju rīkot festivālu nekur citur.
Kāpēc tieši Baireita?
Pirmkārt – unikālā Markgrāfistes teātra dēļ. Šim opernamam ir apbrīnojama vēsture, un teātris ir pelnījis, lai tajā notiktu pasaules līmeņa festivāls. Šis ir viens no vēsturiski visnozīmīgākajiem opernamiem Vācijā, kurā ir muzicējušas daudzas leģendas – Rihards Vāgners, Ferencs Lists un Johanness Brāmss. Vēl agrāk, XVIII gadsimtā, šeit viesojās un uzstājās Johans Ādolfs Hase, Faustīna Bordoni, Džovanni Karestīni un Johans Kristiāns Bahs. Blakus namā bija vecais teātris, kurā Georgs Filips Tēlemanis sarīkoja trīs pirmizrādes. Reinharts Keizers šeit ir iestudējis daudz operu, savas izrādes Baireitā rīkojis Antonio Česti. Šī ir pilsēta ar senām operas tradīcijām, kas veidojušās ilgus gadus pirms Vāgnera. Rīkot festivālu Markgrāfistes teātrī nav tas pats, kas organizēt koncertus kādā baznīcā kalna virsotnē. Tā ir nacionālas nozīmes vieta.
Jau kopš paša sākuma festivāls ir iemantojis lielu popularitāti, visas biļetes allaž ir pārdotas. Vai publikas atsaucība jūs pārsteidza?
Nē, jo man uzreiz bija pārliecība – es precīzi zināju, ko daru. Man bija ļoti skaidra vīzija. Pirms tam daudzus gadus biju piedzīvojis vilšanos, jo neviens neticēja manām idejām. Ikkatrs opernams, kurā vērsos ar savām idejām, bija skeptiski noskaņots pret maniem piedāvājumiem, bet Baireita man atvēra sava teātra durvis – šeit man noticēja. Pirmais festivāls notika 2020. gadā – tas bija pandēmijas laiks, bet savā ziņā mums paveicās, jo gandrīz visi festivāli bija atcelti. Baireitas Baroka operas festivāls bija viens no retajiem, kas rīkoja izrādes Covid-19 krīzes laikā, un tās bija pieejamas ne tikai tiešsaistē, bet arī klātienē. Mēs ātri kļuvām pazīstami visā pasaulē, jo bija izveidojies kultūras notikumu vakuums. Daudzi lielie festivāli tika atcelti cits pēc cita, bet mēs atradām iespēju spēlēt izrādes ar samazinātu apmeklētāju skaitu Markgrāfistes teātrī.
Jūs minējāt savu vīziju. Kas ir tās pamatā?
Jau piecpadsmit gadu manas darbības pamatā ir ideja iestudēt nezināmas baroka laikmeta operas. Mana specializācija ir opera seria (t. s. nopietnā opera kā pretstats komiskajai operai jeb opera buffa) – darbi, kuri nav zināmi un sen nav skanējuši. Bieži vien man ir nācies sastapties ar šādiem komentāriem: "Mums nav pārliecības, ka pārdosim biļetes uz šo operu!", "Tas ir pārāk liels risks!", "Mums vajag zināmus vārdus un nosaukumus, citādi zāle būs tukša!".
Pirmo festivālu Baireitā 2020. gadā atklāju ar operu, kuru citur uz skatuves nevar redzēt, – Nikolas Porporas Kārli Plikgalvi. Pēc tam tapa Leonardo Vinči operas Aleksandrs Indijā iestudējums. Pat Georga Frīdriha Hendeļa Flavio, langobardu ķēniņš ir drosmīga izvēle, jo citur šo operu neiestudē. Šogad mēs piedāvājam Porporas Ifigēniju Aulīdā, kura nav skanējusi kopš pirmizrādes 1735. gadā.
Runa nav tikai par festivālu, runa ir par kultūras mantojumu, un tas nozīmē, ka mana programma lieliski papildina Markgrāfistes teātra kā muzeja un UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā iekļautā objekta ideju. Festivālā muzejs atdzīvojas, un tajā skan opera, kuru var dzirdēt tikai šeit. Ar to festivāls ir unikāls. Šī stratēģija izrādījusies veiksmīga, un man par to nebija nekādu šaubu.
Jau izsenis ik vasaru Baireitā pulcējas Vāgnera opermūzikas fani, kuri apmeklē izrādes paša komponista projektētajā Baireitas Festivāla namā. Vai viņi atšķiras no baroka mūzikas cienītājiem?
Vāgnera fani vairs nav tādi, kādi viņi bija vēl pirms piecdesmit gadiem. Publika ir kļuvusi daudzpusīgāka, cilvēki klausās un novērtē dažādu stilu un laikmetu mūziku. Klausītāju daudzpusību un atvērtību nevajadzētu novērtēt par zemu, publika ir zinātkāra. Mūsu festivāla auditorijā ir daudz vāgneristu, kuri pēc Vāgnera festivāla beigām izvēlas ilgāk aizkavēties Baireitā un apmeklēt mūsu izrādes. Uzskats, ka Vāgnera cienītājiem nekas cits nepatīk, neatbilst patiesībai.
Vai jūs pats apmeklējat jūlijā un augustā Baireitā notiekošo Vāgnera festivālu?
Es diemžēl nevaru to apmeklēt, jo esmu pārāk aizņemts, gatavojoties savam festivālam. Tas ir periods, kurā mums ir visvairāk darba un nekam citam neatliek laika. Vēl neesmu bijis Baireitas Festivāla namā.
Kuras ir jūsu iecienītākās Vāgnera operas?
Man ļoti patīk Klīstošais holandietis un Tristans un Izolde.
Kādas emocijas klausītājiem sniedz baroka opera seria salīdzinājumā ar operteātru klasisko repertuāru – Pučīni, Verdi, Vāgneru un Čaikovski?
Jebkura atbilde ir subjektīva. Katram ir savs redzējums un sajūtas. Baireitas Baroka operas festivālā esmu vienīgais režisors, kurš šeit iestudē izrādes katru gadu, un ir daudz skatītāju, kuri man saka: "Jūs esat vienīgais režisors, kura izrādes es apmeklēju un kura dēļ braucu uz Baireitu!" Tas ir liels kompliments, jo darbā ielieku visu sirdi un dvēseli. Cenšos izraisīt skatītājos dažādus pārdzīvojumus un iespaidus. Katru reizi meklēju jaunu koncepciju, skatpunktu un stāstu. Man patīk viss, kas ir saistīts ar estētiku. Ja skatītājiem ir svarīgas estētiskās vērtības, viņus saista mani iestudējumi.
Kādu jūs redzat Baireitas Baroka operas festivāla nākotni?
Mums ir jāattīstās. Vācija ik gadu mūzikas teātrim tērē 1,8 miljardus eiro. Valstī ir 120 operteātru. Mazāko teātru budžets ir 10–15 miljonu eiro gadā. Mūsu festivāla budžets ir 2,5 miljoni eiro gadā. Baireitas Vāgnera festivāla budžets ir gandrīz 30 miljonu eiro. Jūs redzat, cik liela ir atšķirība. Esmu pārliecināts, ka Markgrāfistes teātris ir pelnījis, lai tajā notiekošais festivāls ilgtu vismaz četras nedēļas. Tā budžetam ir jābūt no sešiem līdz desmit miljoniem eiro – tas būtu adekvāts atbalsts tik nozīmīgai vietai.
Jūsu karjera ilgst jau vairāk nekā četrdesmit gadu. Vai jums kopš bērnības ir draudzīgas attiecības ar skatuvi?
Nē, manas attiecības ar skatuvi nekad nav bijušas vieglas. Mums visiem nākas cīnīties ar saviem dēmoniem. Šī cīņa cilvēku vai nu salauž, vai padara stiprāku. Es izvēlējos cīnīties un atrast veidu, kā sadzīvot ar diskomfortu, ko rada nepieciešamība kāpt uz skatuves.
Kas tie ir par dēmoniem?
Bailes, uztraukums, panika… Ikviens, kuram ir jāuzstājas publikas priekšā, ir nobijies, ja vien viņš nav neprātīgs. Tikai neprātīgajiem nav baiļu, bet problēma ir tā, ka viņi netiks nekur tālu, jo šajā profesijā ir jābūt centīgam un disciplinētam. Lai būtu profesionāls mākslinieks, ir jābūt apveltītam ar skaidru prātu. Ikviens normāls cilvēks ir nobijies pirms kāpšanas uz skatuves. Tas ir brieduma jautājums – kā tikt galā ar bailēm un emocijām. Ikviens to ar gadiem iemācās, dažreiz izdodas tikt ar to visu galā labāk, citreiz sliktāk. Tas ir atkarīgs no gadalaika, no tā, kā tu tajā konkrētajā dienā jūties, kā tev iet šajā dzīves un karjeras posmā, kā arī no daudziem citiem apstākļiem. Tās ir dziļas psiholoģiskas pārdomas, ar kurām mēs visi saskaramies.
Kā jūs rūpējaties par savu balsi? Kā cenšaties uzturēt to svaigu un elastīgu?
Man vienkārši ir jāuztur sevi labā fiziskajā formā, nedrīkst pārspīlēt ar alkoholu un ēdienu – tad viss ir kārtībā. Tu turies tik ilgi, cik ilgi turas tavs ķermenis.
Kontrtenors Makss Emanuels Cenčičs atveido Agamemnonu paša iestudētajā Nikolas Antonio Porporas operā Ifigēnija Aulīdā 2024. gada Baireitas Baroka operas festivālā. Foto – Falks fon Traubenbergs
Vai atceraties to mirkli savā dzīvē, kad sapratāt – tagad esmu mākslinieks, tas ir mans aicinājums?
Kad man radās iespēja nodarboties gan ar dziedāšanu, gan ar režiju, man pirmo reizi bija brīvības sajūta un es sapratu, ka esmu mākslinieks. Brīvība izpausties ir ļoti svarīga, lai cilvēks sajustos kā mākslinieks. Pretējā gadījumā tu tikai domā, ka esi mākslinieks, bet īstenībā neko neradi. Lai es sajustos kā mākslinieks, man vajadzēja sākt nodarboties ar režiju. Kā dziedātājs jutos drīzāk kā amatnieks, bet ne mākslinieks, jo dziedāšana nav radīšana. Tā ir līdzīga sportam – tev ir jākoncentrējas, ir jābūt fiziski un garīgi sagatavotam. Tev ir jāzina, ko dari, viss ir jāiemācās no galvas. Tas ir treniņš, treniņš, treniņš. Tā nav māksla! Dziedāšana ir kā lēkāšana pa batutu un vingrošana. Māksla ir saistīta ar izgudrošanu, ar kaut kā jauna radīšanu. Tu radi kaut ko tādu, kas nav eksistējis agrāk.
Mākslinieks ir tas, kurš komponē, režisē, glezno, raksta, veido filmu. Tā ir izgudrošana. Savukārt mūzikas instrumenta spēlēšana, diriģēšana un dziedāšana man atgādina futbolu, kas arī prasa prāta un ķermeņa iesaisti. Nekad neesmu uzskatījis dziedāšanu par mākslu.
Tas nozīmē, ka režija jums ir vitāli nepieciešama?
Jā, jo režijā varu mākslinieciski izpausties un tā sniedz brīvību. Dziedāšana un koncerti man ir kā neērts striptīzs: es uzkāpju uz skatuves, cilvēki mani uzmanīgi vēro, viņi kaut ko no manis gaida… Es labprāt uzstātos zālē, kurā ir pilnīga tumsa, lai publika mani neredzētu un tikai klausītos. Mūsdienās cilvēki vairāk klausās ar acīm nekā ar ausīm. Dažreiz jūtos ērtāk, kad uzstājos izrādē, jo apzinos, ka publikai patīk klausīties, skatoties uz to, ko mēs darām uz skatuves, iemiesojoties dažādos tēlos.
Ja jūsu koncerti notiktu tumsā, mēs neredzētu jūsu tērpus. Jūs esat pazīstams ar savu ekstravaganto stilu.
Nu kuru tad interesē mans tērps koncertā?!
Desmit gados esat iestudējis deviņas izrādes. Kas jūs sākotnēji pamudināja pievērsties režijai? Vai jums šķita, ka neviens cits šīs operas neiestudēs un jūs varat tās interesanti pasniegt auditorijai?
Pirmā opera, ko iestudēju, bija Johana Ādolfa Hases Šīrojs, Persijas valdnieks ar Pjetro Metastazio libretu. Toreiz, pirms desmit gadiem, tas notika gluži nejauši, jo nevarējām atrast nevienu režisoru, kurš būtu gatavs iestudēt šo operu: "Ak, Šīrojs, Metastazio… Nē, paldies!" Visiem ir bail no Metastazio sižetiem opera seria. Kā zināms, pēc Metastazio motīviem ir tapis Mocarta Tita žēlsirdības librets. Hases Šīrojam daudzi nemaz nevēlas pieskarties, un tad es teicu: "Pie velna! Es pats pamēģināšu!" Es pamēģināju, un šis process man ļoti patika – man tā bija atklāsme. Kopš tā brīža gandrīz katru gadu es iestudēju vienu operas izrādi.
2025. gada maijā jūs Latvijas Nacionālajā operā iestudēsiet Hendeļa Flavio, langobardu ķēniņu. Šā inscenējuma pirmizrāde notika 2023. gada Baireitas Baroka operas festivālā. Ar ko ir interesants šis Hendeļa darbs?
Flavio, langobardu ķēniņš ir unikāla baroka opera, jo tās pamatā ir patiess stāsts. Sižets ir balstīts vēsturiskos notikumos. Daudziem patīk Hendeļa Jūlijs Cēzars, Alčīna un Ariodante, bet šie stāsti ir vai nu izdomāti, vai dramaturģiski vāji. Flavio ir politiska satīra par jakobītiem Anglijā. Hendeļa laikā Anglija piedzīvoja politisko krīzi: Stjuarti tika gāzti no troņa, jo viņi bija katoļi, un kroni tika nolemts atdot protestantiem no Hannoveres. Hendeļa atbalstītāju vidū bija gan ietekmīgais politiķis, par pirmo Anglijas premjerministru uzskatītais Roberts Volpols, gan karalis un karaliene. Politiski Flavio labi iederējās sava laika realitātē, un tēma bija lieliski izvēlēta. Iestudēt Flavio bija viegli, jo man bija tikai jāizlasa vēsture un nevajadzēja neko daudz piedomāt klāt.
Kāds ir šīs izrādes vizuālais risinājums?
Mani iedvesmoja grieķu režisora Jorga Lantima vēsturiskā satīriskā drāma Favorīte/The Favourite (2018). Filmas un operas stāstā ir paralēles. Filmas galvenā varone ir Stjuartu dinastijas pārstāve karaliene Anna, kurai nav bērnu. Pēc viņas nāves tronī kāpj Hannoveres kūrfirsts Džordžs I, tādējādi dibinot Hannoveres dinastiju. Uz skatuves mēģināju uzburt Hemptonkortas pils gaisotni, kostīmos dominē pelēka un melna krāsa, izmantots zīds, sarkans un melns samts – kopumā viss ir nedaudz atturīgs.
Kurus režisorus uzskatāt par īstiem māksliniekiem?
Kinorežisorus Bezu Lurmenu, Pīteru Grīneveju, Bernardo Bertoluči, Džanu Jimou un Sergeju Paradžanovu. Operā brīnišķīgus darbus rada Roberts Kārsens, es ar viņu esmu strādājis, un tas bija lieliski. Dziedātāji viņa izrādēs patiešām spēlē, katrai kustībai un skatienam ir nozīme. Mūzikas teātra pasaulē varu izcelt arī Deboru Vorneri, Beriju Koski un Klausu Gūtu.
Vai jums ir savs režijas stils?
Man patīk radīt situācijas, kas ir vairāk kinematogrāfiskas un mazāk abstraktas. Savā interpretācijā koncentrējos uz varoņiem un mūziku, uz to, kas personāžiem ir sakāms, daudz mazākā mērā – uz neizteiktiem signāliem un simboliem.
Baroka operas ir ļoti dažādas. Katra ir rakstīta noteiktā periodā, un katrai ir noteikts mērķis. Flavio, langobardu ķēniņam ir politisks mērķis, un mums ir jāsaprot darba radīšanas konteksts. Ja mēs zinām kontekstu un vēsturi, mēs šo operu izbaudīsim daudz vairāk. Taču ir daudz XVIII gadsimta operu, kuras tika komponētas gluži citā nolūkā. Piemēram, Hendeļa Ričards I, Anglijas karalis/Riccardo primo, re d’Inghilterra tapa kā veltījums Džordža II kronēšanai. Šai operai ir reprezentatīvs mērķis, un tas padara sarežģītu operas iestudēšanu.
XIX gadsimtā bija periodi, kad valdīja tematiskas tendences. Ja runa ir par Pučīni, jūs zināt, ka jūs gaida mīlas stāsts, kas beigsies slikti, un galvenā varone nomirs. Ja runa ir par Vāgneru, jūs zināt, ka jūs gaida skandināvu vai vācu sāga. Baroka operā tā nav. Teiksim, Nikolam Porporam 1735. gada sezonā bija divas operas – Ifigēnija Aulīdā un Polifēms –, un tās ir kā diena pret nakti. Polifēms ir jautrs un komisks darbs, tajā ir izdomāti tēli. Operā ir daži seksuāla rakstura joki, tajā ir gan smieklīgas, gan traģiskas ainas. Savukārt Ifigēnija Aulīdā ir īsta drāma, kuras sižetu pazīstam no grieķu traģēdijas. Porpora sacerējis divas kardināli atšķirīgas operas vienā sezonā! Vēlme radīt dažādus stāstus un īsā laikā pētīt dažādas situācijas un parādības visā to sarežģītībā XVIII gadsimtā bija pavisam cita nekā XIX gadsimtā.
Jūsu darbi vienmēr ir barokāli spilgti – gan jūsu iestudētās izrādes, gan albumu vāki, uz kuriem esat redzams dažādos tēlos, bieži vien nepieradinātos un izaicinoši teatrālos. Jūs neesat minimālists!
Neesmu gan.
Modes māksliniece Donatella Versače ir teikusi: "Minimālistiem ir minimālas idejas. Manuprāt, tas ir savstarpēji saistīts. Ja esi minimālists, tev pietiek smadzeņu tikai pašam radošuma minimumam, tāpēc es esmu maksimāliste." Vai jūs viņai piekrītat?
Ha-ha-ha! Tas ir ļoti smieklīgi. Es nevaru komentēt vai analizēt savu stilu – es vienkārši tā jūtos.
Makss Emanuels Cenčičs
Latvijas Nacionālajā teātrī 22.XI plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 35–110
Informācija: cencic.com, bayreuthbaroque.de