Kāpēc ir vērts dzirdēt maestro Rikardo Muti diriģētos koncertus? Kāpēc ir vērts ieklausīties viņa teiktajā? Viņš ir absolūta autoritāte ne tikai klasiskajā mūzikā, bet visā kultūras pasaulē. Rikardo Muti karjera turpinās jau sešus gadu desmitus, viņš ir viens no pēdējiem izzūdošās Vecās pasaules diriģēšanas skolas simboliem un viens no tiem diriģentiem, kurus paši mūziķi ciena visvairāk. Labāko orķestru mākslinieki var uzvesties visādi, ne visi diriģenti viņiem patīk – un tas uzreiz ir dzirdams koncertā. Taču, kad pie pults stājas maestro Muti, viņi spēlē vislabāk. Askētisms, kontrole, žesta precizitāte, maksimāla atbildība komponista priekšā, superzvaigznes spožums un stāja – Rikardo Muti allaž ir elegants un perfekti sagatavojies.
Izcilības mūžs
Rikardo Muti ir dzimis 1941. gada 28. jūlijā Neapolē un apguvis klavierspēli Vinčenco Vitāles klasē Neapoles konservatorijā, kuru absolvējis ar izcilību. Pēc tam Džuzepes Verdi konservatorijā Milānā viņš ir studējis kompozīciju un diriģēšanu pie Bruno Betinelli un Antonīno Voto. Pirmo reizi kritikas un publikas uzmanības lokā Rikardo Muti nonāca 1967. gadā, kad ieguva pirmo vietu Gvido Kantelli diriģēšanas konkursā Milānā. No 1969. līdz 1981. gadam viņš bija Florences orķestra Maggio Musicale Fiorentino muzikālais vadītājs. 1971. gadā Herberts fon Karajans uzaicināja Rikardo Muti diriģēt Vīnes filharmonijas orķestri Zalcburgas festivālā, kurā viņš regulāri uzstājas joprojām.
No 1973. līdz 1982. gadam Rikardo Muti bija Oto Klemperera pēctecis Londonas orķestra Philharmonia galvenā diriģenta postenī. 1980. gadā itāļu maestro pārņēma Filadelfijas orķestra muzikālā vadītāja amatu no Jūdžina Ormandi un vadīja šo kolektīvu līdz 1992. gadam. No 1986. līdz 2005. gadam Rikardo Muti bija Milānas Teatro alla Scala jeb La Scala muzikālais vadītājs. 2004. gadā Rikardo Muti nodibināja Luidži Kerubīni jauniešu orķestri, kurā muzicē jaunie talanti no visas Itālijas. Ar šo ansambli maestro Muti dodas koncertturnejās un ik vasaru uzstājas Ravennas festivālā. Mākslinieka sociālā un pilsoniskā nostāja atspoguļojas ikgadējā koncertciklā Draudzības ceļi, kas tiek īstenots sadarbībā ar Ravennas festivālu, – Rikardo Muti diriģē koncertus dažādās pasaules vietās, kurās joprojām ir jūtama cilvēces nemierīgā pagātne un dažādu konfliktu rētas un kurās tiek rakstīta jauno laiku vēsture.
No 2010. līdz 2023. gadam Rikardo Muti bija Čikāgas simfoniskā orķestra muzikālais vadītājs. Savas gaitas šajā amatā viņš noslēdza jūnijā, taču diriģenta sadarbība ar izcilo ansambli turpinās. Orķestris Rikardo Muti ir piešķīris goda diriģenta titulu uz mūžu. 2024. gada janvārī Rikardo Muti diriģēs Čikāgas simfoniskā orķestra vieskoncertus Eiropā – Briselē, Parīzē, Esenē, Luksemburgā, Frankfurtē, Ķelnē, Vīnē, Budapeštā, Turīnā, Milānā un Romā. Tajos skanēs Fēliksa Mendelszona, Johannesa Brāmsa, Riharda Štrausa, Igora Stravinska, Anatolija Ļadova, Sergeja Prokofjeva, Florensas Praisas un Filipa Glāsa mūzika.
Savos aktīvajos darba gados Čikāgā Rikardo Muti ir atskaņojis visplašāko repertuāru – no Antonio Vivaldi un Johana Sebastiāna Baha līdz amerikāņu komponistu jaundarbiem. Viņam ir izveidojušās lieliskas attiecības ar mūsdienu klasiķi Filipu Glāsu. Čikāgas simfoniskā orķestra rezidējošo komponistu vidū ir bijusi Anna Klaina, Elizabete Ogoneka, Misija Macoli un Džesija Montgomerija. Rikardo Muti Čikāgā rīkoja brīvdabas koncertus, kas skatītājiem bija pieejami par brīvu. Viņš nostiprināja orķestra saikni ar dažādām pilsētas kopienām, mūziķi uzstājās arī ieslodzījuma vietās. Tika dota zaļā gaisma stipendiju programmai, kuras mērķis ir palielināt etnisko daudzveidību orķestra mūziķu rindās. Taču Rikardo Muti vienmēr uzsver: viņa galvenā prioritāte ir snieguma kvalitāte, nevis nepieciešamība būt politkorektam.
Leģendārais mākslinieks lepojas ar savu ilggadējo sadarbību ar Vīnes filharmonijas orķestri. Zalcburgas festivālā, kurā Vīnes fillharmoniķi ik vasaru ir rezidējošais kolektīvs, Rikardo Muti ir vienīgais diriģents, kurš savu programmu atskaņo trīs reizes – tik intensīva gadu gaitā ir klausītāju interese. Viņš sešas reizes ir diriģējis Vīnes filharmonijas orķestra Jaungada koncertu Vīnes Mūzikas biedrības Zelta zālē. Nākamā gada maijā šajā koncertnamā Rikardo Muti un Vīnes filharmoniķi izpildīs Ludviga van Bēthovena Devīto simfoniju par godu šā meistardarba 200 gadu jubilejai – koncerti notiks 4., 5., 6. un 7. maijā (Devītā simfonijā tika pirmatskaņota Vīnē 1824. gada 7. maijā).
Rikardo Muti pie Vīnes filharmonijas orķestra pults Zalcburgas festivālā. Foto – Marko Borrelli
Ziemassvētki Ravennā
Svarīga Rikardo Muti iniciatīva, kuras mērķis ir izglītot un iedvesmot jauno mūziķu paaudzi, ir viņa 2015. gadā izveidotā Itāļu operas akadēmija. Tajā var piedalīties jaunie diriģenti un repetitori vecumā no 18 līdz 35 gadiem no visas pasaules (pretendentiem ir jābūt izglītībai diriģēšanā vai klavierspēlē). Meistarklasēs, mēģinājumos un koncertos – tie visi ir pieejami arī publikai – Rikardo Muti nodod jaunajiem mūziķiem savas zināšanas un dalās pieredzē. Diriģents uzskata, ka visnopietnākā kļūda, kas pašlaik tiek pieļauta itāļu operas interpretācijā, ir stila nepārzināšana. Bez šīm zināšanām itāļu opera kļūst par karikatūru. Ja kāds šo kļūdu var labot, tas ir maestro Muti, kurš ļoti rūpējas gan par Itālijas kultūras mantojuma saglabāšanu, gan par adekvātu attieksmi un cieņas izrādīšanu pret to. Mēģinājumos un meistarklasēs viņš izskaidro jaunajiem mūziķiem, kā ir jāstrādā ar dziedātājiem, orķestri, kori un visām operas iestudēšanā iesaistītajām pusēm.
Šogad Itāļu operas akadēmiju savās telpās no 18. līdz 29. novembrim uzņēma laikmetīgās mākslas muzejs Fondazione Prada Milānā. Uzmanības centrā bija Vinčenco Bellīni opera Norma un bel canto tradīcija. Mēģinājumos un koncertos piedalījās Luidži Kerubīni jauniešu orķestris. Akadēmijas audzēkņi bija četri diriģenti no ASV, Francijas, Itālijas un Polijas, kā arī četri repetitori no Itālijas, Krievijas un Spānijas. Klausītāji varēja novērtēt gan jauno diriģentu sniegumu Normas ģenerālmēģinājumā, gan paša maestro Muti vadīto Normas atskaņojumu. Itāļu operas akadēmija un Fondazione Prada sadarbosies arī 2025. gadā, kad Rikardo Muti ievedīs jaunos talantus Volfganga Amadeja Mocarta Dona Žuana pasaulē.
Pavisam drīz, no 16. līdz 22. decembrim, Rikardo Muti uzstāsies Ravennas festivāla Rudens triloģijā. Ravennas festivāls, kura dibinātāja un goda prezidente ir mūziķa dzīvesbiedre Kristīna Macavillāni-Muti, savu pamatprogrammu publikai piedāvā vasarā, pēc tam rudenī Aligjēri teātrī Ravennā notiek vēl viens pasākumu cikls. Šoreiz gan tas tiek rīkots neilgi pirms Ziemassvētkiem. Savā triloģijā Aligjēri teātrī maestro Muti ir iekļāvis Bellīni Normu (16. un 19. decembrī), Verdi Nabuko (17. un 20. decembrī), kā arī Verdi mūzikas galā koncertu, kurā skanēs operu Makbets, Trubadūrs, Sicīliešu vakarēdiens, Simons Bokanegra, Likteņa vara, Dons Karloss un Otello fragmenti (22. decembrī). Visos šajos vakaros viņš diriģēs Luidži Kerubīni jauniešu orķestri un Pjačencas teātra kori. Ja vēlaties sajust, kā ir jāskan itāļu operai, ir vērts doties uz Ravennu. Šī nelielā, apbrīnojami skaistā pilsēta ir maestro Muti mājvieta.
Intervijā KDi Rikardo Muti stāsta, kas viņu visvairāk uztrauc mūzikas un sabiedrības dzīvē.
Pēdējos gados jūs veltāt daudz enerģijas darbam ar jaunajiem mūziķiem – jūs vadāt Luidži Kerubīni jauniešu orķestri un Itāļu operas akadēmiju. Kāpēc jums ir svarīga saikne ar jauno paaudzi?
Man ir ļoti paveicies, ka man ir bijuši lieliski pedagogi ne tikai klavierspēlē Neapoles konservatorijā, bet arī Milānas konservatorijā, kurā studēju kompozīciju un diriģēšanu. Mans skolotājs, kā jūs zināt, bija Antonīno Voto. Jūs varat atrast daudz viņa ierakstu, XX gadsimta 20. gados viņš bija Arturo Toskanīni asistents. Toskanīni trīs reizes ir bijis Milānas Teatro alla Scala muzikālais līderis, un Antonīno Voto strādāja ar viņu tajā laikā, kas bija Toskanīni un La Scala zelta periods, – no 1920. līdz 1929. gadam. Toskanīni var uzskatīt par Voto skolotāju. Toskanīni personīgi pazina Džuzepi Verdi, viņš spēlēja čellu Verdi operas Otello pirmizrādē La Scala 1887. gadā. Mēģinājumu procesu uzraudzīja pats komponists. Toskanīni daudzas reizes ir saticies ar Verdi un uzdevis viņam jautājumus.
Tātad jūs redzat līniju, kas savieno Verdi ar Toskanīni un Toskanīni – ar Voto, taču es nevēlos izklausīties augstprātīgs. Tā ir laime būt vienam no Voto audzēkņiem, no viņa esmu saņēmis vērtīgu informāciju par itāļu repertuāru, īpaši par Džuzepes Verdi, Vinčenco Bellīni, Gaetāno Doniceti un Džakomo Pučīni mūziku. Tā ir bagātība, ko nevar atrast grāmatās. Šodien mums ir grāmatas par diriģēšanu, bet tolaik šādu grāmatu tikpat kā nebija un jaunos mudināja: studē mūziku, iedziļinies!
Es desmit gadu studēju kompozīciju, un tikai pēc tam diriģēšanas pedagogi man sāka rādīt, kā kustināt rokas. Šodien diriģēšana kļūst par tādu kā zinātni – studentiem uzreiz parāda, kādas kustības ir jāveic atbilstoši partitūrā lasāmajiem sarežģītajiem ritmiem... Nabaga jaunie diriģenti daudz mācās "diriģēšanu", kas neko nenozīmē, bet viņi pietiekami nemācās teoriju un harmoniju un attiecīgi neko nezina par operu. No Voto es iemācījos teātra izjūtu – Verdi teātra izjūtu –, ko viņš savukārt bija iemācījies no Toskanīni. Un Toskanīni – no paša Verdi. Visa šī tradīcija daudzu iemeslu dēļ ir izzudusi.
Tagad diriģenti sāk ar divām Mocarta simfonijām vai Brāmsa simfoniju, tad viņi pāriet pie Pučīni Bohēmas. Viņi neko nezina par teātri, balsi un kori, nezina, kā izskaidrot dziedātājam personāžu, raksturu... Kad es iestudēju Otello un baritons Renato Bruzons kopā ar mani gatavoja savu pirmo Jago, mēs 1980. gadā veselu mēnesi strādājām Florencē – es biju pie klavierēm, dziedātājs kopā ar mani mēģināja radīt Jago tēlu. Ne tikai nodziedāt Jago, bet radīt personāža psiholoģisko raksturu! Šodien tas viss ir zudis. Dziedātāji uz muzikālajiem mēģinājumiem ierodas vēlu, ja viņiem vispār ir muzikālie mēģinājumi. Ļoti bieži diriģenti nezina, ko teikt. Viņi tikai saka – più forte, più piano un kaut ko par ritmu.
Otello, Violetas Valerī un Čo-Čo-sanas rakstura veidošana kopā ar dziedātāju tagad vairs nav diriģenta, bet gan režisora rokās. Ar visām provokācijām, ko redzam uz skatuves. Tā vairs nav Verdi vai Pučīni opera, bet viena vai otra režisora opera. Daudzi no viņiem neko nezina par mūziku, bet četrdesmit dienu strādā ar solistiem, radot situācijas, kam nav nekāda sakara ar operu.
Esmu dzirdējis, ka nesen kādā teātrī tika iestudēts Rigoleto un izrādē titulvaronim nebija kupra. Operas tekstā ir skaidri pateikts, ka Rigoleto ir kuprītis. Ja viņam nav kupra, tam nav nekādas jēgas. Nav tā, ka mums ir jābūt reālistiem, bet operā gan Sparafučile piemin Rigoleto kupri, gan pats varonis, runājot par sevi, atzīstas, ka viņa ķermenis ir deformēts. Mūsdienās bieži vien gadās tā, ka komponists ir tas cilvēks, kuram ir visattālākais sakars ar viņa paša operu.
Nevēlos izklausīties pārāk kritisks. Esmu daudz sadarbojies ar režisoru Luku Ronkoni, kopā esam iestudējuši deviņas izrādes. Vairākas no tām – 70. gados, kad Ronkoni bija īsts avangardists. Esmu strādājis kopā ar Džordžo Strēleru, Antuānu Vitēzu un Greiemu Viku, viņi bija inteliģenti režisori. Tagad publika ir dezorientēta. Jūs vairs neklausāties mūziku, jūs ejat uz operu, lai paskatītos, ko režisors būs izdomājis. Tāpēc es nolēmu, ka vēlos strādāt ar jaunajiem diriģentiem, lai pastāstītu viņiem, kāda ir Antonīno Voto un Tulio Serafina itāļu mūzikas atskaņošanas tradīcija.
Serafins padarīja Mariju Kallasu par Kallasu, cītīgi strādājot ar viņu. Tas bija diriģents, nevis režisors! Protams, Kallasai bija svarīgs Lukīno Viskonti, bet Serafins bija galvenais. Serafins ir strādājis arī ar Renātu Tebaldi. Viņš atklāja dziedātājiem lietas, kuras, kā jau teicu, šodien grāmatās neatradīsiet. Īstais operas diriģenta darbs ir zināt visu par balsīm un tehniku. Diriģents zina, kā koriģēt dziedātāju un ko teikt korim. Zina, kādai ir jābūt sadarbībai ar režisoru iestudējuma sagatavošanas procesā. Tagad šīs divas funkcijas ir nošķirtas: režisors ir šeit, bet diriģents – tur. Diriģentam ir tikai jāizdara savs darbs orķestra bedrē. Tas ir nepareizi, pilnīgi nepareizi.
Varbūt izklausos kā tradicionālists, bet es tāds neesmu. Manis vadītajā Itāļu operas akadēmijā ierodas jaunie diriģenti, kuri ir studējuši Londonas Karaliskajā mūzikas akadēmijā, Berlīnes Mūzikas augstskolā un citās prestižās konservatorijās, un es konstatēju, ka viņi neko nezina! Viņi grib mācīties. Tas, ko es saku, nav brīnums vai kaut kas īpašs – tās ir elementāras lietas, kas savulaik bija operas sagatavošanas procesa neatņemama daļa, bet šodien vairs nav. Tāpēc visi jaunieši, kuri papildina zināšanas mūsu akadēmijā, ir laimīgi. Daudzi no viņiem atrod darbu dažādās institūcijās – gan zēni, gan meitenes. Priecājos, ka meitenes, kuras ir mācījušās pie mums, ir ieguvušas labus amatus operteātros. Viena – Berlīnē, otra – Losandželosā. Jaunieši man tic un uzticas – ne jau tāpēc, ka zinu noslēpumus, kuros ar viņiem dalos, bet tāpēc, ka zinu dažas šķietami vienkāršas lietas, ko grāmatās neatradīsiet.
Vai izjūtat atbildību mūzikas priekšā?
Jā, tā ir atbildība, jo es ļoti cienu itāļu kultūru un redzu, ka pasaulē pret Verdi, Pučīni, Bellīni un Doniceti operām vairs neizturas tā, kā vajadzētu. Tā nav tikai režisoru vaina, daži no viņiem ir inteliģenti. Vaina ir arī dziedātājos – viņiem ir slikts ieradums izmantot itāļu operu kā iespēju saviem vokālajiem paraugdemonstrējumiem, viņiem patīk izrādīties, pusstundu noturot augstās notis: "Vincerò! Vincerò!" Tas ir noziegums. Muzikāls noziegums. Ja kāds to atļausies darīt Mocarta, Bēthovena vai fon Vēbera mūzikā, viņu nogalinās. Vāgnera mūzikā to nedrīkst darīt. Bet kāpēc itāļu operā drīkst? Tāpēc, ka tā ir italianità, kā daudzi ārzemnieki to sauc. Viņu pašu iedomātais itāliskums. Viņiem šķiet, ka visi itāļi ir šova cilvēki, kuriem patīk izrādīties. Non è vero! Tā nav taisnība. Mēs esam Leonardo, Mikelandželo, Rafaēla un Dantes zeme – lūdzu, neaizmirstiet to!
Šodien pirms intervijas biju klāt jūsu vadītajā Luidži Kerubīni jauniešu orķestra mēģinājumā, vēroju jūsu sadarbību ar jaunajiem mūziķiem un viņu reakciju. Jūs ne tikai izstarojat autoritāti, bet jums arī piemīt spoža humora izjūta. Vai diriģenta profesijā tā ir svarīga īpašība?
Esmu dzimis Neapolē. Mana māte ir neapoliete, savukārt tēvs ir no Apūlijas reģiona, netālu no Bari. Mani vecāki pārstāv ļoti atšķirīgus reģionus, kaut gan reiz tie ietilpa Abu Sicīliju karalistē. Esmu mantojis šo reģionu iedzīvotājiem raksturīgās īpašības. Man ir neapoliešu humora izjūta, bet tā nav virspusēja vai vieglprātīga. Darbā ar mūziķiem es to izmantoju, lai sasniegtu vēlamo rezultātu un uzlabotu snieguma kvalitāti – mēģinājumos neko nedrīkst uzspiest ar varu, diriģents pret mūziķiem nekādā gadījumā nedrīkst izturēties agresīvi.
Diriģents nedrīkst radīt terora, draudzības trūkuma atmosfēru. Šajās attiecībās ir jābūt savstarpējai cieņai, taču, kad ir nepieciešams, es pieprasu no mūziķiem lielu koncentrēšanos un piepūli, lai uzlabotu mūsu kopējo sniegumu. Lai radītu pozitīvu gaisotni, es uzmundrinu mūziķus, pasakot kaut ko humorpilnu, un tas palīdz viņiem atslābināties. Es tā rīkojos, strādājot ne tikai ar Luidži Kerubīni jauniešu orķestri, esmu to darījis vienmēr, arī pēdējos trīspadsmit gadus, kad vadīju Čikāgas simfonisko orķestru. Humora izjūta ir svarīga, bet humoram nav jābūt muļķīgam.
Cita manas personības šķautne, kas ir raksturīga Apūlijas reģiona iedzīvotājiem, ir visai skarba. Darbā varu būt stingrs un prasīgs. Ja strādājam, tad strādājam – tā nav atpūta. Es rūpējos par snieguma kvalitāti, lai ko mēs atskaņotu – operu, laikmetīgo mūziku, romantisma vai klasicisma repertuāru. Stājoties orķestra priekšā, vienmēr esmu ļoti labi sagatavojies. To ir atzinuši gan Čikāgas simfoniskā orķestra, gan Filadelfijas orķestra mūziķi: "Kad maestro Muti stājas mūsu priekšā, viņš vienmēr ir ļoti labi sagatavojies, pat ja atskaņojam tikko uzrakstītus opusus."
Pret savu darbu allaž esmu izturējies absolūti nopietni, piecdesmit gadu pētīju Bēthovena Missa solemnis partitūru, pirms uzdrošinājos to diriģēt, – un orķestra mūziķi to novērtē. Tas uz viņiem atstāj iespaidu. Mūziķi jūt, ka pie pults ir nopietns diriģents. Cilvēks, kuram patiesi rūp tas, ko viņš dara. Tagad ir modē aicināt uz sadarbību 25 vai 26 gadus vecus diriģentus, viņi diriģē Bēthovena Devīto simfoniju un Missa solemnis. Tā ir traģēdija, jo ir vajadzīga pieredze, lai atskaņotu šos šedevrus. Ir vajadzīga ne tikai liela muzikālā, bet arī cilvēciskā un dzīves pieredze. Atceros, ka Herberts fon Karajans teica kādam diriģentam: "Ja gatavojies diriģēt Bēthovena Devīto simfoniju divdesmit pirmo reizi, ņem vērā, ka tikai tagad pa īstam sāc apjēgt šo mūziku, un aizmirsti visas divdesmit iepriekšējās reizes!"
1969. gadā es kļuvu par Florences orķestra Maggio Musicale Fiorentino muzikālo vadītāju, un šā orķestra dibinātājs – lieliskais diriģents Vitorio Gui, kuram tajā laikā bija 84 gadi, – man teica: "Ak, Muti, cik žēl, ka nākas gatavoties nāvei!" Mūža devītajā gadu desmitā viņš bija sapratis, ko nozīmē diriģēt orķestri. Nevis tikai ievērot ritmu un dinamiku, bet gan spēt dabūt no katra orķestra dalībnieka ne vien mākslinieciski, bet arī cilvēciski labāko, ko viņi var dot, – lai diriģents to panāktu, ir vajadzīga pieredze. Nav pat tik svarīgi, lai mūziķi tevi mīlētu, jo īsta mīlestība ir reti sastopama, bet būt cienītam – jā, noteikti. Ja diriģents ciena mūziķus, arī viņi ciena diriģentu.
Šovasar svinējāt 82. dzimšanas dienu. Vai jūtat, ka ar vecumu kļūstat par labāku mūziķi?
Fiziski nejūtos 82 gadus vecs. Pie pults joprojām esmu aktīvs – esat mani redzējis orķestra priekšā. Tie ir gēni no Itālijas dienvidiem. Arī garīgi un mentāli nejūtos vecs, varbūt palīdz Vidusjūras diēta. Skaidra lieta, 82 gadi – tas ir daudz, bet es nedomāju par vecumu. Kā teicu Čikāgas simfoniskā orķestra mūziķiem: dienā, kad man būs vajadzīgas vairāk nekā divdesmit sekundes, lai no skatuves durvīm tiktu līdz diriģenta pultij, es apstāšos. Nevēlos, lai publika teiktu: "Mēs atceramies laiku, kad viņš bija jauns!" Nevēlos, lai klausītāji sūdzētos vai salīdzinātu mani ar to, kāds biju agrāk.
Vissvarīgākais ir prāta stāvoklis. Runājot par darbu, gribu uzsvērt – mūziķiem ir jājūt, ka esi viens no viņiem. Tajā brīdī, kad viņi domā, ka tu piederi... nu, es piederu citam laikmetam un labi to apzinos. Es piederu laikmetam, kurā ir bijuši tādi mākslinieki kā pianists Klaudio Arravs. Mēs uzstājāmies kopā, kad man bija 39 gadi un Klaudio Arravam – 77 gadi. Pirms Bēthovena Ceturtā klavierkoncerta atskaņojuma aizkulisēs viņš iesaucās: "Es ar nepacietību gaidu šo mirkli!" Šodien nekā tāda vairs nav, šāda attieksme ir zudusi. Saprotu, ka piederu citam laikmetam. Mana pasaule ir gandrīz beigusies. Taču savā prātā joprojām esmu pietiekami jauns, lai pieņemtu labāko, ko piedāvā mūsdienu pasaule, un cīnītos pret sliktāko, ko šī pasaule nes, – karu, cilvēku nāvi, bērnu ciešanām.
Kura, jūsuprāt, ir vissliktākā cilvēciskā īpašība un kura – vislabākā?
Domāju, ka vislabākajai īpašībai vajadzētu būt brālībai, bez liekas retorikas. Bēthovena Devītās simfonijas fināls, kurš tiek izmantots kā Eiropas himna, ir Šillera un Bēthovena vēstījums par brālību. Vēl seno romiešu dramaturgs Plauts ir rakstījis: Homo homini lupus est – cilvēks cilvēkam vilks. Tagad nereti esam ienaidnieki cits citam, un, ja mēs neatrisināsim šo problēmu, tā būs sabiedrības katastrofa.
Vissliktākā īpašība ir slāpes pēc varas. Ticība varai ir durvis uz diktatūru. Mums ir jābūt brīviem un jāmīl vienam otrs. Mums ir jātiek vaļā no rasisma. Mums ir jāpalīdz bērniem, kuri mirst visā pasaulē. Visbagātākie cilvēki nedod pietiekami daudz – dažkārt viņi nedod vispār neko –, lai palīdzētu slimiem un izsalkušiem bērniem. Stāvoklis pasaulē ir ļoti trausls, un es nezinu risinājumu. Ja mēs to neatradīsim, tā būs traģēdija visiem.
Vai kultūra spēj palīdzēt cilvēkiem situācijā, kurā esam nonākuši? Ko jūs varat darīt kā mūziķis un kultūras līderis?
Šie vārdi vienmēr – un arī šodien – skan retoriski. Lielas frāzes bez īsta risinājuma. Protams, kultūra padara cilvēkus labākus. Pateicoties kultūrai, ir vairāk cilvēku, kuri novērtē un tiecas pēc skaistuma, harmonijas un miera. Mūzika ir vissvarīgākā māksla, jo tajā nav politisku un sociālu vēstījumu. Mūzika ir tīra māksla, kas tieši uzrunā sirdi. Cilvēkiem var būt dažāda ādas krāsa, bet sirdij ir tikai viena krāsa.
Par laimi, mums, mūziķiem, nav ieroču. Visur, kur dodamies, mēs pierādām, ka mūzika vieno cilvēkus – ne tikai klausītājus, bet arī izpildītājus. Kopā ar Ravennas festivālu īstenojam projektu Draudzības ceļi – esam uzstājušies dažādu konfliktu plosītās zemēs. Visur mums pievienojas vietējie mūziķi, orķestrī līdzās cits citam spēlē cilvēki, kuri nerunā vienā valodā, bet mūziku izjūt vienādi. Tas apliecina, ka visi esam līdzīgi. Kari ir šausmīgi, tas ir noziegums, kas iznīcina cilvēci. Mūzika ir viena no nedaudzajām parādībām, kas rada brālības sajūtu starp cilvēkiem visā pasaulē.
Kura ir jūsu visiecienītākā opera?
Man patīk visas Verdi un Pučīni operas, tie ir brīnišķīgi darbi. Taču ir divas operas, kuras es vienmēr pieminu un kuras ir būtiskas cilvēcei, – Mocarta Così fan tutte un Verdi Falstafs. Šīs operas runā par mūsu cilvēciskajām īpašībām, galvenokārt par mūsu trūkumiem un nepilnībām, un šie darbi mums palīdz nevis atrisināt savas problēmas, bet gan atrast zāles dvēselei.
Vai jūtaties laimīgs, kad diriģējat?
Nē, "laimīgs" nav pareizais vārds, kaut gan esmu dzirdējis, ka daži mani kolēģi pie pults jūtas laimīgi. Katru reizi, kad stājos orķestra priekšā – Zalcburgā, Berlīnē vai kādā mazā pilsētā –, izjūtu lielu atbildību klausītāju, mūziķu un komponista priekšā.
Informācija: riccardomuti.com, ravennafestival.org, riccardomutioperacademy.com