Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā +1 °C
Daļēji saulains
Svētdiena, 24. novembris
Velta, Velda

No Dienas arhīva. Anita Garanča. Augstākās klases kramplauze

Šis materiāls tika publicēts žurnālā Sestdiena 2009. gada februārī par godu Anitas Garančas 60 gadu jubilejai.

Anita Garanča svin 60 gadu jubileju. Latvijas mūzikas vēsturē viņa grib ieiet kā laba vokālā pedagoģe, nevis kā pasaulslavenās operdziedātājas Elīnas Garančas māte.

Zinātkāre, sirsnība, upurēšanās un atklātība, kas dažreiz var būt šokējoša, pat nedaudz sāpīga, bet vienmēr patiesa – Anitas Garančas spilgtākās īpašības raksturo viņas meita Elīna Garanča. "Un noteikti mīlestība, kas no viņas gāžas ārā kā no pārpilnības spaiņiem," Sestdienai no Londonas atbild Elīna. Elīna Garanča gatavojas pirmizrādei Londonas Koventgārdenā – 2. martā kopā ar Annu Ņetrebko viņa izdziedās Romeo un Džuljetas stāstu Vinčenco Bellīni operā Kapuleti un Monteki.

Elīna Garanča ir viena no Anitas Garančas studentēm, kura jau spoži spīd pasaules opermūzikā. Pie viņas ir mācījusies spilgtā dziedātāja Maija Kovaļevska, un arī viņas balss skan slavenākajos teātros un festivālos. Anita Garanča pasniedz Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā un Latvijas Kultūras akadēmijā. Viņa ir vokālā pedagoģe Latvijas Nacionālajā operā. "Viņa ir tik pozitīvi bohēmiska!" – tā par viņu izteicies kāds Operas darbinieks.

Elīna Garanča uzsver, ka mammas loma viņas panākumos ir "neapšaubāmi milzīga": "Tieši viņa mani bērnībā audzināja muzikāli un intelektuāli, veda uz teātriem un koncertiem. Tam visam ir bijusi paliekoša vērtība, kas manī krājusies jau no bērna kājas. Tieši viņa mani sagatavoja iestājeksāmeniem Mūzikas akadēmijā, un arī tagad pēc katra diska ieraksta vai tiešraides prasu mammai par izaugsmi un lietām, kas vēl ir jālabo. Pauzēs un starpbrīžos mēs sazvanāmies!"

Balss ārste

"Nemaz nejūtos veca!" iesaucas Anita Garanča. Dzimšanas diena viņai bija 10. februārī, taču svinību kulminācija būs koncerts Latvijas Nacionālajā operā 19. februārī. Uz skatuves kāps pedagoģes skolnieki. Dziedās operas mākslinieki, dziedās estrādes zvaigznes un dziedās aktieri.

"Sevi salīdzinu ar balss ārstu. Īsā laikā jānosaka diagnoze un jāizraksta pareizās zāles. Pieeja katram studentam ir individuāla. Nav divu vienādu, tāpat kā nav divu vienādu seju, vaigu kaulu, zodu vai lūpu. Balss ir skaistākais instruments. Es mīlu čellu, klarneti, džeza saksofonu un klavieres, lai gan klavieres zināmā mērā uzskatu par sitamo instrumentu. Taču nekas pasaulē nepārspēj cilvēka balsi."

Anita Garanča beigusi bērnu mūzikas skolu Jēkabpilī, pēc tam apguvusi kordiriģēšanu Daugavpils mūzikas vidusskolā. Viņai ir divas augstākās izglītības: Latvijas Mūzikas akadēmijā saņēmusi diplomu gan kordiriģēšanā, gan vokālajā mākslā. No pirmā mēģinājuma 1969. gadā Anita Garanča bijusi kamerkora Ave sol soliste. Desmit gadu nostrādājusi filharmonijā, dziedātājai bijis daudz kamermūzikas solokoncertu un ierakstu. "Galvenokārt mani interesēja romantiskā mūzika. Dziedāju Šūmani, Brāmsu, Šūbertu. Es ātri mācījos un labi lasīju no lapas, tāpēc daudz atskaņoju arī mūsdienu latviešu mūziku," stāsta Anita Garanča.

Opusus viņai veltījuši komponisti Arturs Maskats, Maija Einfelde, Selga Mence. Anitai ir mecosoprāns: "Balss tips man bija līdzīgs kā manai meitai." Pēdējie solokoncerti 1994. gadā notikuši Minhenē un Bonnā. Kopā ar dzīvesbiedru diriģentu Jāni Garanču Anita ir vadījusi kori Zvani, kas bija daudzu starptautisku konkursu laureāts. Deviņdesmitajos gados Anitas Garančas dzīvē sākās teātra periods. Valdis Lūriņš uzaicināja viņu Nacionālajā teātrī iestudēt ar aktieriem mūziku lugai Filiāle. Pēc tam sekoja izrādes citos teātros. Mūzikas akadēmijā pedagoģe sāka strādāt 90. gadu vidū, kad tur mācības sāka viņas meita: "Es sapratu – ja viņa ir iestājusies, man ir jābūt klāt."

Ko tu no manis gribi?

"Viņa ir kā augstas klases kramplauzis, kas atmūķēs jebkuru seifu un dabūs ārā balsi baudāmā un saprotamā veidā. Vispirms saprast, ko tu gribi pateikt ar to savu dziedamo gabaliņu, un tad vērt muti vaļā. Man pašam viņa ir palīdzējusi saprast, cik svarīgi ir līdzskaņi, nevis tikai āāā, ēēē, ūūū... Viņai ir viegli palūgt padomu! Nekad nejūties kā muļķis, kaut arī reizēm tāds esi," Anitu Garanču raksturo viņas skolnieks Jaunā Rīgas teātra aktieris Gundars Āboliņš.

Pēdējos gados Anita Garanča palīdzējusi iestudēt mūziklus Vestsaidas stāsts un Les Misérables, kas izrādīti Ķīpsalā. Pedagoģe nav snobiska – strādā arī ar estrādes māksliniekiem. Ko tie no viņas grib? "Kad pie manis atnāca Marija Naumova, es viņai jautāju to pašu: ko tu no manis gribi? Viņa mācās elpot, viņa mācās skaņas veidošanu. Skaņas veidošana dziesmiņās un mūziklos būtiski atšķiras. Viens no maniem iecienītākajiem popmūzikas izpildītājiem tagad ir Renārs Kaupers, kurš cītīgi grib mācīties, bet es nevaru viņu tik bieži pieņemt. Viņš grib papildināt, atvērt balsi. Lielākais kompliments no viņa puses bija, kad viņš man teica – pērn pēc milzīgās Prāta vētras koncertturnejas pirmoreiz neesot noguris no dziedāšanas. Estrādes dziedātājiem galvenais ir iemācīties knifus un paņēmienus, lai balss vienmēr būtu vesela."

Publikas gaume un masu psihoze

Taisnīgākais kritiķis māksliniekiem ir publika, uzsver Anita Garanča. "Taču publikas gaumi ļoti audzina prese, TV. Latvijā diemžēl daudz ko nosaka masu psihoze. Man Dievs ir devis saprātu, man vienmēr bijušas savas domas. Es runāju par tautas gaumi kopumā, ne tikai par klasisko mūziku. Tas viss liecina arī par cilvēku izglītotības un kultūras līmeni, un šis līmenis krīt. Tas ir saistīts arī ar izglītību skolā, ģimenē. Es vienmēr uz to skatos ar bažām, tāpēc viens no maniem sabiedriskajiem pienākumiem, ko esmu labprātīgi uzņēmusies, – ilgus gadus vadu dažādu bērnu konkursu žūrijas. Savulaik tas bija TV konkurss Ko tu proti?, pēdējos gados esmu iesaistīta konkursā Putnu bērni. Tur ir tādi gaiši bērni! Esmu pasniegusi meistarklases un lekcijas pedagogiem no visas Latvijas. Klusībā ceru, ka tas ir devis kaut nelielu artavu gaumes un vispārējā bērnu audzināšanā. Esmu pārliecināta, ka cilvēks, kurš nodarbojas ar mūziku, kurš to mīl un saprot, nevar būt nelietis, jo viņam ir godaprāts."

Jegors Jerohomovičs. Jūs bijāt arī TV3 šova Dziedi ar zvaigzni žūrijā.

Anita Garanča. Tie šovi gan neveicina labu gaumi, tajos arī izpaužas masu psihoze! Es biju pašā pirmajā šovā, mani pierunāja, tāpēc ka tajā piedalījās mana skolniece Evija Martinsone duetā ar Mārtiņu Rītiņu. Tad man vēl šķita, kas tas ir pietiekami gaumīgi. Tieši tas šovs arī nebija tik slikts. Pēc tam bija sliktāk, it sevišķi LNT, – līmenis strauji kritās. Par vokālo konkursu to vairs nevarēja uzskatīt, akcents tika likts tikai uz vizuālo. Tagad es vairs neuzskatu, ka tie bijuši publiku audzinoši pasākumi. Gluži otrādi. Tieši tāpat kā Talantu fabrika, kas ražoja "zvaigznes". Tagad tās "zvaigznes" ir uz katra stūra un zvaigznes vārds ir devalvējies. Kādreiz zvaigzne bija cilvēks, kurš ar sviedriem un asinīm bija izkarojis šo statusu. Zvaigzne bija ne tikai publikas, bet arī kritikas elks, piemēram, Elviss Preslijs.

J.J. Kas jums ir zvaigzne?

A. G. Estrādes dziedāšanā man zvaigzne savulaik bija Fredijs Merkurijs, viņu vēl neviens nav pārspējis. Man joprojām ļoti patīk Vitnija Hjūstone, agrāk jūsmoju par Ellu Ficdžeraldu un Billiju Holideju. Frenks Sinatra – aktiera dziedāšanas pamats, tā būtu jādzied aktierim. Operā ir vairāk dziedātāju, kurus uzskatu par zvaigznēm. Operas dziedāšanā, tāpat kā estrādē, mainās skaņas veidošanas gaume, mainās dziedāšanas stils un maniere. Tāda skaistā dziedāšana kā itāļu belkanto mūsdienās vairs nav tik bieži sastopama. Tāpēc man laba dāvana bija Elīnas jaunākais disks Bel Canto – esmu lepna, ka viņa kopj šo stilu. No mūsdienu zvaigznēm man patīk Renē Fleminga.

Spriežot par Marijas Kallasas fenomenu, jāsaka, ka viņa bija ģeniāla aktrise, viņas muzikālā izjūta un balss skaistums bija apbrīnojami, bet no kritiskā viedokļa tieši par balss tehniku mūsdienās viņai daudz ko pārmestu, jau tad pārmeta, norādot uz balss izlīdzinātību, reģistru izlīdzinātību. Viņai arī bija kļūdas, bet varbūt tieši tāpēc viņa bija ģeniāla. Džoanai Sazerlendai ar tehniku viss bija kārtībā, ļoti skaista balss, apbrīnojama tehnika, taču aktieriskajā izjūtā varēja vēlēties kaut ko citu.

Viens no paraugiem bija Montserrata Kavaljē. Televīzijā rādīja, kā viņa Lielajā teātrī Maskavā dziedāja Normu. Viņa stāvēja gandrīz nekustīgi, salikusi rokas un dziedāja Normas kavatīni – tā balss, tehnika, koloratūras! Viņa bija kā eņģelis. Kavaljē elpošanas tehniku neviens vēl nav pārspējis. Tā bija vislabākā elpa. Tagad, kad skatos, ka viņa vēl mēģina kāpt uz skatuves, man viņas ir žēl. Vai nu vēlme uzstāties ir tik milzīga, ka nav vairs paškritikas, vai nu kas cits... Nevajadzētu viņai tagad vairs dziedāt. Ne ar Baskovu, ne vienai pašai.

Man ir tas gods pazīt Annu Ņetrebko, kura visā Eiropā ir Dieva vietā. Viņa tiešām ir izcila māksliniece, bet tehnikas ziņā arī viņai ir mīnusi un kļūdas. Mūsdienu opermākslā tehnikai ir jābūt pašsaprotamai lietai, tā nevar būt pašmērķis. Katram dziedātājam grūtākais ir atbrīvoties no saviem kompleksiem, sajust pilnīgu brīvību un sasniegt to līmeni, kad ir ko teikt mūzikā.

Mūžīgais uztraukums

Anita Garanča atzīst, ka viņai joprojām ir milzīgs uztraukums par saviem studentiem: "Tas ir neglābjami! Es par visiem uztraucos. Kaut gan nevajadzētu īpaši lielīties, ka es savu nervu sistēmu nevaru pienācīgi savest kārtībā. Kad tikko sāku strādāt teātrī, bija pavisam drausmīgi – pašai bija vieglāk nodziedāt divdaļīgu solokoncertu nekā izlaist savu studentu vai meitu un klausīties eksāmenu."

Mājaslapā anita.garanca.info norādīts, ka pašlaik aizņemtības dēļ Anita Garanča nepiedāvā vokālā pedagoga pakalpojumus iesācējiem vai tiem, kam dziedāšana nav profesija. "Nākamgad varbūt man būs vairāk laika privātstundām, jo krīzes dēļ mums samazina stundu skaitu gan Mūzikas akadēmijā, gan Kultūras akadēmijā. Arī alga mums visiem ir ļoti pazemināta. Ja galīgi vairs nebūs darba, likšu sludinājumu avīzē: "Garanča pasniedz privātstundas!" Tā ir mana profesija, es to mīlu. Kādreiz Dailes teātra koncerta programmiņā bija rakstīts: "Garanča iemāca dziedāt pat akmeņus." Ar gadiem man ir izstrādājusies sava sistēma – īsā laikā varu noteikt diagnozi un palīdzēt."

Anita Garanča ir pārliecināta: pašam pirmajam pedagogam cilvēka dzīvē ir jābūt vislabākajam – tikko cilvēks ir atvēris muti un nolēmis dziedāt. Klasiskajā dziedāšanā ideālais variants ir, ja savu labāko un talantīgāko pedagogu izdodas sastapt mūzikas vidusskolā.

J. J. Ko jums pašai nozīmē iemācīt cilvēkam dziedāt?

A. G. Galvenais – man gribas palīdzēt cilvēkam, jo pati tik ļoti mīlu dziedāšanu un augstu vērtēju prasmi dziedāt. Ja es redzu, ka viņš kaut kādu iemeslu dēļ mokās uz skatuves, man ir prieks, ja varu palīdzēt. Citu ambīciju man nav. Ja labi dzied, visi saka – vai, cik talantīgs students, kāds malacis! – un pedagogu nemaz nepiemin. Tiklīdz ir neveiksme vai kaut kas neizdodas, tā uzreiz: "Pie kā mācās? Mācās pie Garančas! Nujā, tur jau nekas labs nevar būt!"

J. J. Viena no jūsu studentēm bija Maija Kovaļevska – soprāns ar spožu starptautisko karjeru. Vai esat apmierināta ar savu lomu? Jūs esat cilvēks, kurš paliek aiz kadra, kamēr labākie audzēkņi spīd uz skatuves.

A. G. Mani tas apmierina, man ir prieks par saviem studentiem. Mums saglabājas brīnišķīgas attiecības arī tad, kad viņi ir beiguši mācības. Es protu priecāties par citu veiksmēm. Ja citam pedagogam students labi dzied, man nav problēmu pienākt šim studentam klāt, uzsist uz pleca, paspiest roku un teikt: "Klausies, man patika, kā tu šodien eksāmenā dziedāji!" Ne jau savas ambīcijas es apmierinu šajā darbā. Tas ir prieks par mūziku, par to, ka cilvēkam kaut kas sanāk. Taču sākt strādāt ar katru jaunu studentu pirmajā kursā ir ļoti grūts laiks.

Tajos plaukots nav viegli

Anita Garanča stāsta, ka arī viņas dēlam Jānim ir labas muzikālās dotības: "Bērnu skolā viņš mācījās klavieres, viņam ir ļoti skaista balss, bet viņš aizgāja pa citu līniju. Viņš ir multimediju mākslinieks, daudz strādā ārzemēs, piedalās izstādēs. Viņiem jau ir sava mafija – tiem kompjuterščikiem. Es no tā ne pārāk daudz ko saprotu."

Ar meitu Elīnu Anita Garanča pēdējos gados vairs nestrādā tik intensīvi kā senāk, kad Anita ar partitūru devās pie Elīnas uz Eiropu, lai palīdzētu sagatavoties priekšnesumiem. "Elīnai ir bijuši arī citi pedagogi un joprojām ir. Viņai ir apbrīnojama īpašība – viņa mācās no visa. No kolēģiem, no koncertmeistariem, no diriģentiem, ar kuriem uzstājas, no tādām personībām kā Rikardo Muti un Mariss Jansons. Mēs ar Elīnīti tagad tiekamies reti, bet aizrādījumus es viņai joprojām izsaku – pēc katras izrādes vai mēģinājuma, ko klausos. Viņai ir sava gaume, un viņa jau ir tādā līmenī, ka es mēģinu būt taktiska un daudz neiejaukties. Vienīgais, ko viņai saku, – lai mācās sevi saudzēt, jo viņa pārāk daudz strādā. Tas ir diezgan bīstami. Lai pārāk agri nedzied dramatiskās lomas, lai prātīgi izvēlas lomu piedāvājumu. Daudzi prasa, kāpēc Elīna nedzied Amnerisu Džuzepes Verdi Aīdā. Nošu ziņā viņa to var nodziedāt kaut vai tagad, bet es uzskatu, ka vēl nav pienācis laiks. Tas pienāks, bet vēl jāpaciešas. Ja viņa sāks dziedāt tādas lomas, pazudīs tas, par ko visa pasaule ir sajūsmā, – viņas brīnišķīgās augšējās notis, vieglums un dzidrums balsī. Es viņai iesaku to saglabāt pēc iespējas ilgāk."

Anita Garanča priecājas par Elīnas aktieriskajām dotībām: "Viņa nav falša. Latvijā bieži pamanāma tāda negaumīte – dziedātājs tā ņemas, tā ņemas uz skatuves, tik drausmīgi dīdās, tik pārspīlēti rāda, cik ļoti viņš pārdzīvo. Mēs jaucam, kas ir uzspēle un kas ir patiesa emocionalitāte. Dažās lomās Elīna varbūt ir atturīga, bet tas iedarbojas daudz spēcīgāk nekā tāda prasta dīdīšanās. Viņai labi padodas komiskie tēli, kas man nekad nav padevušies. Kad Metropolitēna operā Ņujorkā klausījos Džoakīno Rosīni Seviljas bārddzini, biju pārsteigta, cik komiska Rozīna viņa bija!" No Elīnas lomām Anita Garanča īpaši izceļ divas – Šarloti Žila Masnē Verterā un Oktaviānu Riharda Štrausa Rožu kavalierī: "Tajās viņa ir nepārspējama."

Es no viņas esmu guvusi tikai prieku – par meitu saka Anita Garanča. "Viņa ir mīloša un jauka meitene. Viņas dzīves stils ir ļoti mainījies. Būt tajos plauktos – tas nav viegli. Varbūt viņa ir kļuvusi nervozāka. Pienākumi, kas viņai ir jāpilda, uzliek milzīgu slogu. Viņa ir nenormāli aizņemta. Kādreiz stundām varējām runāties Skype – pat ar viņas honorāru nepietiktu telefonsarunām! –, bet tagad bieži vien runājam pavisam īsi, viņai vienmēr ir jāskrien."

J. J. Kāds ir bijis lielākais pārdzīvojums, kas saistīts ar Elīnu?

A. G. Ļoti pārdzīvoju, ka viņa apprecējās. Elīnas kāzu diena man bija smags pārdzīvojums. Tā raudāju baznīcā, ka nevarēju nomierināties. Elīna man, protams, pārmeta. Teica, ka esmu egoiste. Varbūt tā arī ir. Kaut kāda robežlīnija starp mums tika novilkta. Man likās, ka esmu viņu pazaudējusi. Mātes instinkts. Elīna man teica: tu esi ļoti laba mamma, taču beidz savas privātīpašnieciskās tieksmes! Caurām naktīm domāju, vai man tiešām ir tādas tieksmes.
Esmu apmierināta ar Elīnas izvēli, jo tā ir viņas izvēle. Es redzu, ka vīrs (diriģents Karels Marks Šišons – J. J.) par viņu ļoti rūpējas. Acīmredzot viņiem ir labi kopā, viņiem ir par ko runāties. Iespējams, pārdzīvoju tāpēc, ka viņš ir citas tautības cilvēks. Cita mentalitāte. Prātoju, kā viņi sapratīsies tajā svešvalodā. Tagad jau esmu mierīgāka. Es brīnišķīgi saprotos ar znotu, lai gan mēs ne sevišķi daudz varam sarunāties.

J. J. Vai meitas panākumi ir ietekmējuši jūsu statusu Latvijā? Varbūt pret jums izturas ar lielāku cieņu, velta vairāk uzmanības?

A. G. Nezinu. No studentu puses varbūt. Diemžēl esmu izjutusi vairāk negāciju. Šausmīgu skaudību. Ne tikai Elīnas, bet arī Maijas Kovaļevskas un citu skolnieku panākumu dēļ. Pat no kolēģiem esmu jutusi tādu attieksmi: "Ne visovivajsja*."

Kad Operā cits pēc cita sāka nākt mani studenti no Mūzikas akadēmijas, kāds pat atļāvās teikt: "Tu jau tur ar saviem pilnu Operu esi aizbāzusi!" Ar saviem! Tad man bija jādzird šādi vārdi: "Citi jau tur nevar tikt, tāpēc ka Garanča strādā Operā un viņa jau tos savus studentus visur iebāž." Nekas, arī to var norīt.

J. J. Kā jūs gribētu ieiet Latvijas mūzikas vēsturē – kā Elīnas Garančas māte vai kā laba pedagoģe?

A. G. Tomēr kā pedagoģe. Mātes mēs visas esam vienādas. Neuzskatu, ka piedzemdēt Elīnu Garanču ir lielāks nopelns nekā piedzemdēt Rēziju Kalniņu vai Maiju Kovaļevsku. Mātes pienākums ir izaudzināt labu cilvēku, nevis zvaigzni. Audzināt zvaigznes ir pedagogu, režisoru un citu speciālistu nopelns. Kā māte esmu gandarīta par saviem bērniem. Tagad, šajā vecumā, domāju: kāpēc man ir tikai divi bērni? Vajadzēja kādus četrus!

Operas direktors Andrejs Žagars man reiz teica: "Paklausies, Garanča, nu kāpēc tev nav pieci? Tagad tev būtu viens ļoti labs mākslinieks, laba dziedātāja un tā tālāk!" Toreiz nebija ne laika, ne iespēju! Man nebija kas palīdz, un es staipīju Elīnu un Jāni visur līdzi. Varbūt arī tāpēc Elīna izveidojusies par tik labu mākslinieci, jo viņa jau no bērnības atradās tajā vidē. Starp citu, Elīnas pirmā uzstāšanās uz skatuves bija Nacionālā teātra izrādē Princis un ubaga zēns, viņai toreiz bija pieci vai seši gadi. Viņa dziedāja Imanta Kalniņa dziesmu Vakarā, kad saule noriet... Režisors Edmunds Freibergs atrada šo ierakstu, un mēs to noskatījāmies Elīnas kāzās. Tas bija tik aizkustinoši, es atkal apraudājos!

*Neizlec – krievu val.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja