Nora Ikstena: Neviens mākslinieks taču nav konveijers

Latvijas vēstures romānu sērijā Mēs. Latvija, XX gadsimts, ko iedvesmojusi rakstniece Gundega Repše, izdevniecībā Dienas grāmata nācis klajā devītais romāns – Nora Ikstena Mātes piens. "Šis teksts ir mezgls, kuru Nora Ikstena raisījusi jau agrāk – romānā Dzīves svinēšana pirms septiņpadsmit gadiem, stāstā Klusā daba ar nāvi un citos. Aizraujošs cilvēka tapšanas pētījums ar precīzi un krāšņi iezīmētu fonu – Latvijas PSR no sešdesmitajiem līdz astoņdesmitajiem," vērtē rakstnieks Osvalds Zebris.

Nevienai no trim galvenajām varonēm nav vārda. Bet, iespējams, tieši viņas ir spilgtākie raksturi rakstnieces pēdējo gadu darbos. Ikstenai meistarīgi izdevies savīt kolektīvo pieredzi ar krāšņiem tuvplāniem. Tā ir telpa, kurā vienā telpā sadzīvo Berlīnes mūra krišana un maizes drupatiņa mātes lūpu kaktiņos.

Tu pati romānu Mātes piens jau esi nodēvējusi par savu labāko darbu pēdējo gadu laikā. Tieši kādā ziņā?

Mātes piens ir mana pēdējo gadu svarīgākā grāmata kopš Dzīves svinēšanas. Ir pagājis ilgs laiks, kurā pamazām esmu pietuvojusies šai grāmatai. Rēķinu, ka tie ir septiņpadsmit gadi kopš Dzīves svinēšanas, nenoniecinot to, kas darīts starplaikā. Lai grāmatu uzrakstītu, bija vajadzīgs ilgs pārdomu laiks, pašas sevis un ģimenes vēstures vētīšanas laiks. Tā ir sakritība, ka Mātes piens iznāk vēsturisko romānu sērijā, bet par to man ir prieks. Ideja man jau bija ļoti sen, vismaz kādus sešus septiņus gadus.

Ir sajūta, ka romāns ir tapis vienā elpas vilcienā ar kādu jaunu un spēcīgu enerģiju. Tev ir kāds racionāls skaidrojums, kas tam ir par iemeslu?

Jebkuram aktierim, māksliniekam vai rakstniekam taču mēdz būt dzīves posms, kurā tu raksti, raksti, raksti un jūti, ka vari uzrakstīt vairāk vai mazāk labi, bet pats savā darbā nejūti to jauno pāraugšanas kvalitāti. Man liekas, ka man bija pienācis brīdis atbrīvoties no visa liekā un veidot stāstiņu ļoti melnbaltu, vienkāršu un godīgu. Uz to manās iepriekšējās grāmatās arī vedināja redaktore Gundega Blumberga, kura man ir kritiķis numur viens. Arī palīgs – noslīpēt tekstu līdz galam. Lielākais prieks man ir par to, ka esmu pārlēkusi pāri pati sev un varu pati sev pateikt – ir atvērušās kādas durvis, ir cita kvalitāte, kurā es varu rakstīt. Tas varbūt skan formāli, bet tā ir tā labākā sajūta. Ja mēs redzam mākslas darbu vai aktierdarbu, mēs taču redzam, kur mākslinieks ir gājis savā ierastajā pavadā un kur viņš ir mēģinājis sevi lauzt un atrast kaut ko citu. Tur vienmēr ir liels risks – tikpat labi tu vari aplauzties un nekas var nesanākt.

17 gadi ir ilgs laika posms, kur nu vēl radoša cilvēka dzīvē. Vai tu piedzīvoji radošo krīzi, vai tas vārds tomēr ir par smagu?

Man bija sajūta, ka man īsti negribas rakstīt. Zināju, ka man vienas vai otras lietas ir jāuzraksta, un es sevi mazlietiņ piespiedu to darīt. Iespējams, tas arī bija jūtams rezultātā. Vislabāk šajā starplaikā es rakstniecībā būtu paklusējusi un pievērsusies savam mīļajam dokumentālajam kino, rakstīdama scenārijus. Mums ļoti svarīga ir panākumu kultūra – katram nākamajam darbam atkal ir jābūt panākumam, panākumam un panākumam, bet neviens mākslinieks taču nav konveijers. Ir jāpaiet mācekļa laikam, ir jābūt amatnieka laikam, un ir jābūt arī tiesībām uz zaudējumu. Vai nu to atzīst kritika, vai viņš pats, ka šoreiz nav izdevies, bet nevar taču visu laiku izdoties.

Ko lai tikmēr dara profesionālā kritika? Paklusē?

Nē! Profesionālajai kritikai jādara savs darbs. Es no profesionālās kritikas esmu gan augstu celta, gan zemu pelta. Protams, radošais zaudējums vai neveiksme ir ļoti smaga lieta. Katrs, kurš ir bijis radošajā procesā, to apliecinās. No otras puses, ja tu esi lejā un tev ir spēks sevi pārvarēt un turpināt, beigās ir laba enerģētika.

Kad 1997. gadā iznāca romāns Dzīves svinēšana, Jānis Rokpelnis uz grāmatas vāka rakstīja: "Noras Ikstenas proza var patikt un var nepatikt, tā var izraisīt sajūsmu un ar savu noturīgo citādību var izraisīt arī alerģisku reakciju." Tava stila pēlēji tev ir pārmetuši manierīgumu, tekstu krustu šķērsu krāvumus un vārdu mežģīnes. Jaunajā romānā parādījies tev neraksturīgs tiešums un kodolīgums pat teikumu konstrukcijās. Tie ir ļoti īsi. Vai tu apzināti pie tā strādāji?

Man bija skaidrs, ka šo grāmatu nevaru rakstīt savā ierastajā stilistikā. Protams, kad izvēlējos pirmās personas vēstījumu, tas pats par sevi dzina uz priekšu, prasīja lakonismu un formas tīrību. Tagad varu pateikt, ka esmu gluži laba skolniece savam skolotājam Dzintaram Sodumam, kurš no pirmās dienas man burtiski atgādināja, lai atbrīvojos no liekā, lai vēstu lakoniski, tīri un skaidri. Kad lasīju Dzintara Savai valstij audzināts, vienmēr domāju, kā viņš to panāk – prozas vēstījumu īsos, skaudros, tiešos teikumos, kuros nepazūd nekas – ne dziļā jēga, ne simbolisma līmenis. Nesen mani skolas aicināja, un man bija jāpārlasa pašai savas Maldīgas romances (īsproza, 1997 – red.). Ieniru tādā barokālā, romantiskā pasaulē! Domāju – kurš to ir uzrakstījis?! Izrādās, ka es. Bija sajūta, ka tur vispār nav nekāda sakara ar laiku un realitāti. Es domāju, ka prozas rakstniekam ir jāiziet cauri visām šīm stadijām. Tad, kad rakstīju grāmatu par Regīnu Ezeru un izlasīju viņas stāstus, kurus viņa bija rakstījusi vēl 38 gadu vecumā, vienkārši neticēju, ka tā ir tā pati Regīna Ezera, kura jau pēc četriem pieciem gadiem uzrakstīja Zemdegas un Aku.

Kā viņas stils atšķiras?

Regīnas pirmo stāstu stils ir tik šausmīgi naivs un pliki deklaratīvs. Tam nav nekāda sakara ar dziļo psiholoģismu un to veidu, kā viņa vēlāk ievelk savos meistardarbos. Varbūt pasaules prozā ir daži vārdi, kuri, kā uzmirdzējuši, tā arī tur ir palikuši, bet pārsvarā tas ir baigais vezumnieka darbs, kamēr tu nonāc līdz darbam, kurā jūti, ka ir noticis kaut kas īpašs.

Kā tu domā – vai Dzintaram Sodumam patiktu Mātes piens?

Jā, es domāju ar Mātes pienu viņš tiešām lepotos. Viņš izteica gan kritiskas, gan atzinīgas piezīmes. Soduma vārdiem runājot, ir notikusi atbrīvošanās no puķu valodas. Viņš teica, ka vajag atbrīvoties no puķu valodas un pievērsties zemes un baļķu valodai.

Tava romāna darbības fons ir XX gadsimta 60.–80. gadi. Tas sakrīt ar tavas pašas dzīves laiku gandrīz precīzi vai tomēr ar nobīdi?

Gandrīz. 1979. gadā man bija desmit gadu.

Pati esi piedzīvojusi gan leģendārās Brežņeva bēres, kuras skolās lika kolektīvi skatīties televīzijā, gan mīklaino Klāva Elsberga nāvi, gan daudz ko citu, par ko raksti. Cik lielā mērā tas palīdz, cik – traucē, ka tev šie notikumi nav vēsture, bet pašas pieredze?

Romānā ienāk papildu tēls Vinstons, kurš, protams, nāk no Orvela romāna 1984. Tikai romāna varone saņem šo grāmatu ar noplēstiem vākiem un nezina, kas tas ir par tekstu, ko viņa lasa. Viņa tikai secina, ka teksts, ko lasa, ir dzīve, kuru viņa pati dzīvo. Simboliski. Orvelam pieder vārdi, kurus, starp citu, es gribēju likt grāmatas sākumā, bet redaktore pareizi atrunāja – varbūt tas jau pārāk tieši pateiktu, par ko būs grāmata. Vienīgie vēsturiskie fakti, par kuriem mēs varam būt pārliecināti, ir mūsu atmiņas. Protams, rakstot šo grāmatu, man bija ļoti svarīgi, ka es caur sevi vēl un vēl mēģinu izstāstīt šo dzīvo vēsturi, kuru reāli atceros. Ja mēs interpretējam vēsturi – taisām vairāk vai mazāk fikciju. Zinām kaut kādus faktus, to interpretācijas un liekam tos kaudzītē. Manā gadījumā – tieši tā. Es darbojos ar vienīgajiem reālajiem faktiem – savām atmiņām. Kad runāju ar cilvēkiem, kuri grāmatu ir lasījuši, viņi saka, ka tieši faktu spilgtums, kas viņiem kaut ko atsauc atmiņā, ir šī teksta spēks. Viņi atceras to līdzīgi vai tāpat. Kolēģis Pauls Bankovskis stāstīja, ka nesen, kamēr es vēl biju Gruzijā, ir bijusi diskusija par vēsturiskajā sērijā iznākušajām grāmatām un Vents Zvaigzne esot teicis, ka viņš nesaprot, kas tas ir, kas šo grāmatu tik ļoti nošķir no sērijā jau iznākušajām. Pēc tam viņš pats sev atbildēja – šī grāmata ir par laiku, kuru mēs atceramies, kuru esam piedzīvojuši. Tā ir robežšķirtne. Priekšā vēl ir visas mūsu granddāmas ar saviem darbiem.

Vai esi saņēmusi kādas reakcijas arī no jauniešiem? Jaunākie, kuriem romānā minētie notikumi var būt personīgas atmiņas, nu jau ir četrdesmitgadnieki.

No jauniem cilvēkiem ir ļoti daudz reakciju. Pirmkārt, es tās saņēmu feisbukā. Otrkārt, portālā Ubi Sunt, kuru uzskatu par jaunu cilvēku portālu. Tajā ir recenzija, kurā autors atzīst, ka viņam pēc savas būtības tuvāks ir tas vēsturiskā romāna veids, kādā Svina garšu ir uzrakstījis Māris Bērziņš. Recenzents lieto tādu teikumu, ka es ar detaļām un to spēku gandrīz nosmacēju lasītāju, bet pēc tam romāna beigās notiek aizraujoša katarse. Nav jau runa par to, vai viena grāmata ir labāka par otru, bet izjūta – ja es ar savu varoņu dzīvesstāstiem esmu panākusi to, ka jaunieši vispār sāk domāt, kas tas bija par laiku, rezultāts jau ir sasniegts.

Tavi kolēģi ir minējuši garus avotu sarakstus. Tavā romānā atsauču nav. Lai arī raksti no personīgajām atmiņām, pieļauju, ka zināms pētniecības darbs tomēr bija nepieciešams – kaut vai par zinātnieku disidentu slodzīšanu psihiatriskajās slimnīcās. Vai galvenajai varonei ir reāls prototips, vai tu viņu lipināji kā kolāžu?

Ir reāli prototipi, bet es taisīju kolāžu. Es arī ļoti daudz ko skaidroju, un arī manai grāmatai bija konsultanti, īpaši medicīnas lietās. Protams, daudz kas bija arī tāds, ko es pati esmu piedzīvojusi savā bērnībā un jaunības gados. Es to faktoloģiski pārbaudīju, vai tā ir noticis tikai manā iztēlē vai īstenībā.

Piemēram?

Man ļoti laba un tuva draudzene ir daktere Baiba Paija, pie kuras es pārbaudīju faktus. Padomju laikā mākslīgā apaugļošana bija aizliegta, tomēr ārstes ar to nodarbojās pavisam vienkāršā un primitīvā veidā un tādā veidā palīdzēja sievietēm tikt pie bērniņiem. Es to stāstu zināju, bet pārbaudīju, vai tas neizklausīsies jocīgi. Vēl man ir detaļa, kur mātesmāte gludina mātei balto priekšautiņu skolas ikdienai. Tas varēja būt 60. gadu sākums. Tad es uzreiz skatījos ģimenes fotogrāfijās. Īstenībā – ikdienai bija melni priekšautiņi un balti – tikai svētkos. Visādas šādas detaļas nācās pārbaudīt.

Meitenīte uz vāka ir no ģimenes sievietēm?

Meitenīte uz vāka ir mana mamma bērnībā. Mums romānu sērijā tā bija paredzēts ar redaktores gādību, ka izvēlamies kādu savu fotogrāfiju. Kad šķirstīju ģimenes albumus, man likās, ka tajā bildītē ir viss – bērna skaistums, naivums un tā tiekšanās – ka priekšā ir dzīve, un tā būs skaista, gaiša, laimīga, brīnišķīga –, un kā tas pavēršas. Arī tas, cik meitenīte ir rūpīgi apģērbta – ar kādām dzīves alkām. Man tas likās spēcīgs kontrasts, tāpēc es izvēlējos šo fotogrāfiju.

Kā viņu sauc?

Astrīda. Manu mammu sauc Astrīda.

Man ļoti patika Māras Zālītes rakstītais uz grāmatas pēdējā vāka: "Triju paaudžu sieviešu – meitas, mātes un mātesmātes – likteņu vijums ir kā cieši sapīta bize. Tik cieši, ka sāp matu saknes. Veidojas maģiskā sievišķā trīsvienība." Kur šajā sieviešu kosmosā lai paliek vīrietis – personāžs, arī lasītājs, kurš fizioloģiski un psiholoģiski nav un nevar būt "iepīts šajā bizē" tik cieši?

Tieši šo jautājumu kāds bija uzdevis grāmatas vēsturiskajam redaktoram Ventam Zvaigznem. Viņš uz to ļoti labi atbildēja, man pat nebūtu ienācis prātā. Viņš teica, ka mātes piens ir svarīgs gan vīrietim, gan sievietei un tas, ka šajā radīšanas mistērijā vīrietis it kā tik cieši nestāv klāt, nenozīmē, ka viņš tajā nepiedalās. Bet grāmatā ir cits tēls – Jese, par kuru var teikt, ka viņš ir androgīns tēls – ne īsti vīrietis, ne sieviete. Viņš varbūt ir simbolisks ticības tēls. Jese ir apvienojošais elements. Dzimumu dalījums pasaulē, protams, pastāv, un tas ir loģisks, un ir tāds, kāds tas ir. Bet ir kaut kādas pavisam vienojošas un saplūstošas lietas, kur mums tas vairs nav svarīgi. Es pieļauju, ka šo grāmatu vīriešiem būs vēl grūtāk lasīt nekā sievietēm.

Kāpēc?

Es nezinu, varbūt tāpēc, ka tur tas femīnais emociju žņaugšanas spēks piemājo tik lielā amplitūdā, ka varētu būt arī grūti. Redzēs. Starp citu, Ubi Sunt jauns puisis, kurš rakstīja, – viņš visus tos noslēpumus bija ļoti labi saskatījis.

Līdz kaulam aizkustināja šī meitas, mātes un Jeses savienība. Tajā ir tik liela cilvēcība. Šī ačgārnā ļaužu kopiņa, kas neatbilst nevienam pareizajam scenārijam, pēkšņi ir kaut kas līdzīgs ģimenei. Tā, protams, nav reklāmas ģimene ar diviem dažāda dzimuma bērniem un suni. Pārsteidza, kā tu tik tiešu konstrukciju, kurā jau gandrīz parādījās didaktikas draudi, spēji atdzīvināt.

Man tas ir ļoti, ļoti pamazām krājies un sāpinājis mūsu sabiedrībā. Mums tik ļoti tiek reproducēti pareizie modeļi, kā šajā pasaulē būtu jādzīvo. Esmu feisbukā plēsusies ar Nacionālo apvienību par visiem šiem viņu pareizajiem uzstādījumiem. Viņi zina! Viņi zina, kā ir pareizi jādzīvo, kāda ir pareizā ģimene, zina visu, visu, visu, kas ir pareizs. Bet dzīvē ir tik daudz modeļu, kuros cilvēki savu personīgo laimi atrod citādi. Protams, var teikt, kas tā par perversiju?! Kas vispār ir Jese? Bet tā jau ir tā pārcilvēciskā bezrobežu mīlestība, kas tevi var piemeklēt visādos veidos. Un, ja tu sēdi savā pareizajā rāmī, varbūt tu savā dzīvē arī to nemaz nesagaidīsi. Es ne uz ko neaicinu. Vienkārši saprast, ka pasaule ir ļoti dažāda un ka ceļš pie mīlestības ir atrodams visvisādos veidos.

Vai mēģināsi ar Mātes pienu iepazīstināt arī lasītājus Gruzijā?

Man jau Gruzijā ir iznākušas divas grāmatas – Dzīves svinēšana un Dievmātes draudzene. Mātes piens ir grāmata, par kuru es ļoti priecātos, ja tā tiktu pārtulkota citās valodās. Man liekas, ka vēsturiskais fons un individuālais stāsts ir tāds, kas varētu uzrunāt arī citu valodu lasītājus. Ar Gruziju – redzēsim. Dzīvojot starp šīm divām valstīm, tā jau man ir kļuvusi par tradīciju, ka grāmata ir jāizdod gan Latvijā, gan Gruzijā. Es ceru, ka vēsturisko romānu grāmatas nepaliks tikai Latvijas lasītāju vajadzībām. Šī sērija mūsdienu Latvijas prozistos ir atvērusi jaunu elpu. Jūt, ka grāmatu lasītāju loks ir ļoti plašs. Tas jau ir sasniegums. Ja grāmatas vēl pārkāps robežas, tas būs vēl viens pluss.

Burtiski vienlaikus tev iznāk divas jaunas dokumentālās filmas – par Rancānu dzimtu un Daini Īvānu. Pastāsti, lūdzu, par tām.

Filmas simboliski ieguļas visā manā, kā es saku, Boldinas rudenī. Lūgšana mājai, kurai šovakar (3. novembrī – red.) būs pirmizrāde, ir mana un režisores Ināras Kolmanes kopīga iecere. Tā radās, filmējot Annu Rancāni ciklam Rakstnieks tuvplānā. Stāsts ir ļoti aktuāls. Tas ir par viņas meitu, kurai Londonā izveidojies mīlas stāsts ar kurdu puisi. Annas Rancānes mazdēliņu sauc Daniels Dara Ali. Anna ļoti bieži brauc ciemos uz Londonu. Bet stāsta dramatisms radās tā, ka Dara, kurš ir Annas meitas draugs, vēl nenokārtojis oficiālo uzturēšanos Londonā, dzīvoja tur jau 14 gadu. Viņš 14 gadu nebija redzējis savu ģimeni Kurdistānā – ne savu māti, ne māsas, ne brāļus. Viņi bija izauguši bez Daras. Cerēdams, ka viņam paveiksies, Dara aizbrauca uz Kurdistānu apciemot savu ģimeni, taču Londonā atpakaļ vairs netika. Noliktās robežas un tautas, kas dzīvo vienos apstākļos, un pārtikušās tautas, kas dzīvo citos apstākļos, – kā tajā visā lai apiet to, ka vienkārši ir mīlestība un kopīgs bērns, un kā Annai Rancānei savā Rēzeknē saprast to, ka meitas vīrs ir islāmticīgs un meita ir katoliete? Bet tiem jaunajiem cilvēkiem tā nav problēma. Viņi dzīvo jaunā pasaulē, kurā visas šīs lietas kaut kādā veidā saplūst kopā, un viņiem ar to ir jātiek galā.

Savukārt filmā par Daini Īvānu (Īvāns – red.) mēs kopā ar operatoru Andreju Verhoustinski gadu filmējām Daiņa Īvāna dzimtas mājās Īvānos. Tā bija viņa ideja. Es tajā laikā rakstīju Mātes pienu, un tās trīs dienas, kuras mēs braucām filmēt Daini Īvānu, ak, tā bija kā atgriešanās realitātē. Tāda laba sajūta, jo viņš ir atradis savu brīvības un laimes punktu, aiziedams no aktīvās politikas, vienkārši klusi un mierīgi dzīvodams savās dzimtas mājās, rakdams kartupeļus, ar papardēm ieziemodams bites, sviezdams medu un sēņodams. Es domāju, ka tas bija īstais laiks, kad par tāda mēroga personību un savā ziņā simbolu kļuvušu cilvēku taisīt filmu. Laikā, kad viņš brīvību ir atradis pilnīgi citā veidā.

Ko tu gribēji saprast cilvēkā, kurš atmodas laikā tika uznests simbola kārtā un kuram ir jāturpina dzīvot arī pēc tam?

Mēs to viņam vaicājām, un Dainis ļoti atklāti arī pateica. Vai tas, kā viņš sevi ziedoja sabiedriskajai dzīvei, atmodai un politikai, vai tas viss bija tā vērts – atņemt sevi ģimenei, saviem tuvajiem cilvēkiem?… Tas, man liekas, ir Daiņa galvenais visu šo gadu iekšējais konflikts un cīņa. Viņš domā par to, kas ir dzīves vērtības. Dainis pats sevi sauc par gadījuma karakalpu. Viņu gadījums uznesa visās tajās trakajās virsotnēs, bet man ir jāteic, ka varu tikai goddevīgi pabrīnīties, ka pēc visiem šiem trakajiem gadiem un pēc būšanas tik nenormālā tuvplānā un ļaužu masās viņš ir saglabājis absolūti tīru un skaidru kodolu. Tur ar cilvēku būtu varējušas notikt dramatiskas lietas. Kā redzam, daudzi tā laika politiķi, kuri tagad turpina darboties Eiropas Parlamentā, ir uzlikuši sev masku, un viņu cilvēcisko satvaru un kodolu mēs nevaram ieraudzīt. Bet Dainim šīs maskas nav. Tas man likās ļoti simpātiski. Simpātiski likās arī tas, ka viņš filmā godīgi pasaka, ka ir aizgājis brīdī, kad bērni pateikuši – tavā sejā sāk parādīties politiķa raupjie vaibsti. Viņš vienkārši apstājās īstajā brīdī.

Vai jums iznāca kopīgi pasēņot senču mežos? (Nora Ikstena atklāj, ka ir attālos rados ar Daiņa Īvāna dzimtu un viņas vecmāmiņas un Īvāna mājās virtuves skapīti pat stāv līdzīgi špukteri – bieza, slīpēta stikla šņabja glāzītes.)

Ar Daini? Protams! Mums tikai baigi nepaveicās, ka bija sausums, bet mēs vienalga atradām. Riktīgi! Pusdienām salasījām. Dainim patīk sēņot, vienīgais, kas viņam šausmīgi nepatīk, – gatavot. Filmēšanas grupa ļoti labprāt atstāja virtuvi manā ziņā.

Arī jaunajā romānā neesi iztikusi bez gaileņu mērces. Ikstena laikam nemaz nevar uzrakstīt darbu bez sēnēm?

Nē, nevar! Bez sēnēm nevar. Es vienmēr saku, ja man atrastos kāds bagāts sponsors un atmaksātu ceļojumu pa pasauli, es uzrakstītu lielo sēņu grāmatu. Man jau ir zināmas vietas.