Neilgi pēc tam Bezvēsts pazudušās nonāca visvairāk pārdoto grāmatu topos. Jau vēlāk klajā tika laists nākamais Leldes Kovaļovas sarakstītais darbs Svešinieki. Tajā satiekas četri savstarpēji nepazīstami pasažieri, kuri pusnakts stundā izkāpj no vilciena un dodas mājup – viņus vieno tas, kas viņi visi reiz bija miruši, bet paši to nezina. Kāds viņus nogalināja. Viņi atgriezušies, lai atrastu to, kurš atņēma viņiem pašu dārgāko – dzīvi. Patlaban autore ir ķērusies klāt pie sava trešā manuskripta.
Jau vairākus gadus Lelde Kovaļova kā kino producente darbojas radošā tandēmā ar savu studiju biedru, vīru un režisoru Vladu Kovaļovu. Viņi kopā radījuši vairākas īsmetrāžas spēlfilmas par sociālām tēmām, un abi ir iesaistīti arī šajā jaunajā projektā, kas patlaban atrodas sagatavošanas posmā. Seriāls Bezvēsts pazudušās šķetinās divu pazudušu sieviešu meklējumus kādā nomaļā Latvijas mazpilsētā, kuras iedzīvotāji glabā kādu asinis stindzinošu noslēpumu. Kā tas viss ir saistīts? – skatītāji varēs sekot līdzi galvenā varoņa policijas izmeklētāja Konstantīna centieniem atrisināt šo mīklu.
"Esmu iepriecināta par to, ka [uzņēmums] Helio Media ir piekritis ekranizēt šo romānu, jo kopīgi mēs varam radīt Latvijas tirgū neredzēti augstas kvalitātes daudzsēriju filmu, uzstādot jaunu latiņu arī citiem pašmāju seriālu veidotājiem," savu pārliecību pauž Lelde Kovaļova, ar kuru mēs satikāmies uz sarunu (vēl pirms sociālās dzīves drastiskajām izmaiņām) par Bezvēsts pazudušo ceļu no grāmatas vākiem līdz scenārijam un pirmajiem soļiem pretim ekrāniem.
Jūsu esat kino producente. Kā nonācāt līdz šādai profesijas izvēlei?
Jau kopš ļoti agra vecuma sapratu, ka gribu strādāt kino. No sākuma vēlējos kļūt par aktrisi, bet vidusskolas laikā sāku vadīt cilvēku kolektīvu un saskatīju sevī radošuma izpausmes un vairākas līderim nepieciešamās raksturīpašības, līdz ar to kino producēšana kļuva par vispiemērotāko izvēli tieši man.
Varbūt jūsu pievēršanos kino ir iespaidojusi kāda konkrēta filma?
Mana mamma stāstīja, ka viņa gribējusi mani nosaukt par Kristīni, bet skatījusies televīzijas raidījumu ar pazīstamo latviešu aktrisi Leldi Vikmani un tajā brīdī saņēmusi spērienu pa vēderu, tāpēc pārdomājusi un nosaukusi mani par Leldi (smejas). Bērnībā daudz spēlējos vienatnē, jo man nebija ne māsu, ne brāļu. Tajā laikā režisēju pati savas filmas un seriālus, kuros pati arī spēlēju galvenās lomas. Kino veidošana un grāmatu rakstīšana kļuva par maniem sapņiem, kurus nolēmu realizēt savā dzīvē. Man šķiet, ka cilvēkam ir jādara tas, kas viņam patīk.
Uzreiz pēc vidusskolas iestājāties Biznesa, mākslas un tehnoloģiju augstskolā RISEBA?
Jā, esmu ieguvusi bakalaura un maģistra grādu audiovizuālajā mediju mākslā, taču kino ir ļoti praktiska joma, un diploms pats par sevi neko nenozīmē, ja vien tu jau no pirmā kursa neej uzņemšanas laukumā un neuzturies tajā pa divpadsmit stundām no vietas, lai iepazītu reālo filmēšanas vidi.
Kur guvāt pirmo kino pieredzi?
Mēs ar Vladu uzņēmām savu pirmo īsmetrāžas spēlfilmu Aborts (2013), kuras budžets bija simts latu un radīta vājā tehniskā kvalitātē, bet kura uzrunāja ļoti daudz cilvēku. Tieši tajā brīdī sapratu, ka pats svarīgākais kino ir scenārijs, ar kuriem Latvijā (un ne tikai Latvijā) ir milzīga problēma. Šis sešpadsmit minūšu garais kinodarbs bija stāsts par sievieti, kura uzzina, ka ir stāvoklī, un nevar pieņemt lēmumu, taisīt abortu vai ne, un tas atklāja sabiedrībā valdošos viedokļus un stereotipus par šo jautājumu. Mēs šo īsfilmu nopublicējām interneta vietnē YouTube, kur tā līdz šim brīdim ir skatīta vairāk nekā četrpadsmit miljonu reižu un saņēmusi tūkstošiem komentāru. Savā nākamajā īsmetrāžas spēlfilmā Viss, atā! (2017) mēs pievērsāmies bērnu un vecāku attiecībām un tajā laikā aktuālajai spaisu tēmai. Savos kino darbos mums ir svarīgi runāt par sociālām problēmām.
Vai jūsu debijas romāns Bezvēsts pazudušās tika rakstīts ar domu ekranizēt?
Pirms vairākiem gadiem man radās doma par šādu projektu, kura ideju mēs pārdevām vienai no lielākajām Krievijas filmu producēšanas kompānijai, ar kuru vēlāk lauzām līgumu dažādu apsvērumu dēļ. Iespējams, ka tas bija pieredzes trūkums komunikācijā, jo tajā laikā bijām divdesmit piecus divdesmit sešus gadus veci cilvēki bez iepriekšējām zināšanām tik milzīgā kino tirgū.
Visu rakstu lasiet laikraksta Diena otrdienas, 7. aprīļa, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
Vēlējums