Laika ziņas
Šodien
Sniega pārslas
Rīgā +2 °C
Sniega pārslas
Pirmdiena, 25. novembris
Kadrija, Kate, Katrīna, Trīne, Katrīne

Pauls Bankovskis: Dzīvojam mierlaiku ķīselī

Lai uzrakstītu romānu 18, rakstnieks Pauls Bankovskis kājām noiet ceļu no Rīgas līdz Valgai

Šo STĀSTU es nebūtu spējis iztēloties vai uzrakstīt viens pats. Es to nebūtu spējis bez savas ģimenes, bez tēta un mammas, un visiem jau mūžībā aizsauktajiem senčiem. Es to nebūtu spējis bez tām Latvijas vietām, kas man ir svarīgas un mīļas, un visiem man nozīmīgajiem kokiem, krūmiem, vēl arvien izmantotiem un jau aizaugušiem ceļiem, ūdeņiem vai vienkārši zemes pauguriem, kas mani nebeidz savā īpašā veidā mēmi uzrunāt un allaž saukt pie sevis, – rakstnieks Pauls Bankovskis raksta sava romāna 18 pateicībās.

Romāns iznāk Gundegas Repšes ierosinātajā un izdevniecības Dienas grāmata īstenotajā ciklā Mēs. Latvija, XX gadsimts. Līdz 2016. gadam taps vēl 11 latviešu rakstnieku romānu, taču jau tagad paredzams, ka šo sēriju varēs ierakstīt Latvijas kultūrvēsturē kā piemēru, cik garšīgi augļi var ienākties no t. s. pasūtījuma darba.

Vai Pauls Bankovskis savās acīs justos labāks/vērtīgāks rakstnieks, ja būtu tulkots 30–40 pasaules valodās? "Es par to galvu baigi nelauzu. Nu, iztulkoja manu romānu Somijā (Čeka, bumba un rokenrols, 2005. gadā – red.). Vai tāpēc tas kļuva labāks? Visticamāk, nē." Visticamāk, 18 nemaz nevar īsti pārtulkot. Par daudz tajā Latvijas smaržas un mīlestības pret savu zemi, pat ja tas reizēm nozīmē arī kaunēties no tautiešiem lidmašīnā…

Tava grāmata 18 vēsturisko romānu ciklā iznāk kā trešā, jo kolēģis otro vēl raksta. Kā jūties kā cilvēks, kuram ir izdevies laikā uzrakstīt romānu?

Sajūtas, kad esi pabeidzis grāmatu, vienmēr ir vienas un tās pašas. Nu jau tas ir pārgājis. Tas ir tas, ko kāds paziņa nosauca par tukšā ledusskapja sajūtu. Proti, kaut kas liels ir beidzies – kaut kas tāds, ar ko tu samērā ilgi esi pavadījis laiku kopā un kas tevi diendienā ir nodarbinājis, un tad pēkšņi ir tas punkts. Tas nekādā mērā ar tevi pašu nav saistīts. Tu nevari ne to iespaidot, ne mainīt. Viss, nu cauri. Jādomā kaut kas cits.

Cik ilgā laikā romāns tapa?

Būs kādi divi gadi. Apjoms pats par sevi it kā nav milzīgs, taču pagāja diezgan ilgs laiks, līdz es vispār atradu veidu, kā rakstīt par 1918. gadu un kādā veidā man tas būtu interesanti. Man uzreiz bija skaidrs, ka es nevēlos uzrakstīt vēstures grāmatu – tādā nozīmē, ka cilvēks izlasa un viņam ir skaidrs, kas kurā dienā notika, kā bija. Tam nolūkam jau ir milzum daudz grāmatu uzrakstīts un, es domāju, vēl tiks uzrakstīts. Ja kādu tas interesē, var palasīt Ādolfa Šildes darbu Latvijas vēsture, 1914– 1940. Tur viss ir aprakstīts, kā bija, krietni vien uzticamākā veidā, nekā es varētu uzrakstīt, ja man vispār būtu bijis tāds nodoms. Pirmkārt, daudzi no tiem autoriem ir bijuši aculiecinieki vai dalībnieki šajos notikumos, tas pats par sevi ir vērtība. Es dzīvoju nezin cik paaudžu pēc 1918. gada notikumiem. Varu balstīties tikai dokumentos. Tāpēc pretendēt uz to, ka es varētu iedomāti objektīvā formā pateikt – lūk, bija tā –, manuprāt, ir pilnīgi garām. Otrs – Gundegas Repšes ierosinātajā romānu sērijā Mēs. Latvija, XX gadsimts svarīgs ir vārds "romāni". Tie nav dokumentāli vēstījumi vai komentāri. Tādējādi tur ir jābūt kaut kam, kas nāk no katra konkrētā autora un kā nebūtu tādā gadījumā, ja to būtu rakstījis kāds cits.

Tieši tas šķiet vērtīgākais. Ne Osvalda Zebra Gaiļu kalna ēnā, ne tavs 18 nav vēstures grāmatas. Tavs tēmas tvērums ir visai negaidīts, tāds, kas pastāv tikai vienā eksemplārā un nav ierakstīts nevienā vēsturnieka darbā.

Pareizi tu saki – negaidītība. Tas man ir ļoti svarīgs elements dažāda veida mākslas darbos. Kaut kāds izbrīna, pārsteiguma moments. Bieži vien – runājot par kādām pazīstamām, ikdienišķām lietām, ja autoram to izdodas izdarīt pārsteidzošā formā. Man tas ir svarīgi.

Pēcvārdā raksti, ka esi izvēlējies rakstīt ideju romānu. Kā saproti šo jēdzienu?

Sapratu, ka galvenais virzītājspēks, kas mani rakstot interesē, ir ne tik daudz fiziska pārvietošanās, kas tur, protams, ir, vai cilvēkam apkārt notiekošie notikumi, vai cilvēku savstarpējās attiecības, bet gan tas, kas notiek cilvēka galvā. Kaut kādas pārmaiņas uzskatos, kas notiek visa romāna garumā. Tas ir viens no vairākiem ceļojumiem, kas risinās romānā, sākot no brīža, kad vārdā nenosauktais varonis 1917. gadā spriež, ka, visticamāk, nekādas Latvijas valsts nebūs, tā nav vajadzīga un nekas labs tur nevar sanākt. Un kā no šī brīža viņš nonāk līdz brīdim, kad saprot, ka vēlas darīt visu iespējamo, lai Latvijas valsts pastāvētu. Šīs pārmaiņas notiek aptuveni gada laikā. Tas patiesībā ir svarīgākais stāsts, kas romānā ir. Tas paralēli risinās gan tajos laikos, gan gandrīz mūsdienās.

Tu raksti, ka tavs varonis brīdi pirms 1918. gada savas valsts nepieciešamību pat nenojauta, kur nu vēl apzinājās. Šķiet, tev bijis svarīgi uzsvērt vēsturisko situāciju pirms 1918. gada, kad nekas tajos apstākļos nevedināja ticēt Latvijas valsts idejai. To grūti pamatot ar jebko likumsakarīgu?

Tas ir kaut kas tāds, ko varbūt var salīdzināt ar cilvēka iemācīšanos lasīt. Jo neviens īsti nemāk izskaidrot, piefiksēt brīdi, kad bērns pēkšņi pārlec no lasīšanas pa burtiem un zilbēm uz lasīšanu pilnos vārdos. Vienkārši tas kaut kādā brīdī notiek, taču to nevar iemācīt. Ir jālieto vārds "pielec". Es domāju, ka ar šo ir kaut kas līdzīgs. Vai tev pielec vai nepielec. Iespējams, labāk tas pielec brīžos, kad jūties apdraudēts, kad tev no visām malām spiežas virsū visādas briesmas. Mums, man liekas, tieši šī iemesla dēļ pēdējos 20 gados ir bijušas absolūtas grūtības ar pielēkšanu. Nevienam nekas nepielec. Kaut kas mazdrusciņ sāk pielēkt tikai brīdī, kad Putins Krievijā sāk vārīt ziepes un Krievija Ukrainai atņem Krimu. Tad sākas kaut kāda iekšēja kustība. Cilvēki ir spiesti sākt kaut ko gudrot, kā būtu, ja būtu. Kamēr nekas nav jādara un dzīvojam mierlaiku ķīselī, kādā mēs faktiski dzīvojam 70 gadus… Es tam pieskaitu arī padomjlaiku. Lielākā ļaužu daļa dzīvoja miera apstākļos, un viņi nebija īpaši spiesti par kaut ko cīnīties. Lai arī cīņa kā izstaipīts jēdziens tika piesaukts visās malās.

Tajā brīdī Latvijas valsts dibināšanai nebija nekādu likumsakarību vai priekšnoteikumu. No vienas puses – tas bija vēstures apstākļu uzlikts modes kliedziens. Jo Pirmā pasaules kara rezultātā uz brūkošo impēriju fona nodibinājās ne viena vien valsts. Vienkārši bija tāda iespēja. Latvijas dibināšanas brīdī apstākļi bija tik nelabvēlīgi, cik vien var būt. Svešas armijas okupētā pilsētā, kur pilnā sparā iet vaļā kaut kas, ko droši vien varētu salīdzināt ar padomju laiku vai cara pārkrievošanas politiku. Par galveno valodu ir kļuvusi vācu valoda, visi uzraksti ir vācu valodā – tādā mērā, kādā tas nekad nebija bijis. Pēkšņi vācieši sajūtas tā, ka viņiem tomēr pienākas Rīga un Kurzeme. Šajā situācijā sanāk kopā kaut kāds bariņš latviešu un nodibina savu valsti. Būtībā – pilnīgi absurds pasākums.

Kā tu to skaidro? Vēstures untums? Valsts, kas piedzimusi laimes krekliņā? Tā sakot, Titāniks nogrima – nelabvēlīgs liktenis, izdevās nodibināt Latvijas valsti – laimīgs?

Pieļauju, ka jā. Ja nebūtu bijuši šie konkrētie cilvēki konkrētajā laikā un vietā, kas bija un kaut ko darīja, kas zina, kā vēl viss būtu beidzies. Kaut kas acīmredzot bija pamatīgi krājies. Tieši Pirmā pasaules kara laikā. Daudzi bija pieredzējuši uz savas ādas, ko nozīmē svešu lielvalstu varasvīru intereses, pret kurām tu esi bez jebkādas teikšanas un pilnīgi bezspēcīgs. Es pieļauju, ka tā bija ārkārtīgi nozīmīga mācība. Rezultātā vienu daļu aizdzina uz Krieviju taisīt revolūciju, tas bija viens ceļš, kas šķita solām kaut kādu gaišāku nākotni, citus atkal mudināja nākotni iztēloties šeit kā savu valsti.

Ko tu darīji, lai ielīstu sava 1917. gadā dzīvojošā jaunā vīrieša galvā, domās? Viņa iekšējie monologi un apceres atgādina varoni, kurš, kurpes novilcis, ar pauniņu rokās, varētu pārstaigāt kādu latviešu literatūras klasikas darbu. Kā tu palēnināji laika gaitu?

Sapratu, ka man ir jāaiziet no Rīgas līdz Valkai, kā daudzi darīja brīdī, kad Rīgā 1917. gadā ienāca vācu karaspēks. Pirms tam jau daudzi kā bēgļi bija devušies prom uz Kurzemi. Daudzi gāja kājām. Bieži vien bija tā, ka vezums bija tā piekrauts ar mantām, ka pašam vajadzēja iet blakus zirdziņam. Es sapratu, ka man tas vienkārši ir jāizdara, lai atcerētos, kādā ātrumā viss kaut kas notiek tajā brīdī, kad tu pārvietojies kājām. Tas ievērojami atšķiras no mūsu ierastās tagadnes ikdienas. Teiksim, tu brauc ar mašīnu no vienas pilsētas uz otru. Iebrauc Rīgā un tad, kad pabrauc garām uzrakstam "Rīga", Statoil benzīntankam, tu nodomā – es esmu Rīgā. Un, ja tu dzīvo Rīgā, pēc dažām minūtēm tiešām arī esi mājās.

Ejot kājām, tu vari paiet garām pilsētas robežzīmei un dažkārt tev vēl ir jāiet pusotras stundas, lai nonāktu līdz galamērķim. Tas, ka tu esi šķērsojis pilsētas robežu, vēl neko nenozīmē. Tā ir ievērojama atšķirība. Tāpat arī – ejot ārā no pilsētas. Tu vari iet un iet, un iet, un vēl aizvien neesi izgājis ārā no pilsētas. Tas viss droši vien palīdzēja izveidot tēla domu gaitu.

Vai telefonu ņēmi līdzi?

Man bija līdzi telefons, taču es centos to neizmantot tādā biežumā, kā es to daru, būdams pilsētā un ikdienā. Protams, cilvēks mūsdienās ir bezspēcīgs, ja viņam nav telefona.

Tev romānā ir epizode, kurā otrs varonis, XXI gadsimta cilvēks, prāto par atteikšanos no civilizācijas labumiem. Ko tu, ejot kājām, saprati pats par sevi?

Es mierīgi būtu varējis iztikt bez telefona, ja vien būtu atteicies arī no bankas karšu izmantošanas. Ekstrēmas vajadzības pēc tā telefona nebija. Bija smieklīgs atgadījums. Es gluži kā tāds mūsdienīguma upuris devos ceļā, un man nebija skaidras naudas, tikai bankas karte. Kādu dienu iegāju veikalā kaut ko nopirkt un aizmirsu tur karti. Attapos tikai nākamās dienas pēcpusdienā, ka man kartes nav. Zini, ja tu ej kājām, ir baigi štruntīga sajūta, ja tev jāiet atpakaļ veselas dienas gājums. Tad man tas mobilais telefons palīdzēja. Sazvanījos, un laimīgā kārtā bija cilvēks, kurš man karti no veikala atveda.

Tavos publicistiskajos rakstos lasītais radīja sajūtu, ka jaunlaiku varonī esi ierakstījis savas autentiskās dokumentālās domas. Cik lielā mērā var runāt par zināmu autobiogrāfiskumu?

Jā un nē. Protams, ir lietas, kas nevar būt autobiogrāfiskas, jo ar rēgiem es dzīvē neesmu saticies. Tajā pašā laikā man reizēm patīk iztēloties, kā būtu, ja kaut kas tāds pastāvētu. Piemēram, man bieži vien ir gadījies iet pa mežu, un tu redzi, ka tur kādreiz ir bijis ceļš. Tagad no tā nekas daudz pāri nav palicis, ir izrakti grāvji ceļa malās, ceļa uzbērumā izaudzis kāds koks, un ir skaidrs, ka neviens šo ceļu nekad vairs neizmantos. Tad man patīk iztēloties, kā būtu pa to braukt laikā, kad ceļš ticis lietots un kādi tie braucēji būtu varējuši izskatīties. Kur viņi būtu braukuši? Tajā brīdī, kad es sāku kaut ko tādu domāt, – kas tad ir tie mani iztēlotie personāži? Nekas cits kā rēgi viņi nav. Ir skaidrs, ka viņi tikai aptuveni līdzinās reālām cilvēcīgām būtnēm. Tas ir kaut kas tāds miglains.

Intriģējošs ir romāna rāmis ar atrastajām vecajām fotogrāfijām vecā mēteļa kabatā. Tev dzīvē arī nācies uzdurties mīklainām senām fotogrāfijām, kuras gribas atšifrēt?

O, jā. Bieži vien. Tā ir tāda ļoti parasta lieta, īpaši, ja ir darīšana ar vecākām fotogrāfijām. Nevis ar tām, kuras stāv tavā mobilajā telefonā un kuras tu pats esi pirms dienas, mēneša vai pusgada fotografējis, bet, teiksim, šķirstot kaut kādus ģimenes fotoalbumus, pat savējos. Pēkšņi skaties – ir kaut kādi cilvēki, un viens ir nepazīstams.

Un taisni par to gribas domāt, vai ne?

Jā. Tu domā – kas tas tāds ir?! Ģimenē kāds viņu pazīst? Izrādās, neviens viņu nepazīst. Tajā brīdī tas kļūst pamatīgi interesanti. Vai arī tu ieraugi kaut kādu nofotografētu vietu un sāc lauzīt galvu, kur tas ir bijis, no kura skatpunkta tas ir uzņemts? Kāda velna pēc? To visbiežāk vispār nevar saprast. Jā, jā, tas ir interesanti.

Gribēju paturpināt par apdraudējumiem, kas cilvēkos kaut ko iekustina. Nav gluži tā, ka tas vienmēr ir kaut kas patīkams. Iespējams, tas nekad nav patīkami. Jo kas gan tur patīkams, ja apdraudēta ir tava drošība vai pat dzīvība. Tajā pašā laikā tas tev automātiski liek ieņemt kaut kādu pozīciju. Tu nevari vairs būt neitrāls – un ne par ko. Tanī brīdī, kad vācieši nāk virsū Rīgai, tev ir jāpieņem lēmums – vai nu tu dodies prom, vai paliec –, kam ir kaut kādas konkrētas sekas. Tu šādi sāc raudzīties arī uz citiem cilvēkiem – gan tiem, kuri dodas prom, gan tiem, kuri paliek. Tu sāc cilvēkus kaut kādā ziņā vērtēt. Tā rezultātā kāds var izlemt, ka tāda vai citāda rīcība ir vai nav patriotiska, piemēram. Vai tamlīdzīgi. Tas ir tieši tas pats, varbūt mazākā mērā, jo tas apdraudējums vismaz pagaidām mums nav tik tiešs, kā tas bijis kaut kad XX gadsimta sākumā, Pirmā pasaules kara vai Otrā pasaules kara laikā.

Tas viss, kas notiek Ukrainā, – kaut kādā mērā tas atspoguļojas arī mūsos un šeit. Vienā jaukā brīdī tu sāc pievērst uzmanību, ko labi paziņas vai pat draugi dara vai nedara sociālajos tīklos. Pamani, lai gan varbūt tev negribētos to pamanīt, ka cilvēki, kurus tu esi uzskatījis par mūsu valstij lojāliem ļaudīm, ar kuriem tev ir ļoti labas attiecības, tajā brīdī, kad sākas kaut kādi notikumi, kuros ir iejaukta Putina Krievija, pat nevis kaut ko saka, bet vienkārši nesaka neko. Savukārt citi sāk nepārtraukti par to izteikties un paust kaut kādu viedokli. Tu saproti, ka tā ir kaut kāda robeža, ka ir kaut kāds iemesls, kāpēc vieni cilvēki ir gatavi par to izteikties, aizstāvēt kaut kādu savu viedokli, bet citiem šķiet vērtīgāk vai drošāk vienkārši paklusēt. Taču kāpēc tad tikai apmainīties ar kaķīšu bildītēm?

Vai sēņu.

Vai sēņu, jā.

Starp citu, tavā romānā ļoti daudz "darbojas" sēnes. Teju kā vēl viens romāna varonis.

Jā, tā arī ir viena no manām kaislībām.

Romāna nosaukums ir 18. Tas neliek domāt tieši par vēsturisko "viens deviņi viens astoņi", drīzāk pastumj uz jautājumu par taviem paša 18 gadiem vai taviem priekšstatiem, kas varētu Latvijā un tavā dzīvē notikt 2018. gadā.

Par 2018. gadu – paldies Dievam, es neko par to nezinu. Ceru, ka viss būs labi un Latvijas valsts tajā laikā vēl pastāvēs. Pats par saviem 18 gadiem es tieši tāpat neko daudz nezinu. Lieta tāda, ka manas atmiņas nav sakārtotas kaut kādās kastītēs pa gadiem, tāpēc es nevaru droši pateikt, ka 18 gados es biju tāds vai šitāds.

Armijā tev bija jāiet?

Man būtu bijis jāiet, taču es iestājos universitātē. Pabeidzu Lietišķās mākslas vidusskolu, jau biju izgājis ārstu komisiju, un bija iestājeksāmeni augstskolā. Ja es neiestātos, mani droši vien iesauktu armijā vai es mēģinātu kaut kādā veidā izšmugulēt, lai tā nenotiktu. Nekāda lielā vilinājuma nebija. Tajā laikā tāpat bija skaidrs, ka no tās Padomju Savienības nekā vairs nav, ka viss ir cauri un tur varēja būt tikai nepatikšanas. Bija absurda situācija – tevi aizvien varēja iesaukt padomju armijā, lai arī jau bija atjaunota Latvijas neatkarība. Iestājos augstskolā, un tā tas viss laimīgi izčākstēja.

Skaitlim "18" romāna nosaukumā ir visas iespējamās nozīmes. Gan datums un gadskaitlis, gan arī cilvēka vecums, kuru bieži vien labpatīk uzskatīt par kaut kādu pilngadības pazīmi. Man patīk domāt, ja cilvēki nonāk pie idejas, ka jādibina pašiem sava valsts, viņi arī ir sasnieguši kaut kādu zināmu pilngadības pakāpi.

Kā tavā izpratnē vēl izpaužas pilngadība?

Droši vien pats galvenais ir tas, ka cilvēks vismaz cenšas domāt par to, ko viņš dara. Iemīļotajā teicienā "Sāksim darīt, un tad jau redzēs", man šķiet, ir kaut kas ļoti latvisks.

Tavs romāns nav urrāpatriotisks. Teju kā Merķelis raksti arī par latviešu nepatīkamajām īpašībām, piemēram, par fatālu kūtrumu. Tev tiešām šķiet, ka esam tik kūtri?

Tas nav pat kūtrums. Tā ir tāda neģēlīga piesardzība. Tajā iekšā ir kaut kas ļoti egoistiski zemisks. Kad redz, piemēram, uz ielas kaut kādas nepatikšanas, labāk pakāpties soli atpakaļ un nemēģināt to vērst par labu, jo, dies pas, pašam vēl kaut kas nelāgs notiks. Kamēr tev kāds nav licis kaut ko darīt, labāk pastāvēt maliņā un paskatīties, kā vienkārši pats no sevis brūk kopā.

Vai tas tomēr nemainās ar jauno paaudzi?

Es ceru, ka mainās. Gan jau būs labi, bet tā ir tāda mūsu ziemeļnieciskās dabas izpausme.

Atsaucoties uz izstādi Latvieša koferis Stūra mājā, gribētu tev uzdot jautājumu, vai tev ir priekšstats par lietām, kuras tu ņemtu līdzi, teiksim, lidmašīnas standarta rokas bagāžas mazajā čemodānā?

Droši zinu, ka to mantu man nebūtu diez cik daudz. Es par to esmu diezgan daudz domājis, jo dažādu vēsturisko notikumu kontekstā pagātnē nepārtraukti ir bijušas kaut kādas situācijas, kad iepriekšējām paaudzēm ir vajadzējis ļoti īsā laikā izlemt, ko ņemt līdzi, ko – atstāt un cik var salikt tajā vienā koferītī. Cita lieta ir tā, ka, tāpat kā tie cilvēki, arī es tam neesmu mērķtiecīgi gatavojies un atlicis malā tās dažas lietas, kuras man vajadzētu. Es nedzīvoju nepārtraukti uz piekravāta koferīša. Kas tad tā par dzīvi?! Es domāju, ka neviens tā nedara, ja nav galīgi traks. Es domāju, ka mans koferītis varētu būt pavisam maziņš.

Tu spētu iedomāties, ka celtos krist par Latvijas brīvību tāds, kā tu te sēdi (mētādams plaukstās aifonu)? Apmainot telefonu tikai pret ieroci?

Jā, es par to esmu domājis. Kaut kā vienmēr labāk esmu spējis iztēloties, ka es palieku šeit, lai kas arī notiktu, nekā kaut kur aizdodos prom un mēģinu nodarboties ar velns viņu zina ko. Tas, protams, nekādā ziņā negarantē, ka es taisni tā arī rīkotos konkrētā situācijā. Cilvēks vienkārši tāds ir, ka pats bieži vien nespēj savu rīcību prognozēt.

Labāk to nepiedzīvot. Mēs nemūžam nevaram zināt, kā rīkosimies ekstremālās situācijās un kura īpašība no visa pilnā komplekta uzpeldēs virspusē.

Jā, tieši tā, atliek vien cerēt, ka šāda izvēle nebūs jāizdara.

Pēcvārdā atzīsties, ka tev nekad nav paticis rakstīt dabas ainas. Šoreiz apzināti esi mēģinājis. Tev tik smalki uzrakstījusies tā Latvija, kuras dēļ citi bēg projām, bet citi – ne par ko. Arī šodien, kad runājam, ir tā īpašā novembra migla. Man vienmēr šķitis, ka tautasdziesma "Visi sīki kadiķīši/Zied sidraba ziediņiem" rakstīta taisni par novembri.

Tas bija apzināts lēmums rakstīt par dabu. Ikdienā baigi skrienot, tu nepagūsti pavērot, kas riņķī apkārt notiek. Tā ir. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja