Rīgas Porcelāna muzejā notiek tēlnieces Lienes Mackus personālizstāde Sākums, kuras uzmanības centrā ir pupas. Māksliniece aicina ienirt savā pasaulē, kurā savijas māksla, dzimtas vēsture un dārza dzīve. No vecmāmiņas mantojumā saņemtās pupu sēklas Liene Mackus katru gadu stāda savā dārzā, un tas ir sākumpunkts pārdomām par dabu, tās bagātību, dzīvības spēku un dabisko procesu cikliskumu, par cilvēka vietu šajā dzīvības aplī, radniecības saitēm un saknēm, kultūru un tradīcijām. "Mans tēmu loks desmit gadu laikā ir apmetis cilpu kā animācijā, un atkal esmu nonākusi pie dārza izpētes, tur atrastiem objektiem, ko pārvērst poētiskos darbos," saka Liene Mackus, kura pirms desmit gadiem radīja savu pirmo darbu porcelānā Savos ritmos grupas izstādei Sveika, galva! Tas bija stāsts par dārznieku, kurš no lapu kokiem izgriež palmu un kamieli.
Vai tā bija jūsu ideja izstādi Sākums ievietot Rīgas Porcelāna muzeja skatlogos, lai to redzētu jebkurš garāmgājējs?
Es gribēju vairāk gaismas. Šos trīs skatlogus uztveru kā altārus savām pupām un zīmējumiem, parādot dažādas augšanas stadijas. Ar pupām esmu aizrāvusies jau ilgāku laiku. Vairāk nekā pirms gada kuratore Elita Ansone veidoja izstādi Tikai neraudi! Feministiskie skatījumi Latvijas mākslā: 1965–2023, kurā es tām pievērsos nopietnāk. Tajā darbā savienojās personīgais aspekts un interese par pupas formu ar šīs ekspozīcijas tēmu. Man gribējās parādīt sāpes un ciešanas, kas ir saistītas ar reproduktīvo sistēmu.
Kāpēc tieši pupas?
Man patīk audzēt šo un to. Rudenī pupas izskatās fantastiski ar savu krāsu un formu, kas katrai ir nedaudz citāda. Droši vien tā bija intuīcija, ka man vajag darboties tieši ar šo pākšaugu kā simbolu.
Vai katru reizi pupa jūsu darbos izsaka kaut ko citu?
Katru reizi runa ir par kaut ko aptuveni to pašu. Par sākumu. Par radošumu. Par augšanu. Par to, ka no mazas sēklas var attīstīties dārzenis vai milzu koks, ko nevar salīdzināt ne ar vienu skulptūru. Es kādreiz aizdomājos, vai esmu radījusi kaut ko iespaidīgāku par ozolu. Runa ir par brīnumu, par ko es nespēju vien nobrīnīties.
Lienes Mackus radītās porcelāna pupas, kas ir aplūkojamas Rīgas Porcelāna muzeja skatlogos iekārtotajā izstādē Sākums. Foto – Gvido Kajons
Izstādes Sākums aprakstā ir pieminēts, ka no vecmāmiņas mantojumā esat saņēmusi kāršu pupu sēklas. Vai jūs varētu par to pastāstīt sīkāk?
Mūsu ģimenē visas sievietes ir aizrāvušās ar dārzniecību, un tas ir pielipis arī man. Man visapkārt ir cilvēki, kas kaut ko audzē un interesējas par augiem, ar kuriem mēs mēdzam mainīties. Esmu mantojusi tādas zināšanas, kas citiem šķiet īpašas, bet man tās šķiet pašsaprotamas. Piemēram, vecmāmiņa man iemācīja visu par tējām – kurā laikā kas ir jāvāc, kā ir jākaltē. Tā ir milzu nemateriālā bagātība.
Kā notiek šī mantojuma nodošana?
Tas nenotiek tā, ka viena paaudze otrai svinīgi nodod pupas. Tas notiek organiski, ka kaut kas saglabājas – pupas vai kaņepes, kas iesējas pašas un katru gadu izaug mūsu dārzā. Es tās uztveru kā mantojumu no iepriekšējām paaudzēm. Man būtu skumji, ja nākamgad tās neizaugtu. Zināšanu nodošana bieži vien notiek neverbāli. Tu skaties, kas un kā tiek stādīts, un pēc tam pats stādi kartupeļus Marabella un saglabā to sēklu līdz nākamajam pavasarim.
Kad jūs stādāt, domājat par iepriekšējām paaudzēm?
Stādot kartupeļus, es nedomāju par dabu, dzīvības spēku, procesu cikliskumu, radniecības saitēm, tradīcijām un tamlīdzīgām lietām. Vienkārši kādā brīdī atskārstu, ka tas notiek un ka par to es varu reflektēt savos tēlniecības darbos vai zīmējumos.
Vai jums ir dārzs?
Manai mammai ir dārzs, kurā man patīk kaut ko iesēt un pārējo atstāt viņas pārziņā, jo ir grūti savienot dārzkopības regularitāti ar skulptūru veidošanu.
Mammai atstājat ravēšanu?
Tas nav tik nežēlīgi, kā izklausās (smejas). Darba dalīšana notiek harmoniski.
Vai jums ir īpašs lepnums par kaut ko, ko ir izdevies izaudzēt?
Man patīk lavandas. Man vispār vairāk patīk puķes nekā dārzeņi. Man ir niķis vest no ārzemēm augus un stādīt mammas dārzā. No Itālijas atvedu dekoratīvos ķiplokus, kuri neieauga. No Gruzijas atvedu kāršrozes, kuras tūlīt būs jānes iekšā, lai nenosalst. Tas ir tāds eksperiments un priecāšanās, ka kaut kas iedzīvojas Latvijā.
Vai tas ir atmiņu dēļ?
Es domāju, ka tas ir atmiņu un sajūtu dēļ. Tas pavisam noteikti ir emocionālu, nevis racionālu apsvērumu dēļ.
Vai dārzniecība jums kaut ko iemāca kā māksliniecei un otrādi?
Dārzniecība ir līdzīgs process kā tēlniecība. Tas ir fizisks darbs, priecāšanās par puķes vai auga formu, krāsu un smaržu, ko gribas ielikt darbos. Dārzniecība iemāca pacietību un to, ka kaut kas var nesanākt.
Ja šodien iestādi kartupeli, tu to nevari norakt jau rīt.
Jau rīt man vajag gatavot rasolu! Tāpat kā dārzniecībā, arī tēlniecībā nekad līdz galam īsti nezini, kas kā sanāks un izskatīsies. Darbā ar porcelānu mēģināju sadraudzēties ar šo materiālu un paļauties uz to, ka sanāks labi, bet atļāvos nezināt rezultātu. Beigu beigās kaut kas var saplīst. Es neesmu keramiķe. Tas viss ir eksperiments.
Kas jūs piesaistīja porcelānā?
Ar to var panākt tādas lietas, ko nevar izdarīt citos materiālos. To var izveidot ļoti plānu un ažūru.
Kāpēc jums ir nepieciešamība strādāt dažādos materiālos?
Es nevarētu strādāt tikai mālā vai tikai akmenī. Domāju, ka materiāls ir sekundārs, protams, tu kā students mācību lai kā piesakies stikla, tēlniecības vai kādā citā nodaļā, taču māksla nav par materiālu dalīšanu. Tas ir par piemērotākā materiāla izvēli konkrētas idejas izteikšanai.
Studējot vienā nodaļā, var noslīpēt amatnieciskās puses.
Jā, esmu pateicīga tēlniecības nodaļai par to, ka mums bija iespēja noslīpēt veidošanu un citas amatnieciskās prasmes, kuras Rietumeiropā netiek apgūtas tādā mērā kā pie mums – tu nevari izveidot to, ko vēlies, tu vari pasūtīt citam, bet nevari izveidot pats. Es novērtēju mūsu sistēmu, kurai būtu jāpieliek klāt izteiktāka konceptuālā domāšana, un tad vispār būtu ideāli.
Daudzi papildina savas zināšanas studijās ārzemēs.
Līdz ar jauno pasniedzēju ienākšanu Latvijas Mākslas akadēmijā ir izveidojusies vide, kas palīdz studentiem vairāk domāt par ideju un vienlaikus neatmest amatniecību.
Kas jūs pašu saista pedagoģiskajā darbā?
Pagaidām man ir interesanti, jo mācot tu mācies pats. Es pasniedzu figurālo tēlniecību mālā. Man atkal sanāk domāt par cilvēka anatomiju, muskuļiem un kauliem. Tas ir jauns apvārsnis, kurā ielēkt iekšā un domāt par to, veidot laikmetīgus darbus, izmantojot ķermeņa pētniecību.
Vai šis mācīšanās process ir apzinātāks nekā pašas studiju laikā?
Noteikti! Es pievēršu vairāk uzmanības visam, jo man ir jādalās ar citiem, ar kuriem veidojas dažādu zināšanu apmaiņa.
Vai izjūtat paaudžu atšķirību? Jūs pārstāvat mileniāļus.
Mūsdienu jaunieši ir daudz atvērtāki. Viņiem nav aizspriedumu. Viņi nekautrējas uzdot jautājumus. Mūsu attiecībās ar pasniedzējiem bija vairāk respekta, bet tagad attiecības ar studentiem ir vairāk kā domapmaiņa, taču cilvēki ir dažādi visās paaudzēs.
Jūs pati savā daiļradē visu laiku atgriežaties pie dabas.
Jā, dabas motīvs caurvij visu manu daiļradi jau kopš studiju laika. Tas sākās ar dalību programmā Erasmus, kad aiz braucu un nedaudz attālinājos no šejienes. Tas bija vērtīgs skats no malas.
Kur jūs bijāt?
Biju Palermo Itālijā. Sapratu, ka mani interesē lokālais dažādās izpausmēs. Latvijai piemīt kaut kāda maģija, ko ir vērts izpētīt. Es sāku braukāt apkārt un fotografēt pamestas lauku sētas, mēģināt notvert šo vietu garu un ielikt trīsdimensionālās ainavās vai objektos. Daba ir manu darbu atslēga. Es neesmu veidojusi politiskus vai sociālus darbus.
Braukājot pa Latviju, nevar nedomāt par politiskām vai sociālām tēmām.
Savu Latvijas Mākslas akadēmijas maģistra darbu veidoju ekonomiskās krīzes laikā, kad cilvēki pameta laukus. Protams, manos darbos ienāca sociālie jautājumi, tāpat arī feministiskas tēmas pēdējās izstādēs, bet pirmais impulss ir daba kā tāda. Toreiz es veidoju metru reiz metru lielus darbus ar mežu, pļavu un dīķi un filmēju, kā tur nekas nenotiek. Mainās gaisma, kāds peldētājs aiziet nopeldēties. Tāda nepārtraukta ikdienas cilpa.
Kā dokumentālists.
Kā poētiskais dokumentālists.
Kāpēc nolēmāt studēt profesionālajā doktorantūrā?
Vienā brīdī tu sajūties nedaudz attāls no visa. Kļūsti vecāks. Vairs neesi jaunais talantīgais. Tevi liek mierā (smejas). Gribas atgriezties akadēmiskajā vidē un atgriez ties pie domāšanas procesa. Tas ir saistīts ar formulēšanas jautājumiem: kā runāt par mākslu. Es gribētu to iemācīties darīt.
Ko tieši jūs pētāt?
Mana darba nosaukums ir Dienasgrāmata par pašaugsmi kopā ar augiem. Tas būs pētījums par ārstniecības augiem. Man ir jāizveido izstāde un jāuzraksta teorētiskais darbs, ko es varēšu izdarīt pēc tam, kad man būs izveidojusies skaidra vīzija par šo tēmu caur formas meklējumiem. Analizēšu saskares punktus ar ekofeminismu vai citām šobrīd aktuālām teorijām.
No sākuma ir māksla?
Jā, jo radošajā procesā var būt dažādi līkloči, kas tevi var aizvest citā virzienā, nekā esi domājis pirms tam.
Vai tuvākajā nākotnē ir gaidāma vēl kāda izstāde?
Man ir plānota izstāde Cēsīs. Tur būs zīmējumi no Gruzijas rezidences un pavisam jauni darbi.
Gribēju jautāt par rezidenci Gruzijā. Cik saprotu, tā pamainīja virzienu jūsu daiļradē?
Pirms gada aizbraucu uz Gruziju, kur notika mēnesi ilga rezidence. Tā bija iespēja izlēkt no savas ikdienas un ielēkt radīšanas procesā par visiem simt procentiem. Šī rezidence atradās absolūtā nekurienē bez iespējas ceļot apkārt. Sapratu, ka varu radīt darbus no jebkā. Tāda ikdienas estetizācija – tu atrodi kaut ko un padari to par iztēles objektu.
Kaut kāds ready-made?
Nē, izdomāju, ka turpināšu savu zīmējumu sēriju. Atradu valriekstus un citas zemē nokritušas sēklas un pārvērtu tās par krītošām planētām un komētām savos pasteļos. Darbs ar atrastajiem objektiem man dod brīvības sajūtu, ka varu paņemt kaut vai smilšu sauju, pētīt graudiņus un izfantazēt jebko.
Jūs darāt to pašu, ko darīja jūsu darba Savos ritmos varonis, kurš no lapu kokiem izgriež palmu un kamieli.
Jā, tas viss ir par vienu un to pašu. Tas ir stāsts par vīru, kurš dzīvo ciematā un neceļo, bet cilvēka iztēle ir neierobežota. Tu vari palikt uz vietas un izfantazēt palmas un kamieļus. Tas ir stāsts par radošumu un ikdienas cikliskumu, kurā atrodi brīnišķīgus momentus.
Šo darbu papildina animācija. Vai jūs vēlētos izveidot animāciju kā atsevišķu mākslas darbu?
Es beidzu veidot stop-motion animāciju, jo tā prasa daudz tehnisko zināšanu un prasmju. Es nespēju ar to tikt galā. Sadarbojos ar māsu, lai īstenotu šīs ieceres, bet mani vairāk interesē forma un tēlniecība, nevis objektu kustināšana pa milimetram.
Noteikti ierastie sarežģījumi ar apgaismojumu.
Mums nebija speciāla apgaismojuma, tāpēc kadrā tas raustījās, ja kaimiņš ieslēdza fēnu, tas raustījās vēl vairāk (smejas). Viss notika mājas apstākļos. Ja ar to vēlas nodarboties, ir jāraksta projekti un jāpiesaista papildspēki.
Varbūt var realizēt sadarbības projektu ar profesionāliem animācijas meistariem, kuri iekustina jūsu izveidoto pasauli.
Sadarboties ar profesionāliem animatoriem būtu lieliski! Man mājās ir daudz šādu plastilīna pasauļu stikla kubiņos.
Vienā no savām pēdējām Instagram publikācijām jūs esat redzama mugurā savai vienradža skulptūrai.
Tā atrodas bērnu rotaļlaukumā Labirints Doma laukumā. Veidoju to kopā ar arhitektu biroju Balta istaba. Šie ir sapņu projekti, kas negadās pārāk bieži.
Tāpēc, ka tie ir dārgi?
Tas drīzāk ir jautājums nevis par dārdzību, bet par pašvaldības prioritātēm. Mums ir maz publiskās mākslas. Vajadzētu daudz vairāk! Tā ir pieejama visai sabiedrībai par brīvu divdesmit četras stundas diennaktī. Man ir žēl, ka mums trūkst vesela perioda publiskajā mākslā, un tas saistīts ar padomju laika kontrolēto mākslas vienveidību. Apkārt ir pārsvarā padomju laika tēlniecība, un šad tad parādās kaut kas jauns, bet tas nav pietiekami.
Tēlniecības kvadriennāles pārstāvji teic, ka viņi neizjūt pretimnākšanu.
Būtu jauki, ja pēc festivāla paliktu objekti pilsētvidē. Mums ir lieli robi šajā jomā arī izglītībā, mēs neredzam daudz publiskās mākslas ikdienā, un tāpēc cilvēki ceļ trauksmi, ja ierauga kaut ko "šokējošu" un neizprotamu.
LIENE MACKUS
Izstāde Sākums
Rīgas Porcelāna muzejā līdz 13.X