Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā -2 °C
Daļēji saulains
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Šis zibsnis var būt galvenā detaļa. Saruna ar rakstnieci Kristīni Ulbergu

Dažreiz ir nepieciešama visa dzīve, lai uzrakstītu par kādu vienkāršu notikumu, kas ir noticis sen. Saruna ar rakstnieci Kristīni Ulbergu par viņas jauno grāmatu Kariete uz Santjago.

Kristīne Ulberga plašākam lasītāju lokam kļuva pazīstama ar savu pirmo romānu pieaugušajiem Zaļā vārna (2012), kas tika apbalvots ar Latvijas Literatūras gada balvu kā labākais prozas darbs un pēcāk izdots arī angļu valodā. Pirms tam Kristīne bija uzrakstījusi trīs grāmatas pusaudžiem. Savukārt nākamais romāns Tur izcēlās vēsturisko romānu sērijā Mēs. Latvija, XX gadsimts ar to, ka runāja par cita veida ideoloģiju – nevis padomju ideoloģiju, kas cilvēku ierobežoja, apspieda un regulēja, bet to, kas ierobežo cilvēku jebkurā vēsturiskajā laikā, un arī par to, kas ļauj atbrīvoties, atbrīvojot sevi. Mistiskas prakses un soli pa solim virzīšanās ceļā, meklējot garīgo cilvēkā vai vienkārši meklējot pašam sevi. Romāns Tur tika apbalvots ar Dienas gada balvu kultūrā un AKKA/LAA Autora balvu.

Kristīnes Ulbergas balss ir unikāla izvēlēto tēmu loka, drosmes un atklātības ziņā. Ar tādu drosmi un atklātību viņa ir uzrakstījusi jaunāko romānu Kariete uz Santjago (izdevniecība Dienas grāmata, 2020) par to, kā devusies tikpat drosmīgā Camino de Santiago jeb vienā no dižākajiem kristiešu svētceļojumu maršrutiem. Gājiena iemesls bija atgūt ticību sev un saviem spēkiem, savukārt iegansts gājienam bija draudzenes pusaudža dēla atkarība – Kristīne ticēja, ka, noejot 900 kilometru, arī jaunietis atgūs stingrāku pamatu tālākai dzīves virzībai. Jaunietis no atkarības spēja atteikties, savukārt Kristīne ceļā ieraudzīja sevi citā gaismā – bezspēkā, pusbadā, aizkaitinājumā...

Mūsu saruna ir par šī gājiena pārveidojošo pieredzi, kurā lasītājs var doties līdzi, lasot Kristīnes jaunāko romānu un pārdomājot un pārvērtējot arī savu patību. Šī ir viena no tām grāmatām, kas var likt mainīt dzīvi.

Grāmata iznākusi piecus gadus pēc tam, kad biji nostaigājusi Santjago ceļu. Vai šajā laikā pārdomāji gājiena un stāsta nozīmi, lai šo stāstu izstāstītu, uzrakstītu?

Dažreiz ir nepieciešama visa dzīve, lai uzrakstītu par kādu vienkāršu notikumu, kas ir noticis sen. Lai cik tuva man būtu rakstīšana un stāsta veidošana, daudz tuvāka man ir stāsta izdzīvošana, ja stāstāmais ir saistīts ar manu pieredzi. Pēc patīkamas kopābūšanas ar kādu, labas filmas noskatīšanās, mūzikas, kas uzdzen zosādu, skaista saulrieta nezin kāpēc gribas klusēt. Arī pēc bērna piedzimšanas negribas gulēt, bet klusējot lūkoties uz to. Man tas prasīja piecus gadus, lai saprastu, kā veidot šo stāstu, ko tajā iekļaut un ko nepieminēt. Vēl viens iemesls, kāpēc nerakstīju uzreiz, – gribējās apjaust realitāti, atgriezties tajā. Daļa nozīmes atnāca vēlāk, kad atskārtu, kas manī ir mainījies, bet viena daļa bija skaidra jau ceļojuma vidū.

Vai tev gājiena laikā izdevās veikt kādas piezīmes, jo, spriežot pēc grāmatā stāstītā, gājiena laikā nebija ne laika, ne spēka ko pierakstīt?

Sākumā mēģināju katru vakaru kaut ko uzrakstīt. Vairākas dienas tas izdevās, bet tad apsīka ne tikai spēks, bet arī jēga. Viss gājiens ir saglabājies manas atmiņas plauktiņos, taču ne viss ir svarīgs. Ironiski, ka līdzi biju paņēmusi pierakstu kladi ar melnu suni uz vāka. Ak jā, tur pierakstījām holandiešu jūrasbraucēju kauliņu spēles rezultātus, un ceļojuma beigās Aleksis tur ierakstīja dažus zīmīgus teikumus, bet tie lai tā arī paliek kladē.

Cik daudz no uzrakstītā ir patiesība?

Cik daudz vispār ir patiesības? Patiesas ir manas izjūtas, tāpēc pamatā rakstīju par tām. Katram ir sava patiesība. Ja šo grāmatu būtu uzrakstījis Aleksis, tā būtu pavisam citāda. Patiesība ir tā, ka bija grūti to visu izturēt pusbadā un ar citas paaudzes ceļabiedru. Arī Libertijs ir patiesība. Un atgadījums ar melno suni. Un vēl daudzi citi. Mans stāsts ir literatūra, nevis dokumentāla proza. Tu jau zini, ka, veidojot stāstu, ir iespējams un pat vajadzīgs notikumus samainīt vietām, kaut kur atņemt, kaut kur piepušķot. Radošās rakstīšanas nodarbībās studentiem māca, ka, aprakstot braucošu tramvaju bez pasažieriem, kas tur sēž, lasītājam to lasīt būs gaužām garlaicīgi, bet braucoša tramvaja pasažierus mēs nevaram ieraudzīt. Varbūt tikai zibsni. Un šis zibsnis var būt galvenā detaļa.

Grāmatā galvenā varone ir Kristīne. Vai tā ir tā pati Kristīne, kura uzrakstījusi šo grāmatu? Vai šis ir autobiogrāfisks darbs?

Es nezinu, kāda Kristīne ir sarakstījusi šo stāstu, jo katru dienu Kristīne pamostas cita. Autobiogrāfisks? Nē. Drīzāk – pieredzēts. Iekšēji un ārēji.

Vai aizdomājies, kā uz tavu skatījumu varētu reaģēt cilvēki, kurus piemini grāmatā, – Aleksis, ar kuru kopā gāji šo ceļu, viņa vecāki, tavs dzīvesdraugs, tēvs – jo atceries bērnības notikumus –, tavi bērni, kad viņi būs paaugušies un lasīs to?

Ja šie cilvēki tur sevi atpazīs – priecāšos. Tas nozīmēs, ka ir izdevies viņus patiešām ieraudzīt tā, ka viņi ir spējīgi sevi kādās epizodēs atpazīt. Ir skaidrs, ka kādam kaut kas arī nepatiks. Skaudrāk būtu, ja šie cilvēki atpazītu tikai savu vārdu un viss. Arī sevi, starp citu, es šajā stāstā nežēloju. Tad kā man justies – tai Kristīnei, kas it kā ir tā pati, bet tomēr – jau cita?! Lasītajam taču atklāju savas domas, redzējumu visai godīgi. Mans dēls noteikti saprastu tekstā pieminēto baili, ka nevēlos, lai viņam no manis pieliptu visas nejaukās īpašības, un tāpēc esmu ar mieru, ka viņu audzina citi cilvēki, kamēr es klejotu pa pasauli. Taču es nekur neklejoju, bet tāpat neesmu mierā ar to, kāds viņš ir izaudzis.

Katram no mums ir sava pildāmā programma. Arī vecākiem bērni un bērniem vecāki. Ja es tā neuzskatītu, sen jau būtu sajukusi prātā. Esmu savrupniece. Draugu man ir maz. Varbūt tieši tāpēc, ka esmu rakstniece. Taču tie, kas ir, noteikti sapratīs. Caurmērā man ir vienalga, ko kurš padomās. Es nerakstu, lai izdabātu.

Jautājums laikam ir par to, cik lielā mērā cilvēks, stāstot par sevi, stāsta arī par citiem?

Tik lielā mērā, cik ar citiem mijiedarbojas un redz citu cilvēku un savus motīvus. Mūsdienās to saucot par apzinātību. Var arī par sirdsapziņu. Vēl, protams, stāstot par Aleksi, es nekādi nevaru neņemt vērā arī savus pusaudžu gadus. Kaut kādā ziņā es arī biju inerta un slinka. Tas piedien šim vecumam, taču mani vienmēr urdīja ziņkāre, zinātkāre un saprastkāre, un tas manu inertumu mazliet nomaskēja. Bet – jā. Ja mani šādā vecumā kāds pieaugušais būtu aizvedis uz Santjago ceļu, domāju, ka man būtu noriebušies norādījumi un pamācības un es vienkārši nozustu pūlī un spītīgi ietu pati.

Kaut kādā ziņā šādu gājienu gaidīju arī no Alekša, bet viņš bija par daudz bikls. Domāju, pazust un noiet ceļu vienam viņam būtu daudz vērtīgāka pieredze. Paldies Aleksim par to, ka nogāja šo ceļu ar mani, jo tiešām atklāju par sevi daudz pārsteidzoša. Viņš gāja ar mani, es – ar viņu. Kaut kas notika.

Tu izsaucies, kā tad tev pašai justies, jo grāmatā esi atklājusi sevi, savu iekšējo pasauli. Vai vari pastāstīt, kā tad tu patiešām jūties, to darot? Un kāpēc tas ir nepieciešams – gan tev pašai, gan lasītājam?

Ja skaistai sievietei gribētos parādīt savu ķermeni publiskā telpā – pašai gribētos, viņa itin mierīgi varētu izģērbties kaila un mazliet pastāvēt restorānā uz galdiņa. Taču, ja sieviete būtu nekopta un noļukusi, diez vai viņai būtu vienkārši tā ņemt un kailai pastāvēt uz galdiņa. Tas, ko es savā grāmatā vēstīju, – tās, metaforiski runājot, ir manas noļukušās, nekoptās miesas. Neiecietība, paštaisnums, spītība, brīžiem arī augstprātība. Es, protams, varēju – nē, laikam tomēr nevarēju! – uzrakstīt glancētu pastāstiņu par mūsu skaisto ceļojumu. Varēju uzrakstīt pilnīgi izkropļotu patiesību par līdzcilvēkiem – vīrieti, kas man uz brīdi bija pie sāniem, Alekša māti un tēvu, par pašu Aleksi – un ļoti, ļoti iedvesmojošas laimīgas beigas. Taču tā nebija.

Manuprāt, visu izdarīju godīgi, bet sāpīgi pašai sev un varbūt arī citiem. Ar "kuslajām miesām" pēc ceļojuma strādāju, jo beidzot ieraudzīju atspulgu. Rakstot grāmatu, labi apzinājos, ko daru. Lasītājam jau ir nepieciešama izklaide. Kādam seklumos, citam dziļumos. Kā katrs pēc šādas izklaides jūtas, vairs nav mana darīšana.

Grāmatas varoņi spriež par Dievu un ticību, mūkiem un svētceļojumiem, bet ne tajā vispārpieņemtajā veidā, drīzāk kādā personiskākā skatījumā. Vai Santjago ceļš domāts tikai ticīgiem cilvēkiem un cilvēkiem, kuri grib atrast savu ticību?

Santjago ceļš sākotnēji bija ticības ceļš, kas piešķīra indulgenci tiem, kuri galā nokļuva dzīvi. Bagātnieki to varēja nopirkt, bet visi pārējie – nostaigāt, izstaigāt. Viduslaikos tas bija nāves draudu pārpilns ceļš. Nevaru pat iedomāties, kā viņi to vispār pieveica driskainos apavos uz ceļa, kur uzglūnēja laupītāji. Mūsdienās ir citādi – ergonomiski apavi, nesvīstošas zeķītes, mugursoma, nauda uz kartes un, ja kas, – pat internets, lai nespēka gadījumā nopirktu biļeti mājup no tuvējās pilsētas. Toreiz neviens nevarēja nopirkt biļeti mājup. Nokļuva galā vai aizgāja bojā. Ja viduslaikos šo ceļu ietu neticīgs piedzīvojumu meklētājs, viņš labi ātri kļūtu ticīgs, jo kaut kādam labajam sabiedrotajam šai ceļā ir jābūt.

Domāju, te ir tikai divi varianti – ticība Dievam vai ticība savam spēkam. Un kas ir spēks? Ticība pa priekšu sev un tad Dievam. Tā jau ir mūsdienu kristiešu liga, ka netic sev, tic Dievam. Dievs palīdzēšot. Tomēr pārliecinājos, ka neviens absolūta spēks nepalīdzēs cilvēkam, kas netic sev. Santjago ceļš ir katra ceļinieka intīma būšana. Kāds iet, jo ir zaudējis tuvinieku, cits – lai izpirktu grēkus, vēl kāds, lai interesanti pavadītu atvaļinājumu, bija arī tādi, kam nebija daudz naudas ceļojumam, tāpēc nolēma iet un apmesties par ziedojumiem utainās gultās. Aleksis gāja, jo nebija lidojis ar lidmašīnu, gribēja kaut reizi aizbraukt uz ārzemēm, savukārt es – lai pārbaudītu, cik man varēšanas noticēt iesākumā sev. Tik vien.

Ko tu meklēji šajā ceļā?

Es pārfrāzētu – kas nemeklē, tas atrod. Un nevis otrādi. Nemeklē cilvēks vien fiziska, mentāla izsīkuma stāvoklī. Apzināti nemeklē. Jo katrs kaut ko dzīvē meklē un ilgojas. Vai arī tikai ilgojas. Var vēl teikt tā, ka var meklēt, cik spēka, ilgus gadus. Bet tad, kad tu met mieru izsīkuma dēļ, kaut kas atveras. Ne velti Indijā ir jogi, kas moka ķermeni, guļot uz adatām, un šausta sevi, vēl visādi izdaroties. Tā pamatā ir garīgie meklējumi, jo, kad ķermenis no sāpēm un noguruma vairs neklausa, klusi dziļi iekšienē plaukst tas, kam prāts netiek klāt. Tātad es neko nemeklēju, bet atradu.

Jau savā iepriekšējā grāmatā Tur rakstīji par mistiskām lietām vēl vairāk nekā Zaļajā vārnā, arī grāmatā Kariete uz Santjago runāts par garīgu pieredzi. Kā ir mainījies tavs skatījums uz dzīvi un uz literatūras lomu, motīvu, uzdevumu?

Saprotu, ka lietu kārtība nav atkarīga tikai no fiziskām darbībām. Arī mājas kārtība. Kārtība man visriņķī tomēr parāda to, kas notiek dziļāk. Tad varētu būt, ka grāmatas, kuras esmu uzrakstījusi, tomēr liecina par to, kas notiek manī. Skatiens uz dzīvi ir mainījies kaut vai tāpēc, ka apjaušu, ka spēju uzrakstīt vairāk nekā vienu grāmatu. Turklāt to arī kāds izlasa, novērtē un kritizē, tātad – labprātīgi ieiet pasaulē, ko esmu uzbūvējusi.

Pieņemsim, ka esmu instruments, kam ir ļauts pieslēgties rakstniecības egregoram – kā bērnudārza spēļu istabai. Es tur ieeju, paņemu vilcieniņu, tad lellīti un kaut kādas caurspīdīgas bumbiņas un no tām saķibinu kaut kādu pasauli, kura pēc iziešanas cauri lasītāja apziņai atdzīvojas. Tikai lasītājs spēj atdzīvināt manu spēļmantiņu kompozīciju, un katrs tur izveidos ko citu.

Es gan nezinu, kādi ir literatūras uzdevumi. Kāpēc vispār ir jābūt uzdevumiem? "Motīvs", "loma" un "uzdevums" ir birokrātijas termini. Arī "jēga". Tagad Covid19 pandēmijas laikā nezin kāpēc motīvi un uzdevumi ir mainījušies. Literatūras dvēsele ir stāsts. Ja rezonē kaut ar vienu lasītāju, tas savu lomu ir izpildījis.

Grāmatā aprakstīts, ka viens no ceļā sastaptajiem biedriem bija nesis līdzi Bībeli, bet, kad kļuva par smagu, atstāja to ceļmalā. No romāna uzzinām, ka arī tev līdzi bija grāmata. Kas tā bija?

Žizņ-v-snovideņii, autore Florinda Donere, Karlosa Kastaņedas skolniece. Izlasīju ceļojuma laikā. Iedvesmoja. Šo grāmatu sūnās es nebūtu varējusi atļauties atstāt, jo tā nebija mana. Bībele, ko atstāja itālis, piederēja viņam.

Pastāsti vairāk par karietes metaforu, kas ir pieminēta grāmatas nosaukumā, jo skaidrs, ka ar karieti jūs nebraucāt.

Kariete ir ķermenis, prāts – kučieris, emocijas – zirgs. Viss šis sastāvs kopā – cilvēks. Ja zirgs mīņājas un grib skriet, bet kučieris ir pillā un aizņemts ar saviem dzēruma murgiem, kariete nepilda savas funkcijas. Kam tad ķermenis ir vajadzīgs, ja prāts un jūtas nav sajūgti vienā sakabē, lai izmantotu karieti tā, kā paredzēts? Kariete jau mēdz kustēties, triekties, bet kučieris nevar novaldīt trakulīgu zirgu, vai arī zirgs aiziet pagulēt, jo ir badā, jo kučierim nav ienācis prātā to samīļot un pabarot.

Simboliski grāmatā kariete bija pamesta tukšā laukumā, nokrāsota ar grīdas krāsu. Tas vismaz man nozīmē, ka ķermenis ir kļuvis par robotu, stāv uz vietas vai dara mehāniski nezin ko. Dažreiz tā notiek no pārguruma, bet bieži tā ir dzīves norma. Santjago ceļš ļāva apjaust, ka šo triju elementu kopdarbs ir iespēms. Kaut uz brīdi.

Grāmatā esi aprakstījusi vairākus svētceļniekus, kuri šo ceļu nemēroja pirmo reizi. Vai arī tu dotos šajā ceļā atkārtoti?

Kad šodien iedomājos par Santjago ceļu, top skumji. Šaubos, vai uz tā ir svētceļnieki. Sistēmas iedvestās bailes no koronavīrusa ir paralizējušas arī šo ceļu, kaut, domāju, ļaudis pat mēra laikos gāja. Cilvēks ir vesels vien tad, kad ir kustīgs un priecīgs, bet tas šodien ir aizliegts, visi ir iebiedēti. Un, kaut arī mana dzīve Covid-19 krīzes laikā praktiski nav mainījusies, Santjago ceļu šogad nebūtu atļauts iet. Taču es noteikti izdarīšu to citu reizi. Kopā ar savu dzīvesdraugu vai meitu. Un tad vēl Libertija vecumā, lai atdotu parādus. Tikai ne jau materiālus.

Daudziem grāmatas lasītājiem droši vien nav bijusi iespēja un tuvākajā laikā nebūs iespējas noiet Santjago ceļu, bet varbūt ar grāmatas palīdzību tas ir iespējams "attālināti", kā tagad piespiedu izolācijas dēļ ierasts teikt?

Attālināti to nevar izdarīt. Stāsts jau nav par Santjago, bet par iekšējo cīņu un spēku. Diez vai, grāmatu lasot, varētu atkārtot mūsu ceļojumu.

Dažkārt rakstnieki metas neprātīgā pieredzē, lai par to pēcāk rakstītu. Vai jau no paša sākuma zināji, ka par to rakstīsi?

Nē, nebija ne prātā. Pārsvarā gribu dzīvot, nevis rakstīt un pierakstīt. Uzrakstīju šo stāstu kā nodevu Santjago ceļam. Lasīju Paulu Koelju interviju grāmatu. Nav mans iecienītākais rakstnieks, taču viens labs gabals viņam ir. Burvja piezīmes. Šis ir viņa pirmais romāns, pēc kura atvērās kādas iepriekš nezināmas durvis. Viņš intervijā teica, ka pēc Santjago ceļa, ne uzreiz, bet pēc brīža atskārtis, ka šim ceļam un tam, ko tas ar viņu ir izdarījis, būtu tā kā jāatmaksā. Tad nu viņš ķērās pie darba un uzrakstīja, manuprāt, savu izcilāko stāstu. Pēc tam visdažādākajos veidos sekoja vien tādi vai citādi atkārtojumi.

Nē, es nezināju, ka es par to rakstīšu. Ne pirms tam, ne gājiena laikā, nedz arī drīz pēc pārbraukšanas mājās. Iekšā kniesa sajūta, ka kaut kā ir jāpateicas šim ceļam. Šis bija vienīgais veids, kā to izdarīt. Nekad neesmu darījusi neko traku, lai pēcāk par to uzrakstītu. Ir bijuši visādi dulli gājieni, un arī mana dzīve kopumā – riska, neapdomības, sevis pārvērtēšanas pilna, bet ne tāpēc, lai par to uzrakstītu.

Pie kurām no gājienā gūtajām atziņām tu būtu varējusi nonākt arī citā veidā, neejot šajā svētceļojumā?

Labs jautājums. Domāju, šeit ir tikai viena atziņa: vajag darīt, pa mazumiņam ejot uz priekšu, uz mērķi, kura jēga ceļā var nemaz neatklāties vai vispār nekad neatklāties. Darīt darīšanas pēc. Un vēl otra atziņa – cilvēks var pārtikt no mazumiņa, atteikties no ēdiena kā baudas. Ēst, lai izdzīvotu. Šī atziņa neatausa Santjago ceļā.

Kā Santjago ceļa pieredze un tās aprakstīšana ir mainījusi tavu skatu uz rakstniecību un literatūru?

Nezinu, vai mainījusi, un nezinu, vai uzlabojusi. Kopš mana pēdējā romāna Tur, kas izdots sērijā Mēs. Latvija, XX gadsimts, pagājuši četri gadi. Šajā laikā pārāk daudz nerakstīju. Centos pabeigt vienu darbu, ko arvien rakstu, bet ne ugunīgi, drīzāk kusli un negribīgi. Godkāre manī jau sen ir iznīkusi. Vēlme palikt apritē, kas ir raksturīga daudziem rakstniekiem, – arī. Svarīgi gan bija pabarot bērnus. Varbūt tas nostrādāja par dzinējspēku, bet ne par motīvu. Taču Santjago gājiens šo to gan ir mainījis. Un grāmatu rakstīšana savukārt palīdzēja Santjago ceļā.

Šīm abām dzīves pieredzēm ir kas vienojošs, tas ir princips – soli pa solim. Grāmatu nevaru uzrakstīt skrejot. Santjago ceļu arī nevar pievarēt ātri un uzreiz. Abos gadījumos ir lielas līdzības. Ja neiesi soli pa solim, nekur netiksi. Šī man ir ļoti vajadzīga dzīves mācība, jo esmu nepacietīga, vajag visu uzreiz un acumirklī. Santjago mainīja manu skatu uz literatūru, jā. Tagad skatos uz to kā uz palīgu, lai kļūtu par cilvēku, strādājot un laužot sevi.

Vai arī rakstīšana tev ir bijusi pārveidojoša pieredze? Kādas ir atziņas, ko esi guvusi rakstot?

Jā, nu šādu jautājumu var uzdot jebkuram cilvēkam, kurš dara to, kas sirdij tuvs. Bet kā var zināt, ka darītājs nešmaucas? Piemēram, vietējā tabakas bodītē ir vairākas pārdevējas. Pērku tur tabaku jau trešo gadu, un tikai viena pārdevēja ir tāda, kas pasmaida un, paskatoties acīs, zina, ko es šodien pirkšu. Noliek uz letes papīriņus, filtrus un manu iemīļoto tabaku. Viņa pat jūt, ka nepietiek naudas, un uzreiz piedāvā lētāku otro alternatīvu. It kā jau nekā īpaša – vienkārši tabakas pārdevēja, bet toties – kāda! Šķiet, ka viņai patīk pārdot tabaku.

Nesen man ar kādu cilvēku bija saruna par naudu un iztikšanu. Zināms jau, ka dzīvojam uz iztikšanas robežas. Dažreiz šī robeža ievelkas uz iekšu. Es šim cilvēkam teicu, ka nepārdotu sevi kā mauka, lai nopelnītu vairāk naudas, jo neko citu kā rakstīt neprotu. Esmu mēģinājusi strādāt tirgū par sētnieci un apkopēju un brīvajā laikā starp tualetes un zivju paviljona mazgāšanu rakstīt. Tur, starp citu, tapa arī dažas Santjago stāsta nodaļas, kamēr priekšnieks pienāca klāt un teica, ka ārā sakrājušās lapu kaudzes, skaidri norādīdams, ka nav ko laiku tērēt un taustiņus klabināt. Bija par grūtu. Vakaros biju pārgurusi, nekāda rakstīšana nesanāca. Bija jāizdara izvēle – rakstīt vai strādāt par apkopēju, lai sanāktu minimālā alga.

Fiziskas pārpūles un pārmetumu dēļ, ka nespēju rakstīt, mani apkopējas karjerā apstādināja veselības problēmas. Gandrīz aizgāju pie dieviem. Uztvēru to kā zīmi tomēr rakstīt, nevis tīrīt tualetes un berzt izcirstās gaļas asinis. Jau no bērnības biju lēmusi darīt to, kas sirdij tuvs, kaut vēl nezināju, ko tieši. Zināju, ka nebūšu sistēmas vergs un paklausīgs, nedomājošs darbinieks. Literatūra mani ir pārveidojusi tiktāl, ka atpakaļceļa vairs nav. Ceļus, ko eju, izvēlos pati. Arī Santjago

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja