Dzirdot nosaukumu Skunk Anansie, mums, protams, vispirms nāk prātā nevis rokzvaigžņu pozās nostājusies grupa, bet tās soliste – melnādaina slaida auguma dāma ar skatuves vārdu Skina. Gluži tāpat kā dažus gadus pirms tam īru dziedātāja Šineida O’Konora, Skina visu 90. gadu garumā palika atmiņā ar savu gludi noskūto galvu – tēlu, ar ko dziedātājas pirms tam neaizrāvās.
No Jamaikas izceļojušā ģimenē dzimušās Deboras Annes Daieres (Skinas īstais vārds) gadījumā tas bija neizbēgami, ka daudzi Skinu dēvēja par Skankanansiju – šāds vārds viņai piestāvēja pat vairāk. Ansamblis spilgti ienāca britu rokmūzikā 90. gados, izdodot trīs citu par citu jaudīgākus albumus – Paranoid & Sunburnt (1995), Stoosh (1996) un Post Orgasmic Chill (1999). Pēdējais no šiem trim nebūt nav relaksējošs un iemidzinošs – tas apliecina, ka arī seksuālam vai cita veida apmierinājumam sekojošie atslābuma mirkļi ne visiem cilvēkiem nozīmē vienu un to pašu.
Post Orgasmic Chill ir iekļauts Lielbritānijā 2005. gadā iznākušajā grāmatā 1001 albums, kas tev ir jādzird, pirms mirsti/1001 Albums You Must Hear Before You Die, kas droši vien nenotiktu, ja grāmatu izdotu Amerikā – kolektīvam Skunk Anansie visā karjeras laikā daudz lielāka piekrišana bijusi Eiropā, un arī Latvijā tam ir daudz fanu, kuriem šis lieliem koncertiem tik bagātais gads beidzot dos iespēju satikties aci pret aci arī ar pašu Skinu un Skunk Anansie koncertzālē Palladium Rīga 21. jūnijā.
Neilgi pirms koncerta KDi radās ekskluzīva iespēja nelielai sarunai ar Skinu. Šobrīd piecdesmit septiņus gadus vecā dziedātāja izskatās kā allaž eleganti, acis piesegusi ar saulebrillēm, savukārt frizūru – ar cepurīti, lai žurnālisti nesāktu uzdot jautājumus, kādi skuvekļi labāki – mūžsenie vai elektriskie. Sarunas sākumā māksliniece godīgi atzīstas, ka par Latviju neko daudz nezina, bet ar nepacietību gaida pirmo tikšanos ar šo zemi. Pat dedzīgiem ārvalstu festivālu apmeklētājiem nav bijis daudz iespēju baudīt Skunk Anansie uzstāšanos, jo no 2001. līdz 2008. gadam grupa nebija aktīva. Tajā laikā Skina pievērsās solodarbībai, un pēc atkalapvienošanās mūziķi nav daudz lutinājuši festivālus, toties izdevuši vairākus albumus – Wonderlustre (2010), Black Traffic (2012) un Anarchytecture (2016). Skunk Anansie septītais studijas albums The Painful Truth ieraudzīja dienas gaismu 23. maijā.
Grupai Skunk Anansie tikko iznāca jauns albums. Pastāstiet par to!
Albuma nosaukums ir The Painful Truth, jo mēs grupā pēdējā laikā esam gājuši cauri daudzām ļoti sāpīgām pieredzēm. Tās ir desmit dziesmas par mums šajā pasaulē, par mums grupā un par to, kā katrs no mums šobrīd jūtas personiski. Pasaule – būsim atklāti – pašlaik ir visai nejaukā situācijā, un to var nolasīt arī mūsu jaunajās dziesmās. Albuma tapšana mums bija diezgan sarežģīts process arī tāpēc, ka gribējām radīt jaunu skaņu, nevis izklausīties kā grupa no cita gadsimta. Sadarbība ar Deividu Siteku no TV on the Radio bija absolūti satriecoša. Viņš palīdzēja mums atrast kaut ko jaunu un svaigu, tomēr mēs paliekam jau ieņemtajā Skunk Anansie teritorijā. Pirmā kopā izveidotā dziesma An Artist Is an Artist izdevās tik laba, ka paši bijām pārsteigti un sapratām, ka šis ir ceļš, kas ejams.
Lieliska producenta izvēle – Deivids Siteks strādā arī ar manu mīļāko šī gadsimta amerikāņu grupu Yeah Yeah Yeahs. Vai albums The Painful Truth vairāk līdzinās diviem pirmajiem vai varbūt britu kritiķu jau par klasiku atzītajam Post Orgasmic Chill?
Nē, tas skan tā, kā nav skanējis neviens albums, ko esam ierakstījuši iepriekš. Ņemot vērā, ka ir bijis pirmais posms deviņdesmitajos un otrais jau šajā gadsimtā, šo man gribētos saukt par Skunk Anansie 3.0. Tam vairs nav nekādas sasaistes ar astoņdesmitajiem un deviņdesmitajiem gadiem, kāda mums bija tolaik. No agrākajiem laikiem paliek drumstalas un lauskas ar asām šķautnēm, ko mēs kaut vai savas drošības labad nevaram ignorēt, bet XXI gadsimta 20. gadi jau ir pavisam cits laikmets. Kā to sauks nākamās paaudzes, to arī nevar zināt, jo jebkurā mirklī var gadīties, ka viss tas, ar ko mēs šobrīd definējam un asociējam šo laikmetu, kļūs maznozīmīgs un vietā nāks kaut kas pavisam cits, ko šobrīd nemaz vēl nenojaušam.
Lasīju, ka agrā bērnībā jūs esot gribējusi kļūt par klasisko pianisti.
Jā, es gribēju mācīties spēlēt klavieres, jo man ir ļoti laba muzikālā dzirde, kas droši vien mantota no vecvectēva, kurš ir bijis caurcaurēm pianists un daudz spēlējis klavieres, kamēr mana ģimene vēl dzīvoja Jamaikā.
Jamaiku pazīst kā ska un regeja dzimteni, no kurienes nākuši daudzi Anglijā un Vācijā starptautisko karjeru būvējušie mūziķi, bet jūs esat izvēlējusies citu virzienu.
Jā, es esmu ar regeja mūziku izaugusi, daudz laika pavadot vectēva naktsklubā ar Boba Mārlija un Muhameda Ali plakātiem pie sienām. Esmu no savu Jamaikas mantojumu ļoti kopjošas ģimenes, un varbūt tāpēc man prasījās ko citu. Ļoti mīlu regeju, bet tā neesmu es. Tu taču vari līdz sirds dziļumiem mīlēt arī kaut ko tādu, kur pats sevi neredzi un nespēj pat iedomāties. Man patīk smagas ģitāras, un es jūtu savu būtību to agresīvajā skanējumā – rokmūzikā, kurā var kārtīgi izklaigāties un iztrakoties. Regejs ir ļoti mierīgs un atslābinošs. Esmu to daudz klausījusies un izbaudījusi, bet man ir pārāk daudz enerģijas, lai kaut ko tādu pati spēlētu.
Jūsu pirmais albums tapa kopā ar amerikāņu producenti Silviju Mesi, kuras iepriekš veiktais meistardarbs bija Losandželosas grupas Tool debijas albums. Jāņem vērā arī, ka producentu darbā sievietes ir sastopamas visai reti. Kā jūs izvēlējāties tieši viņu?
Atbilde būs, iespējams, pārāk vienkārša – mēs ļoti mīlam Tool! Gan grupas skanējumu, gan darba stilu, attieksmi pret mūziku un pasauli kopumā. Esam kopā spēlējuši vienos un tajos pašos koncertos vairākas reizes. Nav, protams, tā, ka mēs gribējām kopēt un izklausīties kā Tool, bet Silvija spēja saprast mūs kā šīs grupas fanus un zināja, kā palīdzēt atrast pašiem savu skanējumu.
Neparasts ir arī fakts, ka agrīnās Skunk Anansie dziesmas esat sacerējusi nevis kopā ar grupas biedriem, bet ar Lenu Arenu, kurš nekad nav bijis jūsu grupas dalībnieks un vairāk pazīstams kā filmu mūzikas komponists.
Lens Arens tolaik nepavisam vēl nebija filmu mūzikas komponists. Mūs iepazīstināja toreizējā menedžere, un sākām rakstīt dziesmas kopā, ko esam turpinājuši arī manas solokarjeras laikā. Kā filmu mūzikas producents un autors ir labi zināms cits mans sadarbības partneris – Mariuss de Vrīss. Viņš arī ir bijis iesaistīts manos soloprojektos un agrāk – Skunk Anansie veidotajā Bjorkas dziesmas Army of Me remiksā.
Dīdžejojot ar vinila platēm, bieži vien uzlieku maksisinglu ar Skunk Anansie remiksu šai Bjorkas dziesmai – cilvēki, kuri to vēl nav dzirdējuši, parasti ir pārsteigti par šādu Bjorkas slavenās dziesmas versiju. Jums arī bija uzstāšanās, kurā kopā izpildījāt Army of Me – sākumā abas salīdzinoši mierīgi sadziedājāties, bet līdz dziesmas beigām jau sakliedzāties, it kā mēģinot sacensties, bet patiesībā viena otru lieliski papildinājāt. Līdzīgi episka sadziedāšanās Bjorkai reiz bija 1994. gada Brit Awards ceremonijā ar Polliju Džīnu Hārviju – abas kopā izpildīja (I Can’t Get No) Satisfaction ar lielāku jaudu, nekā paši The Rolling Stones to spēj.
Tas ir sieviešu spēks – mums sevi jāapliecina mūzikā, parādot, ka sievietēm tur ir ne mazāka loma kā vīriešiem, kuri vēsturiski vienmēr ir izvirzījušies priekšplānā. Pati biju pirms tam jau kāpusi uz šīs skatuves piedziedātājas statusā, kad vēl strādāju par modeli, kas nenozīmēja neko daudz vairāk, kā labi izskatīties fonā. Tad es drīz to visu atstāju pagātnē, lai koncentrētos pati uz savu mūziku un grupu. Jā, tā bija pati pirmā Skunk Anansie uzstāšanās Lielbritānijas mūzikas šovā Top of the Pops, un tā notika kopā tieši ar Bjorku, kura tobrīd iespīdējās kā absolūti no kādas pavisam citas pasaules nācis briljants popmūzikas vēsturē, nelīdzinoties nevienam no iepriekš zināmajiem. Sākt savu lielo karjeru kopā ar viņu nu jau gana tālajos deviņdesmitajos gados bija fantastiska iespēja, par to esmu pateicīga.
Savas solokarjeras laikā esat dīdžejojusi klubos Ņujorkā, Losandželosā un Londonā.
Es joprojām dīdžejoju – man patīk gan techno, gan house un šos abus žanrus apvienojošā tech house mūzika. Daru to ar prieku, bet pārsvarā gan savās mājās, jo nav arī vairs tik svarīgi, cik cilvēku to klausās. Jo vecāks kļūsti, jo lielāka nozīme tavā dzīvē ir procesam, kā es pati to izjūtu un izbaudu.
Vēl pirms grupas izveidošanas esat ieguvusi arhitektes un interjera dizaineres izglītību. Vai kaut ko darāt šajā jomā?
Par savu profesiju es to izvēlējusies neesmu, bet ar lielu baudu iekārtoju telpas jebkurā mājā, kur pati atrodos. Ir lietas, kas pazaudē savu burvību, ja tas kļūst par ikdienas darbu, un šo nodarbi esmu no tā pasargājusi, nekad nepārstājot priecāties par iespēju iekārtot vidi ap sevi pēc pašas ieskatiem – lai būtu gan omulīgi, gan no malas estētiski baudāmi.
Reiz, runājot par Skunk Anansie otrā albuma dziesmu Yes It’s Fucking Political, esat atzinusi par fašistisku žurnālistu pausto viedokli, ka politiku ar mūziku nevar jaukt kopā, jo politika ir vienmēr klātesoša.
Jebkas, ko mēs darām, ir kaut kādā ziņā saistīts ar politiku, pat ja nedarām to apzināti. Mums ir vērts padomāt, ko mēs pieļaujam vai veicinām ar katru savu soli. Piemēram, padomājot par ļoti maigu, smaržīgu un veselīgu šampūnu, ko lietojam saviem matiem. Mums derētu ņemt vērā, kur un kādā veidā iegūtas visas sastāvdaļas, kas tur ir iekšā, – kaut kur Āfrikā izmantojot smago ogļraču vai bērnu lēto darbaspēku, kas uz iepakojuma, protams, nav norādīts. Politika ir praktiski viss, ko mēs darām, – kādas izvēles izdarām, un ko tās veicina vai ierobežo. Planētas nākotne ir atkarīga no mums visiem.
Jūs uzstāsieties Latvijā 21. jūnijā – vasaras saulgriežos, ko mūsu senči svin jau gadu simtiem.
Oho! Tas ir brīnišķīgi – es no visas sirds dievinu saulgriežu dienu un vienmēr par to priecājos kā bērns, jo tā ir pati garākā visa gada garumā un pēc tam dienas kļūst atkal arvien īsākas, tumšākas un vēsākas, līdz pienāk ziema... Jā, es patiešām esmu laimīga, ka latvieši izbaudīs saulgriežus kopā ar mums.
Kopā ar Skunk Anansie esat viena no pamatlicējām dusmīgo meiteņu kustībai rokā, ko sauc par Riot grrrl, kas šajā desmitgadē piedzīvo uzplaukumu arī Latvijā, taču vairāk gan panku scēnā, ne meinstrīmā.
To ir patīkami dzirdēt! Meinstrīmā jau dusmīgas meitenes nekad un nekur nav tikušas līdz galam pieņemtas. 90. gados Skunk Anansie neguva praktiski nekādu atzinību Amerikā, jo roka vide tolaik bija izteikti balta… Tagad daudz kas ir mainījies, bet tolaik bija divi iemesli, kāpēc mēs netikām pieņemti. Pirmais – es esmu melnādaina, bet roks skaitījās balto lauciņš. Otrais – es esmu sieviete…
Turklāt nevis ar safrizētiem un krāsotiem matiem, bet vispār bez tiem…
Šāda kombinācija daudziem nešķita pieņemama vai vismaz pie kaut kā tāda nebija pierasts, tāpēc izturējās ar neizpratni vai vismaz nogaidoši, lai pieslietos vairākuma domām, – amerikāņiem paniski bail palikt vieniem savās domās. Tumšādaina dziedātāja, turklāt vēl sieviete rokgrupas priekšplānā?! Tas bija gandrīz tabu! Deviņdesmitajos arī roka radiostacijas nespēlēja dziesmas, kuras dzied sievietes. Tagad, kad situācija mainījusies, ceru, ka ar jauno albumu salauzīsim Amerikas ledu.
Sieviešu balsis ir skaistas! Dīdžejojot parasti lielākoties lieku mūziku ar dāmu vokāliem.
Paldies tev liels par šo atbalstu! Par laimi, nu jau šis maskulīnais uzskats pasaulē iet mazumā. Lai mums visiem daudz gaismas un skaisti saulgrieži!
SKUNK ANANSIE
Koncertzālē Palladium Rīga 21.VI plkst. 20
Biļetes Biļešu servisa tīklā EUR 57,50