Apnicis lasīt grāmatas, es pievērsos sienām. Man sevišķi iepatikās pazudušu dzīvnieku sludinājumi. Kādā mirklī es sāku tos krāt – pavisam vienkāršos, necilos teikumos Jānis Joņevs grāmatas Pazudis. Meklējumi un komentāri ievadā paskaidro, ar ko mums te darīšana. Trāpīts! Pirmais iespaids – cik labi, ka beidzot kāds to ir izdarījis! Jo kurš gan pats nav pamanījis, cik emocionāli daiļrunīgi, ērmīgi, absurdi un reizēm pat smieklīgi ir pazudušu dzīvnieku sludinājumi, kas ir pilsētas ielu dzīves neatņemama sastāvdaļa. Uz elektrības sadales skapjiem, šķūnīšiem, māju un veikalu sienām, pielīmēti pie kokiem, afišu stabiem, luksoforiem – visur, kur vērīgāks garāmgājējs varētu ieraudzīt šīs lapiņas ar daudzām izsaukuma zīmēm un raiba amatierdizaina fantāzijas lidojumu. Bet ir jābūt rakstnieka talantam, lai to komentētu tik sirdi plosoši silti, asprātīgi, smeldzīgi un eksistenciāli.
Veram vaļā Jāņa Joņeva dokumentāli poētisko prozas grāmatu un dodamies meklēt pazudušos.
Atzīšos, man vieglāk par šo grāmatu būtu uzrakstīt sajūsminātus iespaidus nekā kaut ko pajautāt. Vai pats apzinājāties, kādu iedarbības spēku esat ierakstījis?
Es nojautu, ka materiāls ir ļoti spēcīgs. Drīzāk jautājums – kāds tur ir mans ieguldījums. Pēdējās dienās ir radies arī jautājums par žanru. Es joprojām īsti nezinu žanru. Tā nav fotogrāmata, jo to lielākoties ir veidojuši neprofesionāļi, ar telefonu uzņemot bildes. Tas nav arī gluži literārs darbs. Tā ir bilžu grāmatiņa ar komentāriem. Varbūt bija vērts uz ceturtā vāka uzlikt tādu paskaidrojumu, bet, kā agrāk reklāmā mēs teicām, – samulsināts patērētājs – labs patērētājs.
Protams, iezīmēt žanru ir nepieciešams, lai mākslas darbu pārdotu un saziņā ar auditoriju, tomēr reizēm domāju, vai mēs par daudz enerģijas neveltām žanra definēšanai. Ja mākslas darbs ir dzīvs, vai ir tik svarīgi, kas tieši tas ir žanriski?
Man tas personīgi nebūtu necik svarīgs, es tikai domāju, vai nemānu kādu lasītāju, kādu pircēju. Kāds varbūt nopirks un domās, ka varēs kārtīgi prozu palasīties, bet iekšā tikai bildītes, un tās nav manis darinātas. Sākumā domāju, ka varbūt nemaz nelikt savu autorību. Gribēju savu vārdu aizbīdīt projām, bet izdevējs un mākslinieks teica, lai ir, lai esmu kā šīs kolekcijas vācējs. Tāda ir mana loma. Un daži komentāri.
Bet nav jau šie "daži komentāri" tik nevainīgi un formāli. Sākot no jūsu idejas, montāžas un interpretācijas, tas ir oriģināls, brīnišķīgs darbs.
Jā, atlase, protams, ir svarīga, saistībā ar to bija lielas ciešanas. Bildīšu bija vairāk, bet visu salikt nevarēja, kaut kas bija jāmet ārā. Procesi joprojām nav apstājušies, visur redzu sludinājumus, un draugi arī turpina sūtīt.
Cik liela bija kolekcija? Kuras bildes neizturēja atlasi?
Nekvalitatīvākās – šķībākās, greizākās no pirmajiem gadiem, kad sākās vākšana. Visnopietnāk šos sludinājumus vācu pēdējos gadus. Miglas bildes tomēr nevarēja iekļaut. Bija radušās visādas papildnodaļas. Ja jau meklē šos sludinājumus, atrod arī visādus citādus, kur pazaudē dronus un atrod brilles. Arī tādi bija. Grāmatu negribējās taisīt lielāku, nekā tā tagad ir. Tas jau ir ārpus tēmas. Galvenais ir mūsu pazudušie draugi.
Pieļauju, ka ne viens vien apstājas pie pazudušu dzīvnieku sludinājumiem un novērtē to emociju buķeti, ko tie izraisa, tomēr ne katrs uzraksta par to grāmatu. Vai uzreiz pats ticējāt savai iecerei?
Krāju, krāju, neko nedomādams, un tad kādā brīdī sāku sludinājumus kārtot, un likās, ka varbūt ar to kaut ko varētu izdarīt. Gāja laiks, kamēr izdomāju, kā tas varētu izskatīties. Mākslinieks – mans labs draugs Mareks Hofmanis – sākumā bija diezgan skeptisks, jo bildēm nav poligrāfiskas kvalitātes. Viņš atrada savu dizaina piegājienu, kas imitēja sludinājumu kārtojumu uz sienas. Tā neizskatās pēc mākslas fotogrāmatas un tā arī nav domāta. Vienā brīdī biju sakrājis tik daudz, ka jau gribējās dalīties. Ja tev ir iekrājies kaut kas, par ko gribi pastāstīt citiem, tad jau to var noformēt arī grāmatas veidā. Ja uzrodas, kas to pieņem, kā Neputns.
Vai nebija kāds mirklis, kad jums uznāca vājums un šaubas – nu ko es te daru?! Labāk būtu savācis draugus un gājuši kārtīgi izķemmēt apkārtni un meklēt kādu no pazudušajiem dzīvniekiem? Bet ar šādām šaubām laikam vispār nav iespējams kaut ko darīt mākslā, kam nav nekāda sakara ar tiešu lietderīgumu, vai ne?
Protams, tādas pārdomas man uznāca. Tās jau ir skumjas, no kurām es barojos. Iepriekšējā grāmata [Decembris] bija par slepkavību sēriju, tad arī nebija viegli. Tā nu es saņemos. Varētu par to dažādi runāt, bet tur jau tā māksla ir, ka tas ir kaut kas skumjš un gaišs reizē, ka viss nav tikai jautri. Ja man kādā brīdī nav grūti darboties, visticamāk, tur nekas nesanāks. Ir jāiet tam cauri. Tas ir kā iekšējs eksāmens – ir skumji, un kādēļ vēl kādu citu skumdināt, bet šie sludinājumi man liekas spēcīgs materiāls. Pirmkārt, bēdīgi, bet, otrkārt, – dažreiz arī amizanti un interesanti. Tur ir sakoncentrējusies visa emociju gamma. Pie tam to ir darinājuši cilvēki bez jebkāda mākslinieciska nolūka. Bieži viņiem sanācis tik trāpīgi, ka grāmata varētu būt kā godinājums anonīmajiem māksliniekiem, – kā tas viss iekļaujas pilsētā un kā tas ir kontaktā ar mūsdienu garāmgājējiem. Tas viss kopā man šķita interesanti. No sākuma gribēju vispār izvairīties no komentāriem, bet Neputna puse teica, ka kaut ko vajag. Es kā cilvēks, kurš ilgāk ir skatījies uz sludinājumiem, atļaujos skatītājam kaut ko norādīt. Kāda lasītāja jau pamanījusi interesantu sakarību, ko es pats nebiju ievērojis. Uz notekcaurules pie Mego veikala bija viens sludinājums par pazudušu kaķi, un tad tas tika nomainīts pret citu. Tulkotāja Jolanta Pētersone ievērojusi, ka šajos sludinājumos ir viens un tas pats telefona numurs. Abi šie kaķi ir pazuduši vienam cilvēkam. Tas man bija paslīdējis garām.
Man liekas, ka daudzi pēc jūsu grāmatas izlasīšanas uz pazudušu dzīvnieku sludinājumiem skatīsies jau ar jūsu acīm un mēģinās klasificēt pēc jūsu parauga.
Es priecājos, ka lasītājs pamana kaut ko tādu, ko es neesmu ievērojis. Par to vienmēr jāpriecājas.
Jūs izmantojat arī dažus literātu citātus saistībā ar kaķiem. Epigrāfā likts Stīvena Kinga izteikums. Vai tie jums bija jau galvā vai speciāli piemeklējāt?
Abi citāti gadījās. Man patīk visādi epigrāfi. Šķiet, es jau biju ievācis pirmos eksemplārus, kad man gadījās Stīvena Kinga teiktais. Tas ir ļoti atbilstošs. Rodas iespaids, ka tur ir vēl kāda slēpta ziņa, cits komunikācijas veids. Domāju, ka tas nav nekas tik slēpts, tas ir diezgan saskatāms, bet būtiskāks, nekā garāmejot varētu šķist. Tad, es ieraudzīju Eliotu, kurš kaķīšiem dod trīs vārdus, man nebija šaubu, ka izmantošu šo dzejoli Kārļa Vērdiņa atdzejojumā. Es jau drusku valdījos. Atsauču varēja būt vēl vairāk.
Kas, jūsuprāt, ir tas magnēts, kas senās fotogrāfijās ar nepazīstamiem cilvēkiem liek skatīties nevis uz cilvēkiem, bet sunīti, kurš raugās ārpus kadra, vai otrādi – cilvēki nemaz nemana fotogrāfu, bet dzīvnieks ir pamanījis un skatās tieši kamerā? Kāpēc tajā dzīvniekā šķiet koncentrējusies pārlaicīga visas dzīves esence? Kāpēc mēs, skatoties uz dzīvniekiem, ieraugām, Kinga vārdiem, "vissvarīgākās norādes"?
Jā. Man jau šī nav pirmā reize ar dzīvniekiem. Ar Aneti Konsti taisījām izrādi Zvērīgā mīla, kuras vadmotīvs bija – kāpēc mēs mīlam dzīvniekus vairāk nekā cilvēkus? Negribu apgalvot, ka tā tiešām vienmēr ir, bet mēs aplūkojām tieši tādus gadījumus. Tas ir diezgan nenotverami. Tās acis ir neizdibināmas. Dzīvnieki ir tikpat jūtīgi, bet viņiem nepiemīt cilvēkiem raksturīgais emocionālais uzslāņojums, kam tu nevari noticēt. Nevar jau zināt, vai tas cilvēks kaut ko neperina. Dzīvnieks ir atklātāks. Dzīvnieki arī mēdz būt ļoti komplicēti un ne vienmēr tik atklāti. Nezinu, vai es varu atbildēt. To mēs varam sajust – tajā skatienā ir kaut kas. Varbūt tā ir tikai mūsu interpretācija, un arī tad tas ir pietiekami svarīgi.
Pazudušo dzīvnieku sludinājumos aizkustina, cik sīki aprakstītas "īpašās pazīmes" – sirms purniņš vai balta sirsniņa uz krūtīm –, kādas piemīt tūkstošiem kaķu. Pasaules acīs tas ir visparastākais melnbaltais kaķis, bet cilvēkam, kurš izlīmējis sludinājumu, – vienīgais visā pasaulē.
Tā ir īsta mīlestība. Tas ir tas, ko viņš nespēj nepateikt. Kādreiz vēl ir piebilsts – ja redzat šo vai līdzīgu kaķi. Cilvēks ir padomājis, ka atradējs var nebūt drošs, vai tas ir īstais. Viņš ir nodrošinājies arī šai iespējai. Tik un tā zvaniet, pat ja līdzīgs. Varbūt ņems līdzīgo? Man liekas, ka bieži vien cilvēki domā, ka gan jau kāds manu skaisto kaķi ir nozadzis, bet viņi to nesaka, jo negrib konfliktēt. Viņi saka: "Lūdzu, atdodiet!" Neiet uzreiz uzbrukumā, bet mēģina varbūt iežēlināt.
Droši vien grāmata aizies kaķu zīmē?
Jā, jā.
Lai gan tajā ir aplūkoti arī citu dzīvnieku un putnu pazušanas gadījumi. Ir arī pundurtrusis.
Es visu laiku cenšos atgādināt, ka tas nav tikai par kaķiem. Kaķi atspoguļo mūsu attiecības, viņi ir absolūtais vairākums, kas zūd un atrodas. Otrajā vietā ir sunīši. Ir arī sadaļa Atlīdzība, kurā sludinājumus grupēju no mazākas uz lielāku atlīdzību. Jo atlīdzība kļūst lielāka, jo kaķīšu mazāk. Parādās suņi, papagaiļi un citi lidoņi. Šinšilla, kas pagājušovasar kļuva uz brīdi slavena. Pundurtrusis un parastā izmēra trusis. Sesks, kas pazaudēts mežā, – kā tas varēja beigties?... Kaķi valda, bet tomēr nav vienīgie. Berlīnē redzēju sludinājumu, ka pazudusi alpaka, kas ir lamas radiniece. Safotografēju, bet tad atklāju, ka tas ir joks. Tā bija reklāma kādam privātam pasākumam vai kaut kas tāds, pēc tam ieraudzīju tādu pašu plakātu ar uzrakstu "pazudis pērtiķis". Tas arī būtu atsevišķi pētāms. Tas ir atsevišķs žanrs, labi, ka pie mums tas vēl nav attīstījies. Francijā, Beļģijā to izmanto politiskiem vai vēl citādiem jokiem. Par to nebija vērts taisīt atsevišķu nodaļu, jo ne jau jokoties šoreiz esam nākuši. Te ir nopietna lieta.
Vai pazuduša dzīvnieka sludinājums Jelgavā atšķiras no līdzīga sludinājuma Parīzē vai Berlīnē? Vai šajos sludinājumos var saskatīt kādas mentalitātes vai sociālo ieradumu atšķirības?
Meklēt dzīvniekus ir labklājīgu teritoriju pazīme. Jautāju draugam Burkinafaso, viņš teica – nē, nē, nekā tāda nav. Negribu samelot, bet man šķiet, arī Gruzijā cilvēki pārāk nemeklē, ja ir pazudis kaķis. Kaķi tur, kur viņi ir, vienkārši staigā apkārt. Šodien viens pazūd, rīt – divi atnāks vietā. Bet Ukrainā joprojām meklē...
Apzināti vai slinki esmu izvairījies no ekspedīcijām. Izvēlējos to, kas nejauši trāpās pastaigā, neejot speciāli meklēt. Lielākoties tā ir Rīga un citas pilsētas. Ar lauku tūrismu neaizraujos. Viens sludinājums ir nofotografēts tālumā pa autobusa logu, tas pielīmēts mežā pie koka, bet vairāk tas ir pilsētu fenomens. Jelgavā un Rīgā sludinājumiem gan nav nekādu atšķirību. Rietumeiropā sludinājumi varbūt ir jautrāki. Cenšas palīdzētājus vai zagļus savaldzināt ar humoru. Bet tas arī ir paviršs novērojums.
Kā jums šķiet, kā grāmatu nodēvēs kritiķi? Konceptuālisms? Vilks paralēles ar Žeberu un Vērdiņu?
Gatavā dzeja, vai ne? Nezinu. Konceptuālisms ir kļuvis par diezgan plašu jēdzienu. Šķiet, ka manā gadījumā šeit nav intelektuālas spēles. Būs interesanti redzēt, ko kāds pateiks par žanru. Man tā šķiet bilžu grāmatiņa ar komentāriem, arī īsti neizklausās pēc žanra. Teksti un attēli ir veidoti bez jebkāda mākslinieciskā mērķa. Tas ir kaut kāda veida dokumentālisms ar visiem riskiem, kas no tā izriet.
"Viņam patīk zīst drēbes" – to jau rakstnieks domādams nevarētu izdomāt.
Jā, tas ir ģeniāls teksts!
Tālāk rakstāt: "Galu galā tā ir māksla. Bet tā nav māksla. Tas ir pa īstam." Šis patiesībā varētu būt labs žanra apzīmējums – "pa īstam"?
Jā, tas īstums ir nenotverams. Šis ir viens no maniem mīļākajiem tekstiem. Pēc tā garā apraksta meitene beigās vēl piebilst: "Es bez viņa nevaru." Kā saprotu, diezgan daudzus no viņiem atrod.
Lai arī teicāt, ka nav bijuši nekādi mākslinieciski nolūki, lasītājam jūsu nepretenciozie komentāri brīžiem skan kā īsta dzeja. Piemēram, noplukušie, noplēstie un nolijušie sludinājumi liekas spoža dzīves un aizejošā laika metafora.
Jā, es nāku un skatos – re, kur sludinājums! Bet tas jau man ir, tikai noplucis. Šķita, varbūt tas izskatās vēl interesantāks. Ar Mareku stingri nolēmām nemeklēt šādus sludinājumus internetā, jo tas jau kļūtu bezgalīgi. Periodikas lasītavā šķirstīju vecas avīzes, un 90. gada avīzē tikpat precīzi bija uzskaitītas arī zirga pazīmes. Tur gan skaidri bija teikts, ka zirgs ir nozagts. Bija kārdinājums ielikt arī to. Būtu interesanti, bet tā jau būtu mazliet šmaukšanās. Tad jau vispār jāķeras pie vecām avīzēm un jārok viss augšā. Viss godīgi ir savākts ielās. Ar draugu palīdzību, kuri vienā brīdī sāka man sūtīt pazudušu dzīvnieku sludinājumus un sūta vēl joprojām.
Rakstnieki bieži ir pozējuši ar saviem kaķiem. Viņi ir tikpat neatņemama darbistabas sastāvdaļa kā rakstāmmašīna vai dators. Pirmais prātā nāk Hemingvejs un Aspazija. Ko jūs vēl pievienotu?
Man uzreiz nāca prātā – ar suni. Atceros Žana Marī Lepēna bildi ar diviem dobermaņiem. Man likās, ka viņš gribētu būt tāds kā tie dobermaņi – superbūtnes. Tā nebija dobermaņu vaina, bet kopā tas izskatījās ļoti izteiksmīgi. Dalī staigāja ar visādiem skudrulāčiem. Tas ir vēl kas cits. Gleznotājs Klimts arī ir nobildēts ar kaķi rokās. Kaķi jau visur aizņem pirmās vietas.
Vai jums pašam ir liktenīgie kaķi?
Jā. Sargājam. Mums ar Aneti ir divi. Negribu sagaidīt skarbo likteņa ironiju, ka man kādam no viņiem būtu jātaisa šāds plakāts. Nē, nē, mēs sargājam.
Kā viņus sauc?
Tristans un Božena. Tristans bija uz grāmatas Tīģeris vāka. Tur bija redzams viņa cilvēciskots siluets, kas kontrastē ar vārdu "tīģeris". Tas ir kaķis, kurš iztēlojas, ka ir tīģeris. Tur bija drusku samudžināta ideja.
Visādi kaķi jau dzīvē ir bijuši. Mamma ir kaķu mīlētāja. Tā kā viņa dzīvo ārpus pilsētas, viņa ir situācijā, ka sveši kaķi bez meklēšanas paši ierodas un apmetas uz dzīvi. Tie tad kļūst sevišķi mīļi. Tā mamma dara. Man kādreiz ir bijuši arī putni. Mainoties dzīvesvietām, es viņus izdalīju.
Lielisks bija sludinājums par papagaili, kuram patīk konkrēta Eda Šīrana dziesma. Nez ko atradējs ar šo informāciju varētu darīt – uzlikt to dziesmu un pārbaudīt?
Jā, tas bija noslēpumaini. Varbūt tur pat nebija konkrēta nolūka. Cilvēks vienkārši domāja un atcerējās – kā mēs kopā jauki klausījāmies Šīrana dziesmu. Var jau droši vien emocijas vērst arī pret cilvēkiem. Tas ir antropoloģiskas izpētes vērts fenomens, kāpēc emocijas pret dzīvniekiem liekas īstākas, tīrākas, naivākas.
Ko jūs šoreiz uzzinājāt jaunu par sevi kā par rakstnieku?
Tas diezgan izstiepās laikā. Tekstu daļas veidojās juceklīgāk, nekā šķita. Es arī agrāk zināju, ka ir grūti izvēlēties, jo par vienu un to pašu lietu var pateikt diezgan dažādus vārdus. Izvēle dažreiz sagādā grūtības. Varbūt arī tas, ka kļūstu aizvien lakoniskāks un skopāks? Nezinu, vai es to no jauna esmu uzzinājis vai tā vienkārši pamazām notiek. Varbūt kļūstu slinkāks – vācu tekstus, ko citi sataisījuši. Atzīšos, ka nebiju domājis šādā aspektā.
Vai jūs joprojām strādājat arī reklāmas jomā?
Nē, bet šajā darbā man tiešām noderēja reklāmas pieredze. Sludinājumus jau arī var aplūkot kā reklāmisku darbu. Intuitīvi šie cilvēki ir nonākuši pie koncentrētas, īsas izteiksmes. Var tikai brīnīties.
Šo grāmatu vajadzētu tulkot. Tas varētu kļūt par starptautisku veiksmes stāstu.
Vispirms lielāks kārdinājums būtu savā valstī savākt pietiekami lasītāju.
Vai kaut kas līdzīgs vispār ir tapis?
Nē, bet es nebrīnītos, ja būtu, jo tā ir interesanta lieta.
Kādas vēl ir jūsu radošās nodarbes ārpus grāmatas Pazudis? Kaut ko tulkojat vai rakstāt teātrim?
Es ar savu latvisko māņticību parasti izvairos par to runāt, bet nav arī daudz ko stāstīt (smejas). Drusku ir pārdomu brīdis. Šo grāmatu vispār nebiju paredzējis kā mērķi. Domāju, ja to izdotos kādam izdevējam iegrūst, tad gan būtu lieliski. Forma jauna, nepierasta, neesiet bargi.
Vai rakstnieks Latvijā var izdzīvot tikai rakstot?
Kaut kā kuļos. Brīžam brīnos, kā tas vēl darbojas. Rakstu ne tikai literatūru, bet kaut ko arī kino, kaut ko – kādam muzejam. Dažādi rakstu darbi.
Par romānu Jelgava 94 2014. gadā saņēmāt Eiropas Savienības Literatūras balvu. Kas mainījās jūsu dzīvē?
Tas noteikti pavēra iespējas Jelgavas tulkojumiem. Nevajag pārāk uz balvām paļauties un balstīties, bet zināms emocionāls iedrošinājums tas tomēr bija. Dažreiz tomēr tas palīdz.
Jums vajadzēja šādu iedrošinājumu? Vai šaubas ļoti traucē?
Traucē, traucē. Romānā Decembris es ar to ļoti nomocījos – vai vispār kādam vajag to atgādināt, vai kādu par to informēt un kādā veidā? Nomoka arī morāli jautājumi, arī par formu. Gaidu vienmēr ziņu, ka tipogrāfijas mašīnas ir iedarbinātas un vairs neko labot nevar. Tad ir miers.
Kā jūtaties tajā dienā?
Īstenībā tas ir atvieglojums, jo visu laiku liekas, ka vajag vēl kaut ko mainīt. Decembrī māksliniece Estere teica – makets ir salikts, vairs neko nevar mainīt, vienīgi tu vari kaut ko mainīt vienas rindas ietvaros, nepadarot to garāku vai īsāku. Izmantojot vēl šo iespēju, atradu dažus labojumus. Tad jau tas aiziet kaut kādā neirozē. Ja runā par šaubām, tad – o, jā! Tās man ir pazīstamas.
Kristaps Zeļģis savā recenzijā par romānu Decembris (Joņevu maisā nenoslēpsi, Punctum.lv) raksta, ka jūs esat 90. gadu noskaņu eksperts. Šodien neviens vien mākslas darbs arī kino un teātrī pievēršas 90. gadu noskaņām. Kā jūs to skaidrojat?
Viss, pateicoties man (smejas). Nu, nē, tā es nedomāju. Kamēr rakstīju, tiešām ļoti daudz sāka parādīties par 90. gadiem. Latvijas kontekstā – tur ir skarbums, ir diezgan viegli atrast spilgtus stāstus: tur ir rekets, tur ir nabadzība. Ir kaut kāda Latvijas jaunības sajūta, kad ir jaunā brīvība. Spilgta kombinācija, kurā var atrast dažādas strauji novecojušas un amizantas detaļas, kuras var vizuāli parādīt. Laiks, kad klupdami krizdami iegājām kapitālismā. Tas viss būtu par Latviju, bet arī Eiropā deviņdesmitie ir diezgan ejošs trends. Dažas no mūsu pazīmēm, protams, atkrīt. Deviņdesmito mūzikas noskaņas arī bieži tiek cilātas. Nu jau pamazām šī gadsimta pirmā desmitgade sāk spiesties virsū. Martas Elīnas Martinsones filma Tizlenes, man šķiet, skatās uz milēniumu, tāpat kā es skatījos uz 90. gadiem. Līva Zolneroviča raksta grāmatu par hipiju kustību Latvijā. Es viņai kaut kad stāstīju savu novērojumu, ka jaunieši, kas jūtas kaut kādā ziņā alternatīvi, mēdz klausīties 90. gadu mūziku. Tas drusku ir skats pagātnē, varbūt vecāku dēļ. Vēl man patika iztēloties, ka tas ir pēdējais jaunības laikmets un viņiem nav citu, ko noķert, lai gan īsti tā nedomāju. Līva teica, ka 80. un 90. gados jaunieši klausījās 70. gadu mūziku. Vienmēr ir tāds nedaudz retro skats pagātnē. Dažas lietas, ko nēsā, atgriežas jau trešo reizi un aiziet. Vairs pat nevar saprast, vai tas ir ironiski vai no sirds. Es, kad pa īstam aizrāvos ar mūziku, nebiju tik nostalģisks. Man bija svarīgi arī tas, kas šobrīd notiek. Neviena no šīm atbildēm nav universāla. Es tagad Rīgas Laikā arī rakstu par 90. gadiem. Esmu kļuvis par tādu 90. gadu aizbildni. Par jaunatnes lietām pie manis arī dažreiz vēršas, bet tur es nejūtos eksperts.
Par jauno, daudzsološo rakstnieku vairs nesauc? Kādreiz šis "jaunais" velkas līdzi gandrīz līdz mūža balvai?
Nē, sen nav dzirdēts. Dažreiz vienkārši kāds nepazīstamais nosauc par jauno cilvēku. Tas vienmēr izbrīna. Bet varbūt šī uzrunas forma nozīmē kaut ko pavisam citu – nekaunīgais cilvēks?