Jau piecpadsmito reizi Rīgā norisināsies Latvijas Laikmetīgās mākslas centra rīkotais festivāls Survival Kit, kas ir viens no nozīmīgākajiem ikgadējiem laikmetīgās mākslas notikumiem Baltijā. Šī gada mākslinieciskā vadītāja somu kuratora Jusi Koitelas īstenotā izstāde Mērījumi būs aplūkojama no 6. septembra līdz 6. oktobrim trīs adresēs Daugavas abos krastos: Amatu ielā 4, Eduarda Smiļģa ielā 34a un Strazdu ielā 4. Festivālu bagātinās plaša publiskā un izglītības programma, kas akcentēs laikmetīgās mākslas pieejamību dažādām sabiedrības grupām.
Pirms gaidāmā notikuma aicinājām uz sarunu Latvijas Laikmetīgās mākslas centra direktori Solvitu Kresi.
Ko jūs uzskatāt par Survival Kit lielākajiem sasniegumiem ārpus mākslas lauka šajos piecpadsmit gados?
Man pašai ir dīvaina sajūta attiecībā uz šo skaitli, jo sākumā mēs nedomājām, ka tas būs ikgadējs festivāls. Tā bija reakcija uz Latvijas ekonomisko krīzi ar tukšām veikalu telpām Krišjāņa Barona un Tērbatas ielas rajonā, depresīvu noskaņojumu sabiedrībā un kultūras budžetu, kas bija apgriezts par 62 procentiem. Šķita, ka kaut kas šajā situācijā ir jādara. Mēs gājām iekšā šajās tukšajās telpās un piepildījām tās ar radošo enerģiju. Iespējams, daudziem no pirmā Survival Kit ir palikusi atmiņā Katrīnas Neiburgas un Agneses Krivades zupas virtuve un radošās grupas Zafte modes skate, kurā lietotie apģērbi bija transformēti jaunos tērpos. Tajā laikā ilgtspējības izcelšana un koprades prakses bija jaunas lietas, kas tagad ir kļuvušas pašas par sevi saprotamas.
Visus šos gadus festivāls ir kartējis Rīgas tukšās ēkas un mēģinājis tās atvērt jaunām funkcijām. Mēs esam bijuši Tabakas fabrikā Miera ielā, kur pēc tam atradās Jaunais Rīgas teātris, Latvijas Universitātes (LU) Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātē Zeļļu ielā, kur tagad mitinās teātra trupa Kvadrifrons un Rīgas cirka skola, bijušajā LU Bioloģijas fakultātes ēkā Kronvalda bulvārī, kur tagad saimnieko Latvijas Mākslas akadēmija, un citviet. Survival Kit var uzlūkot kā micēliju, kas ir izpleties pa visu pilsētu un veicinājis tās attīstību.
Otrajam festivālam mēs piesaistījām Sorosa fonda mērķprogrammas finansējumu, kas bija domāts krīzes visvairāk skartajām valstīm – projektiem, kuri stimulētu ekonomikas atkopšanos. Tika izveidota augu viesnīca un augkopības zināšanu pārneses vieta Mājas svētība, kafejnīca Taka, kurā vide tika radīta no pārstrādātiem materiāliem un norisinājās plaša kultūras programma, un darbnīca Buteljons, uz kuru cilvēki nesa tukšās pudeles, ko mākslinieki pārvērta dizaina traukos. Šis projekts savā veidā aizsāka radošo kvartālu kustību Miera ielā.
Piektais Survival Kit ar devīzi Lēnā revolūcija sasaucās ar tādām pretošanās kustībām pasaulē kā Okupē Volstrītu un Arābu pavasaris. Tās bija revolūcijas, kuras neizraisīja konkrēti vadoņi, tās nāca no iekšējas nepieciešamības, no plašām sabiedrības grupām, kas apvienojās, lai cīnītos par konkrētu ideju. Mēs joprojām daudz runājām par tukšajām ēkām kā ekonomiskās krīzes sekām.Bijām nodrukājuši dzeltenas uzlīmes "Occupy Me", ar kurām otrajā dienā pēc festivāla atklāšanas bija aplīmētas neskaitāmas tukšas ēkas Rīgā, tādējādi pievēršot uzmanību šai problēmai. Tā bija spontāna un negaidīta sabiedrības iniciatīva.
Tas nebija jūsu darbs?
Tie bija cilvēki, kuri vēlāk izveidoja kustību Free Riga. Tā ir kļuvusi par cienījamu organizāciju un Rīgas domes partneri, kas cīnās par procesa sakārtošanu, lai atvieglotu īstermiņa tukšo telpu nodošanu radošām aktivitātēm.
Katrā laikā kaut kas cits.
Ik pa brīdim mēs sev pārjautājam, vai turpināsim rīkot festivālu, jo Survival Kit sākotnēji nebija iecerēts kā ikgadējs notikums. Tā ir atbilde uz aktuālo situāciju. Festivāls izaug no nepieciešamības, piemēram, pandēmijas laikā runājām par kontroles mehānismiem un sabiedrības noslāņošanos, pirms diviem gadiem mēs runājām par karu Ukrainā un tā radītajām sekām. Tev ir jābūt gatavībā. Tev ir nepieciešams survival kit jeb stratēģiju komplekts, kā izdzīvot šajā pasaulē.
Survival Kit šajos gados ir ļoti mainījies.
No sākuma festivāls bija vairāk kā atvērta platforma, kurai dalībnieki tika atlasīti pēc open call principa un kurai varēja pieslēgties mākslinieki, mākslinieku grupas un dažādas radošās iniciatīvas, bet pamazām tas izauga par starptautiska līmeņa projektu ar ārvalstu kuratoru iesaisti. Viens no pirmajiem bija zviedrs Jonatans Habibs Engkvists, ar kuru kopā izveidojām izstādi bijušajā LU Bioloģijas fakultātes ēkā Kronvalda bulvārī.
Pašlaik Survival Kit veidošanai tiek izraudzīti starptautiski pazīstami kuratori. Tas ir kļuvis par ievērojamu notikumu ar izstādi, plašu publisko programmu, pārdomātu dizainu un citu kvalitatīvam starptautiskam notikumam nepieciešamo atribūtiku. Esmu dzirdējusi, ka dažiem ir nostalģija pēc festivāla pirmsākumiem, bet katrs laiks pieprasa savu formātu. Man ir prieks, ka Survival Kit joprojām ir dzīvs organisms, kas atbalso pasaulē notiekošo, bet, protams, ir smagi apzināties, ka mēs dzīvojam nepārtrauktā krīžu periodā.
Par ko domājat šogad?
Šī gada festivāla skatiens ir vairāk iekšupvērsts. Somu kurators Jusi Koitela savā izstādē Mērījumi runā par attālumu, laiku, zināšanu pārnesi, mērogiem un skaitļiem, par maldiem un īstenību. Ekspozīcija atradīsies abos Daugavas krastos trijās ēkās: Amatu ielā 4, kultūrtelpā Smilga un privātmājā Strazdu ielā. Kurators grib spēlēties ar dažādiem ēku izmēriem, tipiem un tapšanas laikiem. Izstādes apmeklētāji tiks ievilkti alternatīvu vēsturu, patiesību un situatīvu zināšanu tīklojumā, kur nevar saprast, kas ir pa īstam un kas ne. Arī Survival Kit kontekstā ir daudz mitoloģijas, kas ir izaugusi ap festivālu no tā pirmsākumiem.
Varbūt tīrai patiesībai nav nozīmes?
Fakts bez stāsta var izzust. Jā, pirms vairākiem gadiem es veidoju ABLV Bank mākslas darbu kolekcijas izstādi ar nosaukumu ...lai gadījums kļūtu par notikumu.... Tā bija atsauce uz franču filosofa Žana Pola Sartra izteikumu: lai gadījums kļūtu par notikumu, tas ir jāizstāsta. Tieši tas pārvērš gadījumu paliekošā vienībā.
Kā notiek ārvalstu kuratoru izvēle?
Mēs komplektējām kuratoru izlasi uz trim gadiem un skatījāmies, kā viņu piedāvātās tēmas mijiedarbojas savā starpā. Pretendentiem lūdzām uzrakstīt idejas uzmetumu, lai saprastu, vai tas ir tas virziens, kurā vēlamies iet kopā ar konkrēto kuratoru. Man šķiet, ka pēdējie divi festivāli ir bijuši ļoti jaudīgi un interesanti. Tajos mēs runājām par karu Ukrainā un Latvijas neatkarību (bijušajā Rīgas biržas bankas ēkā), un padomju laiku koloniālo stratēģiju, kas ietiekusies pat Āfrikā, un kādu iespaidu tā ir atstājusi uz mūsdienām (Vidzemes tirgū).
Piecpadsmitais Survival Kit būs abstraktāks nekā iepriekšējie divi, bet ļoti piemērots konkrētajam laikam: kā tu vari paskatīties uz lietām, kā tu vari tās izmērīt, vienalga, runājot par pārfinansēto kultūru vai karu Ukrainā. Vai piecpadsmit gadu ir daudz vai maz? Vai visas mūsu pieredzētās ēkas festivāla un citu izstāžu laikā ir daudz vai maz?
Mūžīgie ceļotāji.
Mums ir nomadiska daba. Tā ir mūsu izvēle, ka mēs investējam vairāk saturā nekā telpā. Tas ļauj katrai tēmai piemeklēt atbilstošu vietu. Ja runājam par demenci, mēs veidojam izstādi Medicīnas muzejā. Ja runājam par izdzīvošanas stratēģijām, mēs veidojam izstādi tukšā ēkā.
Kā jūs atrodat šīs ēkas Survival Kit vajadzībām? Pēc kādiem kritērijiem?
Tie ir divi vektori. Pirmkārt, kuratoram ir vīzija par konkrētu vietu, vai viņš vēlas milzīgu industriālu ēku vai nelielus dzīvoklīšus, piemēram, Ovula Durmusoglu un Joanna Varša vēlējās veidot izstādi sociālās aprūpes mājās. Tas tomēr izrādījās pārāk sarežģīti atrisināms uzdevums, un rezultātā nonāca līdz Rīgas memoriālajiem muzejiem. Otrkārt, mēs pastāvīgi sazināmies ar Rīgas namiem, Valsts nekustamajiem īpašumiem un paši sekojam līdzi, kas notiek Rīgā. Vienu brīdi mums bija interese par tirdzniecības centru Titāniks, kuru diemžēl, ne diemžēl...
...nojauca.
Tas simboliski sasauktos ar Rail Baltica sāgu, bet nesakrita tirdzniecības centra eksistences un festivāla norises laiks. Jusi Koitela vēlējās dažāda veida ēkas abos Daugavas krastos. Mēs virpinājām idejas un braukājām ar divriteņiem pa pilsētu, fotografējām un meklējām to īpašniekus, iepazīstinājām ar pieejamiem variantiem kuratoru un kopīgi izvēlējāmies izstādes norises vietas.
Izklausās pēc lokāciju meklēšanas kino.
Tas ir līdzīgi. Citreiz ēkas ir labākā, citreiz – sliktākā stāvoklī. Nekad nezini, kādā, pirms neesi bijis iekšā. Survival Kit pirmsākumos mēdzām izvēlēties radikālus variantus, vilkām elektrību un darījām daudzas citas lietas, kuras mēs vairāk nedarām, piemēram, telpas Amatu ielā 4 ir ļoti labā stāvoklī, it kā cilvēki tik tikko būtu izvākušies.
Vai jūs īrējat šīs ēkas?
Jā, mēs maksājam par šo ēku īri. Dažreiz tas ir pilnīgs absurds – Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta organizētajā konkursā mēs saņemam naudu festivālam un pēc tam to atdodam Rīgas namiem par telpu īri tajā brīdī, kad Rīgas domes pārstāvji aicina domāt par Vecrīgas revitalizāciju un atdošanu cilvēkiem. Tas ir tieši tas, ko festivāls šogad dara. Tāda sajūta, ka viena roka nezina, ko dara otra: Attīstības departaments ar savu vīziju par Rīgu, Izglītības, kultūras un sporta departaments ar vēlmi pildīt tam uzticētās funkcijas un Rīgas nami ar uzdevumu pelnīt naudu par īpašumu izīrēšanu. Rīgas pilsētai diemžēl nav noteiktas kopīgās prioritātes.
Vai neiešana iekšā ēkās, kas ir sliktā stāvoklī, ir finanšu vai pieredzes jautājums?
Tu izjūti saviļņojumu, ejot iekšā nezināmā ēkā, bet, ieraugot, ka atkal būs jāšķūrē atkritumi ārā, ir tāds: "Ak, nē! Es šito vairs negribu!" Esam kļuvuši izvēlīgāki attiecībā uz telpām arī no racionālā skatpunkta – nav jēgas ieguldīt līdzekļus telpā, lai sarīkotu vienu izstādi. Bet mēs joprojām aicinām māksliniekus sadarboties ar mūsu izvēlētajām ēkām un to piedāvāto kontekstu, kas dažiem autoriem ir izaicinājums, jo viņi ir pieraduši darboties baltajā kubā.
Mākslinieki bieži vien jautā: "Vai nevarētu pārkrāsot baltas sienas?" Es atbildu, ka šī nav galerija, šis ir Survival Kit. Šīs nolupušās tapetes te, iespējams, ir tieši tādēļ, lai palīdzētu pacelt mākslas darba kvalitāti citā līmeni, ir jāspēj izmantot šo telpisko un nereti arī vēsturisko dimensiju darba radīšanas procesā.
Nolupušās tapetes var iedvesmot negaidītiem risinājumiem.
Kopā ar mākslinieci Luīzi Rukšāni staigājām pa Amatu ielas ēku, lai izvēlētos vietu viņas darbam. Telpā ar tumša koka sienām un iebūvētajām mēbelēm es saku: "Re, kur ir tava telpa!" Tu uzreiz saproti, ka šeit viņas darbs iegūs pilnīgi citu spēku. Šim nomadismam ir savi plusi un mīnusi, domājot gan par telpu apgūšanu, gan par Latvijas Laikmetīgās mākslas centra atpazīstamību. Tas eksistē gandrīz desmit gadu ilgāk nekā festivāls, bet Survival Kit ir spēcīgāks zīmols nekā Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs. Daudzi nemaz nezina, kas organizē šo pasākumu un daudzas citas izstādes, arī Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā.
Kas ir jūsu aktuālie projekti?
Pagājušajā gadā Valmierā veidojām izstādi Pretrunu pilns zīmējums ar gaišredzības iezīmēm, kuras centrālā figūra bija mākslinieks Māris Bišofs un citi autori, kas atsaucās uz viņa daiļradi. Patlaban Tallinas Mākslas hallē ir aplūkojama ceļojošā ekspozīcija Neērtās pagātnes. Saistītās pasaules. 21. novembrī Viļņas Nacionālajā mākslas galerijā tiks atklāta izpētē balstīta ekspozīcija par Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīcu (NSRD) ar mūsdienu mākslinieku piedalīšanos. 13. decembrī Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā tiks atvērta ekspozīcija Latvijas kolekcija, ko mēs vedam no Zviedrijas un kas ir veidota kopā ar Malmes Mākslas muzeju, Baltijas un Ziemeļvalstu mākslinieku pārstāvniecību. Šī nomadisma izaicinājumi un ieguvumi ir līdzvērtīgi. Man pašai visvairāk ir bail no tā, ka varētu kļūt garlaicīgi. Galvenais, lai būtu interesanti.
Atgriežoties pie Survival Kit – cik daudz jūs pati šobrīd iesaistāties izstādes veidošanā?
Kurators prezentē savu ideju, ko mēs kopā apspriežam, – es kaut ko iesaku, kas iederēsies un kas ne, kas nolasīsies vietējā sabiedrībā un kas ne, jo kurators var kaut ko izpētīt, bet neizprast vietējo specifiku un aizšaut greizi. Tas ir pašsaprotami, jo viņš šeit nav piedzimis un dzīvojis. Es teiktu, ka veicu padomdevēja un kontekstualizētāja funkciju.
Arī latviešu mākslinieka aģenta lomu?
Nē. Dažreiz man šķiet, ka varēja izvēlēties vairāk latviešu mākslinieku. Mūsu ietekme sākas un beidzas ar to, ka mēs piedāvājam kuratoram īso sarakstu ar mākslinieku vārdiem un darbiem un pēc tam rīkojam darbnīcu vizītes pie izraudzītajiem autoriem, bet kuratori mēdz pamanīt un izcelt arī citus latviešu māksliniekus, kas ir bijuši ārpus mūsu redzesloka un saraksta. Tas vienmēr ir negaidīti un patīkami.
Vai eksistē latviešu mākslinieku kvotas?
Uzskatu, ka festivālā ir jābūt vismaz četriem latviešu māksliniekiem.
Pieminējāt nostalģiju pēc pirmsākumiem. Vai Survival Kit varētu atgriezties pie šī atvērtā formāta?
Man šķiet, ka Survival Kit kontekstā īsti vairs ne, jo būtu grūti evolucionēt atpakaļ, bet tas varētu būt cits pasākums ar jaunajiem māksliniekiem, jo atvērtais formāts ir ļoti vilinošs – tu nodrošini platformu un ļauj lietām notikt, gandrīz vai nemanāmi piekoriģējot to virzību.
Ar jauniem jaunajiem?
Ar jauniem jaunajiem, bet varbūt arī ar ne tik jauniem. Latvijā ir tik maz mākslinieku, kuriem ir iespēja veidot mākslu un nopelnīt ar to iztiku, līdz ar to viņiem nākas darīt citus darbus, un viņi pazūd šajos darbos, jo tu nevari atnākt mājās septiņos vakarā, noskurināties un pārslēgt galvu uz kaut ko citu, it īpaši sievietes ar ģimeni un bērniem. Zinu, ka daudzi vecākas paaudzes autori neatrod vietu mākslas sistēmā. Ja viņi nav nokļuvuši klasiķu alejā, viņi tiek marginalizēti. Mums nav laikmetīgās mākslas muzeja, kurā viņiem visiem būtu vieta un kurā varētu izsekot mākslas attīstībai. Es bieži redzu, ka jaunie mākslinieki rada darbus, kas atsaucas uz māksliniekiem, kuri ir strādājuši pirms divām paaudzēm un paveikuši ievērojamas lietas, bet jaunie par viņiem neko nav dzirdējuši. Nav pārmantojamības, jo – no kurienes lai viņi zinātu? Ne jau nāks uz Latvijas Laikmetīgās mākslas centra arhīvu un ies cauri visām mapēm, tāpēc priecājos, ka Hardija Lediņa jubilejas gadā mums izdevās no zudības izcelt jau pieminēto NSRD.
Viens jaunais mākslinieks ir Parīzē, cits – Amsterdamā, cits – vēl kaut kur.
Tur ir daudz lielākas iespējas. Rīgā ir katastrofāls izstāžu zāļu trūkums un grūtības atrast finansējumu personālizstādēm, piemēram, ar Andra Eglīša jauno ekspozīciju strādāja vesela komanda triju gadu garumā, lai atrastu līdzekļus tās īstenošanai un veidu, kā noorganizēt šo monumentālo izstādi. Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam nav budžeta šādu viesizstāžu veidošanai. Tas ir sarežģīts un dārgs process, bet Latvijā atbalsta instrumentu nav pietiekami daudz. Ja paskatāmies uz to pašu Valsts kultūrkapitāla fondu, vizuālajā mākslā finansējumu saņem tikai trīsdesmit procentu no visiem pieteikumiem.
Kādas ir jaundarbu un jau gatavo darbu daudzuma attiecības Survival Kit?
Tas ir saistīts ar pieejamo finansējumu. Skaidrs, ka visi latviešu mākslinieki veido jaundarbus, bet ārvalstu mākslinieku gadījumā tas ir atkarīgs no tā, no kurienes nāk šie autori, vai viņu valstī ir pieejami atbalsta fondi, kuriem mēs vai pats mākslinieks var pieteikties. Protams, ir tādi vārdi kā Džeremijs Delers (Lielbritānija) un Renē Grīna (ASV) – nezinu, kam būtu jānotiek, lai mēs varētu atļauties viņiem pasūtīt jaundarbus, bet kopumā šī gada festivālā to skaits ir liels. Mākslinieki uz īsāku vai ilgāku laiku ir braukuši izpētes vizītēs pie mums, iepazinuši vidi un tikušies ar cilvēkiem, lai pēc tam radītu darbus.
Gribēju jautāt par gatavajiem darbiem. Vai mākslinieki var pateikt, ka viņu darbi ir par kaut ko citu un neiekļaujas kuratora koncepcijā?
Man pašai tā ir bijis. Šī gadsimta sākumā veidoju izstādi feminisma kontekstā, kas toreiz vēl nebija tik aprobēts mūsu sabiedrībā. Vairākas mākslinieces teica, ka viņas negrib būt interpretētas šajā kontekstā, kaut gan viņu darbi liecina par feminisma valodu. Reizēm autoriem var rasties sajūta, ka viņu darbi tiek instrumentalizēti, tāpēc ir jāsarunājas ar māksliniekiem un jānonāk pie kopsaucēja, nevis vienkārši jāpaņem darbs un jāieliek savā koncepcijā. Māksliniekam ir jābūt informētam, ar iespēju pateikt: "Nē, es tā nebiju domājis."
Vai kuratoram nav bail, ka varētu interpretēt neatbilstoši?
Kuratori ir dažādi. Kā ir jūsu gadījumā? Ja ņemu gatavu darbu no mākslinieka, kuru nepazīstu, es mēģinu maksimāli izpētīt tā rašanās un pirmās eksponēšanas kontekstu. Pēc tam rakstu māksliniekam vai viņa pārstāvim un iepazīstinu ar savu projektu. Es atklāti izlieku kārtis. Viņi var atteikt, ja viņiem tas šķiet nepieņemami.
Braucu pa Sarkandaugavu un aizdomājos, vai Survival Kit nav bijusi interese par šo vietu.
Par Provodņiku? Mēs tur īrējam noliktavas telpas. Mēs skatījāmies uz šo vietu tajā laikā, kad izvēlējamies rīkot Survival Kit bijušās fabrikas Boļševička telpās. Tur bija diezgan daudz jāinvestē, lai varētu sarīkot festivālu, bet tagad šī teritorija pamazām tiek apdzīvota, arī daļu no mūsu noliktavas telpām var izmantot kā darbnīcu, kur mākslinieki var veidot lielformāta darbus un brīvi zāģēt, griezt, urbt un šļakstīties ar krāsām.
Ko jūs tur glabājat?
Pārsvarā tie ir dažādi izstāžu iekārtošanas elementi: sienas, podesti, tehnika.
Ar domu par otrreizēju izmantošanu?
Arvien mērķtiecīgāk ejam uz to, ka iepriekšējo izstāžu elementus izmantojam jaunu izstāžu veidošanā. Mēs sludinām šīs idejas, mēs taču nevaram paši tās neievērot!
Vai tas nesanāk dārgāk?
Sanāk, bet visu laiku pirkt kaut ko jaunu un pēc tam to mest ārā ir vēl neprātīgāk.
Survival Kit
Rīgā (Amatu ielā 4, E. Smiļģa ielā 34a un Strazdu ielā 4) 6.IX–6.X