Par to, kāpēc arhitekti ir bažīgi par jaunā Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes (NKMP) vadītāja amata konkursu, ko var un nevar darīt attīstītāji Rīgas vēsturiskajā centrā un kur meklējama lielākā birokrātija, diskutē Kultūras ministrijas (KM) valsts sekretāre Dace Vilsone, Ekonomikas ministrijas Būvniecības departamenta direktore Olga Feldmane, arhitekts Pēteris Bajārs, Latvijas Arhitektu savienības padomes locekle arhitekte Gunta Grikmane un KM Kultūrpolitikas departamenta Radošo industriju nodaļas eksperte dizaina un arhitektūras jautājumos Dzintra Purviņa.
Pēdējā laika aktuālākais notikums arhitektu vidē ir darba līguma izbeigšana ar NKMP ilggadējo vadītāju Juri Dambi un jauna konkursa izsludināšana. Arhitekti jau ir pauduši savu neapmierinātību ar konkursa norisi, žūrijas sastāvu un izvirzītajām prasībām. KM Juri Dambi par darba tiesisko attiecību izbeigšanu informēja 23. aprīlī, bet jaunu konkursu izsludināja tikai 8. oktobrī. Arhitektu sabiedrība ir paudusi neizpratni, kāpēc konkurss notiek tik vēlu. Tā kā pretendentu izvērtēšana aizņems pāris mēnešu, bet Juris Dambis amatu atstāja 8. novembrī, tad ilgu laiku NKMP būs bez pilntiesīga vadītāja.
Dace Vilsone. Pēc Jura Dambja informēšanas par darba tiesisko attiecību pārtraukšanu mēs par to paziņojām Valsts kancelejai, kas rīko jaunu konkursu. KM priekšlikumus Valsts kancelejai, kāds būs NKMP jaunā vadītāja amata apraksts un kādām jābūt prasībām, iesniedza jūlijā. Tālākais process bija saistīts ar konkursa sagatavošanu. Jāņem vērā, ka tā bija vasara, kas ir atvaļinājumu periods, līdz ar to bija pieņēmums, ka šajā laikā būs grūti sagaidīt kvalitatīvus pretendentu pieteikumus. Tāpēc konkurss tika atlikts uz rudeni. Šobrīd, mēnesi pēc konkursa izsludināšanas, jau ir saņemti vairāki pieteikumi no potenciālajiem amata pretendentiem.
Vai tā ir laba pārvaldības prakse, ka konkursa rezultāti uz jauna vadītāja amatu taps zināmi tikai vairākus mēnešus pēc tam, kad darbu beidzis iepriekšējais vadītājs?
Dace Vilsone. KM ir rīkojusies pēc labākajiem pārvaldības principiem, sagatavojusi priekšlikumus konkursa izsludināšanai un atlases komisijā piesaistījusi attiecīgās jomas profesionāļus.
Arhitekti uzskata – ir nepieņemami, ka atlases komisijā nav neviena arhitekta. Kāpēc?
Dace Vilsone. Konkursa komisijā ir Valsts kancelejas direktora vietniece valsts pārvaldes jautājumos Ieva Lībķena, KM Kultūrpolitikas departamenta direktores vietniece Baiba Mūrniece, kas ilgstoši ir strādājusi NKMP, UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas ģenerālsekretāre Baiba Moļņika, Rundāles pils muzeja direktore Laura Lūse. Kā konsultanti ir piesaistīti kompetenti arhitekti – Andris Kronbergs, kurš ilgstoši vadījis Rīgas vēsturiskā centra attīstības padomi, un Reinis Liepiņš, kurš pārstāv Latvijas Nacionālo arhitektūras padomi, un Starptautiskās kultūras pieminekļu un ievērojamu vietu padomes (ICOMOS) Latvijas Nacionālās komitejas valdes locekle Katrīna Kukaine.
Vai es pareizi saprotu, ka arhitekti šajā konkursā ir tikai konsultanti bez balsstiesībām?
Dace Vilsone. Šie cilvēki būs klātesoši konkursa norisē un sniegs savus komentārus un priekšlikumus atlases komisijai. Balsojumu veiks komisijas locekļi.
Par prasībām. Arhitekti ir satraukušies, ka prasības izglītībai ir pārāk zemas, arhitekta izglītība ir tikai viena no iespējām, kvalificējas arī pretendenti, piemēram, ar būvinženiera izglītību.
Dace Vilsone. Mēs prasām, lai pretendentiem būtu augstākā akadēmiskā vai otrā līmeņa profesionālā augstākā izglītība, vēlams humanitārajās zinātnēs un mākslā, sociālajās zinātnēs vai arhitektūrā un būvniecībā. Mantojuma pārvaldība aptver ļoti plašu kompetenču jomu, un mēs zinām, ka NKMP strādā gan mākslas zinātnieki, gan arhitekti un arheologi. Līdz ar to pamatprasībās ir ietvertas visas šīs jomas. Mantojuma pārvaldība nav tikai pilsētbūvniecība un arhitektūra. Būtiskākais, ko mēs vērtēsim, ir pretendenta zināšanas par mantojuma aizsardzību un saglabāšanu.
Bajāra kungs, kā jūs vērtējat situāciju par Jura Dambja nomaiņu un konkursa organizēšanu?
Pēteris Bajārs. Tā ir situācija, kuru mēs redzam arī parastos valsts un pašvaldību arhitektūras konkursos, – tiek atvēlēts pāris mēnešu, kad var pieteikties, tad notiek pretendentu atlase un vērtēšana. Tas var vilkties ilgi un dikti. Valsts pusē termiņiem ir tikai rekomendējošs raksturs. Pauze starp 23. aprīli un 8. oktobri izskatās vienkārši smieklīgi. Ja bija zināms, ka aprīļa beigās informēs Juri Dambi par darba tiesisko attiecību izbeigšanu, kas liedza jau janvārī sākt izstrādāt jaunā konkursa prasības, lai maijā to varētu izsludināt? Man arī nav saprotams, kāpēc pieaicinātie arhitekti ir tikai novērotāju statusā un nav iekļauti atlases komisijā. Piekrītu Vilsones kundzei, ka mantojuma pārvaldība nav tikai par arhitektūru. To mēr nav skaidrs, kāpēc, izstrādājot kritērijus pretendentiem, nevarēja, piemēram, jau aprīlī sākt dialogu par šiem jautājumiem ar Latvijas Arhitektu savienību.
Kādas ir tās prasības, kuras, jūsuprāt, ir noteiktas pārāk zemas?
Pēteris Bajārs.
Labs rādītājs ir tas, ka arī es de iure atbilstu visiem kritērijiem, taču nedomāju, ka mana kompetence de facto ir atbilstoša.
Gunta Grikmane. Arhitektu vidē patiešām ir liela neskaidrība, kāpēc būs tik liels pārrāvums starp Jura Dambja pēdējo darba dienu un jaunā vadītāja stāšanos amatā. Es pieņemu, ka KM nevar ietekmēt Valsts kanceleju kā konkursa rīkotāju, tomēr mums, arhitektiem, būtu gribējies aktīvāku komunikāciju par notiekošo no KM puses. Te gan jāpiebilst, ka KM ātri reaģēja uz arhitektu publiskajām vēstulēm un kultūras ministre Agnese Lāce bija atnākusi uz Latvijas Arhitektu savienības padomes sēdi, lai skaidrotu situāciju. Arhitektu reakcija ir tik saasināta tāpēc, ka mūsu ikdienas darbs ir ārkārtīgi cieši saistīts ar NKMP, droši vien vairāk nekā jebkurai citai nozarei.
Dace Vilsone. Es gribētu kliedēt bažas par pārrāvumu NKMP darbā, jo Dambja kunga vietā uz laiku ir cits kolēģis, līdz ar to darbs turpinās. Pārvaldē nenotiek nekāda reorganizācija, darbs notiek visu laiku. NKMP darbs nebalstās uz vienu personāliju, bet kolēģijām un ekspertu diskusijām.
Mēs nevaram apiet ziloni istabā. Es izmantošu formulu "pilsētā runā" – tātad pilsētā runā, ka visā, kas ir saistīts ar konkursu, ir vērojams politisks spiediens, jo Nekustamo īpašumu attīstītāju alianses, kas visu laiku runā, ka vēsturiskā centra aizsardzības noteikumi ir pārlieku stingri, valdes loceklis ir Jaunās Vienotības biedrs un premjeres padomnieks Ints Dālderis.
Dace Vilsone. No vienas puses, nevar apiet ziloni. No otras puses, nevajag no oda uzpūst ziloni. Tad, kad mēs Dambja kungu informējām, ka līgums netiks pagarināts, Dāldera kungs vēl nemaz nebija premjeres padomnieks (tas notika 26. augustā – R. K.). Līdz ar to nebija nekādu papildu politisku apstākļu. Šī sazvērestības teorija nedarbojas.
Olga Feldmane. Es gribētu piebilst, ka Ekonomikas ministrijas darba grupā par administratīvā sloga mazināšanu nekustamo īpašumu jomā diskusijas ir notikušas patiešām augstos toņos, taču rezultējušās konstruktīvā dialogā. Man ļoti nepatīk, ja kādu izgaismotu problēmu pārvērš sazvērestības teorijā, sakot, ka mēs pret kādu vēršamies. Ekonomikas ministrija ne reizi nav izjutusi nekādu politisku spiedienu.
Dace Vilsone. Piebildīšu, ka NKMP vadības nomaiņa nav saistīta ar birokrātiskā sloga mazināšanu būvniecībā. KM jau pavasarī skaidri pateica, ka birokrātiskā sloga mazināšanai nav nekādas ietekmes un tas nevar būt saistīts ar kultūras mantojuma un Rīgas vēsturiskā centra aizsardzību. Ja kāds grib diskutēt par birokrātiskā sloga mazināšanu, mēs varam runāt par procesiem, bet likumos definētās aizsardzības normas nav pārskatāmas. Kultūras mantojuma aizsardzība nav ierēdņu, bet tikai un vienīgi ekspertu kompetencē. Tāpēc Valsts kanceleja iniciēja Inovāciju sprintu (intensīvs dizaina darbnīcu cikls, kurš veltīts kādas kompleksas problēmas izpētei un definēšanai un kura ietvaros notika diskusija Kultūras pieminekļu aizsardzības regulējums un tā ietekme uz būvniecības nozari un UNESCO – R. K.), kurā bija iesaistītas visas puses.
Olga Feldmane. Es vēl gribu teikt, ka NKMP tiešām ir unikāla iestāde. Tas, kam vislielāko uzmanību pievērš arhitekti, ir saturs. Taču iestādes vadītāja pienākums ir arī organizēt iestādes darbu, nodrošināt tiesiskumu, rūpēties par finansēm utt. Klasiskās institūcijas gadījumā tas ir ļoti vienkārši, bet ir ārkārtīgi sarežģīti NKMP gadījumā. Tur ir jāatrod kandidāts ar abām kvalitātēm – saturisko un administratīvo. Es ikdienā redzu, ka labas idejas var pazust birokrātijas gaiteņos tikai tāpēc, ka mēs neprotam uzrakstīt labu lēmumu, neievērojam termiņus utt. Tāpēc mans novēlējums konkursa komisijai ir neaizmirst, ka vadītājs nodrošina visas iestādes darbību un atbild gan par saturu, gan procesu.
Bajāra kungs, vai jums, šo visu dzirdot, ir mierīgāks prāts par nākamo NKMP vadītāju un vēsturiskā centra aizsardzību?
Pēteris Bajārs. Skaidrs, ka Dambja kungs viens pats nav visa NKMP, bet tajā pašā laikā viņš ir ļoti spilgta personība, un man gribētos, lai arī nākamais vadītājs būtu tāds pats, nevis kāda viduvējība. Problēma nav Dambja nomaiņā, bet jaunā konkursa norisē. Runājot par birokrātisko slogu, es gribu uzsvērt, ka problēma nav nedz mantojuma saglabāšana, nedz Rīgas vēsturiskā centra aizsardzība. Problēma ir Rīgas pilsētas Ārtelpas un mobilitātes departaments un būvvalde. Tās ir vietas, kurās ir nenormāla birokrātija un kur mēs skrienam ar pieri sienā. Ļoti spilgts piemērs ir vietējas nozīmes arhitektūras pieminekļi, kas tagad ir pašvaldību būvvalžu pārziņā. Piemēram, ja grib dzīvoklī mainīt vienu sienu, tiek pieprasīta mākslinieciski arhitektoniskā inventarizācija visai mājai. Ja mājā ir 50 dzīvokļu, tas nozīmē 50 sacerējumu.
Feldmanes kundze, kāds ir jūsu redzējums – kur ir lielākā problēma ar birokrātiju?
Olga Feldmane. Birokrātija pati par sevi nav slikta, bez tās iestājas haoss. Tas, par ko mēs uztraucamies, ir nesamērīga un pārmērīga birokrātija, kas nevis veicina procesu efektivitāti, bet sāk tiem traucēt. Attīstītājiem ir pilnīgi vienalga, kurā būvniecības procesa sadaļā, kurā institūcijā viņiem ir problēma. Uzņēmēji norādīja vispārīgi, ka problēmas ir ar vēsturisko centru. Taču nevienu brīdi neizskanēja, ka būtu jāmaina tā aizsardzības normas. Runa bija tikai par adekvātiem procesiem. Ekonomikas ministrija secināja, ka milzīga problēmas daļa ir nevis NKMP, bet gan attiecīgās pašvaldības institūcijas. Es arī kategorisku noliedzu, ka uzņēmēji un ministrija gribētu atteikties no arhitektūras konkursiem Rīgas vēsturiskajā centrā. Vienlaikus Ekonomikas ministrija nav saņēmusi sūdzības no arhitektiem par būvvalžu darbu.
Pēteris Bajārs. Tagad gan manī tik daudz kas rezonēja. Ja runā par sūdzībām, es Rīgas pilsētas Attīstības komitejas priekšsēdētājai Inesei Andersonei esmu rakstījis reizes desmit un atbildi neesmu saņēmis. Ja runā par birokrātijas caurspīdīgumu, es minēšu piemēru. Ir divas institūcijas – Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padome, kur visu var nokārtot trijās dienās, un Rīgas pilsētas arhitektūras pārvalde, kur viss notiek aiz slēgtām durvīm un lēmums bieži vien ir pilnīgi nesaistīts ar projektu. Katrā otrā projektā es saskaros ar to, ka būvvalde apšauba NKMP lēmumu. To pašu jums pateiks visi arhitekti.
Dace Vilsone. Tādēļ jau arī bija Inovāciju sprints, kur izkristalizējās, ka ir vajadzīgas ceļa kartes, lai visiem iesaistītajiem būtu skaidrs, kā un kādā secībā kas ir jādara.
Gunta Grikmane. Ikdienā esmu praktizējoša arhitekte, vienlaikus, darbojoties Latvijas Arhitektu savienībā, es strādāju kopā arī ar Ekonomikas ministriju. Savienība ļoti daudzus problēmjautājumus vēstuļu veidā ir adresējusi Ekonomikas ministrijai. Atbildes lielākoties ir bijušas mūs apmierinošas un tālāk jau pārsūtītas dažādu pilsētu attīstības departamentiem. Nākamajā dienā pēc vēstules aizsūtīšanas tu ej ar līdzīgu projektu uz būvvaldi un atkal esi tajā pašā situācijā kā pirms vēstules nosūtīšanas.
Respektīvi, būvvalde nemācās no precedentiem.
Gunta Grikmane. Nē, es savā ikdienas darbā esmu tieši turpat, kur biju.
Olga Feldmane. Tur Ekonomikas ministrija jūtas bezspēcīga, jo būvniecība ir pašvaldību autonomā funkcija. Mēs esam pašvaldībām sūtījuši vēstules ar mūsu viedokli, ka būvvalde rīkojas neatbilstoši regulējumam, taču nevaram tās piespiest ņemt vērā mūsu viedokli.
Inovāciju sprinta kontekstā es gribētu nocitēt Intu Dālderi: "Sprintā aizstāvam attīstītāju iespējas investēt vairāk vēsturiskajā centrā. Tas ir šobrīd galvenais. Vēsturiskās ēkas ļoti daudzas stāv tukšas. Bez grandiozām investīcijām mēs sagaidīsim Pompejas pilsētu, mirušu pilsētu, un, manuprāt, neviens to negrib." Bajāra kungs, vai jūs tam piekrītat?
Pēteris Bajārs. Vispirms jau tukšo ēku renovācija neprasa konkursu, tas ir vajadzīgs tikai jaunbūvēm. Tātad konkursi nav iemesls, kāpēc vēsturiskajā centrā ir tukšas ēkas.
Dace Vilsone. Es papildināšu. Tikai jaunbūvēm ir obligāts metu konkurss. Cits ne mazāk svarīgs aizsardzības elements ir vēsturisko zemesgabalu robežu saglabāšana.
Proti, lai visiem saprotams, vēsturiskajā centrā nevar nojaukt divas mazākas ēkas un to vietā uzbūvēt vienu lielu. Bet būtiskākais jautājums ir šāds: ja vēsturiskajā centrā ir tik daudz tukšu un nerenovētu ēku, vai klāt nepieciešamas būvēt jaunas?
Pēteris Bajārs. Manuprāt, to nevar regulēt administratīvi, bet ar finansiāliem instrumentiem – iedot nodokļa atlaidi renovētam mantojumam un palielināt infrastruktūras nodokli jaunbūvei. Vēl varētu būt valstiskais piemērs. Kāpēc jaunā VID ēka ir jaunbūve tukšas pļavas vidū, ja mums ir daudz tukšu ēku vēsturiskajā centrā? Pret tukšajām ēkām arī varētu cīnīties, piemēram, ar neizmantoto telpu nodokli. Jo pašlaik daudziem attīstītājiem ir izdevīgāk "sēdēt" uz tukšas ēkas, nevis piedāvāt dzīvokļus par pieejamām cenām.
Olga Feldmane. Mēs jau esam piedāvājuši pārskatīt nekustamā īpašuma nodokli, jo īpašnieki, ēku pārbūvējot, tiek "sodīti" ar augstāku nodokļa likmi nekā graustu īpašnieki. Mēs arī piedāvājam samazinātu PVN būvdarbiem ēku atjaunošanas gadījumā.
Dace Vilsone. Ja sekojam iniciatīvas Jaunais Eiropas Bauhaus vadlīnijām, redzam, ka primāri vērtīgi ir izmantot to, kas mums jau ir, tostarp meklējot jaunus ēku izmantošanas veidus.
Gunta Grikmane. Piekrītot visam iepriekš teiktajam, jāsaka – ir vēl viens apstāklis. Tiesību aktos, kas regulē Rīgas vēsturiskā centra aizsardzību, vienmēr ir uzsvērta vēsturiskā apbūves struktūra. Taču Otrā pasaules kara laikā daudzas ēkas, piemēram, Alberta un Līvu laukumā, ir sabumbotas, un tagad tur ir tukšums. Mans viedoklis ir tāds, ka vēsturiskā struktūra var tikt atjaunota un var "atbūvēt" ēkas atpakaļ tajās vietās, kur vēsturiski tās ir bijušas, bet kara dēļ tikušas nopostītas. Es nedomāju, ka būtu jāatjauno vēsturiskās ēkas to kādreizējā veidolā. Nē, sagrautā vietā varētu tapt pilnīgi jaunas ēkas, un tās neizjauktu vēsturisko apbūves struktūru.
Olga Feldmane. Mums ir nepieciešama diskusija par ēku pārbūvi. Te gan es nerunāju par Vecrīgu, kas ir izņēmums. Bet pārējā vēsturiskajā centrā mēs redzam, ka piecu un sešu stāvu ēkas tiek atjaunotas, un tur ekonomiskais izdevīgums darbojas. Vecu divstāvu ēku gadījumā uzņēmējam ekonomiski izdevīgi ir ēku pārbūvēt un tās apjomu palielināt. Ne vienmēr divstāvu ēkas restaurācija var sevi atpelnīt, jo ēka ir vienkārši par mazu. Piemēram, Miera ielā ir sešu stāvu ēkas, kurām pa vidu ir divstāvu mājas. Bieži to īpašnieki grib apjomu palielināt, kas būtu ekonomiski pamatoti. Viens ir ēku atjaunošana, otrs – jaunbūves, un pa vidu ir ēku pārbūve, par kuru būtu nepieciešamas diskusijas. Pašlaik attiecībā uz pārbūvi attīstītājiem ir daudz neskaidrību.
Gunta Grikmane. Arhitektu savienībā ir parādījušās vairākas lietas tieši saistībā ar ēku pārbūvēm. Ir nepieciešama diskusija ar arhitektiem, attīstītājiem un Ekonomikas ministriju, kā tikt līdz kvalitatīvai un drošai pārbūvei. Runa ir par situāciju, kad dzīvokļu pārbūve, pēc arhitektu domām, tiek izmantota ļaunprātīgi. Proti, attīstītājs, it kā pārbūvējot pa vienam dzīvoklim, patiesībā pārbūvē un pārplāno visu māju. Tādējādi ir pilnībā pārplānota māja bez kompleksa būvprojekta. Rezultātā neviens neatbild par mājas nesošo konstrukciju drošību. Šī ir reāla problēma, par kuru būtu jāsāk runāt.
Jautājums sarunas noslēgumā – kā jūs motivētu cilvēkus izvēlēties dzīvot Rīgas vēsturiskajā centrā, nevis Pierīgā? Aktuāls ir arī sāpīgais autostāvvietu jautājums.
Gunta Grikmane. Es dzīvoju vēsturiskajā centrā un teiktu, ka autostāvvietas nebūt nav tik sāpīgs jautājums, kā to iztēlo. Man autostāvvieta ir piecu minūšu gājienā no dzīvokļa, starp citu, zem jumta un nemaz nav tik dārga. Runājot par cilvēku izvēlēm, es teiktu, ka tas nav pārliecināšanas jautājums. Ir interesants pētījums, kurā redzams, ka kurzemnieki, kuri pārceļas uz Rīgu, izvēlas Pārdaugavu, vidzemnieki paliek Daugavas labajā krastā. Pieņemu, ka cilvēki, kuri kopš bērnības ir dzīvojuši lielā pilsētā, arī turpmāk izvēlēsies dzīvot centrā, savukārt laucinieki izvēlēsies Pierīgu ar mājām un dārziem. Es pati esmu centra cilvēks un neizskatu iespēju dzīvot citur. Vislielākais ieguldījums būtu nepieciešams pilsētvides un satiksmes infrastruktūras sakārtošanā, piemēram, lai gājējus uz ietvēm neapdraudētu skrejriteņi.
Dzintra Purviņa. Ir svarīgi saprast cilvēku ikdienas paradumus un rituālus. Cik ērti mums ir ikdienā pārvietoties. Dzīvojot centrā, viena no priekšrocībām ir tā, ka visa ikdienas infrastruktūra ir sasniedzama, ejot kājām. Tas veido ekoloģiskus un videi draudzīgus pārvietošanās paradumus.
Pēteris Bajārs. Ir starptautisks pētījums, kas pierāda, ka cilvēkiem, kuri dzīvo centrā, ir garāks mūža ilgums nekā tiem, kuri dzīvo priekšpilsētās, centrā ir par 25% vairāk slaidu cilvēku, mazāks ceļu satiksmes negadījumu skaits, mazāk izplatīts alkoholisms un mazāks pašnāvību skaits. Cilvēki centrā vairāk iet ar kājām vai brauc ar divriteņiem, tās ir arī lielākas socializācijas iespējas. Smieklīgi ir tas, ka Rīgas dome jau kopš 1995. gada sola, ka pilsēta būs zaļāka un iedzīvotājiem draudzīgāka. Šis solījums tiek katru gadu pārkopēts no 1995. gada, bet to īstenot tā arī nav izdevies. Cilvēki negrib dzīvot Brīvības ielā, jo tur nav koku.