Viena no visu laiku labākajām psiholoģiskajām drāmām un labākā Tenesija Viljamsa lugas ekranizācija. Šī filma, kurā pulsē jutekliska nervozitāte un dzīvnieciska vulgaritāte, savulaik cenzoriem lika izgriezt četras minūtes – epizodes, kurās pēc 50. gadu standartiem pārāk vieliski bija ilustrēts gan Blānšas jutekliskums, gan Stenlija un viņa sievas Stellas erotiskā vilkme, – tā grāmatā 365 Dienas filmas par Elijas Kazana 1951. gadā uzņemto filmu ar ikoniskajiem aktieriem Marlonu Brando un Vivjenu Lī rakstījis kinokritiķis Normunds Naumanis. Marlona Brando Stenlijs ar muskuļainajam torsam apžmiegto T kreklu uz ilgu laiku kļuva par tādu Stenliju Stenliju, bet aktieris pats, kuram bija ne vien torss, bet arī dvēsele, kam jo īpaši patika baudīt Emīlijas Dikinsones dzeju, šo lomu un "kretīnu" Stenliju nevarēja ciest.
Tenesijs Viljamss savā memuārgrāmatā Atmiņas atceras, ka Elija Kazans pirms Ilgu tramvaja pirmizrādes viņam uzsmaidījis un teicis: "Te ož pēc hita." Tenesija Viljamsa 1947. gadā rakstītās lugas darbība notiek Amerikas dienvidos, Ņūorleānā, pavisam konkrētā vietā – Franču kvartālā, kur ilgu laiku dzīvojis arī pats autors. Vieux Carré jeb Franču kvartāls ir vecākais Ņūorleānas pilsētas rajons, cauri kuram savulaik kursējusi tramvaja līnija Desire Streetcar Line, no kuras radies arī darba nosaukums oriģinālvalodā – A Streetcar Named Desire.
20. martā Nacionālā teātra Jaunajā zālē pirmizrādi piedzīvoja režisora Pētera Krilova Ilgu tramvaja versija. "Tenesija Viljamsa lugā Ilgu tramvajs galvenie varoņi noskretušā Ņūorleānas dzīvoklī alkst, cīnās līdz asinīm un runā par mīlestību. Lugas 11 ainās nav epizodes bez mīlestības apgalvojuma. Ja ņem vērā Rietumu civilizācijas kristietības paradigmu, ka Dievs ir mīlestība, lugu Ilgu tramvajs varētu nosaukt par XX gadsimta evaņģēliju. Evaņģēliju, kuru gandrīz vai aizliedza. Taču tieši mīlestības izpratni tā pati Rietumu kristīgā civilizācija ir žmiegusi, ierobežojusi, reglamentējusi līdz cietuma uzvedības kodeksa līmenim. Man liekas, ka tieši tur slēpjas šīs lugas nepārspētā popularitāte," savu jauniestudējumu ievada Pēteris Krilovs.
Kā jums šķiet, vai tas ir stereotips, ka aktieri sapņo nospēlēt Hamletu, bet aktrises – Blānšu Ilgu tramvajā? Vai jūs arī ilgojāties pēc Blānšas lomas?
Es tātad ietilpstu šajā klišejā. Esmu jau skaļi iztaurējusi, ka tā ir mana sapņu loma. Ir daudz brīnišķīgu sieviešu lomu. Bieži vien ļoti labs vietējo vai starptautisko kolēģu sniegums uzkurina un iedvesmo lieliem darbiem – ka tu arī kaut kā tā varētu un gribētu. Tieši Blānšas loma ir tā, kurā iekšā smeldz kaut kāds diegs, ko gribētos nospēlēt. Tā ir! Laikam mūsdienās tas vairs nav pārāk populāri, ka aktieriem ir tādas sapņu lomas (smejas). Iespējams, tas skaitās pie "oldskūla", bet man tāda ir.
Mēģinājāt tikt prom no visa redzētā un lasītā vai – tieši otrādi – ierakties izpētē, cik vien dziļi iespējams? Kā tuvoties tik populārām un daudz interpretētām varonēm, kāda ir Blānša Ilgu tramvajā? Kas jums palīdz, veidojot lomu?
Es nemēģinu būt avangardiska. Priekš kam? Man nav ambīciju izveidot kaut ko, kas nekad nav eksistējis, un visus baigi pārsteigt. Blānšu ir spēlējušas satriecoši labas aktrises, un kāpēc lai es iedomātos, ka varētu nospēlēt vēl kaut kā labāk par viņām? Man bieži šķiet, ka lomas, kas nav zināmas, mēs atļaujamies definēt – viņa ir tāda, viņš ir tāds – ar savu absolūti it kā unikālu skatu. Blānša ir tik populāra, ka viss, ko es atļaujos par viņu domāt, ir – mana Blānša būs tāda. Nevis ka es viņu spētu definēt kaut kādā lielā kontekstā, bet drīzāk – kā es to redzu, kas man viņā liekas ļoti būtiski un par ko man gribas runāt, un uz ko man būtu interesanti likt akcentu.
Vai esat gatava nedaudz atklāt, uz ko savā Blānšā liksit akcentu?
Man šoreiz to tiešām negribas, pastāstīšu arī – kāpēc. Es ciest nevaru tādu jēdzienu kā konceptuālā māksla. Man riebjas, ja mākslas darbs pats nevēsta un tam ir jāpieraksta klāt gara perša. Tad mākslas darbs jau nav izdarījis to, kas tam ir jādara. Kas atšķir mākslas darbu no ķieģeļu sienas? Tas, ka mākslas darbam piemīt griba, ka tas pats atnes savu vēstījumu. Es zinu, ka ir vērtīgi pielikt nosaukumu. Varbūt tas iedod kaut kādu kontrapunktu, bet mākslas darbam pašam ir jāspēj vēstīt. Par nezināmākiem tēliem varbūt vajag iepazīstināt ar tēmu, bet šoreiz es tiešām nevienam negribu stāstīt. Varu tikai pateikt, kādas vispār ir tēmas Blānšas tēlā, un tad ir jautājums, kur konkrētais režisors un aktieri vilks savu asi, pa kuru stāsts ripos, un kādi būs galvenie dzinumi, kas no tā nāks ārā.
Pastāstiet, lūdzu, par Ilgu tramvaja tēmām.
Autora dotās tēmas ir šādas: sieviete un vecums. Nāve, zaudējums. Vainas apziņa. Atkarības – alkoholisms. Tad ir seksualitāte vai sekss kā mierinātājs, arī kā sava veida narkotika. Protams, šis ārprāts. Mēs varam izvēlēties Blānšas labilo psihi vai vēl kaut ko. Katru no šīm tēmām mēs varam paņemt kā bāzīti, no kuras viss pārējais mazāk svarīgais sazarojas. Man ļoti patika, ka mēs ar Pēteri vienojāmies, kāda mūsu Blānša nebūs un kāda mūs interesē. Vienojāmies par pašu sāpīgāko punktu viņas dzīvē. Par to motoriku, kas viņu dzen dzīvē saules pinuma līmenī. Tenesijs Viljamss ir uzrakstījis tādu darbu, ka agri vai vēlu stāsts top skaidrs un atklājas noslēpumi. To nevar palaist garām. Kā Pēteris Krilovs teica, izmantojot krievu valodu, bezproigrišnij variant. Bez zaudējuma. Viņa dramaturģija kā tāda ir vinnests.
Ilgu tramvajs ir piedzīvojis dažādas interpretācijas – melodramatiski dekoratīvākas un griezīgi asas, pa īstam ejot iekšā visā psihoanalītiski pētāmajā materiālā un varoņu traumās. Patiesībā lugā notiek šaušalīgi notikumi.
Jā, šaušalīgs gabaliņš.
Arī Blānšas māsas Stellas dzīve (iestudējumā – Jana Ļisova), maigi sakot, nav nekāds putukrējums, un daži pētnieki tieši viņu uzskata par lugas galveno varoni.
Jā, sākumā mēs iedodam visas tēmas, apdomājam, mēģinām pajust, sajust, un tad sāk izkristalizēties galvenās. Vienā no pēdējiem mēģinājumiem man radās sajūta, ka šī ir divu māsu traģēdija. Kaut kā tā stāsts griežas – kā no vilka bēg un lācim uzskrien. Bet, kad tu no lāča paslēpies istabā, tev iekož čūska. Viņai katrai ir sava unikāla traģēdija. Vienai, bēgot no mājas un plantācijas Skaistais sapnis, otrai – nolecot no grimstoša kuģa. Vietu, kurā katra ir nokļuvusi, par apskaužamu un laimīgu nosaukt nevar nekādi. Es ļoti gribētu, ka mēs ietu dziļumā, Dievs žēlīgs, tikai ne melodrāmu! Taču ir arī tāda parādība, ka cilvēks par ļoti smagām lietām, kam viņš ir izgājis cauri, runā viegli un diezgan askētiski. Tas parasti jūtams memuāros, no lielas sarežģītības – uz vienkāršību. Un tad ir otra puse – ļoti sarežģītā un nesaprotamā, kur tu lauzies, kur vēl nav skaidras izejas, kur tu vienkārši mežonīgi cīnies. Man liekas, ka tām abām ir jāpastāv līdzās.
Jums jau pirms Blānšas ir bijusi milzīga bagāža ar dramatiskām lomām, kas atnesa Lilitas Bērziņas balvu. Kur un kā doties tālāk no augstākā punkta, par kādu jūs arī pati esat nosaukusi savu Antigoni? Kas ir grūtākais, meklējot Blānšu, pēc Antigones?
Tam augstajam punktam draud viena lieta – ka cilvēki un arī tu pati ieraugi – ā, es to varu. Tu vari iestigt, sāk spolēt tajā vienā nišā.
Un priecāties – man tik labi sanāk?
Bet ne vienmēr tas ir saistīts ar tevi vienu pašu. Viens ir tas, ka tu priecājies, ka tev sanāk, un kaut kad jau arī ir jāpriecājas, ka tev sanāk (smejas). Otrs, ka tevi sāk saskatīt kā šo dramatisko aktrisi un konsekventi likt tādās lomās. Ne jau mēs paši ejam pie vadības un sakām – tā, šosezon es gribētu nospēlēt to un to. Mums to pasaka.
Tas laikam ir viens no aktiera lielākajiem draudiem – iespolēt, kā sakāt?
Jā. Es pat neliegšos – man bija viens brīdis, kad zvanīju Ojāram Rubenim, kad viņš vairs nebija teātra direktors. Zvanīju un prasīju – kā tev šķiet, vai es varētu pateikt vadībai, ka es kādu laiku nespēlēšu dramatiskās lomas? Esmu gatava izmēģināt roku komēdijās, raksturos, darīt apzināti citu, bet nespēlēt šīs dramatiskās lomas. Man liekas, ka jau tā mazliet nelabi novēdī. Man pašai sāk nepatikt. Es pati neredzu izaicinājumu un nejūtu lielu gandarījumu. Ojārs mani skaļā balsī sabāra. Viņš teica – tu nevari teikt nē, tā ir tava niša, un tajā nemaz nav tik daudz aktrišu. Viņš man visu uzskaitīja savā skaidrā vienkāršībā, un es viņam, protams, piekritu, bet sāku domāt – ko es darīšu ar šo mazliet jau nastu? Manā karjerā sekoja tukšāks posms, kad nemaz necīnījos ar milzu lomām, un kaut kādā ziņā es atguvos.
Blānša ir tik sapņota un tomēr galīgi kaut kas cits un tāls no Antigones. Viņa vispār nav nekāda Antigone. Antigone ir varone – mūsu iespēja ieraudzīt gaismas staru, skaidrību, kaut kādu cerību. Blānša ir tā varone, kuru veidojot aktrisei ir jāpieliek milzīgas pūles, lai viņu saglabātu skaistu, simpātisku, žēlojamu. Tās tēmas, ko autors ir sakrāvis uz viņas pleciem... nu, es atvainojos. Kā lai izdara tā, lai skatītājs skaļā balsī nesāktu kliegt – vācies ārā no tā dzīvokļa un liec to ģimeni mierā! (Smejas.) Vai – Mič, bēdz no viņas! Es reizēm Pēterim mēģinājumos esmu teikusi – es šito neatdošu! Nē, šito es turēšu, šito neatdošu, šī ir mana retā iespēja iegūt to viņas silto, simpātisko daļu.
Par Blānšu vienmēr uzdod jautājumu, vai viņa vairāk ir upuris vai manipulatore, drīzāk – kādās proporcijās tas viņā sadzīvo.
Jā, jautājums tiešām būs par proporcijām. Viņa nav ne viens, ne otrs, drīzāk – gan viens, gan otrs. Tur ir ūdens un eļļa. Jautājums – cik daudz ir viens un cik daudz – otrs. Ir vienpadsmit ainu, un katrā ainā var nosliekties uz vienu vai otru pusi. Un tad ir pats pēdējais rezumē, kas paliks skatītājam, – ko viņš domās un kāds būs viņa verdikts par visu šo stāstu, kādai būtu jābūt lietu kārtībai.
Ilgu tramvaja notikumi, šķiet, tiešām izteiktāk nekā citkārt skatītājam ir vērtējami, raugoties no paša pasaules uztveres, pieredzes un savām vērtībām.
Absolūti. Turklāt šeit vispār nav neviena viennozīmīgi gaišā tēla. Varbūt Mičs, bet nu arī – draudziņ, cik tev gadu un kā tu dzīvo?! Runājot par pārējiem – viņi visi cīnās par savu taisnību un savu mazo karaļvalsti. Man liekas, vienmēr jautājums ir tāds – kurā brīdī tu nolem, ka tava griba ir būtiskāka un svarīgāka par otra cilvēka gribu un tagad tu vari ķerties pie radikāliem risinājumiem.
Sākt visus pamācīt, kā dzīvot?
Pamācīt – tas vēl nebūs radikāli. Radikāli ir upurēt citus – citu laimi, citu mieru, citu cerības, citu sapņus savu dēļ. Tad sākas īstā cīņa – tajā brīdī, kad situācijai sāk pieiet autoritatīvi – man vajag, es gribu. Mans ir svarīgs un būtisks, bet tavs – mazsvarīgs. Un sākas...
Ko jūs iegūstat no sadarbības ar Pēteri Krilovu? Kas ir viņa spēks? Kas jums personīgi patīk viņa stilā un der?
Vienā vārdā – pedagoģija. Aktieris, kurš kādu laiku ir dzīvojis repertuārteātrī, un ne tikai, sirds dziļumos ilgojas pēc pedagoga. Atkal un atkal. Domāju, ka tas ir kaut kas ciklisks, pēc kā aktieris ilgojas. Es arī. Man šķiet, ka šī luga ļauj to īpaši neinscenēt. Ilgu tramvajs ir uzrakstīts psihoreālismā. Uzrakstīts skaidri, ar remarkām, ar visu būtību. Kad tu izej cauri visam, kas ir uzrakstīts, tev jau sanāk šī ludziņa.
Nevar nomaldīties?
Ir diezgan droši, jo tavā ceļā ir salikts daudz zīmju. Problēma sākas – kā šo ļoti sarežģīto cilvēka psihi, kas sadalīta uz dažādām dzīvēm un raksturiem, atšķetināt? Kā to definēt un sadalīt sīkās vienībās un pēc tam salikt visu kopā? Man intuitīvi šķita, ka tieši Pēteris to ļoti smalki, tādā studentiskā veidā var palīdzēt rediģēt. Es jūtos tā, ka līdz šim brīdim neesmu kļūdījusies (smejas). Mums nav ambīciju uz kaut kādu superiestudējumu. Mūsu ambīcijas ir šos cilvēkus saprast un vienkārši un ticami aiznest to skatītājam. Šis būs klasiskais teātris. Man gribas teikt, ka man ir vienalga, ko snobiski, avangardiski vai moderni var pateikt. Mums nav tādu ambīciju, mūs tas neinteresē. Bet, ja kāds grib pārliecināties, cik ļoti, ļoti grūti ir uztaisīt darbu tieši šādā godīgi preparējošā psihoreālisma stilā, – var pamēģināt pats. Tas ir ļoti grūti. Tas prasa iedziļināšanos un lielu gudrību, un Pēterim tāda ir. Viņa gadi un viņa pieredze. Tas, ko viņš ir redzējis un cik daudziem aktieriem ir palīdzējis izaugt. Tas viņu padara gudrāku un pārāku šajā lauciņā.
Vai jūs izrādē esat saglabājuši lugas uzrakstīšanas laiku?
Jā. Mēs saglabājām, nemeklējām neko ekstraoriģinālu. Saglabājām laiku tāpēc, ka lugas centrālās problēmas mūsdienās vairs neskan tādā veidā un nav tik būtiskas vai fatālas. Mēs par to vienojāmies. Pieskārāmies tēmai "laiks" un sapratām, ka mūsdienu prāts mūsdienu dekorācijās nevar saprast homoseksuālisma tēmu tā, kā tā skanēja tajā laikā (luga ir uzrakstīta 1947. gadā – U. A.). Tā vairs nav fatāla tēma. Esam dresēti visu saprast un pieņemt.
Interesanti, ka aktrišu sapņu lomu ir uzrakstījis homoseksuāls vīrietis. Cik precīzi, jūsuprāt, Viljamss ir uztvēris un izpratis sievieti?
Domāju, ka viņš pats ir noslēpies Blānšā. Mūžīgais stāsts, ka tā ir viņa māsa, – tā ir tāda koķetēšana. Viņš pats ir noslēpies Blānšā un ar viņas acīm skatās uz Stenliju – "skaisto, pievilcīgo dzīvnieku", kuru nedrīkst mīlēt, jo... Viņš ir māsas Stellas vīrs. Paša autora mutē tas būtu – jo viņš tev ir aizliegts. Tā ir viena no lietām, par ko Pēteris teica, ka viņam liekas, ka patiesība ir tāda. Vēl – smagā traģēdija, kas ir saistīta ar Alana nāvi. Mēs visi aktieri lasījām Tenesija Viljamsa autobiogrāfisko grāmatu Atmiņas. Es to redzu kā autobiogrāfisku secīgu notikumu virknējumu, mazliet kā homoseksuālisma manifestu – kā es dzīvoju, kā man tas patīk un cik tas ir forši. Tur ļoti pietrūkst godīgā – kāpēc. Savukārt lugās viņš ir ļoti godīgs. Viljamss caur saviem tēliem ļoti godīgi runā par bailēm no vientulības, sāpēm, bēgšanas veidiem – par visu.
Runājot par lugas nosaukumu Ilgu tramvajs. Latviešu valodā vārdam "ilgas" ir gluži cits satvars, vairāk saistīts ar romantiķu radīto efemero zilo ilgu puķi, bet angliskais desire vairāk ietver ilgas kā kaislību, iekāri, kvēli, iekšēju dzinuli.
Tieši tā. Savā izrādē mēs esam gājuši atpakaļ pie īstā tulkojuma vārdam desire, bet nosaukumu atstājām klasisko. Nu labi. Lai cilvēki zina, par ko ir runa, un nav jābrīnās. Lai gan – viena no iekāres šķautnēm arī ir ilgas.
Vai to var apvienot vai vismaz tuvināt – ilgas un iekāri – un piedzīvot kā harmonisku stāstu savā dzīvē?
Man šķiet, ja mīlestība sakrīt ar iekāri, tad tas ir laimīgs cilvēks. Ļoti bieži dzīvē noiet greizi. Tu mīli vienu, bet esi kopā ar citu. Attiecīgi – tava iekāre tevi nes vēl kaut kur citur. Tad sāk veidoties traģēdija. Vai drāma. Arī šajā lugā par to ir runāts. Trakās šausmas un traumas nāk brīdī, kad mīlestība un iekāre katra iet savu ceļu. Un tas, ko tu mīli, atraujas no tevis. Sāk veidoties milzīga plaisa un sadalīšanās cilvēkā.
Jūsu kolēģe no cita laikmeta Antra Liedskalniņa Blānšu esot spēlējusi 12 gadus!
Tas ir neaptverami.
Vai varējāt paņemt arī no viņas Blānšas kādas krāsas sev? Atradu, ka radio arhīvā ir pieejams radioiestudējums.
Es esmu tas bērns, kurš ir izaudzis ar televīzijas iestudējumiem. Man bērnībā nebija nojausmas ne par kādām aktieru lietām. Vispār ne. Bet mani kā magnēts pievilka pie televizora visi iestudējumi, lai kādi tie bija. Šad tad arī Ilgu tramvajs un citi brīnišķīgi darbi – Ar būdu uz baznīcu ar Liedskalniņu, man šķiet, sistemātiski tika rādīts. Tāpat Pūt, vējiņi!, kur viņa ir Ciepa. Antra Liedskalniņa ir aktrišu aktrise. Ko lai tur piebilst? Varu atsaukties uz savu pedagogu Kārli Auškāpu, kurš teica – šajā profesijā ir jāmāk arī zagt (smejas). Ja kāds kaut ko brīnišķīgi ir izdarījis, tu drīksti to izmantot. Tāpat tavā rediģējumā būs savādāk. Man Antras Blānšā patika kaut kas vairāk nekā dažās citās. Pirmajā ierašanās ainā viņai piemita tāda augstprātība un vīzdegunība! Viņa ierodas tajā vietā, un viņai vēl ir cerība, ka šis midzenis nav māsas dzīvesvieta. Pret Jūnisu un pārējiem viņa izturas kā pret suņiem. Es šeit nepalikšu, un es ar jums nerunāšu! Tas mani kaut kādā ziņā iedvesmoja savam traktējumam vai vismaz kādai krāsai. Viņas angļu valodas skolotājas didaktika kopā ar vieglu augstprātību. Es tagad runāju tikai par vienu mazu pipirkšķi no savas Blānšas, jo tur ir neskaitāmas lietas. Pavisam nesen vēl skatījos šo iestudējumu, mani interesēja tēmas un uz ko tiek likti akcenti.
Kā uz skatuves izdzīvot iracionālus strāvojumus starp diviem cilvēkiem – mīlestību, kaislību, iekāri? Cik svarīgi, jūsuprāt, režisoram ir izvēlēties īstos aktierus, kuri reaģē un mijiedarbojas viens ar otru? Kā veidojas jūsu skatuviskā partnerība ar Jēkaba Reiņa Stenliju Kovaļski?
Runājot par ķīmiju, kaut ko var nospēlēt, kaut ko laikam līdz galam nevar. Šī lieta man būs jāatstāj pilnībā skatītāju ziņā. Lai ko es par to domātu, tikai skatītājs noteiks, vai tas tur ir vai ne. Manis sacītajam šajā gadījumā nav pilnīgi nekādas nozīmes. Blānšas loma paģēr viegli neirastēnisku, dramatisku aktrises tipu ar plašu amplitūdu, jo Blānša var būt tāda, tāda, tāda un tāda, bet, man liekas, uz Stenlija Kovaļska lomu "kastings" ir vēl sūrāks. Īpaši, ja tu gribi palikt pie tā, ko autors no viņa ir prasījis, – ka tur apakšā ir tas Marlons Brando un ka tam ir jēga. Un ja vēl mēs zinām, kurš ir autors un ko viņš par to visu ir domājis dzīvē. Piemēram, epizode iz Viljamsa dzīves. Viņam uznāca veselības problēmas, viņš burtiski saļima uz ielas, un viņu aizrāva uz slimnīcu. Situācija bija traka, viņš bija gandrīz vai jāoperē, bet savās piezīmēs viņš ir uzrakstījis: "Bet tie divi ārsti bija tik skaisti!" (Smejas.) Kas mums liek domāt, ka Stenliju viņš ir uzrakstījis kaut kā savādāk? Tāds sapņu tēls. Jēkabam Reinim ir brīnišķīga asinslīnija. Lāsma Kugrēna un Jānis Reinis ir satecējuši vienā cilvēkā. Man galvenokārt ir bail par sevi, bet tas jau ir normāli.
-3sl.jpg)
"Blānšas loma paģēr viegli neirastēnisku, dramatisku aktrises tipu ar plašu amplitūdu, jo Blānša var būt tāda, tāda, tāda un tāda, bet, man liekas, uz Stenlija Kovaļska lomu "kastings" ir vēl sūrāks." Attēlā – ar Jēkaba Reiņa Stenliju Kovaļski. Foto – Rolands Laguns
Konceptuāla izšķiršanās, iestudējot Ilgu tramvaju, attiecībā uz Blānšu ir – vai viņas psihe ir traumēta, neirotiska vai tā jau ir smagāka diagnoze, proti, vai viņa ir reāli slima. Kā jums ir interesanti par to domāt?
Man interesanti ir domāt, ka cilvēks, kurš sākumā ierodas, nav uzreiz sūtāms uz slimnīcu. Tas ir būtiski. Dažkārt pēc tā, kā tiek spēlēta Blānša, ir sajūta, ka būtu bijis pareizs lēmums viņu dakterēt jau sākumā, nevis beigās. Arī šajā ziņā laika konteksts ir svarīgs. Ko nozīmē tajā laikā dakterēt cilvēku mentālā līmenī? Kādas bija tās ārstniecības iespējas? Kādas bija metodes?! Visādi elektrošoki un lobotomija. Tas ir tas pats, kas vienkārši nomirt. Lobotomijas tēmai Tenesijs Viljamss pieskaras vairākkārt. To piedzīvoja arī viņa māsa Roza. Viņa atmiņās par to ir daudz runāts. Šīs ārstniecības iestādes nav nekāds risinājums. Tā nav palīdzība, bet totāla, fatāla izolācija. Tāpēc gribas, lai izrādes beigās tomēr būtu jautājums – vai Blānšu vajag vest uz šo iestādi? Vispār kāpēc viņu uz turieni aizved, ja kā risinājums jau parādās autobusa biļete? Tad kāpēc tomēr šāds lēmums?
Atstāsim šo jautājumu atvērtu nākamajiem Ilgu tramvaja skatītājiem. Gribu mainīt tēmu pavisam uz citu intonāciju. Šķiet, kāds ir uzklausījis jūsu vēlmi neiekrist rutīnā ar dramatiskajām lomām, un jums ir dota iespēja izpausties komiskajā stihijā. Par finansistes Ilzes Auzeres atveidojumu Teātra dienas koncertā Nemaz nesmejies! pēdējā Spēlmaņu naktī saņēmāt pat skatītāju simpātiju balvu. Tūlīt 27. martā klāt arī nākamais Teātra dienas koncerts Iet kā smērēts. Pastāstiet, lūdzu, par šo pieredzi.
Skatītāju balva ir kaut kas neaptverams. Kad to saņēmu, sapratu, ka tie cilvēki, kas ir zālē, nav tie balsotāji, ka mani balsotāji ir melnā jūra kaut kur tur, otrpus ekrāniem. Tā bija interesanta sajūta! Tik daudz cilvēku! Ja mūsu sabiedrībā nebūtu tādu Ilžu Auzeru, mūsu stāsti būtu skumji, sērīgi un ne visai smieklīgi un uzjautrinoši. Man liekas, ka tieši Ilze kā prototips sabiedrībā ir tas, kas dzen, kas cīnās, kas atrod risinājumus, pat ja tie nav gluži racionāli. Man bija ļoti interesanti, atzīšos, tik īsā posmā, burtiski dažu dienu laikā, izveidot šo tēlu, tādu nelielu stendapu. Tas bija bailīgi, bet aizraujoši.
"Tad pēkšņi bija viens video, kurā viņa iet! Es to drillēju uz priekšu un atpakaļ. Katrreiz pirms izrādes pielieku telefonu un klausos, kā viņa runā," – Maija Doveika par finansistes Ilzes Auzeres parodijas tapšanu Teātra dienas koncertos Nemaz nesmejies! un Iet kā smērēts. Foto – Mārcis Baltskars
Kā jūs to darījāt? No fotogrāfijām?
Nē, no video. Tur jau jānozog viss, ko var nozagt, – runas maniere, gaita. To ir ļoti grūti atrast. Man līdz tam dzīvē nebija saskarsmes ar Ilzi. Ir ļoti daudz interviju, kur cilvēki vienkārši sēž, – es redzu rokas, mīmiku, bet nezinu, kā cilvēks iet un kustas. Tad pēkšņi bija viens video, kurā viņa iet! Es to drillēju uz priekšu un atpakaļ. Katrreiz pirms izrādes pielieku telefonu un klausos, kā viņa runā. Un attiecīgi uzreiz tu sāc klausīties (šis teikums ierakstā izskan Ilzes Auzeres nesajaucamajā intonācijā – U. A.). Tu runā līdzi tam, ko Ilze video runā. Ķer visas īpatnības un pat kļūdas, kas cilvēku padara tik cilvēcisku un simpātisku. Tu kopē, kopē, kopē, kamēr arī tādus teikumus, kurus neesi no Ilzes dzirdējis, pēkšņi vari pateikt kā viņa.
Cik saprotu no presē rakstītā, Ilze Auzere par šo atveidu bija sajūsmināta?
Mēs abas bijām nobijušās. Man, protams, negribējās viņu nekādā veidā aizvainot vai izsmiet. Savukārt viņai arī bija tūkstoš iemeslu, par ko uztraukties. Finālā mēs abas bijām priecīgas. Ilze teica, ka priecājas, ka viņa tajā visā ir izvēlēta par pozitīvo tēlu. Kaut kādā ziņā viņa ir godprātīgi cīnījusies par Latvijas attīstību, sākot no neatkarības gadiem. Par banku sistēmu, banku kartēm, Ilze Auzere ir cilvēks karotājs, taisnības cīnītāja, bet izteikti tādā lēdijas stilā. Tas ir ārkārtīgi jauki.
Kā gudrā Bārbija?
Jā, jā, viņa pati to arī nekad nav slēpusi. Arī viņas mīlestība uz mākslu – tas viss kopā veido to, ka viņa ir īpašs cilvēks. Viņai ir arī izcils humors attiecībā uz sevi. Tas ir galvenais, lai nāktu uz šādu koncertu un skatītos, kā viņu uz skatuves parodē. Ir jābūt pret sevi ļoti veselīgam humoram un paškritikai. Tad tu vari to sagremot. Bez šaubām, tas ir aktiera ziņā, ka tu rādi to cienījami.
No plakāta nojaušu, ka jūsu Ilze Auzere turpināsies arī jaunajā Teātra dienas koncertā Iet kā smērēts.
Jā, bez Ilzes vairs nevar.
Par ko jums pašai dzīvē nāk smiekli?
Esmu cilvēks, kurš to, ko man saka, uzreiz vizuāli atdzīvina un iztēlojas. Ir tādi cilvēki, kas stāsta visus notikumus vizuāli. Esmu novērojusi, ka viņi mani ļoti smīdina. Veidojas man saprotami smieklīgi paradoksi. Man ir novērojums, ka smagi gabali reizēm top, šausmīgi smejoties, Antigone tai skaitā. Tu pieskaries ļoti smagām lietām, bet tev uz to ir jāskatās arī no cita skatpunkta. Savā dzīvē esmu nonākusi pie secinājuma – es nekad sev neliegšu iespēju kārtīgi izsmieties un izpriecāties. Tāpēc, ka dzīve nemaz nav tik vienkārša. Prieks nav lēts prieks. Es izmantoju katru iespēju to piedzīvot. Savā laikā, kad biju studente, Lilita Ozoliņa teica: "Maija, tu ļoti daudz smejies, tu būsi krunkaina. Aktrises tā nevar, vajag smieties tā – ho-hoho." Sava loģika tajā ir. Atceros, man tie vārdi kaut kur pakausī sēdēja. Tad, kad es pati biju izgājusi cauri diezgan sarežģītiem savas dzīves gadiem, es domāju – vai tāda neitrāli sērīga es būšu labāka par smejošu ar krunkām?! Es sev galvā pateicu: "Nē, Lilita, es smiešos, cik man līdīs ādā." Paskatoties spogulī... nuja... bet vienalga es smiešos.
Kam gan ir vajadzīgas tās botoksa maskas, vienādi "pareizi" savilktie bezpersoniskie ģīmji!
Aktieri to nemaz nevar atļauties. Tā vairs nav dzīva seja ar dzīves atstātiem nospiedumiem. Kino vispār ir diezgan nežēlīgs pret šādām lietām, bet arī ikdienā – tas nav visai jauki.
Vai jums pēc Mātes piena ir kāda jauna loma piedāvājumā?
Nē. Godīgi sakot, es gribu izdarīt šos divus darbus. It īpaši – Blānšu. Gribu vispār saprast, ko es domāju par dzīvi (smejas). Pilnīgi ir sajūta, ka noslēgsies kaut kāds manas dzīves cikls. Nekad nevar zināt – kas un kā, un ko. Ne velti daudzi mani ir nosaukuši par Klīstošo holandieti. Esmu pārliecinājusies, ka teātris nav alfa un omega. Un, ja sāksi domāt, ka teātris ir al - fa un omega, – tu vilsies tajā. Bet, ja esi tādā labā brīvībā, tu kādā brīdī vari mainīt virzienu un darīt kaut ko citu. Man ir sapņi, un daži ir saistīti ar šo profesiju. Citi ir saistīti vienkārši ar dzīvi un kaut kādu manu pārliecību par dzīves jēgu. Un kad tad tas būs?... (Smejas.)
Nacionālā teātra mājaslapā par jums rakstīts: "Dailes teātra eksotiskais teātris pie Nacionālā teātra griestiem." Kā jūs izjūtat šo abu lielo teātru klātbūtni savā aktrises asinsritē? Ko šodien nozīmē būt Nacionālā teātra aktrisei?
Es jau vairs neatceros, kā ir būt Dailes teātra aktrisei, tomēr redzu un saprotu atšķirības. Tā nav bijusi visai viegla cīņa. Biju spiesta sazemēt savu ego.
Šeit, Nacionālajā?
Jā. Šis vairāk ir kolektīvs. Varbūt tā ir viengabalaināka struktūra, kolektīvāka. Tā es to izjūtu. Dailes teātri vienmēr ir veidojuši vairāk tādi spoži indivīdi. Teātris tur un šur, un visur vienmēr ir aktuāls tad, kad tas runā par mūžīgo.
Kā vārdā jūs esat gatava izturēt aktiermākslas grūtības?
Lai stāstītu cilvēkiem šos mūžības stāstus? Noteikti. Aktieri jau diži nesaprot, ka viņi mokās. Viņi zina, ka šī ir mazliet jocīga profesija, bet paši to tā neizjūt. Tas ir slavenais aktiera instinkts, ka tev patīk darīt to, ko ikdienā normālam ikdienas cilvēkam nepatīk darīt. Tam noteikti ir kaut kādas sekas, un tam ir jāaktivizē cilvēkā jautājums par tā risināšanu. Ja to nerisina, rodas ļoti skumji stāsti, kādus mums vēsture un šodiena piedāvā. Kādreiz vēl to varēja paturēt leģendās un skaistos mītos, bet šodien ar dzelteno presi un telefonu komunikācijas iespējām, kas ir zibenīgas, pieķerošas un atmaskojošas, man liekas, tu nevari vairs uzturēt ilūziju par sevi. Labāk dzīvot godīgi, un esi, kas tu esi.
Ilgu tramvajs
Režisors Pēteris Krilovs
Latvijas Nacionālā teātra Jaunā zāle
No 20. marta