Berga bazāra divdesmitgade, viesnīcas Bergs desmitgade, Latvijas un Izraēlas prezidenti kopā atklāj Žaņa Lipkes memoriālu Ķīpsalā – ja vērtē šos nesenos faktus, var secināt, ka pietāte pret vēsturi spēj būt viens no Latvijas arhitektūras stūrakmeņiem. Minēto projektu autore un Latvijas koka arhitektūras un Ķīpsalas renesanses "māte" Zaiga Gaile, kura šogad un pērn piedzīvojusi atzinību starptautiskos forumos ar Lipkes muzeju un Kaltenes brīvdienu māju, dalās pieredzē, cerībās un kritikā par Latvijas arhitektūru.
Jūs gribat sākt interviju, runājot par Doma baznīcu. Kādēļ?
Izremontēts ir ļoti labi, saudzīgi un profesionāli. Tagad arhibīskaps Jānis Vanags dedzīgi grib taisīt Doma baznīcas tornī liftu par Eiropas naudu, lai tajā varētu uzbraukt invalīdi. Taču pārsimts metru attālumā ir Pēterbaznīcas tornis, no kura var brīnišķīgi vērot Rīgas panorāmu. Kāpēc tas ir vajadzīgs Doma baznīcā, ir pilnīgi nesaprotami. Pēterbaznīcā ir jauns tornis, ko pēc kara uztaisīja metāla konstrukcijās, turpretim Domā ir tiešām kaut kāda XV gadsimta oriģinālās koka konstrukcijas. Reti kur kas tāds ir, un tā ir milzīga vērtība. Lai ierīkotu liftu, viss tiktu lauzts ārā un ielikts kaut kāds betons un dzelži. To, kas baznīcā ir vērtīgs, tagad grib sagraut.
Vai tik viegli ko tādu var izdarīt? Doma baznīca ir valsts nozīmes kultūras piemineklis.
Jā, Valsts kultūras pieminekļu inspekcijas (VKPAI) vadītājs Juris Dambis netiek galā, uz viņu tiek izdarīts milzīgs spiediens. Spiediens ir tieši no baznīcas puses. Manuprāt, baznīcai ir tieši jāsaudzē šīs vērtības. Kāpēc viņiem tas vajadzīgs? Laikam tas ir kaut kāds tūrisma, apmeklētības un naudas jautājums. Arhibīskaps degošām acīm par to iestājas. Paradoksāli, ka par Eiropas fondu naudu mēs sagrausim savu kultūras pieminekli. VKPAI pirmajā piegājienā projektu noraidīja, tad divās nedēļās ļoti sliktā kvalitātē tika izstrādāts jauns projekts. Tas atkal ir noraidīts, bet viņi ļoti nopietni strādā ar juristiem, atsaucoties uz visādiem pantiem. Es saprotu, ka aiz tā stāv arī Rīgas dome.
Nav dzirdēts, ka līdzvērtīgās baznīcās, teiksim, Parīzes Dievmātes katedrālē vai Stefana katedrālē Vīnē, būtu lifti.
Es nezinu, kādi ir arhibīskapa argumenti. Tā ir kaut kāda apmātība ar tūrismu. Projektam ir pieaicināts arhitekts Ints Pujāts, kurš agrāk bija būvvaldes vadītājs. Viņš ir neatlaidīgs, taču faktiski agrāk nav strādājis ar tāda veida vēsturisko mantojumu. Piesaistītie projektētāji ir caursitēji un agresīvi. Bija arī apspriede pie akadēmiķa Ojāra Spārīša, kur cienīgtēvi uztraucās, ka "aizies tā nauda gar degunu". Turklāt – kādēļ tādam objektam nav sabiedriskās apspriešanas? Sabiedrība vispār neko nezina! Turklāt tos apmēram astoņus miljonus, kas, kā man teica, ir projekta izmaksas, var brīnišķīgi izmantot baznīcām, kurām nav naudas, lai uzliktu jumtu.
Mūsu pēdējā sarunā pirms diviem gadiem jums bija grūtsirdīgs tonis. Vai pēdējie gadi Latvijas arhitektūrā darījuši jūs pesimistiskāku vai optimistiskāku?
Optimistiskāku. Ar koka arhitektūru mums pēdējā laikā ir gājis uz labo pusi, tā ir sabiedrības pieņemta. Koka mājas vairs nesauc par vecām būdām. Neviens vairs neapstrīd, ka Kalnciema ielas ansamblis un brāļu Dambergu rosība ir brīnišķīga lieta. Tas ārkārtīgi pievelk publiku un visiem patīk. Uz Pārdaugavu pārvācas jauni cilvēki un atjauno mājas. Ķīpsalā esam atjaunojuši jau 14 koka māju. Tagad vēl ir Lipkes muzejs, un, kad guļu savā gultā un ir vaļā balkona durvis, es dzirdu uz ielas visas pasaules valodas. Cilvēki nāk, skatās, priecājas un ļoti daudz raksta, zvana un interesējas par mūsu pieredzi koka māju atjaunošanā.
Tieši šī manis izstrādātā metode, ka savienoju vēsturisko semantiku ar mūsdienu funkcionālismu, neeksistē, piemēram, Krievijā un daudzās citās valstīs. Ir vai nu restauratori, kas piedāvā cilvēkiem dzīvot kā viduslaikos, vai arī grib būvēt jaunas mājas. Mēs esam atraduši balansu. Ķīpsalā koka mājas ir kļuvušas ārkārtīgi vērtīgas un dārgas, un cilvēki tās ir novērtējuši. Man šobrīd uz darba galda ir divas koka mājas Ķīpsalā. Esam noslēguši Ģipša fabrikas otro kārtu. Man arī patīk tas, ko Grīziņkalnā dara Dmitrijs Pavlovs (Rīgas Austrumu izpilddirekcijas vadītājs – V. G.), revitalizējot Mūrnieku ielu. Tas atkal ir cits modelis. Pirms desmit gadiem bija jāklausās, ka koka mājas jānojauc un jābūvē daudzstāvu mājas tajā vietā, tagad tā vairs nav. Protams, joprojām šur tur kaut ko aizdedzina, taču virzība ir pozitīva, un vispār Rīga ir novērtēta kā ļoti interesanta pilsēta.
Pirms laika es jums sūdzējos par to, kas notiek ar Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolu Lāčplēša ielā. Krīze ir pārvarēta, ir jauna būvfirma. Es šorīt biju aizbraukusi, ir uzlikts kārniņu jumts, un mēs saskaņojam fasādes toni. Jaunajā gadā māju nodosim. Tā būs lielākā atjaunotā koka māja, turklāt mēs to atjaunojam ar citādām metodēm. Piemēram, fasādes apšuvumu ņemam nost, jo oriģinālā ir bijis krāsots guļbaļķis, un tā tas arī aptuveni būs. Siltināšanas tur nav, ir krāsns apkure. Iekštelpās saglabāsim guļbaļķu sienas, kas atkal ir solis atpakaļ uz to, kā tas ir bijis, bez apmetuma. Jaunieši, kas mācās lietišķās mākslas nozares, var vērot dažādus slāņus – kā grāmatu lasīt to māju. Tomēr tā reizē būs ērta – ar dušām un vannasistabām.
Ar kādiem riskiem ir jāsastopas atjaunotājiem, un kādas ir priekšrocības?
Nodokļu atlaides, šķiet, joprojām nav. Ja pieder arhitektūras piemineklis, tad ir ļoti nopietns apgrūtinājums. Tev it kā neko neļauj, taču tu tomēr vēlies dzīvot kā normāls cilvēks. Kalnciema kvartāls joprojām ir uz izdzīvošanas robežas. Tie tirdziņi jau nekādu peļņu nenes. Tas ir tikai Dambergu dzīvesveids, sabiedrība to ir pilnīgi pieņēmusi – tirdziņi ir pārpildīti, notiek koncerti. Ja man kāds prasa, es pat nevaru norādīt, kur kādu koka māju Āgenskalnā vēl var nopirkt. Savukārt, ja mājā ir kaut kādi privatizētie dzīvokļi, tad, protams, ir problēma. Skaidrs, ka Āgenskalns varētu būt sapņu vieta, un, es domāju, Rīgas domei tai vajadzētu pievērsties un sakārtot infrastruktūru – komunikācijas, ielu segumu, trotuārus, jo Āgenskalnā tiešām ir kā viduslaikos. Piemēram, Ventspilī ir salikti perfekti ielu segumi, lampas, atkritumu kastes – vai kas tāds ir Āgenskalnā? Tur pilsēta pat pirkstu nav piedūrusi, kaut arī Āgenskalns varētu būt paradīze tūristiem, kas meklē citus maršrutus.
Kā vispār radās ideja atjaunot koka ēkas Ķīpsalā?
Mēs ar Māri (Gaili – V. G.) 1997. gadā ar jahtu braucām no Ālandu salām Somijā un nejauši piestājām krastā Ķīpsalā, un atskārtām, ka tā ir ģeniāla vieta ar skatu uz Rīgas panorāmu – tuvu centram, ūdens malā. Toreiz tā bija aizmirsta vieta, un mēs par smiekla naudu nopirkām gruntsgabalu un uzbūvējām savu māju. Kad mans vīrs pameta politiku, viņš izvirzīja mērķi attīstīt Ķīpsalu, sameklēja partnerus, kuriem bija nauda, ko ieguldīt, un pamazām sākām atjaunot koka mājas, kuru vērtību pacēlām par 100% – vienkārši neticami. Vēl Balasta dambī ir palikusi tikai viena brīva māja, uz ko visi skatās.
Kā dzima ideja par Žaņa Lipkes muzeju?
Kinoforuma Arsenāls komandai Augustam Sukutam, Viktoram Jansonam un Mārim Gailim paralēli tam, ka Arsenāls lēnām izčibēja, ienāca prātā ideja, ka jātaisa muzejs. Mūs visus aizķēra iedvesmojošais stāsts par Žani Lipki. Lipke faktiski ir mūsu kaimiņš, un ar viņa vedeklu Āriju Lipki iepazinos, kad viņa nāca, zvanīja pie durvīm un piedāvāja ābolus. Sākām lēnām ar Āriju draudzēties, vispirms atklājām plāksni pie mājas, un tad, kad sēdējām dārzā, mums radās doma, ka ir jāliek kaut kas pretim tai Arāja bandai un tamlīdzīgi.
Projekts sākās pirms septiņiem gadiem, sākumā tika dibināta biedrība ar Māri, Āriju un Augustu, īrējām no Ārijas pusi zemes un uzbūvējām pilnīgi jaunu memoriālu. Oriģinālā bedre atrodas zem Lipkes šķūnīša, taču tā atrodas Ārijas pagalmā un apgrūtina privāto dzīvi. Uzprojektējām atsevišķu ieeju, uzzīmējām un uzbūvējām Ārijai jaunu šķūni un uzlikām viņas mājai jumtu. Muzeju būvējām kā simbolu – melnais Ķīpsalas zvejnieku šķūnis, kādi bija zvejnieku darvotie šķūņi, kuros viņi glabāja laivas un zvejas rīkus.
Žanis Lipke bija izracis 3 x 3 x 3 metru bedri, uzlicis suņubūdu, sakrāvis malku, un tur cilvēki gulēja uz lāviņām trijos stāvos. Pa laikam tur bija pat 9–12 cilvēku. Skatoties uz to bedri, cilvēks pats var meklēt atbildes uz jautājumu, kā viņš būtu rīkojies tajā brīdī, vai būtu riskējis un mēģinājis glābt pilnīgi svešus cilvēkus vai tieši otrādi – būtu kļuvis par šucmani. Tā vieta der, lai meklētu atbildes, cik ļoti mēs visi pārvērstos un cik ļoti tas izmainītu mūsu visu dzīvi, ja kas tāds notiktu šodien. Mums nebija ne pasūtītāju, ne finansētāju, un Māris lēnā garā savāca apmēram 300 000 latu muzeja būvei.
Kā jūsos veidojās vēlme saglabāt mājas? Vai tā ir kāda bērnības pieredze?
Mans tēvs neko negribēja mest ārā. Viņš bija ārsts un pieķērās vecām lietām. Mamma vienmēr šķendējās – ko tu tos vecos krāmus vāc! Tie bija 60. gadi, kad bija pilnīgs noliegums pret antīkām lietām. Tā vēlme man izveidojās pamazām. Mans diplomdarbs bija kvartāla rekonstrukcija Vecrīgā. Tā bija mana iemīļotākā vieta Rīgā, kvartāls pie Laimas pulksteņa. Toreiz tur bija bumbas izrauts laukums ar ugunsmūriem. Tur bija kafejnīca Putnu dārzs, vēl nebija uzbūvēta viesnīca un banka, un mēs, būdami studenti, tur uzturējāmies. Pēc tam aizgāju strādāt uz kolhozu Rīgas rajonā. Tur mans pirmais projekts bija kūts pārbūve par kolhoza ēdnīcu, ļoti skaists projekts. Es sāku pētīt tradicionālo arhitektūru, izlasīju visu, ko varēja izlasīt, sēdēju bibliotēkā. Tā es apguvu tradicionālo arhitektūru, un kolhozā es strādāju, mēģinot tradicionālo arhitektūru integrēt jaunajā. Es pat sāku rakstīt disertāciju Tradicionālās arhitektūras transformācija mūsdienu arhitektūras valodā. Mans pantiņš par sevi un arhitektūru ir šāds: mēs esam liela ģimene – mums ir trīs bērni, ir vēl dzīvi vecāki, tagad būs vienpadsmitais mazbērns, un mēs visi dzīvojam vienā kvartālā. Dēls un meita dzīvo vecās koka mājās, trešais dēls dzīvo mūsu mājas vienā galā. Mēs dzīvojam tik cieši kopā un redzam, kā mainās paaudzes. Kā metaforu to pašu var attiecināt uz vecajām ēkām.
Sākotnēji sāpīgs jautājums bija koka ēkas un to saglabāšana, tagad jautājums ir par to, kas notiks ar Rīgas jaunāko vēsturisko arhitektūru vispār – rindām XIX–XX gadsimta mijas ēku stāv tukšas. Kā jums šķiet, kas notiek, ko var darīt un ar ko tas beigsies?
Kad bija lielais burbulis un ļoti straujā attīstība, visi bija pārņemti ar jaunu ēku būvniecību un Ķīpsalu plānoja kā Rīgas Manhetenu. Tur jau bija sataisīti projekti viens pakaļ otram – debesskrāpji, biroji, viesnīcas, taču tas visu laiku nesaskanēja ar Rīgas attīstību, jo pēc iedzīvotāju skaita un statistikas Rīga nav augoša pilsēta. Tas bija burbulis, kas neatbilda reālajai situācijai, un krīze, man šķiet, nāca par labu, jo tā aizkavēja daudzus idiotiskus projektus.
Kāpēc ir tukšas mājas? Es laikam neesmu tik gudra, lai precīzi atbildētu. Mums visu laiku prasa birojus. Varbūt tas ir tas pats automašīnu jautājums? Birojiem vajag autostāvvietas, un tie attiecīgi vācas no centra ārā un lielus birojus būvē kaut kur Skanstes ielā. Tur var ērti piebraukt un atstāt automašīnas. Es domāju, ka ar centru viss būs kārtībā. Nav pamata domāt, ka tādā pilsētā, kur daudzviet var aiziet kājām, stāvēs tukšas mājas.
Kā jūs panākat, ka jūsu projekti tiek realizēti augstvērtīgā kvalitātē?
Mēs darām lēni, rūpīgi un krāšņi. Ar Berga bazāra mantiniekiem nav jācīnās, ka viss jātaisa kvalitatīvi. Viņiem tas ir pašsaprotami. Tur ir milzīga mīlestība uz Latviju. Justam Karlsonam (Berga bazāra īpašnieks un advokāts – V. G.) Berga bazārs nav peļņa, viņš pelna naudu citādi. Viņam tas ir milzīgs gandarījums, ka viņš var sevi realizēt un kaut ko dot dzimtenei. Tas ir raksturīgs daudziem trimdas latviešiem.
Man ir bijuši angļu klienti, ar kuriem taisījām spīķeri Vecrīgā. Es nesūdzos, tas ir lēns un pakāpenisks darbs. Finālā man bija tāds konflikts ar to angli, ka es faktiski uz viņu kliedzu. Viņš saka – ko tur, ko tur, nevajag tā censties, taču es saku: "tā ir mana valsts" un situ kāju pie zemes. Es nekad neesmu darījusi kaut ko, kas ir pret maniem principiem. Sadarbībā ar klientu tu vari viņu aizraut, ir jāmāk pārliecināt. Strādājot 20 gadu ar Justu Karlsonu, es rakstu garas vēstules. Viņš atbrauc šeit, kaut ko man iestāsta, es apjūku un pēc tam atkal pārdomāju un rakstu vēstules, kopumā tas iznāk kaut kā tā... Visi mūsu projekti ir skaisti. Kad mēs pabeidzām viesnīcu Bergs, mēs taisījām Rūmenes muižu. Tas ir sapnis. Šie cilvēki Latvijā redz milzu iespējas.
Kas ir tās iespējas, ko viņi redz, ja ar Berga bazāru nepelna?
Lielajā Amerikā tu esi nezināms, bet šeit jebkurš pazīst Justu Karlsonu. Tā ir sevis apliecināšana. Lielā valstī tas nav iespējams, bet mazā ir – tā ir priekšrocība. Tas dod milzīgu gandarījumu, jo ne tikai nauda vai karjera cilvēkam ir gandarījums. Gandarījums ir kaut ko radīt, atstāt aiz sevis kaut ko materiālu, taustāmu. Paliks mājas Latvijā, un bērni tās turpinās. Viņi paši Rūmenes muižā dzīvo pusotru mēnesi katru vasaru, un viņi ir tik laimīgi, ka radījuši kaut ko tik skaistu un sakopuši visu apkārtni. Latvijā ir tūkstošiem vietu, ko kopt, jo tās ir tik skaistas. Tā ir ārkārtīga bauda.
Daudziem ir tuva Latvijas identitātes ziemeļnieciskā daļa, kas arī pārstāvēta jūsu arhitektūrā. Tajā pašā laikā Latvijas estētikā vide bieži ir piesārņota ar postpadomisko globālismu – ārišķīgu, dekoratīvu un tukšu glamūru. Vai, runājot par Latvijas arhitektūru kopumā, tajā ir noticis kvalitatīvs izrāviens?
Noteikti. Mums ir ļoti laba jaunā paaudze. Par to liecina ikgadējās skates pavasarī, kurās autori iesniedz savus projektus, pēc tam vietējā žūrija tos sijā, un tad nāk ārzemju žūrija. Piemēram, visi var lepoties ar Saldus skolu, kas šogad saņēma pirmo vietu. Ārzemju eksperti uzskata, ka mums ir pietiekami daudz labas arhitektūras, jo labas arhitektūras nekur pasaulē nav daudz – tā ir ilūzija, ka ārzemēs viss ir skaists. Vispārējā vide nav nekas sevišķs, ja varbūt neskaita tādas valstis kā Nīderlande, Somija, Dānija, kur ir gadiem kopti un paši par sevi saprotami standarti. Šeit tas joprojām tā nav, taču krīze nāca par labu, jo burbuļi sprāga. Mums ir, ar ko lepoties. Mums parādās skaistas privātmājas. Arī pašiem ir standarti, uz ko raudzīties.
Riebumu rada tas, ko izdarīja ar tādiem centrāliem objektiem kā Rātsnams, Kamarina nams un Triangula bastions. Vai kas tāds šodien būtu iespējams?
Domāju, ka šodien tādas kūkas vairs netaisītu. Bibliotēka arī ir notikums. Liela tā ir, taču diezgan precīzi arhitekts Vladimirs Neilands teica intervijā Rīgas Laikā, ka tā ir mūsu neatkarības monuments. Sapnis, kalns un varenība.
Jūs minējāt, ka atšķirībā no Nīderlandes un Skandināvijas, kur ir šie nerakstītie standarti, Latvijā tādu nav. Vai kas tāds ir iespējams Latvijā?
Pamazām. Rīga visstraujāk attīstījās XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā, un tā ir ļoti laba arhitektūra. Skaista ir fasāžu arhitektūra, un funkcionālisma ēkas mums ir izcilas. Tradīcija ir bijusi ļoti augstā līmenī. Rīgā ir skaistas mājas, tēlniecība un detaļas ir apbrīnojamas. Tagad gan, protams, ļoti daudzi amatnieki ir aizbraukuši.
XIX–XX gadsimta mija ir veidojusi zināmu gēnu Rīgas arhitektūrā, vai jūs varētu minēt, kādā virzienā varētu iet Latvijas arhitektoniskā "zemapziņa" nākotnē?
Hm... Konkursi rāda, ka jaunie diezgan daudz spiež no žurnāliem. Tas pats, kas pasaulē, ir arī Latvijā – pilnīga grābstīšanās un šausmīga dažādība, nespēja izdomāt, ko darīt ar fasādēm. Tagad stikli fasādēs ir pārgājuši, tagad ir metušies uz energotaupīšanu, ekoloģiju, dabiskiem materiāliem, un tas atspoguļojas arhitektūrā – kā radīt māju, kas ir pašpietiekama – nav jādzesē, nav lieki jākurina. Mēs esam pārejas periodā. Tad vēl ir apmātība ar "gudro" māju, kurā viss ir automatizēts. Sevišķi maskavieši ar to ir pārņemti. Man tas liekas ārprāts. Tāpat arī sienas pako, jumtus pako, tas viss ir sintētiski, un normālu ķieģeļu sienu neviens vairs netaisa. Mani visvairāk tracina, ka mēs nevaram atrast ceļu atpakaļ pie normāliem materiāliem. Tā ir ar tiem modernajiem materiāliem – kas no tiem paliks pāri pēc 100 gadiem? Tās nebūs skaistas drupas.
Pirms kāda laika runāju ar igauņu mākslinieku, kurš sacīja, ka Igaunijā arhitektūra vienmēr bijusi Mākslas akadēmijas pakļautībā. Vai, jūsuprāt, tas kaut ko mainītu šeit, ja arhitektūras kurss būtu Mākslas akadēmijā?
Nezinu. Tāda, kāda Mākslas akadēmija ir tagad, tā nav tās labākā forma. Tur audzina interjeristus un dizainerus, taču tie interjeristi sanāk tādi dekoratori. Tomēr arhitektūra ir būvniecība, un tā ir pragmatiska un tehnoloģiska nozare. Pasaulē ir dažādi modeļi, taču man liekas, ka vairāk dominē arhitektūras skolas. Tagad ir iespēja jauniem cilvēkiem apmaiņas programmās pamācīties vai pastrādāt ārzemēs un gandrīz vai vairs nav neviena, kas nav vismaz gadu citur pastrādājis. Nav mums tā labākā augstskola. Iespējams, tādēļ, ka nav notikusi paaudžu maiņa un tur nestrādā labākie arhitekti. Kā dzirdam, pasaulē visi redzamie arhitekti, lielās autoritātes ir piesaistītas universitātēm, lasa lekcijas un vada projektus. Latvijā tas nav raksturīgi. Labākie arhitekti nestrādā mūsu augstskolās.
lidija maurere.arhitekte