Iespējams, 2024. gads jau šobrīd ir neizdzēšami iegravējies kinoskatītāju apziņā kā Ginta Zilbaloža Straumes triumfa maratons, tomēr nebūtu godīgi pret Latvijas filmu nozari visa gada notikumus reducēt tikai uz vienu, lai arī lielisku un neticami veiksmīgu filmu. Citādi sakrītot apstākļiem, mēs noteikti būtu daudz ilgāk priecājušies par to, ka 2024. gads sākās ar nopietnu balvu Dāvja Sīmaņa spēlfilmai Marijas klusums, ļoti nozīmīgam un iespaidīgam mākslas darbam, kas februārī saņēma Berlīnes kinofestivāla Ekumeniskās žūrijas atzinību, savukārt rudenī Dāvim Sīmanim pasniegta arī Baltijas Asamblejas balva mākslā. Tāpat ir vērts atcerēties, kā jau kopš pirmizrādes janvārī silts skatītāju mīlestības vilnis apņēma režisores Elzas Gaujas spēlfilmu Pastkarte no Romas, kas jau februārī bija apceļojusi 200 kinoekrānu visā Latvijā un pierādījusi, ka gada pirmie mēneši nav nekāds tukšais laiks filmu izrādīšanai.
Latvijas kinovēsturē 2024. gads paliks arī ar jēdziena "daudzsēriju filma" aktualizēšanu jaunā zināmas masveidības pakāpē, jo svarīgi, ka tā nav tikai viena veiksme, ko varētu nodēvēt par nejaušu, – šajā gadā kinoekrānus sasniedza pavisam četri ļoti dažādi miniseriāli, visi atbalstīti vienā Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) finansējuma konkursā, ko organizēja Nacionālais kino centrs, bet katrs darbs pilnīgi atšķirīgs gan tematiski, gan stilistiski, tāpēc arī spilgtāk rezonēja katrs citā auditorijā, kopā aptverot plašu rezultātu spektru. Janvārī pirmizrādītā Pansija pilī (studija Mistrus Media) iekaroja Latvijas skatītāju sirdis ar zvaigžņu ansambli un tautiski lustīgo Anšlava Eglīša humoru, sasniedzot šāgada pirmos skatītāju skaita rekordus kinoteātros. Februārī uz ekrāniem parādījās Padomju džinsi (studija Tasse Film), kas strauji uzņēma kursu uz starptautiska mēroga atzinību – jau martā režisoru Staņislava Tokalova un Jura Kursieša kopdarbu un Kārļa Arnolda Avota aktierspēli ar balvām novērtēja Eiropas nozīmīgākais kvalitatīvo seriālu festivāls Series Mania Francijā. Vēl šajā pavasarī iznāca trešā daudzsēriju filma – Andreja Ēķa Dumpis – drosmīga atļaušanās skatītāju nopietni satricināt un uztraukt, nevis izklaidējoši uzjautrināt. Rudenī pulciņam pievienojās ceturtais pavisam atšķirīgais seriāls Asistente, šodienas sociālajā realitātē noenkurotais režisoru Lienes Lindes un Alises Zariņas darbs. Diemžēl paralēli izskanēja arī fakts, ka Latvijas filmu nozares pamatbudžetā nav līdzekļu līdzvērtīgas seriālu programmas turpināšanai, toties gada nogalē daudzsēriju filmu projektu konkursu izsludināja Latvijas Televīzija.
Aprīlī no Francijas atvilnīja pirmie signāli par Ginta Zilbaloža pilnmetrāžas animācijas filmas Straume starptautiskās karjeras sākumu – savu filmu atlasi konkursiem izsludināja gan Kannu kinofestivāls, gan nozīmīgākais animācijas forums Ansī –, bet neviens pat iedomāties vēl nevarēja, kāda lavīna tuvojas. Faktiski šajā īsajā apskatā varu arī neizvērsties par Straumes šāgada panākumiem pasaulē – vēl decembrī viss svaigi izlasāms karstos ziņu virsrakstos un turpināsies arī janvārī un februārī vismaz, kamēr vien Oskaru drudzis nebūs rimies. Gribu tikai uzsvērt, ka arī Latvijā Straume ir unikāls fenomens, kas satricina kinoteātru statistikas ierastās formulas, – kopš nacionālās pirmizrādes augusta beigās filma Straume vismaz piecpadsmit nedēļu pēc kārtas turas visvairāk apmeklēto filmu saraksta līderos, 100 000 skatītāju atzīmi tā sasniedza jau oktobrī, bet decembra otrajā ne dēļā kļuva par gada oficiālo uzvarētāju, atstājot aiz sevis veselu virkni Holivudas lielbudžeta projektu.
2024. gada fenomeniem jāpieskaita arī Eiropas un pasaules mērogā unikālais fakts, ka rudenī dokumentālā kino klasiķis Ivars Seleckis savu 90 gadu jubileju nosvinēja kā jauneklīgs un aktīvi strādājošs režisors, kopā ar Armandu Začu pabeidzot filmu Turpinājums. Pieaugšana, kuras pirmizrāde notika tieši meistara dzimšanas dienā 22. septembrī. Ivara Selecka radošajam mūžam veltīta izstāde joprojām ir skatāma LKA Rīgas Kino muzejā.
Savukārt veselīgu kritisko domāšanu gada nogalē aktivizēja atziņa, ka patriotiski labi nodomi un cēli temati automātiski negarantē visaptverošus un neapstrīdamus panākumus – publikas pretrunīgā reakcija uz spēlfilmas Zeme, kas dzied parādīšanos kinoteātru repertuārā, cerams, dos daudz vielas pārdomām un analītiskiem secinājumiem.
Rezumējot 2024. gada viļņošanos Latvijas filmu nozarē, secinājumi uzmundrina – šis ir bijis intensīvas kinodzīves un spilgtu parādību laiks, par kuru vēl būs iespēja padomāt arī janvārī un februārī, kad ar gada ražas vērtējumiem nāks tradicionālais Lielais Kristaps.