Rīgā turpinās rudens festivālu sezona. Festivāls Baltijas pērle, kas kinoteātrī Splendid Palace tika atklāts 24. septembrī, notiek cītīgi un regulāri jau 31 gadu, tikpat cītīgi ik rudeni tiek atgādināta šī pasākuma specifika. Proti, Baltijas pērle demonstrē filmas, izspēlējot savus iecienītos paņēmienus. Festivāla sīkstums un izturība skaidrojama ar savu skatītāju – sev uzticamās publikas – pazīšanu un prasmi piemeklēt šai auditorijai piemērotas filmas. Baltijas pērles piedāvājumā vienmēr ir šis tas no Kannu festivāla programmas, šis tas no Eiropas, pamatā Francijas, – filmas ar spēcīgiem aktieriem nobriedušai publikai un senioriem, arī šis tas par modes māksliniekiem, šis tas no klasikas. Šoreiz dizaineru tēmu nosedz filma Džons Galjāno. Kāpums un kritums/John Galliano. High & Low, savukārt klasiku – izcilais franču režisora Žana Pjēra Melvila Samurajs/Le samouraï ar nesen mūžībā aizgājušo Alēnu Delonu, kā arī Serdžo Leones epohālais darbs Reiz Amerikā/Once Upon a Time in America.
Arī šogad Baltijas pērles piedāvājums ierakstās jau pieminētajās četrās tematiskajās gultnēs. Nav noliedzams, ka festivāla ietvars mobilizē publiku doties uz kino un skatīties filmas, kas ikdienas repertuārā vienkārši pazustu un netiktu pamanītas.
Kannu dilemmas
Sākšu ar filmām no šā gada Kannu festivāla repertuāra. Kā jau ierasts, vairākas pasaulē ietekmīgākā festivāla konkursa filmas tiek sadalītas starp diviem vietējiem festivāliem – Baltijas pērli un Rīgas Starptautisko kinofestivālu Riga IFF.
Baltijas pērle ir izvēlējusies rādīt Kannu festivāla uzvarētājfilmu – amerikāņu režisora Šona Beikera Anoru. Šoreiz īpašas slavas dziesmas Kannu zeltnesei nedziedāšu. Ja atminaties, maijā pēc Kannu festivāla izskaņas Anoras uzvaras fakts tika vērtēts pretrunīgi – arī kā Kannu žūrijas sava veida ignorances apliecinājums pret ģeopolitisko spriedzi un Krievijas izraisīto karu Ukrainā. Filma ir amerikāņu režisora veidota komēdija, kuras galvenie varoņi ir imigranti no Krievijas un bijušās padomijas. Anora ir galvenās varones vārds, šajā lomā ļoti laba ir amerikāniete Maikija Medisone.
Filmas vide ir Ņujorkas klubi un bāri, kur satiekas striptīza meiča un krievu oligarha dēliņš. Nevaldāmā puisieša pieskatīšana uzticēta dažādiem tipāžiem no Braitonbīčas, un ar saviem pienākumiem tie nekādi netiek galā. Filma ir veikli veidota situāciju komēdija ar prasmīgi atklātiem raksturiem un tipāžiem, citā laikā un citā kontekstā Anoru varētu klasificēt kā visai pārliecinošu krievu emigrācijas studiju, smeldzīgu stāstu par nabadzīgu, bet ņipru meiču un infantilu oligarhu atvasi, tomēr laiks ir tāds, kāds tas ir. Tālab šīs filmas izpušķošana ar Kannu Zelta palmas zaru īpašu godu festivālam, precīzāk – žūrijai, ko vadīja sieviete varone, filmas Bārbija veidotāja Grēta Gērviga, nedara.
Par Kannu uzvarētājiem runājot, ir jāpiemin, ka Baltijas pērles programmā ir arī ķīniešu filma – spēcīga drāma Melnais suns/Black Dog –, kas ieguva galveno balvu sadaļā Īpašais skatiens/Un Certain regard, kurā bija iekļauta arī Ginta Zilbaloža Straume.
Krievu kultūras Trojas zirga faktors pavada vēl vienu šā gada Kannu festivāla konkursa filmu Ļimonovs. Balāde/Limonov: The Ballad, kas ir iekļauta Baltijas pērles seansu sarakstā un ko ir uzņēmis emigrācijā dzīvojošais režisors Kirils Serebreņņikovs. Galvenajā lomā – britu zvaigzne Bens Višovs. Pati filma par skandalozo dzejnieku, vēlāk emigrantu ASV, vēl vēlāk – agresīvas, impēriskas ideoloģijas ruporu Eduardu Ļimonovu – tā arī nepiedāvā atbildi uz jautājumu, kālab Kirils Serebreņņikovs ir izvēlējies veidot šo darbu un kādai auditorijai tas ir mērķēts.
Kannu festivāla filma O, Kanāda!/Oh, Canada! ir daudz neitrālāks gadījums. Filma arī nāk no Kannu festivāla konkursa programmas, kurā tā visdrīzāk tika iekļauta slaveno autoru dēļ. Filmas režisors Pols Šrēders ir klasiķis – savulaik viņš ir rakstījis Mārtina Skorsēzes Taksista scenāriju, radījis nozīmīgus kinoteorijas tekstus u. c. Galvenajā lomā filmā O, Kanāda! ir Ričards Gīrs. Šis darbs iekļaujas tā sauktajā "kino par kino" klāstā, tajā ir atspoguļots filmēšanas process – tiek veidota dokumentālā filma par kādu slavenu režisoru, un filmēšanas process atkailina un izgaismo dramatiskus, pretrunīgi vērtējamus slavenības dzīves faktus. Šī ir savdabīga raksturu un kino medija studija klasiķu izpildījumā.
Patiesuma dramatisms
Iepriekšminētās filmas vērtēju atturīgi, kaut Kannu festivāls tām ir uzlicis īpašu kvalitātes zīmolu. Toties labprāt ieteiktu režisora Kristofa Onorē filmu Mans Marčello/Marcello mio, kas arīdzan bija Kannu konkursā. Tas ir ļoti personisks darbs, kurā daudz enerģijas ir ieguldījusi Kjara Mastrojāni un viņas māte Katrīna Denēva. Filma ir veidota kā aktrises – Kjaras Mastrojāni – sevis un sava tēva Marčello Mastrojāni meklējumu stāsts. Marčello Mastrojāni šogad svinētu simtgadi, taču filmu Mans Marčello būtu ļoti pieticīgi uztvert tikai kā jubilejas darbiņu. Tajā ir pārliecinošs patiesuma un dramatisma elements, kas to atšķir no neskaitāmām citām franču filmām, kuras vēsta par attiecībām un kurās filmējas vieni un tie paši slavenie franču aktieri.
Filmas dramatisms pamatā ir saistīts ar slavenību bērna statusu. Kjara Mastrojāni nenoliedzami ir laba aktrise, taču viņa ir arī leģendāru aktieru bērns. Brīdī, kad filmā Mans Marčello režisore ierosina Kjarai Mastrojāni (viņas varonei, kas ir jāuztver kā aktrises alter ego) nebūt ne Denēvai, ne Mastrojāni, bet būt autentiskai (citēju aptuveni), sākas Kjaras mēģinājumi saprast, kas tad ir bijis viņas tēvs, un sākas ceļojums Mastrojāni filmu pasaulē. Šo filmu pilnvērtīgi spēs novērtēt tie skatītāji, kuri pārzina Marčello Mastrojāni daiļradi (vismaz viņa kopdarbus ar Federiko Fellīni – Saldā dzīve un 8½), filmā ieguldīts daudz darba – arī citātu precizitātē. Tomēr pamatā tā ir ļoti personīga filma – Kjaras Mastrojāni stāsts par sevi kinovēsturē, ko līdzradījuši viņas tik slavenie vecāki – Marčello Mastrojāni un Katrīna Denēva.
Prīmas un maestro
Baltijas pērles afišā neiztikt bez vairākām filmām ar franču prīmām. Katrīna Denēva spēlē Francijas prezidenta Žaka Širaka kundzi komēdijā Bernadetas atriebība/ Bernadette. Divās filmās redzēsiet Izabellu Ipēru: Marianna/Marianne ir konceptuāls darbs, ko veido izcilās aktrises monologs, savukārt Ceļojums mīlestības meklējumos/Sidonie au Japon ir drāma, kurā Izabellas Ipēras atveidotā rakstniece dodas uz Japānu. Francijas kino ir pārstāvēts arī ar radikālā talanta Leo Karaksa jaunāko darbu Tas neesmu es/C’est pas moi, ko gan neesmu redzējusi.
Programmā ir iekļautas vairākas vēsturiski biogrāfiskas filmas, intriģējošākā no tām ir Lī Millere. Fotogrāfe/Lee par amerikāņu fotogrāfi Lī Milleri (titullomā – Keita Vinsleta). Divi citi izcili britu aktieri – Endrū Skots un Pols Meskals – rada vientulības izmisumu un tuvības mulsumu drāmā Visi esam svešinieki/All of Us Strangers, kas radīja rezonansi pērnā gada kinobalvu sezonā.
Aktrise Keita Vinsleta atveido slaveno amerikāņu fotožurnālisti Lī Milleri (1907–1977) režisores Elenas Kurasas vēsturiski biogrāfiskajā drāmā Lī Millere. Fotogrāfe. Publicitātes foto
Lielu uzmanību piesaistījusi arī Bredlija Kūpera filma Maestro, kas ir atrodama platformā Netflix un ko Baltijas pērle aicina noskatīties uz lielā ekrāna, – tas ir kaislīgs stāsts par amerikāņu komponistu un diriģentu Leonardu Bernsteinu (mūziķi spēlē Bredlijs Kūpers, viņa sievu – Kerija Maligena).
Informācija: balticpearl.lv