Kamēr zinātnieki ne bez potenciāla pirmatklājēja azarta laboratorijās sacenšas, ar kādu vakcīnu "nomierināt" vīrusu, kas izskatās tik skaists – "apaļš un viss puķītēs", kā melni asprātīgi joko krievu humoristi, bet patiesībā izrādījies īsts masu slepkava, kurš pirmajiem pie rīkles ķeras tieši vecīšiem –, teju histēriskā asprātībā un jaunradē vārās visi. No telefona uz telefonu plūst joku straume.
Guardian raksta, ka bumu piedzīvo dažādi grāmatu klubi. Mākslas gardēži var gluži vai peldēties estētiskā labsajūtā izolētajiem dāsni ziedotajās kultūras vērtībās. Tātad tauta savu garu uzturēt prot. Un tomēr aizvien skaļāk ieskanas ilgas pēc "īstu" mākslinieku pienesuma šajā "covid-19 amatiermākslas" okeānā.
Klusums pirms vētras
Šobrīd ir iestājies nākamais etaps, kad arī mākslas profesionāļi vēlas teikt savu vārdu, ne vairs daloties ar jau tapušo, bet radot gluži jaunus, koronavīrusa ēras motīvu un noskaņu iedvesmotus jaundarbus. Piemēram, pirms pāris nedēļām noslēdzās Guardian rīkots literāro darbu konkurss. Līdzīgas iniciatīvas parādās aizvien vairāk.
Latvijā jau kopš marta vidus, kad šeit tika izsludināti pirmie ierobežojumi, dokumentālists Ivars Zviedris uzņem kadrus un epizodes, kas saistās ar vīrusa Covid-19 radīto ārkārtas situāciju, veidojot savdabīgu "pandēmijas dienasgrāmatu", iemūžinot notikumus un cilvēkstāstus. "Es filmēju klusumu pirms vētras, jo ticams, ka tuvākajā laikā situācija kļūs tikai sliktāka," saka režisors. "Galvenais izaicinājums ir atrast drošāko veidu filmēšanai – lai saglabātu distanci un nevienu neapdraudētu, tomēr piekļūtu pietiekami tuvu cilvēkiem un notikumiem," uzsver Ivars Zviedris un piebilst, "dokumentālista misija ir klāt."
Sastinguma laiks
"Tukša Starptautiskā lidosta Rīga. Autobusu parka darbinieki, tērpušies kā citplanētieši, apsmidzina sabiedriskā transporta krēslus ar etilspirtu. Cilvēki veikalos maizi iepirkumu groziņā liek ar cimdotām rokām. Valstu robežas, kuras vēl nesen varēja šķērsot, nemaz nepamanīdams, ka ar vienu soli esi nonācis kaimiņzemē, nu sargā barjeras un robežsargi. No stabiem tiek noplēstas afišas, ziņojumu dēļi paliek tukši. Viss ir atcelts. Slimnīcu gultas tukšās palātās gaida inficēto pieplūdumu. Cilvēki, kuri pirms desmit un vairāk gadiem pameta Latviju, ar speciāliem reisiem steidzas atgriezties dzimtenē. Šādus kadrus mana kamera nekad nav filmējusi," raksta režisors. "Es fiksēju Covid-19 radīto sastinguma laiku kino vērojumā un gaidu, kas notiks. Vēroju cilvēkus un notikumus. Scenāriju topošajai filmai raksta laiks, kas novērojošā dokumentālā kino radītājam ir labākais sabiedrotais."
Visu rakstu lasiet laikraksta Diena pirmdienas, 6. aprīļa, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!