Kannu festivāla skrējiens ir krietni pāri pusei un tuvojas izskaņai – Zelta palmas zara pasniegšanas rituāls notiks svētdien, 22. maijā. Visdrošākais stāstījuma pavediens, pie kura turēties, atbildot uz jautājumu, kas notiek Kannās, vienmēr ir bijusi galvenā – konkursa – skate, klāt var pieķert vienu otru filmu no citām festivāla programmām. Viss pārējais – burzma, bizness, daudzu dažādu institūciju un organizāciju prezentācijas un pasākumi. Kannu festivāls vienmēr ir bijis daudzslāņaina torte, kurā katrs var izvēlēties savu kārtu, savu stāvu... Visu šo kārtu un stāvu iemītnieki – producenti, režisori, birokrāti, vārdu sakot, dažādi kino darboņi, arī avantūristi un citi grezni putni – fanātiski seko līdzi filmu skatēm, mēģina saķert mākslas brīnumu un uztaustīt aktuālās tendences.
Tas – ideālā. Dzīvē ir gadījies sastapt smalkus kino ļaudis, kuri uz jautājumu, ko jūs esat redzējuši no Kannu festivāla programmas, atbild – savu filmu pirms desmit gadiem. Nezin kāpēc man tas nešķiet smieklīgi.
Kas tad notiek Kannu festivālā, kura programma šoreiz žilbina ar slavenu režisoru vārdiem pat vēl intensīvākā koncentrācijā nekā citu gadu? Turēsimies pie konkursa programmas, nevairojot kņadu ap Džūliju Robertsu, Džordžu Klūniju, Džodiju Fosteri un citiem skaļiem vārdiem – visi piesauktie pirms dažām dienām Kannās pozēja filmas Naudas monstrs/Money Monster pirmizrādē. Tā drīz būs kinoteātru repertuārā Rīgā. Likšu mieru arī Stīvenam Spīlbergam un viņa ceļojumam bērnu literatūras pasaulē – filmai The BFG jeb Lielais draudzīgais milzis, no kuras neizspruks arī Latvijas skatītāji. Šī ir komerciālākā, amerikāniskākā Kannu daļiņa – filmas, kuras tiek demonstrētas ārpuskonkursa programmā ar abpusēji izdevīgiem nosacījumiem. Kannām tiek zvaigznes, kuras defilē pa sarkano paklāju, savukārt zvaigznēm un viņu pārstāvētajai filmai – pamatīga publicitāte. Visi laimīgi. Taču tas nenozīmē, ka citas Kannu festivāla filmas līdz Rīgai netiks – Eiropas filmu izplatītājiem, arī tiem, kuri strādā Baltijā, Kannu festivāls ir plašs darbalauks, kur pirkt filmas. Ir pamatotas cerības, ka spilgtākie darbi būs skatāmi Rīgā – gan rudens festivālos, gan ārpus tiem.
Kanibālu jociņi
Jāsāk ar pārsteidzošāko konkursa filmu – ierasti radikālā franču režisora Bruno Dimona filmu Maluts/Ma Loute (tā sauc vienu no filmas varoņiem; darba angliskais nosaukums ir Klusais līcis/Slack Bay), kurā franču zvaigzne Žiljeta Binoša bez kompleksiem un aiztures ļaujas burleskas žanram. Aktieru kustības, plastika, žesti un teksti ir pārspīlēti un eksaltēti, žanra nosacījumi ļauj tiem žākstīties, šķobīties, krist un gāzties. Filmas žanrs nedodas rokās uzreiz, precīzāk, sākotnēji pat nenotici, ka ierasti līdz eksistenciālai smeldzei nopietnais Bruno Dimons ampelējas, turklāt ar katru brīdi arvien dullāk. Darbība notiek XX gadsimta sākumā Francijas ziemeļos, piekrastē, kur vasaras atpūtu ieradusies baudīt situēta pilsētnieku ģimene, ikdienas darbos dodas zvejnieki un rosās divi policijas inspektori – viens milzu apmēru resnis, kurš mēdz pārvietoties arī ripojot, jo ātrāk, un sīkāks gariņš – abi nedaudz atgādina amerikāņu kino komiķus Ebotu un Kostello no XX gadsimta 40.–50. gadiem.
Apvidū ir sākuši pazust cilvēki, lūk, arī iemesls, kālab piekrastē ieradušies policisti, lai iztincinātu zvejniekus – tēvu un viņa vecāko dēlu. Dēls jau ir paguvis aizrauties ar pilsētnieku ģimenes atvasi – jaunekli, kurš tērpjas kā meitene, vai meiteni, kura mēdz tērpties arī kā jauneklis (šī varoņa, vārdā Billijs/-a, identitāte tā arī paliek neatšifrēta). Lai intriga būtu vēl šerpāka, piebildīšu, ka zvejnieku ģimene ir kanibāli, kuri ģimenes pusdienās gardu muti mēdz notiesāt cilvēku miesas, kauliņus gardi apsūkājot. Filma ar savu neprognozējamību un provokatīvo rotaļīgumu pārliecinoši iezīmē visai uzskatāmu šā Kannu kinofestivāla tendenci – žanra reabilitāciju, atdzimšanu.
Neielaidīšos garos pārspriedumos, kāpēc Eiropas kino un žanra filmu attiecības ir visai problemātiskas. Arī pārdomās par tēmu, kālab drāmas vai traģēdijas vienmēr nozīmīgos kinoforumos ir kotējušās augstāk, teiksim, par komēdijām. Eiropas kino tradīcijā dominē autorības koncepts – autora oriģinalitāte kopš XX gadsimta vidus vienmēr vērtēta augstāk nekā sekošana striktiem žanra likumiem. Pat neatceros, kad Kannu konkursa programmā būtu iesprukusi kāda komēdija, kur nu vēl tik trakulīga un vienlaikus tik oriģināla kā Bruno Dimona filma. Turklāt šī nebūt nav vienīgā Kannu konkursa filma, kas vedina domāt, ka pat elitārā foruma programmas veidotāji un filmu atlasītāji ir saguruši no Eiropas kino tradicionāli kultivētā dramatisma. Un tā nebūt nav vienīgā filma ar komēdijas elementiem.
Ja šajā brīdī būtu jāpiešķir Zelta palmas zars, orientējoties pēc kritiķu veidotā filmu reitinga, ko tradicionāli publicē industrijas izdevums Screen International, uzvarētu vācu režisores Marenas Ādes filma Tonijs Erdmanis/Toni Erdmann. Viņa ir viena no tām Kannu festivāla dalībniecēm, kuras vārds nav īpaši pazīstams ārpus dzimtenes. Atturīgā, reālistiskā un absurda elementus izspēlējošā komēdija par padzīvojuša tēva un meitas, biznesa sievietes, darbaholiķes, attiecībām piedāvā svaigas, komiskas intonācijas – gan pašā stāstā, gan tā realizācijā.
Saimnieces un kalpones kaislība
Konkursa programma neiztiek arī bez trillera asumiņa atzītu režisoru sniegumā. Dienvidkorejas režijas slavenība Parks Čan Vuks ir piederīgs Kannu festivāla mīluļu lokam – viņa filmas festivālā tiek izrādītas regulāri. Viņa pazīstamākais darbs ir Vecais zēns/Oldboy (2003). Parka Čan Vuka filmām piemīt izsmalcināts vizuālais stils, turklāt viņš vienmēr ir bijis izcils stāstnieks – arī jaunākajā filmā Jaunkundze/ Mademoiselle/The Handmaiden.
Darbība notiek Dienvidkorejā XX gadsimta 30. gados, kad to ir okupējusi Japāna. Filmai ir oriģināla struktūra, kas piedāvā atšķirīgus skatpunktus uz vienu un to pašu stāstu par jaunu, ļoti bagātu sievieti, kura dzīvo sava tēvoča namā un būs spiesta viņu apprecēt. Šo plānu nolemj izjaukt divi viltvārži – viltus augstmanis un bijusī zagle, kura sāk strādāt par kalponi bagātnieku namā. Viņas uzdevums ir iegūt kundzes uzticību un pārliecināt viņu, ka viltus japāņu kungs ir tas, kura uzstājīgajām jūtām ir vērts atbildēt. Sekot tam, kurš kuru un kāpēc krāpj, ir aizraujoši – filmas intriga tiek uzturēta līdz pat finālam. Saimnieces un kalpones attiecības iezīmējas ne tikai ar intrigu, kurš kuru šajā spēlē muļķo, bet arī ar abpusēju kaislību. To Parks Čan Vuks dekoratīvi izspēlē, piesaucot Austrumu erotiskās kultūras konteksta artefaktus.
Spriedze vientulībā
Trillera elementus dāsni izmanto franču režisors Olivjē Asajass filmā Personīgā iepirkšanās speciāliste/Personal Shopper ar Kristenu Stjuarti galvenajā lomā. Šis ir intriģējošs darbs, kas notur trillera spriedzi un koķetē ar smalko enerģiju un misticisma devu. Galvenā varone ir jauna sieviete – smalku lupatu "šopere" jeb pircēja kādai zvaigznei. Meitene nesen zaudējusi dvīņubrāli un izjūt viņa klātbūtni teju vai fiziski. Olivjē Asajass padarījis amerikānieti, tīņu grāvēja Krēsla zvaigzni Kristenu Stjuarti, gandrīz par franču aktrisi; loma viņa iepriekšējā filmā Zils-Marijas mākoņi atnesa Kristenai Stjuartei augstāko Francijas kino apbalvojumu Cēzars. Režisors ar baudu uzkrauj aktrisei visu filmas smagumu, liekot viņai teju lepnā vientulībā izdzīvot spriedzi, klīstot starp elitāriem veikaliem (tāda profesija) un garu pasauli – protams, savas patības meklējumos.
Šī ir pirmā filma, kurā es beidzot novērtēju Kristenas Stjuartes profesionālās spējas. Olivjē Asajasa filma būtu medusmaize žurnāla Mistērija cienītājiem (joks) un tiem, kas spēj novērtēt ne tikai trillera spriedzi, bet arī pazīstamā franču režisora prasmi spēlēties ar žanru un atstāt neatbildētus neskaitāmus jautājumus. Ja jums ko izsaka Deivida Linča vārds, šo filmu visprecīzāk varētu salīdzināt ar kādu no Linča darbiem, kaut vai Malholandas ceļu. Filmai Personīgā iepirkšanās speciāliste ir komercpotenciāls, ja tas ir obligāts, lai šis darbs nonāktu uz ekrāniem Rīgā (un citur).
Spēcīgs Kannu konkursa programmā iezīmējas britu kino, īpaši režisores Andreas Arnoldas filma Amerikāņu saldumiņš/ Americam Honey – ārkārtīgi kinematogrāfisks darbs, ceļa filma par jaunas meitenes, vārdā Zvaigzne, ceļu pa Amerikas vidieni kopā ar dzīves baudas testējošu jauniešu grupu.
Kannās līdz nedēļas beigām viss vēl turpinās. Par izcilo autoru Pedro Almodovara un Džima Džarmuša jaunajām filmām lasiet žurnālā SestDiena.