Droši vien kaut ko līdzīgu par savu dzīvi gribas domāt katram, kārtējo gadu aizvadot, bet Latvijas filmu nozarē patiešām ir objektīvs pamats apgalvot – šis gads ir bijis pozitīva pagrieziena punkts, turklāt vairākās atšķirīgās jomās. Varbūt simboliski, ka svarīgākais notikums piedzīvots pašās gada beigās kā noslēgums ilgstošam un nopietnam procesam, – decembra sākumā tika izziņoti rezultāti programmā Latvijas filmas Latvijas simtgadei un nosauktas tās 16 filmas, kuru ražošana sāksies 2016. gadā un tiks plānota arī 2017. gadā tā, lai pirmizrādes Latvija saņemtu kā dāvanu 2018. gadā. Kopumā šī programma atnesusi filmu nozarei sen nepiedzīvotu papildu finansējuma apjomu (apmēram septiņi miljoni eiro četros gados), taču ļoti būtiski un likumsakarīgi ir tas, ka finansējums netika izcīnīts ar parasto mantru "dodiet mums vairāk naudas, un mēs taisīsim vairāk filmu", bet gan ar ļoti konstruktīvu plānu, kas sola konkrētu rezultātu (žūrijas lēmums noteica, ka tās būs sešas spēlfilmas, astoņas dokumentālās filmas un divas animācijas filmas, visas pilnmetrāžas!), turklāt Latvijas simtgades konteksts paredz šīm filmām (blakus visām citām kvalitātēm un neizslēdzot tās) draudzīgu un komunikablu attieksmi pret skatītāju un ciešu sadarbību ar kaimiņvalstīm vismaz izplatīšanas procesā.
Revolucionāri soļi
Latvijas simtgadei izvēlēto filmu pieteikumus var apskatīt īpašā sadaļā, kas iekārtota Nacionālā kino centra portālā www.filmas.lv, un šī ir vēl viena ievērības cienīga parādība 2015. gada Latvijas kino dzīvē. Pats portāls gan nav nekāds jaunums, tas kopā ar Kultūras informācijas sistēmu centru tika atvērts jau 2009. gadā un piedāvā vairāk nekā 800 Latvijas bibliotēkās skatīties Latvijas filmu izlasi, bet ārpus bibliotēku iekšējā tīkla – izmantot plašu un precīzu Latvijas filmu datubāzi. Tomēr 2015. gadā portāls ir sācis jaunu dzīvi, atverot sadaļu Latvijas filmas tiešsaistē, un tas ir revolucionārs solis filmu nozares attiecībās ar skatītāju, kurš XXI gadsimtā radikāli maina kino skatīšanās ieradumus.
Pirmajās darbības nedēļās augusta beigās šī sadaļa izpelnījās nepieredzēti vētrainu sabiedrības uzmanību, dažus mēnešus vēlāk portāls uzvarēja balvas Kilograms kultūras rudens balsojumā, un zīmīga ir kategorija, kurā tas tika izvirzīts apbalvojumam – Gada pārsteigums. Jācer, ka drīzumā Latvijas filmu pieejamība vairs nevienam nebūs pārsteigums, jo pamazām filmu producenti arī paši arvien vairāk izmanto tehnoloģiju piedāvātos ceļus tuvāk skatītājam, ievietojot filmas platformā vimeo.com un citur internetā.
Pa tehnoloģiju attīstības ceļu 2015. gadā devies arī kino nozares žurnāls Kino Raksti, pēc 15 gadu mūža drukātā formātā kļūstot par digitālu platformu www.kinoraksti.lv un pirmajā darbības mēnesī sasniedzot 10 000 lasītāju, kas drukātam izdevumam bija tāls sapnis.
Vēl viens revolucionārs solis sperts izglītības sistēmas virzienā – beidzot kā negrozāmu pieņemot faktu, ka atsevišķa vieta kino izglītībai skolu programmās tuvākajā laikā netiks paredzēta, Nacionālais kino centrs sadarbībā ar Valsts izglītības satura centru 2015. gada sākumā laida klajā metodisko materiālu Kino skolās, kas sāk ar "pilināšanu" – piedāvā skolotājiem Latvijas filmu fragmentus, kurus iespējams integrēt visdažādākajās mācību stundās un visās vecuma grupās. Laikmetā, kad īpaši bērni un jaunieši pasauli uztver kā vizuālu attēlu rindu, ir tikai loģiski un apsveicami, ja daļa šo kustīgo bilžu nāk no Latvijas filmām, tādā veidā arī audzinot tām jaunus skatītājus.
Dokumentālo filmu spēks
2015. gadā arī Nacionālais filmu festivāls Lielais Kristaps pārmeta vairākus revolucionārus kūleņus, un vispirms jau tas bija pēc ilgiem laikiem pirmais, kuru no iepriekšējā šķīra nevis divi gadi, bet pat mazāk nekā gads. Kopējo festivālam pieteikto filmu skaitu šī īsā distance nemazināja, tikai sāpīgi ietekmēja spēlfilmu konkurenci, tomēr šai ne pārāk priecīgajai situācijai seko divas labas ziņas. Pirmkārt, nākamgad pilnmetrāžas spēlfilmas atkal būs. Novembrī pirmizrādītajai Lailas Pakalniņas Ausmai sekos Dāvja Sīmaņa Pelnu sanatorija janvārī, Renāra Vimbas debija februārī, pēc tam Viestura Kairiša Melānijas hronika – 2016. gada Lielajā Kristapā gan būs no kā izvēlēties galveno balvu ieguvējus.
Otra labā ziņa – 2015. gadā par kases grāvējiem Latvijā kļuva vairākas dokumentālās filmas. Gada nogalē ātrus skatītāju skaita rekordus sakrāja filma Prāta vētra. Starp krastiem, taču kino nozarei pat svarīgāks ir fakts, ka visu pavasari un vasaru uz dažādiem ekrāniem visā Latvijā aktīvi cirkulēja divas citas dokumentālās filmas, tā teikt, tīrs kino, kam skatītāju intereses avansu negādā Latvijā populārākā mūzikas grupa, – Ievas Ozoliņas filma Mans tēvs baņķieris un Ināras Kolmanes Ručs un Norie šogad ievērojami kuplināja Latvijas dokumentālā kino fanu pulku un tika arī pelnīti novērtētas Lielajā Kristapā.
2015. gadā ir vēl daudz kino nozares notikumu, kas apliecina pozitīvu pavērsienu vai vienkārši kvalitatīvi turpina savu darbu, piemēram, Rīgas Starptautiskais kinofestivāls (Riga IFF) otrajā reizē sevi pieteica daudz spēcīgāk nekā pirmajā; starp trim Izcilības balvas ieguvējiem kultūrā viena ir animācijas režisore un producente Signe Baumane; Rīgas kinoteātriem piepulcējies viens mazais brālis Kino Bize, padarot Elizabetes ielu par īstu kino ielu; Rīgas Kino muzejā atvērta jauna ilglaicīga izstāde par Rozes Stiebras un Anša Bērziņa animācijas filmām; Latvijas vārds nopietni izskanējis Eiropas dokumentālistu mekā Amsterdamā, pasaules animācijas mekā Ansī un daudzās citās pasaules vietās; NKC izveidojis īpašu Latvijas filmu DVD izlasi, kas Latvijas prezidentūras ES Padomē laikā nonākusi gan Latvijas vēstniecībās ārvalstīs, gan bibliotēkās un mācību iestādēs tepat Latvijā; Latvijas Televīzija 2015. gada nogalē trīs mēnešus demonstrēja Latvijas jauno režisoru īsfilmas, un tas vēl nebūt nav viss. Kaleidoskopa mozaīkas fragmenti, kas visi kopā demonstrē daudzveidīgu, krāsainu, uz attīstību vērstu kopainu.