Režisori un scenāristi Ēriks Toledano un Olivjē Nakašs pašlaik ir veiksmīgākie franču komēdiju autori. Kopš 2005. gada režisoru duets ir uzņēmis septiņas pilnmetrāžas spēlfilmas un vairākas īsfilmas. Viņu populārākais darbs ir komēdija Neaizskaramie/Intouchables (2011) – stāsts par attiecībām starp paralizētu balto bagātnieku (Fransuā Klizē) un krimināli sodītu tumšādaino bezdarbnieku (Omars Sī), kurš kļūst par miljonāra aprūpētāju. 2017. gadā Holivudā radīts Neaizskaramo rimeiks – režisora Nīla Burgera filma Pilnīgi nesaderīgi/The Upside, kurā tēlo Braiens Krenstons, Kevins Hārts un Nikola Kidmena. Kritiķiem nav šaubu, ka franču oriģināls ir daudz aizraujošāks par amerikāņu kopiju.
Ērika Toledano un Olivjē Nakaša darbi, kuros režisori pievēršas sociāli aktuālām tēmām un pasniedz tās asprātīgā formā, ir iemantojuši skatītāju atzinību visā pasaulē: viņu filmas Neaizskaramie, Samba (2014) un Tāda ir dzīve!/C’est la vie! (2017) ārpus Francijas ir noskatījušies 36,6 miljoni cilvēku, kases ieņēmumi ir sasnieguši 253 miljonus eiro. 2019. gadā režisorus godināja organizācija UniFrance, kas ir atbildīga par franču kino popularizēšanu ārzemēs, – viņiem tika pasniegta balva par franču kinematogrāfistu sasniegumiem pasaulē. Iepriekš UniFrance balvu saņēmušas aktrises Izabella Ipēra un Žiljeta Binoša, savukārt šā gada laureāts ir režisors Olivjē Asajass.
Ērika Toledano un Olivjē Nakaša jaunākā filma Īpašie/Hors normes/The Specials (2019) ir drāma ar komēdijas elementiem un vēsta par autismu. Pagājušā gada maijā tā tika demonstrēta Kannu kinofestivāla noslēguma ceremonijā. Pērn Francijā tā bija viena no populārākajām pašmāju filmām – kinoteātros to noskatījās 2,064 miljoni cilvēku.
Latvijas publika Īpašos nenovērtēja: filma iznāca uz ekrāniem pirms divām nedēļām, 17. janvārī, un tūlīt pazudīs no repertuāra. Pēdējie seansi notiks 30. un 31. janvārī Apollo Kino tirdzniecības centrā Akropole. Svarīgi zināt, ka 31. janvārī tur notiks labdarības akcija: no katras iegādātās biļetes uz filmu Īpašie viens eiro tiks ziedots Latvijas Autisma apvienībai.
Galvenajās lomās – globālā superzvaigzne Vensāns Kasels un Francijā populārais aktieris Reda Katebs. Viņu atveidotajiem varoņiem Bruno un Malikam ir reāli prototipi – divu bezpeļņas organizāciju dibinātāji Stefāns Benamū un Dauds Tatū, kuri ir veltījuši dzīvi darbam ar jauniešiem autistiem. Pārsvarā tie ir tīņi no mazāk privileģētām ģimenēm, un oficiālā sistēma viņiem nespēj vai nevēlas palīdzēt. Piecus procentus no filmas Īpašie kases ieņēmumiem tās veidotāji ziedo šīm divām asociācijām.
Režisori izmanto kinematogrāfiskus līdzekļus, lai atgādinātu skatītājiem, ka spēlfilmas sižets ir pietuvināts realitātei. Īpašajos spēlē daži aktieri, kuriem ir diagnosticēts autisms. Spriedzi nodrošina arī filmā atspoguļotais izmeklēšanas process: valsts sociālie dienesti mēģina apturēt vienas organizācijas darbību, jo tai nav atbilstošas licences. Taču šī nav tikai drāma, bet arī komēdija.
Bruno un Maliks, kuri jau divdesmit gadu nesavtīgi palīdz autistiem, ir kolorīti personāži. Vensāna Kasela atveidotais Bruno ir pusmūža ebrejs, kuram apkārtējie cenšas piemeklēt sievieti un rīko aklos randiņus. Izrādās, ka Bruno sava ikdienas darba stresa situācijās jūtas daudz pārliecinošāk nekā privātās dzīves līkločos, kas viņu pamatīgi tracina. Savukārt Redas Kateba tēlotais Maliks ir musulmanis, viņam ir sieva un trīs bērni.
Īpašie ir izvirzīti Francijas augstākajam kino apbalvojumam Cezārs astoņās kategorijās, to vidū prestižākajās – labākā filma, labākā režija, labākais oriģinālais scenārijs, labākais aktieris (nominēts gan Vensāns Kasels, gan Reda Katebs) un populārākā filma Francijas kinoteātros. Cezāra laureāti kļūs zināmi 28. februārī.
Janvāra vidū Parīzē notikušajā ikgadējā franču kino prezentācijā režisors un scenārists Ēriks Toledano atbildēja uz KDi jautājumiem.
Filma Īpašie uzreiz ierauj skatītāju notikumu virpulī. Tai ir ļoti dinamisks, enerģijas pilns starts. Vai ir grūti atrast piemērotu filmas sākumu?
Tas ir filosofisks jautājums – kā sākt un noslēgt šāda veida filmu. Īpašie vēsta par to, kā rūpējamies par ievainojamākajiem cilvēkiem mūsu sabiedrībā. Ja iedziļināmies šajā problēmā, vienmēr atklājas arvien sarežģītāki piemēri. Stāsts ir nebeidzams, un arī filmai nav beigu. Ko darīt ar sākumu? Kā iepazīstināt skatītājus ar šo tēmu? Sapratām, ka nav īpaši jāiepazīstina – vienkārši ir jāatver durvis un uzreiz viss ir jāparāda tik tieši, cik iespējams.
Ja žurnālists gatavo kādu pētniecisku materiālu, viņš strādā vairākas nedēļas. Savukārt mēs ar Olivjē Nakašu filmas tēmu pētījām trīs gadus. Mums ir pavisam citas attiecības ar laiku, un kino laiks iegūst īpašu dziļuma dimensiju. Pētījumi, izmeklēšanas materiāli, ekspertīzes, sociālo dienestu un medicīnas iestāžu dokumentācija – mums tam visam bija jāiziet cauri. Mēs kontaktējāmies ar varoņu prototipiem, vecākiem, kopējiem, palīgiem un ārstiem.
Tas, ko darām, nav ne televīzijas reportāža, ne paplašināts faktu apkopojums interneta portālā. Mēs dzīvojam sabiedrībā, kura pieprasa strauju informācijas plūsmu, un tajā bieži nav refleksijas. Taču mēs strādājot nedrīkstam neko sasteigt, un kino kļūst par patvērumu – mums ar materiālu ir jāpavada tik daudz laika, cik nepieciešams, pirms varam nākt klajā ar savu darbu. Ja runājam par finālu, filmu noslēdz tāds kā cerības aplis, fināls ir atvērts. Tās nav beigas.
Savām filmām bieži izvēlaties sociāli aktuālas, sarežģītas tēmas, piemēram, imigrāciju, un šoreiz – autismu. Kurā procesa posmā jūtat, ka darbā var ielaist arī komisku intonāciju?
To var darīt brīdī, kad tas nešķiet samāksloti. Kad Vensāna Kasela atveidotais varonis Īpašajos cenšas atrast sev sievieti, tās ir komiskas epizodes. Brīžos, kad skatītājs sāk smieties, viņa sirdī kaut kas atveras un mēs kopā varam doties tālāk šajā emocionālajā piedzīvojumā. Kino ir maģija, un filmas veidotāji ir burvju mākslinieki – nekas no tā, ko redzat uz ekrāna, nav īsts. Tā nav dokumentāla filma. Viss, ko esam ievietojuši kadrā, tur ir nonācis apzināti, un visam ir nozīme. Mēs aicinām ieskatīties.
Jā, tā ir izklaide, taču tēmas ir nopietnas, brīžiem smagas. Ieviešam filmā komēdijas elementus, kad tas ir adekvāti un pamatoti. Esam uzņēmuši lielas komēdijas, kuras ir piepildītas ar emocijām, taču Īpašajos mēs parādām lielas emocijas ar mazu komēdijas devu. Tā esam pieraduši strādāt tandēmā ar Olivjē – darba procesā mums pašiem ir jāsmejas vismaz reizi dienā.
Kā jutāties, skatoties savas veiksmīgākās filmas Neaizskaramie ASV tapušo rimeiku Pilnīgi nesaderīgi ar Holivudas zvaigznēm?
Godīgi sakot – ne pārāk ērti. Vēl bērnībā tēvs man teica: labākās idejas vienmēr tiek kopētas. Atceros, ka, rakstot Neaizskaramo scenāriju, mēs ar Olivjē šad tad sevi pieķērām: "Ja mēs būtu amerikāņi, mēs varētu tā uzrakstīt, bet mēs to nedarīsim." Amerikāņi uzrakstīja filmas scenāriju kā jau amerikāņi. Man šķiet – paredzami un triviāli. Šādos darbos ir ļoti trausla robeža starp emocionalitāti un banalitāti, un to nedrīkst pārkāpt. Taču man patīk aktieris Braiens Krenstons, kurš amerikāņu versijā atveido bagātnieku, un arī otrs aktieris ir labs.
Pašlaik amerikāņu kino nav daudz ideju. Labākās amerikāņu filmas, kuras esmu redzējis 2019. gadā, ir komēdiju režisoru uzņemtas drāmas – Ādama Makeja Vara/Vice, Pītera Farelija Ceļvedis/Green Book un Toda Filipsa Džokers/Joker. Manuprāt, tā nav laba zīme. Iespējams, režisori saprata, ka pašreizējā politkorektuma situācijā un Donalda Trampa vadīšanas laikā vairs nespēj jokot, un pārslēdzās uz citu žanru. Amerikā nedrīkst smieties par minoritātēm, tumšādainajiem un sievietēm, tāpēc ir jāmeklē citi izpausmes veidi.
Kur kino vēl ir idejas? Vai franču kino tās ir jūtamas?
Idejas noteikti ir seriālos – tajos, kas top ASV un citur pasaulē. Holivuda turpina sevi atražot un piedāvā filmas, kuru nosaukuma beigās ir skaitļi "2", "3", "5" un pat "7". Šogad iznāks šausmu filmas Zāģis/Saw devītā daļa. Ko jaunu tajā var pateikt?!
Holivudai ir arvien grūtāk atrast oriģinālas tēmas, un tās tiek meklētas citās zemēs, arī Francijā. Mums šeit ir vairāk ierobežojumu, to vidū finansiāli, un tie veicina radošumu. Francijā ir daudz lielisku aktieru, bet mazāk naudas nekā Holivudā, un tas palīdz uzņemt labas filmas. Franču aktieris un režisors Luijs Žuvē ir teicis: "Māksla piedzimst ierobežojumos un mirst no brīvības."
Ja budžets ir neierobežots, tas daudz nelīdz, tāpat Holivuda dara to, ko dara, – filmas tiek uzņemtas uz zaļā ekrāna fona, viss tiek veidots no specefektiem, netiek būvētas dekorācijas.
Kā jūs cenšaties pasargāt sevi no banalitātes, saldenuma un klišejām, kad rakstāt filmas scenāriju?
Tas ir manā DNS: man nepatīk darīt to, kas padodas viegli. Man nepatīk pārspīlēta sentimentalitāte. Katrā situācijā, kuru risinām scenārijā, mums ir jābūt patiesiem. Ja palīdz komēdijas līdzekļi, mēs tos izmantojam. Tā vienmēr ir saruna, kurā tiek iesaistīta auditorija. Turklāt komēdija ļauj radīt distanci – tas nav vēstījums pirmajā personā. Tas, par ko runājam, skar mūs visus, un skatītāji to jūt. Scenārists un režisors nerunā par sevi – ko viņš redz un dara. Nē, tā ir kolektīva pieredze, mēs tajā esam kopā. Tādējādi veidojas savstarpēja saikne, arī intelektuāla ķēde. Tas izdodas Vudijam Allenam, esmu viņa fans. Cilvēki ierauga sevi šajās situācijās, un humors mums neļauj justies vientuļiem.
Kāds būs jūsu nākamais projekts?
Mēs uzņemam seriālu En thérapie televīzijas kanālam Arte. Tā ir populārā Izraēlas projekta BeTipul adaptācija. Lokalizētas versijas ir tapušas daudzās valstīs. ASV versijā In Treatment galveno psihoterapeita lomu atveido Gabriels Bērns. Darbība risinās slēgtā telpā, katrā sērijā ir tikai divi varoņi – psihoterapeits un pacients. Mūsu versijā galveno lomu spēlēs Frederiks Pjero, kurš tēlo vienu no inspektoriem filmā Īpašie. Pārējās lomās būs Reda Katebs, Karola Bukē, Melānija Tjerī un Pio Marmajs.
Vai jums ir kāda īpaša metode darbā ar aktieriem?
Kino ir kā mūzika. Režisoru var salīdzināt ar diriģentu. Aktieris spēlē lomu, tāpat kā mūziķis spēlē instrumentu. Kad aktieris tēlo, režisors var kaut ko pieregulēt, palūgt uzsvērt dažas nianses. Ja es kaut ko nejūtu filmas melodijā, es aktierim to pasaku.
Dažreiz kāds radinieks pie manis vēršas ar lūgumu: "Man drīz būs kāzas. Varbūt varēsi paķert līdzi kameru un nedaudz pafilmēt?" Man nākas atbildēt: "Es nezinu, kā rīkoties ar kameru." Par to uzņemšanas laukumā ir atbildīgs galvenais operators. Mēs ar Olivjē, būdami režisori, esam atbildīgi par kopējo harmoniju. Mums nav padziļinātu tehnisko zināšanu par attēlu un skaņu. Mums nav šādu iemaņu, mēs neesam speciālisti. Mēs atbildam par visu un neko. Mēs tikai varam kaut ko nedaudz uzlabot: lūdzu, šeit mazliet vairāk, šeit drusku mazāk.
Man kino pasaulē atslēgvārds ir "ticēt". Jūtos kā cilvēks, kurš iet uz baznīcu vai sinagogu. Es gribu ticēt. Gribu ticēt tam, ko redzu uz ekrāna. Ja nespēju ticēt, es atstāju zāli. Gribu ticēt situācijai, ko redzu, gribu ticēt katrai detaļai – varoņa pozai, skatienam, apģērbam. Gribu saprast, kāpēc viņam ir tieši šāds krekls un šādas bikses. Gribu ticēt tam, kā viņš uzvedas, ko viņš jūt, ko un kā viņš ēd. Gribu pilnībā ticēt varonim. Man tas ir ticības jautājums. Kino ir kā reliģija, un mums ir savas ikonas – kinozvaigznes.