Arvīds Krievs ļoti bagātina mūsu studiju – tā runāja kolēģi Rīgas kinostudijas Mākslas padomē 1987. gada vasarā, skatoties režisora topošās spēlfilmas Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili montāžas variantu. Taisnība ir, Arvīds Krievs (1944) jau kopš 70. gadu vidus ir pamanāmi izcēlies Latvijas kinorežisoru kopējā ainavā, tikai labu laiku tie paši kolēģi nezināja, ko vispār iesākt ar tādu dumpīgu bagātinātāju, – tās filmas, ko viņš gribēja uzņemt, diez kā neiederējās priekšstatos par normālu padomju kino. Lai gan jaunais režisors izaudzis tieši normāla padomju kino apstākļos, turklāt gājis profesionāļiem cienījamo ceļu no "pašas apakšas" – jau 1964. gadā sācis strādāt Rīgas kinostudijā dažādus filmas uzņemšanā nepieciešamus darbus un tikai 1971. gadā ticis pie patstāvīgas režijas dokumentālā kino lauciņā. Jauniņajam gan sākumā neļāva brīvu vaļu, lika veidot populārzinātniskas īsfilmas, taču Arvīds Krievs pamanījās izcelties jau šajā visai standartizētajā "mācību poligonā" – viņa īsfilmas Pūra lāde (1974) un Daba (1976) kļuva pamanāmas pat Padomju Savienības mērogā.
Nākamo vilni jaunais režisors sacēla, mācoties Augstākajos scenāristu un režisoru kursos, – viņa kursadarbi, īpaši diplomdarbs Vainīgais (1979), pievērsa vispārēju kolēģu uzmanību. Šajā īsfilmā piedzima turpmāk ļoti ievērojamais režisora un operatora tandēms – Arvīds Krievs un Dāvis Sīmanis –, kas kopā ir krietni paplašinājis un izgleznojis Latvijas kinovēstures apvāršņus.
Gājiens pa mīnu lauku
Arvīda Krieva pirmā pilnmetrāžas spēlfilma – Zigmunda Skujiņa romānā Kailums balstītā Spēle (1981) – bija sarežģīts piedzīvojums: autoru iecerētā mistērija un antimelodrāma nu nekādi "negāja cauri", filma tika cenzēta gan saturā, gan māksliniecisko izteiksmes līdzekļu ziņā, līdz kamēr to Arvīdam Krievam vispār atņēma un filmas pabeigšanu uzticēja Gunāram Piesim. Tāpēc nākamās filmas uzņemšana jaunajam režisoram nozīmēja gājienu pa mīnu lauku, tomēr nekas slikts nenotika – detektīvgabals Aveņu vīns (1984) izdevās kā krāšņa sociālo tipāžu parāde žanriski izturētā karkasā, un Mākslas padomes kolēģi priecīgi konstatēja, ka Arvīds Krievs jau izaudzis par režisoru, kam ir savs rokraksts.
Šī režisora rokraksta spilgtākā izpausme vismaz "padomju laika ietvaros" ir viņa trešā spēlfilma Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili (1987) – tāpēc tā kļuvusi par pirmo Arvīda Krieva filmu, kas "jaunajos laikos" restaurēta LNA Valsts kinofotofonodokumentu arhīva kūrētajā programmā ERAF finansējuma ietvaros; restaurācijas darbus veikusi studija Lokomotīve, turklāt ciešā saziņā ar autoru. Režisora jubilejas laikā filma ievietota Nacionālā kino centra portālā filmas.lv (kur jau labu laiku pieejama arī Arvīda Krieva ceturtā spēlfilma Ievas paradīzes dārzs, 1990) un ir brīvi pieejama skatīšanai visur Latvijā – lieliska iespēja novērtēt ne tikai Arvīda Krieva rokrakstu, bet arī šobrīd pasaulslavenā režisora, tolaik konservatorijas studenta Alvja Hermaņa kinodebiju kā aktierim Kārļa lomā. Savukārt Dienas pastāvīgajiem lasītājiem būs patīkami redzēt nelielās fotogrāfu lomiņās darbojamies Sarmīti Ēlerti un Normundu Naumani, tobrīd jaunus teātra un kino kritiķus.
Turklāt Latvijas politiskās vēstures kontekstā svarīgi, ka šī varbūt ir pati pirmā spēlfilma, kuras likteni un māksliniecisko veidolu visai tieši ietekmējusi Mihaila Gorbačova sāktā perestroika, – vēl tikai gadu agrāk filmas autoriem droši vien nebūtu ļauts Kārli rādīt kā Afganistānas kara invalīdu, arī radošās komandas mākslinieciski provokatīvās idejas tiktu skarbi noraidītas (melnajos "nepieradinātās modes" kostīmos tērptās manekenes kapos vien ir ko vērtas, nemaz nerunājot par pliko Mirdzu Martinsoni!). Tomēr filmas uzņemšana notiek 1987. gada sākumā, gaisā virmo brīvības smarža, Mākslas padomē Jānis Streičs mierīgi atzīst, ka viņam patīk šīs filmas "pseidodekadentiskais stils", un neviens par to nedabū pa kaklu, turklāt jautājums, vai filma jāīsina, tiek izšķirts atbilstoši jaunajām vēsmām – demokrātiski balsojot.
Rezultātā Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili ir uzskatāma par 1987. gada labāko Latvijas filmu – Lielā Kristapa galvenā balva gan togad netika piešķirta nevienai spēlfilmai, bet visvairāk Kristapa medaļu profesionālajās kategorijās tika tieši Arvīda Krieva radošajai komandai un pašam režisoram.
Atļaušanās robežas
Arvīda Krieva jubileju svin arī Latvijas Kinematogrāfistu savienība, kas 27. augustā kinoteātra Splendid Palace Mazajā zālē piedāvā bez maksas noskatīties jaunāku režisora filmu – 2003. gadā filmēto un 2005. gadā pabeigto Man patīk, ka meitene skumst. Tīri subjektīvi atļaušos apgalvot, ka šīs filmas lielākais nopelns Latvijas kinovēsturē ir mūziķa Mārtiņa Freimaņa aktierisko talantu atklāšana kinoekrānam. Arvīda Krieva nākamajā spēlfilmā Dancis pa trim (2011) Mārtiņš Freimanis pierādīja, ka viņam ir pa spēkam arī daudz nopietnāki aktieriskie uzdevumi. Tik organiskais, mefistofeliski sātaniskais fotogrāfs, kurš specializējas nelaiķu bildēšanā un mēdz viļāt mutē žileti, ir īpaši krāšņa puķe filmas visai mistiskajā gaisotnē, kur režisors neatlaidīgi paplašina atļaušanās robežas. Droši vien tieši Mārtiņa Freimaņa iemiesotā tēla dēļ pirms 14 gadiem izcēlās skandāls, kad Latvijas Televīzija negribot "uztaisīja reklāmu" jaunajai filmai, publiski paziņojot, ka sabiedriskā medija ēterā tai vietas nebūšot; kinoteātros savukārt filmai tika uzlikts vecuma ierobežojums, un mūziķa fanes padsmitnieces lēja asaras, netikdamas garām biļešu kasēm…
Tātad – daudz laimes jubilāram un laipni lūgti Arvīda Krieva pasaulē, garlaicīgi nebūs!