Jauns gads – jaunas filmas globālās platformas Netflix piedāvājumā. Šoreiz akcentēsim divus jaunumus, kuri ir pieejami kopš pagājušās nedēļas. Tā ir ungāru režisora Kornēla Mundruco drāma Pieces of a Woman, ko piedāvāju latviskot kā Sievietes atlūzas, nevis Sievietes gabali vai Sievietes daļas, kaut iespējami arī citi varianti, un amerikāņu klasiķa Mārtina Skorsēzes producētais un režisētais dokumentālais seriāls Iedomājies, ka tā ir pilsēta/Pretend It’s a City. Šīs filmas līdzās citām kā nozīmīgākos gada sākuma jaunumus pieteicis respektablais laikraksts The New York Times.
Unikāli, ka The New York Times filmu jaunumu vēstkopā līdzās šo filmu nosaukumiem bija arī Dvēseļu putenis – Latvijas pieteikums Oskaru sacensībai. Dvēseļu puteņa izplatīšana ASV sākās pagājušajā nedēļā. The New York Times par Latvijas vēstures drāmu publicēja visumā atzinīgu recenziju, īpaši akcentējot filmas vizuālo risinājumu. Nenoliedzami recenzija šajā izdevumā ir liels notikums katrai filmai, īpaši no mazas valsts, kas izgājusi cīņā par ASV Kinoakadēmijas biedru – Oskara piešķīrēju – uzmanību. Oskars joprojām ir iekārotākā no visām balvām, un šogad, par spīti totālajam apjukumam, pandēmijas radītajai kinoteātru paralīzei un pārmaiņām industrijā, tā vērtība tikai pieaugs.
Atzinība Venēcijā
Domājams, arī filma Sievietes atlūzas būs viena no tām, kuras nosaukumu dzirdēsim Oskaru sacensības fināla posmā, kad 15. martā tiks izziņotas nominācijas. Oskaru pasniegšanas ceremonija šogad notiks neierasti vēlu – 25. aprīlī. Filmas autoriem ir veicies – Sievietes atlūzas tika demonstrētas 2020. gada septembrī Venēcijas kinofestivāla konkursa programmā. Daudziem par brīnumu, par spīti pandēmijai, Venēcijas festivāls notika klātienē. Turklāt, šķiet, tam būs izdevies turpināt jau ilgāku laiku izkopto tradīciju – akcentēt filmas, kas pēcāk gūst ievērību Oskaru ceremonijā (2018. gadā tā bija Netflix oriģinālprodukcija, Alfonso Kuarona melnbaltā autobiogrāfiskā drāma Roma, kas uzvarēja Venēcijā un pēc tam ieguva trīs Oskarus).
Arī Sievietes atlūzu titrus rotā Venēcijas festivāla simbols – spārnotais lauva un uzraksts, ka filma ir saņēmusi Volpi kausu. Tā ir balva, ko Venēcijā piešķir par labākajiem aktierdarbiem. Ar to novērtēts Kornēla Mundruco filmas galvenās lomas atveidotājas Vanesas Kērbijas sniegums. Britu aktrise Netflix seriāla Kronis/The Crown cienītājiem būs palikusi atmiņā kā princeses Mārgaretas lomas tēlotāja vairākās seriāla sezonās (pēcāk Mārgaretas lomas stafeti pārņēma Helēna Bonema-Kārtere).
Vanesa Kērbija ir pieredzējusi aktrise, kuras nopelni neaprobežojas tikai ar karaliskās ģimenes locekļu neirožu un vājību attēlojumu. To spilgti apliecina viņas satricinošais un drosmīgais darbs filmā Sievietes atlūzas. Domājams, par šo lomu viņa tiks izvirzīta Oskaram.
Patiesības stīga
Sievietes atlūzas ir skarba drāma, kas stāsta par jaunas ģimenes traģisko pieredzi. Vanesas Kērbijas atveidotā Marta kopā ar savu dzīvesbiedru (lomā Šaija Lebafs) gaida mazuli. Tuvojas mājdzemdības, tās sākas stresaini – pāra nolīgtā vecmāte ir aizņemta citās sarežģītās dzemdībās. Martas dzīvoklī ierodas aizvietotāja – simpātiska pusmūža sieviete (Mollija Pārkere), kura sāk asistēt Martai mokošajā dzemdību procesā. Dzemdību epizode filmā ilgst vismaz divdesmit minūšu.
Vanesa Kērbija tik reālistiski izdzīvo bērna piedzimšanas mokas, ka, skatoties šo filmas daļu, ne prātā nenāk analizēt to no aktieriskās un kinematogrāfiskās meistarības aspekta. Spriedze pieaug, vecmātei neizdodas lāga saklausīt bērna sirdspukstus, cerība, ka viss tomēr būs labi, par spīti visam, šķiet, vieno gan filmas varoņus, gan skatītājus – līdzpārdzīvojumu filmas veidotāji prot panākt. Tomēr tas ir kino, izspēlēts, inscenēts, nofilmēts – virtuozi un pārliecinoši. Smago dzemdību epizode veidota kā viens garš kadrs, kurā aktieri, operators un režisors ir sasnieguši maksimālu reālisma efektu un dramatisma spēku. Diemžēl dzemdības noslēdzas ar traģēdiju.
Pēcāk filma stāsta par Martas mēģinājumiem dzīvot tālāk, savācot savu lauskās sašķīdušo dzīvi. Šie mēģinājumi nav vienkārši, un īsti palīdzīgu roku nespēj sniegt ne Martas impulsīvais, neirotiskais, egoistiskais partneris, ne sīkstā māte, kurai ir savs racionāls rīcības plāns. Mātes lomā ir amerikāņu klasiķe Elena Bērstina, kura nevainojami nospēlē labi situētu sievieti, kas bērnībā izdzīvojusi holokausta pieredzi.
Filmas reālistiskais vēstījums neuzbāzīgi strukturēts kā dienasgrāmata: norises ir datētas, uzsverot sižeta šķietamo dokumentalitāti. Iespējams, viens no iemesliem, kālab filma iedarbojas tik spēcīgi, kālab tā tik precīzi spēj atainot traģisku notikumu piedzīvojuša cilvēka – vispirms Martas – pasaules izjūtu un krīzi, ir tās autobiogrāfiskums. Režisors Kornēls Mundruco kopā ar dzīvesbiedri – filmas scenārija autori Katu Vēberi – stāstu ir balstījuši savā pieredzē. Arī viņi dzemdībās ir zaudējuši bērnu, un tam sekojusi atsvešināšanās. Kornēla Mundruco un Katas Vēberes attiecību stāsts gan ir nedaudz atšķirīgs, laimīgāks, ja tā var teikt, viņi ir kopā un ir veidojuši šo filmu.
Vai šī informācija ir būtiska tiem, kas skatījās filmu Venēcijā un tagad to var noskatīties Netflix? Jā, bez šīs kontekstuālās informācijas var iztikt, tomēr abu mākslinieku personīgā pieredze un tās meistarīgā transformācija dramaturģiskā materiālā (sākotnēji tika rakstīta luga), pēcāk scenārijā un filmā ir ļāvusi sasniegt patiesu, tīru dramatismu, to dzīves patiesības stīgu, ko ir tik sarežģīti panākt, veidojot filmas par mūsdienām.
Māksla dziedē
Ungāru režisors Kornēls Mundruco ar panākumiem strādā drāmas teātrī, operā un kino. Teju visas viņa pilnmetrāžas filmas ir izrādītas – vairākas arī apbalvotas – Kannu festivālā (piemēram, Baltais dievs/White God (2014), Jupitera mēness/ Jupiter’s Moon (2017)). Sievietes atlūzas ir režisora pirmā filma angļu valodā ar starptautisku aktieru ansambli. Filmu pasaulē izplata Netflix, un tā mērķēta globālai auditorijai.
Lūk, Kornēla Mundruco komentārs: "Kas gan var būt universālāk par personīgo stāstu. Mums ar sievu ir šāda pieredze, un mēs ļoti ilgi par šo tēmu vispār nerunājām, neskārām to. Taču nejauši atradu viņas dienasgrāmatas ierakstus, tie bija dialogi starp māti un meitu, kurus viņa bija nosaukusi par Sievietes atlūzām. Tikai pēc tam es viņu iedrošināju rakstīt par šo tēmu, veidot dramaturģisku materiālu. Strādājot mēs atklājām, ka šī tēma ir tabu. Protams, sēras un sāpes nav seksīgs temats, un it īpaši, ja esat zaudējuši bērnu, tas ir dzelžains tabu. Tu nonāc sava veida izolācijā. Man šī tēma šķiet ļoti nozīmīga, tā arī bija iespēja izmantot mākslu kā sava veida ārstniecisko terapiju. Domāju, šī pieredze ir svarīga ne tikai mums, filmas veidotājiem, bet tā var būt nozīmīga arī skatītājiem. Māksla spēj dziedēt. Sēras un sērošana vienmēr ir subjektīvas, par spīti tam, ka šķietami tās ir iespējams objektivizēt, analizēt, izmantot psihologu pētījumus. Savās sērās tu esi viens, tieši tāpat kā dzemdībās. Filmā mēģinājām uzsvērt to, ka Martai pašai ir jāatrod savs ceļš, lai tiktu galā ar zaudējumu. Tāpēc Marta ir varone šī vārda vispatiesākajā nozīmē, viņa ir ļoti spēcīga personība." (No režisora intervijas Fred Film Radio.)
Smiekli lielpilsētā
Relaksētāku un izklaidējošāku pieredzi piedāvā cits Netflix jaunums – Mārtina Skorsēzes un Franas Lībovicas dokumentālais seriāls Iedomājies, ka tā ir pilsēta. Šim darbam ir daudz šaurāks tvērums, un tas nepretendē uz visaptverošu universālismu vai emocionalitāti. Septiņu sēriju filma pamatā uzrunās to auditoriju, kura nekritiski mīl Ņujorku un sapņo par to tālo pēcpandēmijas brīdi, kad viss būs kā agrāk un, protams, būs iespēja nonākt Ņujorkā.
Filma ir tapusi pirms pandēmijas, un tā nedaudz atgādina sirsnīgu draugu pasākumu, pat "čupošanos" – ar piebildi, ka šie draugi ir labi situēti Ņujorkas intelektuāļi, kas ir apveltīti ar veselīgu cinismu un humora izjūtu. Tieši tāda ir Frana Lībovica, Ņujorkā dzīvojoša rakstniece, arī humoriste, turklāt sirsnīga un ilggadēja Mārtina Skorsēzes draudzene (režisors jau ir veidojis dokumentālo filmu par Lībovicu 2010. gadā – Publiskā runa/ Public Speaking).
Dokumentālā seriāla struktūra ir samērā brīva, pat vaļīga – sēriju nosaukumi akcentē kādu noteiktu lielpilsētas dzīves aspektu (piemēram, sērijā Metropolitan Transit tā ir transporta organizācija), tomēr tematiskais princips netiek dzelžaini ievērots. Filmā ir apvienoti fragmenti no Franas Lībovicas publiskajiem šoviem, kuros viņa izklaidē auditoriju ar ciniskiem jociņiem par Ņujorku, naudu, nekustamajiem īpašumiem u. c., kā arī pastaigām pa Ņujorkas rajoniem, sarunām ar Mārtinu Skorsēzi, televīzijas šovu un filmu fragmentiem (to vidū ir paša Skorsēzes filmas).
Šī raibā materiāla vienojošā tēma ir Ņujorka, kas skatīta ar tās ilggadējās iedzīvotājas acīm. Frana Lībovica Ņujorkā ieradās 70. gadu sākumā, strādāja par taksometra šoferi, pēcāk izveidoja savu literātes un publiskās personas karjeru.
Mārtina Skorsēzes episkās karjeras kontekstā, kurā ir tādas filmas kā Taksists, Satrakotais vērsis, Aviators, Volstrītas vilks (šajā filmā Franai Lībovicai ir maza tiesneses loma) un meistara līdz šim jaunākā spēlfilma, Netflix producētais Īrs/The Irishman, šis seriāls ir vien margināls darbiņš. Tomēr tas raisa nostalģiju pēc Ņujorkas, atgādinot par pilsētas snobismu un šarmu. Mārtins Skorsēze pats filmā daudz ir kadrā un sulīgi smejas. Viņu sajūsmina Franas Lībovicas joki. Kāpēc gan ne? Vienmēr ir patīkami pavadīt laiku asprātīgu cilvēku sabiedrībā.