Lai kāda arī būtu bijusi filmu sacensība un to tēmu dinamika, labais tonis, ko teju vienmēr ievēro kritiķi, ir žūrijas lēmumu analīze. Franču aktrises Izabellas Ipēras vadītās 2024. gada Venēcijas kinofestivāla žūrijas lēmumi ir atzīti par niansētiem un motivētiem. Jo kurš gan var iebilst pret Venēcijas Zelta lauvu spāņu režijas klasiķim Pedro Almodovaram par viņa pirmo angļu valodā uzņemto filmu Blakus istaba/The Room Next Door? Drīzāk var pabrīnīties, ka šī Zelta lauva ir 74 gadus vecā režisora pirmā starptautiskā festivāla galvenā balva (Blakus istaba ir 23. pilnmetrāžas filma mākslinieka karjerā). Nepārprotiet – Pedro Almodovara filmas ir rādītas nozīmīgākajos festivālos (Kannās, Venēcijā un citur), tās ir saņēmušas balvas (piemēram, Viss par manu māti (1999) un Atgriezties (2006) Kannās). Pedro Almodovaram ir divi Oskari. Viņš ir viens no visspilgtākajiem – arī šī vārda burtiskajā nozīmē – Eiropas autorkino režisoriem, kura filmās izsmalcināta, ekstravaganta forma iet roku rokā ar jaudīgu saturu.
Radošās dzīves summa
Spāņu mākslinieka filmu noskaņa gadu gaitā ir mainījusies no radikāli trakulīgas un provokatīvas (jaunībā) līdz apcerīgai, eksistenciāli smeldzīgai (brieduma gados). Varēja šķist, ka Pedro Almodovars, kurš šogad uz Venēcijas sarkanā paklāja "spridzināja" krāšņos uzvalkos, kas tik ļoti piestāv viņa filmu stilistikai, jau visu ir pateicis. Turklāt viņa drāmu Sāpes un slava/Pain and Glory (2019) – autobiogrāfisku stāstu par novecojošu režisoru – varēja traktēt kā Pedro Almodovara radošās dzīves summējumu. Tomēr Blakus istaba, par kuru jau rakstīju iepriekšējā KDi numurā, vēlreiz un no jauna pārliecinoši atklāj Pedro Almodovara spēku – prasmi skart smagas eksistenciālas tēmas ar pievilcīgu, pat dekoratīvu vieglumu, ne nieka nezaudējot no tēmas nopietnības.
Blakus istaba stāsta par divām draudzenēm – kara korespondenti (Tilda Svintone) un rakstnieci (Džūliana Mūra) –, kuras satikušās pēc ilgāka pārtraukuma. Viņas vieno nāves tēma – rakstniece no tās baidās, savukārt žurnāliste, kura ir smagi slima ar vēzi, ir pieņēmusi lēmumu aiziet no dzīves ar nelegāli iegādātas eitanāzijas tabletes palīdzību. Intervijās, ko Pedro Almodovars sniedza Venēcijā, viņš uzsvēra eitanāzijas legalitātes tēmu un tiesības cilvēkam aiziet no dzīves cieņpilni un pēc savas izvēles. Filma Blakus istaba Latvijā tiks demonstrēta no 29. novembra.
Līderu sajūta
Arī pārējās balvas tika sadalītas starp filmām, kuru nosaukumi festivālā bija visiem uz mēles. Bija pilnīgi skaidrs, ka žūrija nevar ignorēt jaudīgo un ambiciozo amerikāņu režisora Breidija Korbeta Brutālistu/The Brutalist, kura centrā ir fiktīvs, bet pārliecinošs kāda arhitekta dzīvesstāsts. Varonis mēro ceļu no koncentrācijas nometnes Eiropā līdz brīvajai pasaulei – Amerikai. Aktiera Adriena Brodija tēlotais ebreju un ungāru arhitekts, kurš nonāk pēckara ASV, viņa radītās telpas un būves, viņa ambīcijas un atkarības trīs ar pusi stundas ilgajā filmā ir ieguvušas vērienu un spēku, kas raksturīgs XX gadsimta (nevis XXI gadsimta) kino romāniem.
Žūrija apbalvoja Breidiju Korbetu ar Sudraba lauvu par labāko režiju. Balvu noteikti bija pelnījis arī Adriens Brodijs, kurš Brutālistā radījis vienu no spēcīgākajiem darbiem savā karjerā – vismaz līdzvērtīgu sniegumam Romāna Polaņska drāmā Pianists (2002), par kuru Adriens Brodijs ir saņēmis Oskaru. Domājams, aktiera devums nepaliks nepamanīts ASV kino balvu sezonā, jo, kā zināms, Venēcijas festivāls ir noslēdzošais nozīmīgais Eiropas A klases festivāls, kura uzmanībā nonākušās filmas bieži kļūst par ASV godalgotiem darbiem. Pērn Venēcijas festivāla galveno balvu ieguva Jorga Lantima filma Nabaga radības/Poor Things, kas pēcāk tika nominēta vienpadsmit Oskariem.
Venēcijas kinofestivāla labākā aktiera balva – Volpi kauss – tika franču aktierim Vensānam Lindonam, kurš, līdzīgi kā žūrijas priekšsēdētāja Izabella Ipēra, strādā nemitīgi un filmējas "katrā otrajā" franču filmā. Filmā Spēles ar uguni/Jouer avec le feu jeb Klusais dēls/The Quiet Son (filmas nosaukums angļu un franču valodā atšķiras), par kuru Vensāns Lindons saņēma Venēcijas balvu, viņš spēlē Francijas dzelzceļa darbinieku, kura divi pieaugušie dēli izvēlas atšķirīgus ceļus – viens kārtīgi sāk mācības Sorbonnā, otrs sapinas ar radikāļiem un dažādu apstākļu sakritības rezultātā nonāk uz apsūdzēto sola par smagu noziegumu. Kaut arī filma, ko uzņēmušas režisores Delfīna Kulēna un Miriela Kulēna, nav nevainojama, tās ieskicētā tēma – sabiedrības un jauniešu radikalizācija – ir ārkārtīgi būtiska. Vensāna Lindona darbs tajā ir labs.
Labākā aktiera balva pasniegta Vensānam Lindonam par lomu režisoru Delfīnas Kulēnas un Mirielas Kulēnas filmā Spēles ar uguni jeb Klusais dēls. Foto – Cover Images/Scanpix
Negaidīta bija labākās aktrises balvas piešķiršana Nikolai Kidmenai par darbu filmā Mazulīte/Babygirl. Šī bija viena no provokatīvākajām festivāla konkursa filmām, tās galvenā varone ir precēta sieviete, ģimenes māte varas pozīcijā. Viņa sāk romānu ar savu padoto – praktikantu. Kaut arī holandiešu režisores Halinas Reinas filma tiek vērtēta pretrunīgi, Nikolas Kidmenas drosme uzņemties lomu, kas prasījusi daudz fiziskas izveicības un aktieriskas drosmes, žūrijai šķitusi būtiska. Sestdienas, 7. septembra, vakarā Nikola Kidmena uz skatuves Venēcijas festivāla pilī neuzkāpa, neilgi pirms festivāla noslēguma aktrise bija saņēmusi traģisku ziņu par mātes nāvi.
Labākās aktrises balva piešķirta Nikolai Kidmenai par darbu režisores Halinas Reinas drāmā Mazulīte, kas ir viena no provokatīvākajām Venēcijas festivāla filmām. Foto – Picture Alliance/Scanpix
Sieviešu balsis
Sieviešu balss režijā, kas ir svarīga tēma pasaules kino, Venēcijā tika gan saklausīta, gan novērtēta. Kopumā balvu sarakstā ir četru sieviešu režisoru filmas. Divas no tām jau ir pieminētas, vēl balvas tika piešķirtas gruzīnietes Deas Kulumbegašvili filmai Aprīlis un itālietes Mauras Delpero filmai Vermiljo/Vermiglio.
Sudraba lauva Mauras Delpero filmai bija nedaudz pārsteidzoša, bet saprotama. Viņas filmā Vermiljo izmantoti visai tradicionāli izteiksmes līdzekļi, taču tas ir spēcīgs sievietes stāsts par norisēm kādā Alpu ciematā Otrā pasaules kara laikā. Jauna meitene, kas augusi ciemata skolotāja daudzbērnu ģimenē, apprecas ar svešinieku – dezertieri no armijas, viņa gaida bērnu, bet jaunais vīrs drīz pazūd. Filmu raksturo spēcīgs režisores tvēriens, radot gan laikmeta noskaņu, gan patriarhālo sociālo vidi un sievietes nolemtību tajā, gan cilvēciskās traģēdijas. Maura Delpero savu slēgto pasauli ciematiņā Vermiljo būvē nesteidzīgi, tradicionāli, bet pamatīgi.
Ar žūrijas speciālo balvu tika atzīmēta gruzīnu režisores Deas Kulumbegašvili filma Aprīlis. Gruzīnu kino šis ir milzīgs sasniegums. Kolumbijas Universitātes Mākslas skolā ASV studējušajai Deai Kulumbegašvili ir izdevies uzņemt tematiski nozīmīgu un formas ziņā radikālu filmu, turklāt piesaistīt starptautisku uzmanību. Aprīļa galvenā varone ir ginekoloģe – vientuļa, jauna sieviete, kura attālos ciematos veic nelegālus abortus. Viņa uzskata par savu misiju palīdzēt jaunām meitenēm un sievietēm. Filmas sākas ar iespaidīgu un atklāti uzņemtu dzemdību ainu, kurā piedzimst nedzīvs bērniņš. Ārstei, kura pieņēmusi dzemdības, ir jāsaskaras ar agresiju, naidu, pārmetumiem. Sākas izmeklēšana. Filmas stāstu veido ārstes gaitas Gruzijas kalnu ciematos, medicīniskās manipulācijas un viņas sapņi, kuros sieviete redz sagumušu, saburzītu miesu – biedējošu, novecojušu būtni.
Aprīlis paliek atmiņā gan ar fizioloģisko šoka efektu, gan ar režisores radikālismu, apzināti laužot klasisko kino valodu: viņa daudz izmanto ainas, kas filmētas no subjektīvā (varones) skata punkta, – garumgaras ceļa epizodes un ainavas. Viņa arī drosmīgi kadrē, izmanto garas, statiskas epizodes. Filmas tēmas – patriarhālisms un sievietes situācija Gruzijā – ir nozīmīgas, forma – drosmīga.
Balva par labāko scenāriju tika piešķirta jaudīgajai Brazīlijas filmai Es vēl esmu šeit/I’m Still Here, kuras centrā arī ir spēcīgs sievietes tēls (scenārija autori ir Murilo Hauzers un Eitors Lorega). Filma vēsta par norisēm Brazīlijā XX gadsimta 70. gados un militārās diktatūras upuriem. Galvenā varone ir tiesneša sieva, kuras vīrs tiek apcietināts, pēcāk varas katakombās pazūd bez vēsts. Vara noliedz apcietināšanas faktu.
Kara konteksts
Ārpus festivāla pamatkonkursa, kurā bija iekļauta 21 filma, Venēcijas festivālā ir vēl virkne citu programmu un balvu. Skaļas un pamatoti kritiskas atskaņas raisīja ārpuskonkursā demonstrētā dokumentālā filma Krievi karā/Russians at War, kuras nekritiskais vēstījums apzināti humanizēja Krievijas karavīrus, pozicionējot tos kā upurus un ignorējot kontekstu un Krievijas atbildību par sākto agresiju. Formāli filma ir rietumvalstu produkcija – Kanādas un Francijas kopražojums, tās režisore Anastasija Trofimova tiek pieteikta kā krievu un kanādiešu autore.
Festivāla programmā bija arī divas ukraiņu filmas, kas piedāvāja emocionālu un spēcīgu vēstījumu un skatu uz karu bez realitātes deformācijas, – Lēni degošas zemes dziesmas/Songs of Slow Burning Earth (režisore Olha Žurba) un Medus mēnesis/Honeymoon (režisore Žanna Ozirna). Diemžēl gadījums ar filmu Krievi karā aktualizē jautājumu par Rietumeiropas festivālu atlases komisiju ģeopolitisko procesu neizpratni un Krievijas ietekmes aģentu klātesamību straptautiskajā vidē un kultūrprocesos.