Jā, saule. Saule spīdēja tās sestdienas rītā, kad Ķīpsalas grāmatu svētkus, sociālos tīklus un visu Latvijas rakstošo un lasošo publiku pāršalca neticamā, neiespējamā ziņa: viena no talantīgākajām jaunāko laiku latviešu prozas autorēm Andra Neiburga pēkšņi devusies citas gaismas virzienā. Domāju, nebiju vienīgā, kas tās dienas vakarā izņēma no plaukta Andras godalgoto stāstu krājumu Stum, stum. Vai garstāstu Tille un Suņuvīrs. Vai rakstnieces pirmo krājumu "mazajā, baltajā sērijā". Un tagad, pēc ilga – pārāk ilga – laika vēlreiz pārlasot pazīstamos tekstus, ir skaudri apzināties, ka zem šo vārdu autores pirkstiem taustiņi uz visiem laikiem apklusuši. Palicis tik, cik pagūts. Varbūt tāpēc gribas vēlreiz iedziļināties vārdos, kas tik neparasti piesātināti ar klusumu.
Rūpe par dzīvību
Andra Neiburga literatūrā ienāca 80. gadu vidū kopā ar virkni citu apdāvinātu autoru, kuras nedaudz vēlāk izpelnījās kopīgo apzīmējumu "jaunās dusmīgās rakstnieces". Tomēr par spīti tam, ka gan agrīnajos, gan vēlāko gadu stāstos Andras teksti visai tieši un nesaudzīgi preparēja gan sabiedrības, gan dvēseles slepenos, pieputējušos un tīšaizmirstos nostūrus, negribas šiem tekstiem piedēvēt tādu īpašību kā dusmas. Skarbumu – jā. Taču gribas teikt: viņas stilu raksturo kāda netverama caurviju iezīme, ko varbūt var dēvēt par kluso mirdzēšanu.
Andra nepublicēja pa grāmatai ik gadu, nesniedza biežas intervijas medijiem un vienmēr turējās it kā kaut kur rosīgāko spalvasbrāļu fonā, taču ikreiz, kad lasītājam tika pasniegts jauns teksts, tas allaž bija nobriedināts un trāpīja tieši mērķī, radot apjausmu, ka rakstīts patiešām tikai tad, kad ir ko teikt.
Pieklusinātais vērīgums, ar kādu rakstniece raugās pasaulē, savā apkārtnē fiksējot neskaitāmi daudz nianšu un detaļu, ļauj kā fotokamerā sastindzināt mirkli, piemēram, kā sarežģītā tamborējumā vijas impresionistiska, no atsevišķām miniatūrām epizodēm un teikumiem sapunktēta ainava stāstā Vasaras pieraksti. Zona. Šis klusums ļauj arī apsēsties līdzās aizmirstajiem, neievērotajiem, tiem, kuriem steidzīgs skatiens allaž pārslīd pāri kā neveiklam zīmējumam, – meitenei salāpītā kleitiņā, muzikantam stacijas tunelī, bezsugas sunim, klaidonim, dzērājam, pārāk vecajiem, pārāk jaunajiem.
Tas ļauj stāstā Spīdēja saule nemanāmi slīdēt pakaļ sev pašai, mazajai meitenei, pa Āgenskalna dzīvokļu mājas pagalmu un gaiteņiem, ieklausoties, kā bērna iztēlē nedzīvais pārtop par dzīvu un visam ir sava – pieaugušo skatieniem apslēpta – nozīme. Ir sajūta, it kā rakstniece būtu dziļi ievilkusi un aizturējusi elpu un šajā elpā būtu viss – aukstas liedaga smiltis un spoguļu lauskas, kūts un jasmīnu smarža, zalktis uz krūtīm un pele slazdā. Aizturētas elpas mirkļa klusums ļauj risināt bezgalīgu dialogu ar sevi; lasītājs pamazām iepeld arvien dziļāk nozīmju atvaros, kādus slēpj katra visparastākā situācija, un jūt, kā viņu lēni griež vārdu virpuļi, šķietami drošā teritorijā atklājas dzelme, kuras auksto realitāti ik pa brīdim pāršķeļ sapnis, vīzija vai negaidot uzzibsnījusi groteska. Un, kaut gan vairākumam Andras stāstu fonā iekonturēta pilnīgi konkrēta vēsturiska un ģeogrāfiska ainava – pārpildīts Rīgas trolejbuss 80. gadu beigās, saulē uzkarsuši Āgenskalna tirgus ēkas sarkanie ķieģeļi vai rudenīga piejūras ciema lietus un sēņu parfīms –, tomēr konkrētajam pāri kā nenoberžama patina nemitīgi klājas vispārīgais un, ja gribat, mūžīgais. Es, sieviete. Es un tu. Es un esamības noslēpums. Rūpe par dzīvību. Izvēle par vai pret cilvēcību. Šādas izvēles cena. Un mīlestība.
Tev tas nedraud vairs
Gan pati Andra, gan tie, kas rakstījuši par Andras prozu, bieži izmanto fotogrāfijas metaforu. Taču es, par to domājot, nevaru izvairīties no iztēles ainas ar gleznu pie attālas galerijas sienas – pietiekami tālu, lai neredzētu konkrēto zīmējumu, pietiekami tuvu, lai saskatītu līniju skaidrību un krāsu dzidrumu. No tumsas gaismas plankumā iznirstoši, varbūt rembrantiski tēli, kuru nojaušamajā kustībā iešifrēts viss: pagātne, nākotne, kods un atminējums. Nekā lieka, un nekā arī nepietrūkst. Un, tāpat kā Rembrantam dārgakmeņu krāsas iemanto noplucis ubaga apmetņa stūris, Andras stāstos neparastā gaišumā iezaigojas skumjie, vientuļie, atstumtie, sevī un citos apmaldījušies.
Katra nianse pienaglota lappusei ar vienīgo iespējamo apzīmējumu un neaizsedzoties ar barokāli verbālām mežģīnēm. Tā ar vārdiem uzgleznot var tikai kāds, kurš mācējis ieklausīties tajā, ko stāsta kovārņu balsis, un saskatīt to, ko vēsta krusta siluets debesīs. Šis uzmanīgums neļauj rakstniecei pat visskarbākajās savu stāstu ainās vēzēties ar vārdiem uz labu laimi, iebrist ar tādām grūtībām atpogātajā lasītāja dvēselē nenoautām kājām. Jā, šajos tekstos mēs tiekam uzgriezti ar ķirurga skalpeli, un mums sāp. Tās ir sāpes, par kurām paši esam parakstījušies. Beidzot nokļūstot teiksmainajā aizžogotajā dārzā, Bleika dzejoļa teicējs stāstā par Tilli un Suņuvīru starp puķēm ierauga kapu pieminekļus. Bet ziedi jau tāpēc vien nepārstāj smaržot, ka uzziedējuši uz kopiņas.
Pēdējā Andras ierakstā Facebook rakstniece dalās ar trīs gadus senu foto, kurā redzama vien šķietami nebeidzama šoseja starp smilšu kāpām, un vārdiem: "Nebija ne jausmas, kas mūs sagaida nākotnē." Aiz smilšu klajuma attēlā pamazām iezaigojas debesis, un nav nozīmes, vai tas ir saulriets vai saullēkts. Gaisma, palaista pasaulē, turpinās. Vislielākās bailes, tu rakstīji, ir aiziet, sevi neizstāstījušam. Tev tas nedraud vairs. Lai gaišs ceļš, Andra.
P