Baltijas pērles izlase: Mana mazā princese

Tā nav taisnība. Filma gan pērn Kannās tika rādīta, taču ne konkursa programmā, kas ļautu pretendēt uz Palmas zaru. Iespējams, esmu sīkumaina, taču Manas mazās princeses gadījumā šim faktam ir būtiska nozīme – kaut vai tādēļ, ka filmas mākslinieciskais līmenis krietni iepaliek no filmā ietvertā provokācijas vēriena. Protams, tās galvenās lomas tēlotājas – izcilās franču aktrises Izabellas Ipēras – vārds ir arguments, lai filmu skatītos, esot gatavam uz visu. Kas ir šis «viss»? Režisores Evas Jonesko autobiogrāfiskajā pieredzē sakņots stāsts, kas veltīts viņas un viņas mātes attiecībām. Māti, Irēnu Jonesko, spēlē Ipēra, turklāt šī nav nekāda vienkāršā māte, bet gan provokatīvās fotomākslas klasiķe, kuras fotogrāfiju objekts savulaik bijusi viņas pašas nepilngadīgā meita Eva. Acīmredzot mātes sagādātā psihotrauma Evai bijusi spēcīga, ne velti viņa ir sarīkojusi šo publisko psihoanalīzes seansu, detalizēti restaurējot tos mākslas vārdā izciestos pazemojumus, arī no savu vienaudžu vidus, kuru iemesls ir pašas mātes mākslinieciskie meklējumi. Filma ir gan vizuāli izsmalcināta, gan erotiski izaicinoša, to var vērtēt arī kā ieskatu 60. gadu provokatīvās mākslas vēsturē. Taču Mana mazā princese uzdod arī jautājumu, kur sākas un kur beidzas mākslinieka atbildība, teiksim, nu jau pieaugušās Evas Jonesko atbildība pret savas filmas aktrisi – mazu meitenīti, tādu, kāda reiz bijusi viņa pati… Tātad skandaloza, pikanta filma, kura uzdod skarbus jautājumus. Dieva dēļ – nevediet bērnus!