***
Māksliniece Elīna Brasliņa, nominēta par ilustrācijām Jura Zvirgzdiņa un Ingunas Cepītes grāmatai No Rīgas līdz Rīgai: Tobiass un Tama lielajā Eiropas bibliotēku ceļojumā, Luīzes Pastores grāmatām Neredzamais cilvēks un Pazudušais pērtiķis, un Ievas Samauskas grāmatai Govs uz bagāžnieka
Jūsu darbu, kas nominēti Baltvilka balvai, ir daudz, un tie satura ziņā ir visai atšķirīgi. Vai katram no tiem ir sava atslēdziņa un kā jūs to atradāt?
Atslēdziņa noteikti ir, un tās atrašanā ļoti palīdz autors – dažkārt, lasot tekstu, nagi niez kaut ko uzzīmēt un manuskripta lapas gluži vai apaug ar maziem tēliņiem un situāciju skicēm. Citreiz man pie teksta jāatgriežas vēl un vēl, kamēr "ieraugu" to, kas tur notiek. Taču jau tagad sāku saprast, ka grūti ir ar tām atslēdziņām – katrs autors būtu pelnījis pavisam unikālas ilustrācijas, taču tev, māksliniekam, ir sava iemīļotā pieeja, ērta kā čība, no kuras tik grūti izkāpt... Atceros, pie manis reiz pienāca kāda ome, tikko nopirkusi Reiņa Pētersona grāmatiņu, un lūdza manu autogrāfu ar zīmējumu (paša Reiņa uz vietas nebija, taču kaut kur fonā karājās mani darbi un es uzskatāmi grozījos to tuvumā) – jo mēs, jaunie, visi zīmējam apmēram vienādi. Toreiz jutos pagodināta, taču arī nedaudz nobijusies par šādu diagnozi. Tagad saprotu, ka tik slikti nav – taču jācenšas, daudz jālasa un nepārtraukti jāmeklē jauni iespaidi, jauni risinājumi, jo atslēdziņa pati rokā nedosies.
***
Rakstniece Luīze Pastore, nominēta par sērijas Mākslas detektīvi grāmatām Pazudušais pērtiķis un Neredzamais cilvēks
Vai jūs bērnībā interesēja māksla, kā veidojās attiecības ar to, un kas tās ietekmēja? Vai māksla patiešām ir noslēpumaina vai arī noslēpumus "mākslas detektīvos" nākas piegudrot rakstniekam?
Uzaugu laukos, kur līdz tuvākajai mākslas galerijai vai muzejam toreiz (mežonīgo deviņdesmito gadu sākumā) bija jāveic ja ne dienas brauciens, tad vismaz nedēļu plānots ceļojums ar divu kāju, divu autobusu un vismaz vienas drošas pieaugušā rokas palīdzību. Par mākslu man bērnībā bija visai tāls un horizonta miglā tīts, neskaidrs priekšstats. Zināju, ka tāda pastāv, bet noteikti ne mūsu perifērijā. Es ar savu vistas kāju roku vietā pati neko prātīgu uzzīmēt nemācēju, tāpēc arī tuvējā mākslas skola man gāja secen, bet pamatskolā mākslas vēsturi nemācīja. Tā nu pirmos 14 dzīves gadus pavadīju teju vai mākslas melnajā caurumā, kādu, nešaubos, ne mazums ir arī šobaltdien. Uzskatu, ka šim faktam ir nozīmīga loma, jo tajā brīdī, kad 14 gados pārcēlos uz Rīgu, mākslas tuvums un daudzveidība man bija milzīgs pārsteigums. Tas bija kā pirmoreiz izkāpt uz Mēness. Tā bija cita, jauna pasaule, kādu nepazinu. Biju kā tukšs audekls bez jebkādas iepriekšējas pieredzes uzslāņojumiem, uz kura mākslai sevi parādīt visā pilnībā. Man bija jāpārvērtē viss, ko, kā man šķita, "zinu" par pasauli. Tieši tā laika izbrīns un arī bieži vien izjustā neizpratne par mākslā attēloto vai izmantotajiem izteiksmes līdzekļiem šobrīd man palīdz, rakstot Mākslas detektīvus. Es saprotu bērnus, kas sarauc pieres – daži rauc arī degunus – kad rādu viņiem, piemēram, kubisma darbus. Viņi brīnās – kas tas ir? Vai tad var arī tā?! Bet pēc piecām, desmit pētīšanas un vērīgas iedziļināšanās minūtēm viņos kaut kas atveras. Sākas "īstā redzēšana "aiz gleznas rāmjiem", kad viņi redz ne tikai formu, bet arī – kas aiz tās "slēpjas". Tāpēc man nekāda noslēpumainība nav jāpiedomā klāt, jo pats lielākais noslēpums ir, kas to 5-10 minūšu laikā ar bērniem piepeši ir noticis.
***
Mākslinieks Guntars Sietiņš, nominēts par dzejas bilžu grāmatiņu Pavasaris pilsētā sērijā Bikibuks
Jūsu ilustrācijas Čaka dzejolim rāda pašu Čaku un viņa laika Rīgu. Vai tā atbilst vēsturiskiem faktiem? Kur jūs smēlāties vēstures zināšanas un tēlus šāda darba radīšanai? Nesen Satori.lv kāds autors izteicās, ka likt bērniem lasīt sen radītus tekstus, lai cik tie skaitītos klasiski, esot kā vienmēr pa priekšu apēst to, kas jau iebojājies un nekad netikt pie svaigā, turklāt vecajos darbos bērni sasmeļoties šim laikam nederīgus uzvedības modeļus. Vai jūs tādam viedoklim piekristu vai oponētu?
Zīmējumos vēlējos panākt sajūtu, ka darbība nepārprotami norit Rīgā ap 1932. gadu, kad Čaks sarakstīja dzejoli Pavasaris pilsētā. Vācot materiālus ilustrācijām, gāju uz muzejiem, skatījos ļoti daudz Rīgas ielu fotogrāfiju, kas uzņemtas pagājušā gadsimta 20. un 30. gados. Kaut ko fotografēju arī pats. Neizvirzīju uzdevumu dokumentāli precīzi parādīt konkrētas vietas. Tas nelikās tik būtiski. Būtu arī neinteresanti, ja vajadzētu precīzi pārzīmēt fotogrāfijas. Vēsture ir detaļās. Tajās centos būt iespējami precīzs. Piemēram, laikraksta Jaunākās Ziņas "galviņa" ar ačgārno burtu Z, tā laika apģērbs, dažādi priekšmeti. Tomēr ar materiālu rīkojos visai brīvi. Nosēdināju Čaku kafejnīcā pie viena galdiņa kopā ar dzejnieku Andri Žeberu. Lai aprunājas. Ja zīmējuma kompozīcija un grāmatas formāts to prasīja, ieviesu korekcijas, kaut ko pamainot vai papildinot. Pētīju arī 20. gadu izdevumus – presi, grāmatas. Uzmanību piesaistīja reklāmas. Tās ir tik burvīgas – gan latviešu valodas stilistika, arī rakstība, gan izmantotie burtu veidi! Ideja izmantot zīmējumos autentiskas reklāmas likās gana laba, tāpēc nolēmu to attīstīt tālāk. Ar lielu patikšanu un sveicieniem latviešu valodas skolotājiem vienā zīmējumā uzrakstīju "Konzervu fabrika". Šķita, ka iekļaujot zīmējumos atbilstoša satura tekstus, kas lasāmi uz izkārtnēm, afišām, namu sienām, tie veido saspēli ar Čaka dzejoļa divrindēm, un šajā kontekstā iegūst pavisam citu nozīmi.
Par tekstu svaigumu vai vecumu. Gribētos citēt fotogrāfu Gvido Kajonu: "Vecas var būt olas, fotogrāfijas nevar būt vecas." To pašu varētu attiecināt uz tekstiem. Nav būtiski, kad grāmata ir sarakstīta, būtisks ir tās vēstījums. Tomēr atturēšos paust simtprocentīgu atbalstu skolu obligātās literatūras sarakstiem. Man pašam ir gan pozitīva, gan negatīva pieredze. Turklāt, esmu pret piespiedu metodēm principā. Bet A. A. Milna grāmatā Vinnijs Pūks un viņa draugi aprakstītie uzvedības modeļi, manuprāt, gan joprojām ir aktuāli.