Cilvēks maskā: filmas Visockis. Paldies, ka dzīvs recenzija

Uz šī nebija fona Visocka (1938–1980) fenomens ir īpašs, un te nāktos ne vienu vien lappusi pierakstīt, stāstot, ko viņš nozīmējis vairākām paaudzēm – no XX gadsimta atkušņa laika (60. gadiem) līdz pat drūmākajiem brežņeviskās stagnācijas «pelēkā terora» gadiem ar kulmināciju 1980. gada Maskavas olimpiskajās spēlēs, kad sestā daļa Maskavas iedzīvotāju uz spēļu laiku ar milicijas palīdzību tika iztrenkta no dzīvesvietas, jo gluži neatbilda īsta padomju cilvēka morālajam tēlam. Nesalaužamas gribas simbolsTaču 1980. gada 25. jūlijā, neilgi pirms olimpisko spēļu starta, Visockis bija jau miris – ar oficiālo diagnozi visaptverošs miokarda infarkts miegā. Tiesa, par mākslinieka nāvi netika ziņots: 26. jūlijā parādījās vien dažu rindiņu sludinājums avīzē Večerņaja Moskva un zīmīte pie Tagankas teātra kases Miris aktieris Vladimirs Visockis. Nedēļu pirms nāves Visockis nospēlēja savu mūža galveno lomu – Hamletu. Uz atvadīšanos no aktiera un viņa bērēm Vagaņkovas kapsētā 28. jūlijā, kas tika izsludinātas pa kluso telefonu, sapulcējās vairāki simti tūkstošu cilvēku – to vidū arī šo rindu autors, nejauši iekļuvis ļaužu straumē metro Taganskaja, kas plūda uz laukumu pie teātra. Varu apzvērēt, ka leģendārā atmodas un Tautas frontes manifestācija Mežaparkā 1988. gada 7. oktobrī ļaužu pūļa mērogā bija vismaz uz pusi mazāka, salīdzinot ar Visocka bērēm.Tajā jūlija dienā Maskava atvadījās ne tikai no iemīļota teātra un kino aktiera un megapopulāra dziesminieka, bet arī no lepnas vīrišķības, nesalaužamas gribas un principu simbola. Filmas ar Visocka piedalīšanos, kā tagad teiktu, bija folklorizējušies hiti – pietiek nosaukt kaut vai tādus darbus kā Vertikāle, Īsas tikšanās, Dienēja divi biedri, Ceturtais, Slikts labais cilvēks, Bīstamās viesizrādes, Mistera Makinlija bēgšana, Teiksma par to, kā Pēteris I savu kalpu izprecināja un, bez šaubām, TV kriminālseriāls Tikšanās vietu mainīt nedrīkst. Ikonas divas pusesKrievu apziņā nostiprinājušās divas jaudīgas Visocka puses, turklāt abas šizofrēniski dažādas, viena otru izslēdzošas. Pirmā puse bija Visockis –mākslinieks moceklis, kurš spītēja sistēmai un savā ziņā bija tās upuris. Lai gan viņa popularitāte bija kosmiska, Visocka dzīves laikā PSRS vienīgā skaņuplašu firma Melodija izdeva tikai septiņas mazās platītes ar viņa dziesmu ierakstiem – katrā platītē pa četrām dziesmām. Cenzūrai un partijas komitejas kontrolei regulāri tika pakļauta gandrīz katra Tagankas teātra izrāde, it īpaši, ja tajā spēlēja disidents Visockis. Tika cenzētas vai aizkavētas viņa dzejas brošūras. Daudzi sazvērestību teoriju piekritēji joprojām ir pārliecināti, ka PSRS partijas cekas un čekas ilgu gadu rūpīgās darbības mērķis bija iznīcināt Visocki. Ir pat versijas, ka pie narkotikām viņu pieradinājuši slepeni KGB aģenti.No otras puses, reti kurš populārs aktieris ir baudījis tādu radošo un privātās dzīves brīvību kā Visockis. Divdesmit divos kinokarjeras gados viņš piedalījies 25 filmās – bieži vien galvenajās lomās. Jurija Ļubimova vadītais Tagankas teātris bija galvenā PSRS eksportprece – biežo ārzemju turneju skaita ziņā Taganka ar savām antipadomju izrādēm pārspēja pat Lielo teātri. Un, būsim godīgi, reti kuram padomju aktierim Rietumos regulāri iznāca gan dzejas krājumi, gan skaņuplates. ASV, Vācijā, Francijā un citur izdoto albumu skaits pārsniedz 50 dižripuļus. Pēdējais, 2010. gadā izdotais Vladimira Visocka pilnais dziesmu kopojums aptver 22 kompaktdiskus.Disidents, kuram atļauts vissReti kurš pusi gada, dažkārt pat no teātra brīvās sestdienas un svētdienas pavadīja Parīzē pie (trešās) sievas francūzietes, atvaļinājumā atpūtās Javas salā un Malibu, pa Maskavu braukāja jaunākā modeļa zilā mersedesā, kāda nebija pat svarīgiem PSKP bosiem, iepirkās tikai valūtas veikalā Berjozka. Visocka priekšā atvērās visas durvis – arī KGB, jo drošībniekiem patika šī disidenta enerģiskā, čerkstošā, pusaizsmakusī, pabrutālā, īsti blatnaja dziedāšana!Tad nu pateicīgā publika – šie labie onkuļi no drošības orgāniem – ručīja cienījamo mākslinieku: gan steidzamu ārzemju vīzu nokārtoja, gan dzēsa ugunsgrēkus, kas Volodjam gadījās ar autoinspekciju, kad iereibušais aktieris savu mersi trenkāja pa Maskavas ielām kā lidmašīnu. Un lielā mērā rūgta patiesība skan Tagankas aktrises, Visocka skatuves kolēģes Allas Demidovas vārdos: "Mēs visi bijām šīs perversās sistēmas galma mākslinieki." Alla Demidova bija vienīgā no Tagankas teātra, kura neilgi pēc Visocka bērēm uzrakstīja izvērstu literāru nekrologu laikrakstā Sovetskaja kuļtura/Padomju Kultūra.Personiskie motīviUz šāda fona Bembja autora, kinorežisora Pjotra Buslova, filma – veltījums Vladimiram Visockim – izskatās kā ļoti personisku motīvu vadīts darbs. Tiesa, ar personiskiem motīviem šoreiz jāsaprot nevis kinomonumenta būvēšana leģendai, bet gan pretrunīgu attieksmju plosīta filma, kas atmasko stingri reglamentētos padomju laikus, Valsts drošības dienestu un Visocka tuvākās apkārtnes rīcību un motīvus (populārs mākslinieks kā slaucama govs naudas pelnīšanai – tēma, kas diez kā vairs nepārsteidz), labi apzinoties reālo lietu stāvokli, ka Vladimirs Visockis ir smagi slims. Ja ne rūdīts narkomāns, kaut filma neatstāj ilūzijas arī šajā ziņā, tad vismaz dzīves un daiļrades jeb kalpošanas mākslai līdz galējai robežai nomocīts cilvēks.Krievu presē jau dažus mēnešus ar baudu tiek apņirgtas filmēšanas detaļas. Piemēram, kādēļ no skatītājiem tiek slēpts Visocka lomas tēlotāja vārds (kaut gan visi it kā zina, ka tas ir Sergejs Bezrukovs)? Kādēļ filmas finālā tās veidotāji koķetē, rakstot, visi personāži un situācijas ir izdomāti un jebkura sakritība ir nejauša, ja filmas nosaukumā ir reāla cilvēka vārds? Un kas tā par gumijas un grima masku, kas neļauj galvenās lomas tēlotājam izskatīties kā dzīvam cilvēkam, bet gan bīstami atgādina Visocka pēcnāves masku? Man šķiet, tas arī ir filmas jēgu veidojošais mākslinieciskais koncepts, jo, lai radītu dzīvajam Visockim adekvātu tēlu, nepietiks ar ģeniālu talantu – pats oriģināls ir tik unikāls un nav kopējams – kopējams ir vien viņa imidžs, kas filmā arī tiek darīts, tā ka ir pilnīgi vienalga, kurš slēpjas zem Visocka maskas.Dzīve un nāve slavas svelmēPrivāti man absolūti nav iebildes pret to, ka filma koncentrējas uz ne visai pievilcīgu epizodi zvaigznes dēkainajā dzīvē, kad 1979. gada vasarā aktieris ar četriem kreisajiem koncertiem viesojās Uzbekijas PSR, dienvidu svelmes sakaitētajā Buhārā, lai nopelnītu 450 rubļu par katru uzstāšanos, – tā vietā, lai klausītu vecāku un Parīzē dzīvojošās sievas aktrises Marinas Vladi (īstajā vārdā Jekaterina Marina Poļakova-Baidarova) izmisīgajiem lūgumiem lidot uz Franciju, gulties narkoloģiskajā klīnikā, lai ārstētu krietni sapostīto sirdi un tolaik jau hronisko atkarību no morfija. Nē, Visockis kopā ar radošo brigādi – konferansjē, dakteri un ģimenes draugu – lido uz Taškentu.Buhāras turnejas rezultāts bija ne tikai Visocka vietējā tirgū uz pusi lētāk nokaulētie skaistie austrumu paklāji, pārmērīgās alkoholiskās izpriecas kopā ar draugiem, šika dzīve viesnīcas Zarafšan luksusa numurā kopā ar jaunu mīlestību Tatjanu, zaķiskas bailes no tālsarunām ar Parīzi – sievu, bet arī no koncertslodzes un karstuma pārgurušā aktiera morfīnista pēkšņi piedzīvotā klīniskā nāve, kas ilga astoņas minūtes, un tas ir medicīnisks brīnums, ka, pateicoties kakla artērijā ievadītajai kodeīna šļircei, Visockis burtiski atgriezās no viņpasaules. Otrs, daudz poētiskāks Buhāras vizītes rezultāts ir mājuplidojumā uz Maskavu sacerētais dzejolis Moj čornij čelovek v kostjume serom/Mans melnais cilvēks pelēkā uzvalkā, no kura refrēna ņemts filmas nosaukums Spasibo, čto živoj/Paldies, ka dzīvs. Visprecīzāko sajūtu pēc šīs kvalitatīvi veidotās filmas noskatīšanās var formulēt, vērā ņemot pašu svarīgāko niansi – tas ir Visocka dēla Ņikitas skatījums uz tēvu: kā puisis, kuram filmā attēloto notikumu laikā bija 16 gadu, tagad stāvētu pie tēva kapa un taujātu – kāpēc tu aizgāji tik bezjēdzīgi? Filma Visockis. Paldies, ka dzīvs iznīcina šo liekulīgo izlikšanos, ka, lūk, ģēnijiem ir atļauts viss – arī uzspļaut paša dzīvībai. Jo viņi taču deg un iznīcina savu Dieva piešķirto talantu mūsu, tautas, dēļ! Man prieks, ka dēlam ir kardināli cits viedoklis – viņš, būdams filmas scenārija autors, atļaujas nosaukt tēvu par nelietīgu egoistu. Kam domāta? Tiem, kuri zina Vladimira Visocka vārdu, kā arī tiem, kuri vēlas iepazīt padomju sistēmu rūpīgi un ar vērienu restaurētā retrofilmā._Visockis. Paldies, ka dzīvs _Drāma. Krievija. 2011. Režisors Pjotrs BuslovsLomās Oksana Akiņšina, Andrejs Smoļakovs, Andrejs Paņins, Vladimirs Iļjins, Sergejs Bezrukovs, Ivans Urgants