Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā 0 °C
Apmācies
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Eņģelīša Ziemassvētki

- Mikhaēl! Atkal! – dziedāšanas skolotājs sarauca pieri un pāri biezo aceņu stikliem nosodoši noraudzījās mazajā eņģelītī, kurš stāvēja pašā priekšā. – Tu nemaz necenties! Dziedāt ir tik vienkārši! Nesasprindzinies! Ļauj, lai dziesma tevi nes! Tu saprati?Mikaēls norija asaras un pamāja ar galvu. – Tātad, – un skolotājs piesita pie garām slīdoša mākoņa savu kamertoni.

– Ozianna! Alelūjā! – kā sudraba zvārgulīši noskanēja eņģeļu kora balsis. Mikaēls skumji vārstīja muti, nu ko viņš varēja darīt, ja bija galīgi nemuzikāls? Vispār, viņš domāja, es esmu neveiksminieks, dziedāt es nemāku, es esmu pats mazākais, un vārds – Mikaēls – man ir tik dumjš! Pat skolotājs sauc mani  par Mikhaēlu, kā klepus mocīts! – Mikhaēl! Es redzu, tu nemaz nedziedi, tikai plāti muti! Zini, varbūt ej labāk pastaigāties! – pirkstu kratīdams, viņam sacīja skolotājs.Debesīs bija ļoti jauki. Visapkārt skanēja mūzika, smaržoja ziedi,  burbuļoja strautiņi. Gaisos vīteroja paradīzes putniņi, lidinājās kolibri. Mikaēls ieklīda sporta laukumā. Tur lidinājās vecākās grupas eņģeļi, tie lēkāja pa varavīksnes loku ar skeitdēļiem, braukāja ar skaicikliem, lēca ar skrituļslidām no mākoņa uz mākoni. Viņiem gāja jautri. Mikaēls stāvēja, muti paplētis. Ja viņš tā mācētu! – Ei, mazais! Nāc, uzspēlēsim basīti!

– Tu mums būsi bumbas vietā! – viņi auroja un smējās.

Mikaēls, nodūris galvu, vilkās prom. Visiem te, debesīs, bija tik jauki,  visi mācēja dziedāt, bija tik sportiski, tikai viņš ne! Te pēkšņi viņš pamanīja kādu žiglu ēnu, kas zibenīgi pamuka zem platas ceļmallapas.

Mikaēls saudzīgi pacēla lapas malu. Tur kāds tupēja – mazs, vēl mazāks par Mikaēlu.

– Tu mani nedzīsi prom? – tas, kurš bija paslēpies zem lapas, bailīgi nočukstēja.

– Es? Dzīt tevi prom? Bet kāpēc? – Mikaēls nesaprata.

– Nu, visi mani dzen prom! Ar slotām! Ar putekļu lupatām! Ar putekļu sūcējiem! Kliedz uz mani! Es te tinot savus tīklus! Viņi tos saplēš!

Mikaēls neko vairs nesaprata: – Kādus tīklus?

– Parastos! Zirnekļu tīklus! Redzi, mēs, zirnekļi, vienmēr tinam tīklus! Mums vienkārši tie ir jātin!

– Tu esi zirneklis? – izbrīnījās Mikaēls. Viņš nekad nebija te, debesīs, redzējis zirnekļus.

– Zirneklis!

– Es agrāk dzīvoju uz zemes! Es nemaz negribēju nokļūt te, debesīs! Bet kādu dienu sacēlās milzīgs viesulis, saķēra mani un nesa pa gaisu! Es turējos pretī, bet vējš bija stiprāks! Es lidoju pa gaisu, un tā es nokļuvu te, debesīs. Bet te visi mani dzenā! Bet ko es tikai sūdzos un runāju par sevi! Pastāsti, kāpēc tu esi tik bēdīgs?

– Bēdīgs? Nu jā, arī es neesmu te, debesīs, laimīgs! – un Mikaēls izstāstīja zirneklītim visu – ka viņu ar kaunu padzina no eņģeļu kora, ka lielākie eņģeļi negrib ar viņu spēlēties, ka viņš tiek apsaukāts un ķircināts.

Zirneklītis līdzcietīgi šūpoja galvu, tad pajautāja: – Bet kā tevi sauc?

– Mikaēls! Vārds arī man gadījies tāds garlaicīgs un dumjš! Bet varbūt tu mani varētu saukt par Mikiņu?

– Mani sauc Ariadne! Es esmu meitene! No senās un cienījamās audējzirnekļu Araneina dzimtas! Tu zini, es gribētu nokļūt atpakaļ uz Zemes!

– Uz Zemes? Mūs, eņģeļus, arī sūtīs uz Zemi par sargeņģeļiem. Tikai vēl būs jākārto visādi eksāmeni, un, es domāju, tos man nenokārtot! – Mikiņš sadrūma.

– Uz Zemes? Lieliski! Tur ir viss – gaiss, koki un mušas! Tur var aust tīklus!

Viņi ilgi klusēja. Tad Mikiņš ierunājās: – Tu zini, ko es izdomāju? Mums vajadzētu doties uz Zemi!

Ariadnes actiņas spoži iemirdzējās.

– Lieliski! Tikai – kā? Tu zini, no debesīm līdz Zemei ir tik tālu! Paskaties pats!

Viņi pārliecās pār mākoņa malu. Jā, Zeme,  liela un zilganu miglu klāta, bija tur tālu, tālu lejā. Saķērušies rokās, viņi lēca no mākoņa uz mākoni, šur un tur nolaidās pa Ariadnes novīto pavedienu, zirnekļi tos vij ļoti garus un stiprus! Gabalu noslīdēja lejup pa varavīksnes loku, un tad, kad līdz Zemei bija pavisam netālu, Mikiņš atcerējās, ka viņam ir spārni un viņš māk lidot, tiesa,
ne pārāk labi, bet tomēr māk.

– Turies cieši pie manis! – viņš iesaucās. – Mēs lidosim!

Pārāk viegli tā lidošana neveicās, bet beigu beigās viņi tomēr laimīgi noplanēja uz Zemes.

– Mājās! Mēs esam mājās! – laimīgi sauca Ariadne.

Zeme izskatījās ļoti jauka, tikai, domāja  Mikiņš, viņam viss te bija svešs. Nolaidušies viņi bija kādas mazas pilsētiņas tirgus laukumā. Sākumā Mikiņš brīnījās, kāpēc neviens no steidzīgajiem gājējiem viņiem nepievērš uzmanību, nav taču tā, ka katru dienu no debesīm nolaižas eņģeļi, kaut arī ne pārāk lieli, tad atcerējās cilvēkzinības stundās dzirdēto, ka eņģeļi lielākajai daļai cilvēku paliek neredzami, tos var ieraudzīt tikai ļoti, ļoti veci un gudri sirmgalvji un mazi bērni līdz vecumam, kamēr iemācās runāt.

– Te! Te ir īstā vieta! – iesaucās Ariadne. – Te viņas būs, turklāt daudz!

Viņi bija apstājušies pie kādas konditorejas, kur jau ārpusē ļoti jauki smaržoja.

– Kas būs? – Mikiņš nesaprata.

– Mušas! Ļoti lielas un garšīgas mušas!

Zibens ātrumā Ariadne noauda tīklu, un jau pēc maza brītiņa tīklā spirinājās kāds zilimelns lidonis. Varēja redzēt, ka mušai nemaz nepatīk būt noķertai, tā spirinājās, mēģinot izkļūt no tīkla, un žēli sīca.

– Viņa grib tikt ārā, brīvībā! – iesaucās Mikiņš un, piesteidzies pie tīkla, uzmanīgi izpiņķerēja mušu no tīkla.

– Tu viņu palaidi vaļā! – neko nesaprata Ariadne. – Tu sarāvi manu tīklu!

– Protams! Tu taču redzēji, ka viņa pati nebūtu izkļuvusi!

– Jā... – novilka Ariadne. – Bet ko mēs tagad ēdīsim?

– Tu gribēji viņu apēst? – brīnījās Mikiņš.

– Protams! Zirnekļi ēd mušas! – skaidroja Ariadne.

Mikiņš ilgi domāja, līdz izdomāja.

– Mušas ēst nav labi. Es domāju – mušām nepatīk, ka viņas ēd!

– Tu tā domā? – Ariadne prātoja.

Nemanot bija pienācis vakars. Debesīs šajā laikā tika pasniegtas vakariņas, visādas ļoti garšīgas lietas, it sevišķi garšīga bija debesmanna!

No konditorejas, apkārušies ar dažādiem ļoti jauki smaržojošiem  sainīšiem, iznāca pēdējie apmeklētāji, tad tika izdzēstas ugunis, īpašnieks, ļoti vecs vīrs, logiem priekšā nolaida metāla žalūzijas un, rūpīgi aizslēdzis durvis, devās mājup.

Mikiņš izdomāja: – Iesim iekšā! Tur noteikti ir pāri palikušas kādas nepārdotas bulciņas! Es domāju, mēs varētu kādu apēst, kaut vai mazu kriksīti! Neviens to pat nepamanīs!

– Vai tu neredzēji, viņš, tas vīrs, aizslēdza durvis! – uztraucās Ariadne.

– Ha! – iesmējās Mikiņš. – Es māku iet caur sienām! Bet tu vari ielīst pa atslēgas caurumu!

Pēc brīža viņi jau bija konditorejā. Cik jauki te smaržoja! Mikiņš sajūsmināts sakustināja spārnus, un gaisā pacēlās vesels smaržu un pūdercukura, ar ko bija apkaisītas smalkmaizītes un kūciņas, mākonis. Viņi ēda un ēda, atpūtās un ēda atkal, līdz beidzot Ariadne paziņoja, ka pietiekot, citādi  viņa kļūšot tik resna, ka vairs netikšot ārā pa atslēgas caurumu.

Ārpusē valdīja nakts. Debesīs spīdēja mēness, līks kā ar cukurglazūru pārklāts radziņš, kā zeltaini mandeļcepumi mirdzēja zvaigznītes. Viņi apsēdās uz kāda senlaicīga nama kāpnītēm un klusēja. Te no laukuma otras puses viņi izdzirdēja žēlas vaimanas.

– Skrienam palīgā! – izsaucās Mikiņš, un viņi metās pāri laukumam.

Liela akāciju krūma ēnā gulēja mazs sunītis un žēli smilkstēja. Viņam bija sasista, bet varbūt  pat salauzta kreisā pakaļējā ķepiņa.

– Mani sabrauca. Automašīna. Uz gājēju pārejas! Es gāju tik uzmanīgi, vispirms paskatījos pa kreisi, tad pa labi – tā vajag! –, bet, kad es biju jau ielas vidū, no stūra izdrāzās auto un notrieca mani zemē! – viņš žēlojās.

– Tev ļoti sāp?! – uztraucās Ariadne.

– Sāp! Bet visvairāk man sāp sirds par to bērnu! Redziet, mašīnā bija arī mazs bērns, viņš redzēja, ka mani sabrauca, ka vadītājs pat neapstājās, un raudāja, nu, tas bērns raudāja tik žēli!

– Vecāki! Tādiem vēl dod bērnus! Braukt nemāk un bērnus audzināt arī nemāk! Un kur bija bērna sargeņģelis? – nesaprata Mikiņš.

Bija kaut kas jādara, un jādara ātri! Zemē mētājās saldējuma kociņš. Rūpīgi noskalojis kociņu strūklakā, kas atradās laukuma vidū, un noslaucījis sava krekliņa piedurknē, Mikiņš to piesēja – te noderēja Ariadnes tīmekļa pavediens, garš un ļoti stiprs, – sunīša ķepai, tad uzpūta, no eņģeļu elpas viss dzīst daudz ātrāk, un pēc brītiņa sunītis varēja, viegli pieklibodams, staigāt.

Sunīti sauca Toto, viņš bija ļoti retas tauriņsugas suns ar ļoti lielām un skaistām, zīdainām ausīm. Toto saimnieks izrādījās konditorejas īpašnieks, kurā viņi bija mielojušies. Saimnieks stāvēja durvīs. Viņam aiz muguras samiegojies žāvājās kāds visai vecs sargeņģelis.

– Tas ir saimnieka sargeņģelis, Eceķiēls! Viņš ir ļoti vecs, slikti dzird un redz, un vienmēr guļ! – nočukstēja Toto.

– Beidzot! Mājās! Nu labi, ka tu, Toto, esi atradies, tagad es varu iet gulēt! Saldus sapņus! – un, kājas šļūkādams, vecais sargeņģelis devās uz savu guļamistabu.

Saimnieks, vārdā Prokops, pateicās Mikiņam un Ariadnei par Toto  izglābšanu, uzvārīja kakao un pacienāja viņus ar svaigi ceptām magoņmaizītēm, tad atvadījās un devās pie miera.

– Viņš mani redz! – brīnījās Mikiņš. – Protams, viņš ir ļoti gudrs! Un, protams, arī vecs! – Toto bija pārliecināts, ka visi vecie un gudrie cilvēki, tāpat kā mazi bērni, spēj redzēt eņģeļus. Varbūt tas tā arī ir.

Tā viņi palika dzīvot pie Prokopa kunga. Pats Prokopa kungs caurām dienām darbojās konditorejas kantortelpās, kārtodams rēķinus un rakņādamies senās pavārgrāmatās.

– Viņš cenšas atrast kādu senaizmirstu cepumu recepti, izmēģina dažādas garšvielas, bet nekādi nevar uziet īsto. Redze Prokopa kungam dienu no dienas kļūst vājāka, brilles bieži vien pazūd. Viņš, manuprāt, ir dziļi nelaimīgs! Un tajās vecajās pavārgrāmatās, vēl ar roku rakstītās, tinte bāl un izbalo! – žēlojās Toto.

– Varbūt mēs varētu viņam palīdzēt? – domāja Mikiņš.

Sacīts – darīts.

Tagad katru nakti, kad Prokopa kungs un Eceķiēls skaļi krāca, Mikiņš un Ariadne izlavījās no mājām un devās uz konditoreju, bet Toto palika sargāt māju.

Seno recepšu pavārgrāmatu bija tik daudz, pašas grāmatas bija putekļiem  klātas, tinte bija pabalējusi, vietām vārdi, steigā rakstīti, bija kļuvuši nesalasāmi, un vēl! Nepietika tikai saprast rakstīto, vajadzēja arī jaukt miltus un garšvielas, izmēģināt dažādas proporcijas, izcept un nogaršot. Toto tika nozīmēts par cepumu degustētāju – viņam bija jānogaršo cepumi un jāizsaka savas domas. Tas patiesi nebija viegls uzdevums, jo Toto garšoja visi cepumi!

Beidzot kādu nakti, tieši dienu pirms Ziemassvētku vakara, Ariadne paziņoja, ka, pēc viņas domām, tas nu esot īstais! Tāpat domāja arī Mikiņš, un tam piekrita arī šajā īpašajā mirklī pamodinātais Toto.

Atgriezušies konditorejā, viņi izcepa milzīgu šķīvi ar jaunajiem  cepumiem, tad Mikiņš Prokopa kunga kabinetā sameklēja laika gaitā nedaudz apdzeltējuša pergamenta – tas ir tāds speciāls, ļoti skaists papīrs – loksni, atrada melnu un sarkanu ķīniešu tušu, un Ariadne pēc Mikiņa diktāta pierakstīja cepumu recepti.

Ziemassvētku eglīti no tirgus stenēdami bija atnesuši Prokopa kungs un viņa sargeņģelis Eceķiēls. No bēniņiem tika nonestas senlaicīgās eglīšu mantiņas. Toto tām rūpīgi noslaucīja putekļus, brīžam piepalīdzot pat ar mēli, Ariadne veikli ložņāja pa eglītes zariem un piestiprināja rotājumus ar savu sevišķi stipro pavedienu.

Vakarā visi sapulcējās viesistabā. Kurējās kamīns, smaržoja eglītes skujiņas, spulgi dega svecītes. Tad Mikiņš izsteidzās virtuvē un atgriezās, nesdams milzu šķīvi ar jaunajiem cepumiem.

– O! – nogaršojis pirmo, izsaucās Prokopa kungs un tvēra pēc otra.

– Ā! – cepumu apēdis, iesaucās Eceķiēls un steidzīgi paķēra divus, nē, veselus trīs cepumus.

Visi ēda un slavēja, slavēja un ēda. Beigās Mikiņš pasniedza Prokopa kungam ļoti skaisti uzrakstīto un ar sarkanu lenti apsieto cepumu recepti.

No aizkustinājuma Prokopa kungs bezmaz vai apraudājās.

Te pie ārdurvīm nošķinda durvju zvaniņš.

- Tas ir pastnieks! Es pazīstu viņa soļus! – kājās pielēca Toto. Ariadne bija ātrāka. Jūs taču esat dzirdējuši ticējumu – ja kāds ierauga zirnekli, tad drīzumā saņems vēstuli.

– Ir! – Ariadne sauca no priekšnama. – Vēstule un paka!

Paka bija ļoti liela, aplīmēta ar līplenti un adresēta Prokopa kungam un viņa draugiem. Kad līplente bija atplēsta un paka atvērta, iekšā atradās vairāki ļoti skaisti Ziemassvētku dāvanu papīrā iesaiņoti sainīši.

– Prokopa kungam! – cieši piebāzis brillēm bruņotās acis vienam sainītim, lasīja Prokopa kungs. Sainītī atradās grezni iesieta, bagātīgi ilustrēta grāmata Vīnes kafejnīcu vēsture un jaunas brilles, izrādījās, tieši tādas, kā Prokopa kunga nogurušajām acīm vajadzēja.

Nākamais sainītis bija adresēts sargeņģeļa Eceķiēla kungam.

– Biezs, ļoti silts un tik glīts halāts! – kā bērns priecājās Eceķiēls un tūlīt to piemēroja. Halāts derēja kā uzliets.

Ariadnei bija atsūtīta liela kārba ar mandeļcepumiem no Brēmenes, Toto saņēma Japānā ražotu elektronisku rotaļlietu ar pamācību, kuru Toto tūliņ sāka lasīt.

Kārbā, uz kuras bija uzraksts "A. god. sargeņģeļa Mikaēla, viņš arī Mikiņš, kungam", bija zefīri – balti, sārti un šokolādes krāsā.

– Te tev vēl ir vēstule! – pamanīja Ariadne.

Mikiņš lasīja skaļā balsī. "Mīļais Mikaēl/Mikiņ! Apsveicam Tevi Ziemassvētkos un paziņojam, ka Tev par sevišķiem nopelniem ārpus rindas un bez eksāmenu kārtošanas ir piešķirts SARGEŅĢEĻA nosaukums! Esi tā cienīgs! Sveicieni visiem taviem draugiem – Ariadnei, Toto, Prokopa kungam un Eceķiēla kungam!"

Lapas apakšā paraksts – Debesu Kanceleja – un datums.

Te tālumā ieskanējās baznīcu zvani, klāt bija Ziemassvētki.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Dinozaurs metro

Ir viena lieta, kas nebeidz iepriecināt rudens drēgnumā, – tie ir sarkanbaltsarkanie ēdieni. Kā tik mums nav! Kulinārajā ziņā ar karogu mums noteikti ir paveicies

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja