Tuvojoties pirmizrādei, Pāvelam itin bieži pašmāju plašsaziņas līdzekļi jautā par augstākās izglītības trūkumu kinorežijā. Lai katrreiz nav jāaizdomā kaut kas jauns, Pāvels atbildei izmanto Kventina Tarantīno teikto (viņš arī nav beidzis profesionālas kinorežijas skolas): «Es neesmu gājis filmu skolā, esmu gājis uz filmām.» Pāvels apzinās, ka Latvijā augstākās izglītības faktors ir ļoti būtisks, kaut gan citviet pasaulē vairāk vērtē nevis diplomu, bet to, ko cilvēks paveicis praksē. Pieredzi kino industrijā Pāvels Gumennikovs guvis, mācoties un strādājot Ķīnā.
Filma Es mīlu tevi, Rīga tika uzņemta 20. Izņemot dažus pieredzējušus aktierus, piemēram, Leldi Vikmani un lietuviešu dziedātāju, režisora Māra Martinsona filmu zvaigzni Andru Mamontovu, filmā spēlē neprofesionāļi.
Filmas, kuru nosaukumus veido atzīšanās mīlestībā tādām lielpilsētām kā Parīze, Ņujorka un Maskava un kurās vienlaikus savijas vairāki stāsti, Pāvelam šķita uzrunājošas, un viņš vienmēr domājis, kāpēc Rīgai tādas vēl nav. «Idejas ir daudziem, taču jautājums – kurš pirmais tās īstenos,» piebilst jaunais režisors, kurš pats ir dzimis rīdzinieks, viņa rajons ir Pārdaugava. «Projekta sauklis ir «Filma par visu, ko mēs mīlam mīlestībā», un mīlestība nav tikai pozitīvais – tās ir arī asaras, šķiršanās. Mīlestība var izpausties pret dzīvi, ģimeni un draugiem,» uzsver režisors.
Pāvels uzskata, ka Latvijai
ir jāuzņem filmas pasaulei, un par piemēru uzskata Māra Martinsona
projektu Amaya. No Latvijas kinodarbiem viņam patīk arī Gata
Šmita Seržanta Lapiņa atgriešanās, jo tajā prasmīgi izstāstīts
vienkāršs stāsts. Pāvels savā radošajā darbībā negaida atbalstu
no valsts un neatbalsta kinorežisoru domāšanu, ka filmu nevar izveidot
bez valsts palīdzības: «Manuprāt, valstij režisoram būtu jāpiešķir
atbalsta finansējums maksimums divas reizes. Ja ar iepriekšējo projektu
esi pierādījis, ka nevari piepulcināt pilnu kinoteātri un nopelnīt,
nav iemesla šim režisoram dot naudu vēlreiz.»