Gintera Grasa Skārda bungas (1959) pārliecinoši ieskanējās ilgajā pēckara sastingumā, kurā vācu literatūra lāgā nezināja, kā tai runāt, tramīgi mītot garajās ēnās, ko Vācijā bija atstājuši 30. un 40. gadi. Grasa balss bija viena no pirmajām, kas bez saudzības runāja par līdz šim noklusēto: ne tikai par faktiem, kurus ērtāk būtu nepieminēt, bet arī par emocijām, kuras ilgi turētas aiz atslēgas. Runāja drosmīgi, izteiksmīgi, spilgti, pat šokējoši. Gandrīz tūdaļ pēc izdošanas Skārda bungas tika iekļautas pasaules literatūras kanonā.
Skārda bungas kļuva par pirmo romānu Dancigas triloģijā, tam sekoja novele Kaķis un pele (kuru daži vācu skolotāji tolaik aicināja izslēgt no mācību programmas – netikumīgā satura dēļ) un romāns Suņa gadi. Kaķa un peles iznākšanas gadā (1961) tika uzbūvēts Berlīnes mūris, kas rosināja Grasu iesaistīties politikā, nosūtot VDR Rakstnieku savienības priekšsēdei Annai Zēgersei vēstuli ar nosaukumu Un ko varam darīt mēs, rakstnieki?. Ginters Grass visu mūžu palika politiski aktīvs un pārliecinoši pauda savu nostāju – no Villija Branta priekšvēlēšanu cīņas 1961. gadā līdz pretrunīgi vērtētajam Izraēlas militāro politiku kritizējošajam dzejolim Tas, kas jāpasaka 2012. gadā.
Bet kas gan būtu drosme bez stila! Visam, ko darīja un radīja Ginters Grass, piemita spožs stils, nesajaucams ne ar vienu citu. Grasa privātā dzīve vienmēr ir bijusi tikpat krāsaina un pārdroša kā viņa romāni, pilna ar spilgtiem piedzīvojumiem, tāliem ceļojumiem, nerimstošu zinātkāri. Viņa uzskati allaž ir bijuši skaidri un pamatoti, un viņam nekad nav trūcis dūšas tos aizstāvēt. Grasa privāto attiecību vēsture un ģimene ir plaša un sazarota. Kopš 1979. gada viņam līdzās allaž bija dzīvesbiedre Ūte Grasa, kuras atbalsts pēdējos gados kļuva arvien svarīgāks. Vācijas ziemeļos, Bēlendorfas ciematiņā, Grasa darbnīcā, kurā pie stāvpults tika radīta literatūra un kurā tapa litogrāfijas un skulptūras, joprojām stāv viņa mīļotā vecā Olivetti rakstāmmašīna; kinorežisors Folkers Šlēndorfs 13. aprīļa rītā ir teicis: "Viņš zināja, ko runā, kad rakstīja. Un nojauta arī atbalsi – lielākoties… Rakstāmmašīna bija viņa skārda bungas."
Privātā saskarsmē Ginters Grass bija tikpat uztverīgs, asprātīgs un vitāls kā savos darbos, un sarunas ar viņu rosināja domāt un meklēt atbildes sevī. Tulkotājiem, kuri ciemojās pie viņa un pa teikumam vien ņēma cauri viņa darbus, bija ļoti patīkami dzirdēt, ka Grass dēvē viņus par saviem "tuvākajiem radiniekiem" un "labākajiem lasītājiem", jo viņš bija viens no tiem autoriem, kuri bez kādas augstprātības un ģēnija pozas skaidri apzinās, cik liels svars rakstnieka liktenī ir tulkotāja darbam un interpretācijai.
Dancigas triloģijai sekoja citi daiļdarbi, kam ir paliekoša vieta Eiropas un pasaules literatūrā (Vietējā anestēzija, Bute, Žurcene, Plašs lauks, Mans gadsimts, Krabja gaitā u. c.), dzejoļu krājumi ar autora ilustrācijām, līdztekus rakstīšanai tika veidotas savdabīgas un brīnišķīgas litogrāfijas, zīmējumi, akvareļi un skulptūras. Dažas dienas pirms aiziešanas Grass beidza darbu pie jaunas grāmatas, pie sava pēdējā eksperimenta, kurā savijas dzeja un proza. Šīs grāmatas atvēršana notiks 12. jūnijā – reizē ar Gintera Grasa arhīva atklāšanu Getingenē.
Grasa literāro daiļradi vainago dzejoļu krājums Pēdējās dejas un autobiogrāfiskā triloģija – romāni Lobot sīpolu, Brīnumkaste un Grimmu vārdi. Un viens no pelnītiem lauru vainagiem, protams, ir arī Nobela prēmija literatūrā 1999. gadā. Balva ne vien par talantu rakstīt, bet arī talantu dzīvot.
Ginters Grass Ceļamaize (no krājuma Atradumi nelasītājiem, 1997)
Ar riekstu maisu
gribu tikt aprakts
un ar saviem visjaunākiem zobiem.
Ja tad kraukšķēs,
kur es guļu,
tad varēs noprast:
viņš tas ir,
arvien vēl viņš.